Ko tas nozīmē – jaunietim dzīvot laukos

Pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē, lai realizētu savas ieceres, Paulis Vuškāns ir atgriezies savās ģimenes mājās „Klintis” Bebrenes pagastā, sakot: „Esmu savu māju patriots, varbūt mazāk – kādas konkrētas pilsētas, vai ciema, bet māju gan”.

Zemnieku saimniecība “Klintis” atrodas Bebrenes pagasta Ilūkstes novadā. Tā apsaimnieko ap 95 ha zemes, no tas lauksaimniecība izmantojama ir 62,83. Saimniecība nodarbojas ar piena lopkopību, un pašlaik ganāmpulkā ir 21 slaucamā govs un dažāda vecuma  20 ataudzējamas teles. Saimniecība arī audzē graudus ap 12 ha platībā. Graudus lielākoties  izmanto lopu barošanai. Piedāvājam sarunu ar jauno saimnieku.

 – Kāda ir vecāku loma tavā dzīvē?

Paulis Vuškāns: – Spilgtākais, par ko esmu pateicīgs, ir tas, ka faktiski netiku ierobežots, protams, izņemot dažādus sīkumus. Domāšana, izvēle, darīšana – manā ziņā. Ja kaut ko izdarīju “ne tā”, netikusodīts, aprunājāmies, man ļāva pašam saprast situāciju. Bet klausīju, jo ļoti labi apzinājos, ja neadekvāti reaģēju.

Vecāku attieksme universitātes izvēlē bija ļoti saprotoša. Pieļauj domu, ka nepatīk, – ej prom. Vecāki allaž juta līdzi, uztraucās, bet mācību procesā nejaucās. Lielākā vecāku pretestība studiju laikā bija vienīgi periodā, kad es arvien biežāk aizdomājos par to, ko darīšu tālāk. Mani plāni nebija pieņemami vecākiem. Bet beigu beigās, pēc abpusējas vienošanās, es tomēr panācu savu.

 – Kā notika universitātes izvēle un kā vērtē aizvadītos studiju gadus?

– Mana izvēle par labu lauksaimniecībai ir bijusi  it kā zemapziņā, jau bērnībā, kas pastiprinājās, pateicoties Latvijas Mazpulkiem. Toreiz Mazpulku vasaras lielajā nometnē bija jāsadalās grupās, mana nenokomplektējās, tādēļ skolotāja Ilona Jegorova iekļāvamani lauksaimniecības grupā. Tādā veidā pirmo reizi bija iespēja iepazīties ar lielām saimniecībām. Ieraudzīju, ka tā tiešām var būt, ka tepat Latvijā var pastāvēt lielas saimniecības, ar lieliem ganāmpulkiem. Kā tagad atceros, ka saimnieki teica: „Ir jāstrādā un tad būs”. Jau tad sapratu, ka maksimāli daudz ir jāskatās uz jauno, nevar tikai vienā virzienā “ieciklēties”. Lauksaimniecība bizness. Jāskatās daudzpusīgi. Vidusskolā, tuvojoties 12. klases noslēgumam, jau bija skaidri zināms virziens – Jelgava, Lauksaimniecības fakultāte. Bet galvenā doma tobrīd nebija, ka pēc studiju beigām jāatgriežas mājās un jāstrādā savā saimniecībā. Tika apsvērtas arī citas iespējas, ko darīt tālāk, lai nebūtu pārāk specifiski un ierobežoti, lai ir arī iespēja strādāt darbu kādā valsts iestādē.

Tagad droši varu apgalvot, ka vislabākie tiešām bija studiju gadi. Ir nācis briedums gan fiziski, gan garīgi, un ļoti labi redzu, kā pa gadiem mainījās domāšana.

Trešajā kursā liela daļa kursabiedru, meklējot dažādas iespējas, sāka realizēt savas ieceres, tostarp es, kursa biedru mudināts, sapratu, ka vēlos strādāt un izpausties savās mājās. Tolaik startēju projektā Latvija Lauku attīstības programmas 2007. –2013. gadam ietvaros pasākumā “Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem”. Man lauksaimniecība ir gan darbs, gan dzīvesveids. Bez tā nevar.  Tie ir pienākumi, kas obligāti jāizdara. Soli pa solim. Studiju ceturtajā kursā redzēju, ka ne es viens, bet arī pārējie kursa biedri turpina attīstīt savas ieceres. Bija veselīga vide, visi savstarpēji apspriedāmies, izvērtējām, kas izdevies, kas ne. Kļūdījāmies, bet gājām tālāk, neapstājāmies, turpinājām kalt lielos plānus. Vēlāk, vecāku un bijušās klases audzinātājas mudināts, iestājos maģistrantūrā, lai gan sākotnēji nevēlējos, biju daudz uzņēmies, baidījos, ka visam neiznāks laika. Bet beigās šie divi gadi bija arī kā lēnas atvadas no Jelgavas studiju dzīves.

 – Pastāsti sīkāk par savu saimniecību!

– Izdarīts daudz, un tagad, projekta ietvaros, rit pārbaudes laiks. Bet pirms tam sastapos ar vecāku pretestību attiecībā uz to, kāds ir mans tuvākās nākotnes redzējums. Bet projekts deva lēcienu. Noticēja citi, noticēju pats. Lai gan uz kopējā fona mana projekta starta summa bija salīdzinoši neliela, bet bija liels prieks, gandarījums unsolis uz priekšu, jo sākumā tasšķita nereāli. Uzsāc, attīsti, meklēizdevīgākos variantus. Projektaietvaros tika iegādāta visa tehnika,kas nepieciešama, lai sagādāturupjo lopbarību ziemai. Līdzšim izmantojām ārpakalpojumu, un diemžēl cieta kvalitāte. Tā kā projektā tika prasīta specializācija, man tā bija piena lopkopība.

Realizējot projektu, ieguvu pilnīgu neatkarību no citiem cilvēkiem. Daru visu pats. Bet ir kvalitāte. Tas dod pašapmierinājumu. Ja kaut kas neizdodas, zini, ka pats vainīgs. Šis projekts saimniekošanas uzsākšanai iemācīja arī pareizi plānot laiku. Plānoju pat pa stundām, kā kura diena tiks aizvadīta. Protams, tagad tik bieži nevar satikties ar draugiem vai kur izbraukt. No atspēriena mirkļa projekts uzliek atbildību nākamajiem pieciem gadiem. Labi padomdevēji un palīgi bija Daugavpils konsultāciju biroja speciālisti. 

 – Ko tas nozīmē – jaunietim dzīvot laukos?

– Laukos nav vienveidīgu darba dienu. Nav konkrēta darba laika. Reizēm nedēļu no vietas var sākt pulksten 7.00, beigt darbu pusnaktī. Bet tā nav bieži, domāju, ka laukos man nav saspringta darba diena, ja vēlos ņemt pauzi, tā arī daru. Protams, lopkopībā ir konstantas lietas, kas jādara, iestājas arī sava veida ikdienišķā vienmuļība, bet tad sev ieskaidroju – ar to varu pelnīt, esmu apņēmies. Ja māk plānot laiku, garlaicīgi nav. Atrodi starplaikus. Laukos „darbs dara darītāju”, nāk līdzi sajūta – labi padarīts darbs. Ja kas neizdodas raiti, ej kaut melnu muti. Apstājies, apskaties, – klusums, miers. Gūsti labu sajūtu. Tā ir tā jušana. Vietā ir teiciens „pats sev saimnieks”.

Uzskatu, ja kādam kaut iezogas doma vai vēlme nākt uz laukiem,bet rodas bažas par to, ko darīt, tad vienkārši ir jāmeklē savas iespējas. Lauksaimniecībā to ir milzīgi daudz. Nevajag braukt ar lielu traktoru, vai būt ar lieliem zemes īpašumiem, var vienkārši specializēties uz kādu lietu un kļūt par vadošo Latvijā šajā jomā. Piemēram, – rabarberi. Daudzi jautā, kāpēc to nedaru pats, bet tas vienkārši nav mans. Man patīk tas, ko daru, man patīk dzīvnieki, bet kādam citam tas atkal ir kas cits. Patīk audzēt ābolus, bumbierus – dari! Izpēti jomu, iedziļinies niansēs un sāc!

Tagad dzīvoju mājās, jo esmu savu māju patriots, varbūt mazāk – kādas konkrētas pilsētas, vai ciema, bet māju gan. No tā, kas mums ir, nevajag atteikties, jo iespējas ir visapkārt.

 – Uz ko orientējies savā darbā?

– Uz attīstību, ražošanas apjoma palielināšanu. Tagad ir jušana, ka ir varēšana, dabā un pašam – jūtu, ka pavilkšu. Kā būs? – tā nedomāju. Jāmāk sadzīvot arī ar neveiksmēm. Idejiski daudz plānoju, bet daudzas idejas nākas „nocirst”, tas, protams, nedaudz uzdzen vēlmi neko nedarīt. Bet sajūta, ka vajag, ir stiprāka. Es nejūtu vilšanos, ja nesanāk uzreiz.

 – Kā sevi motivē?

– Es zinu, ka tas ir mans darbs, esmu atkarīgs no tā. Ja vasarā nesagatavo barību, ziemā govīm nav ko ēst – tieši tik vienkārši. Galvenais, lai viss process virzītos, lai nav jādara „caur zobiem”. Darīt brīvi. Īpaši, ja redzi, ka tava ideja strādā, ir jāturpina.

 – Jaunie zemnieki, lauksaimnieki un valsts. Kādas tu redzi šīs attiecības?

– Vienmēr jāspēlē pēc citu noteikumiem, bet vienkārši jāprot izspiest maksimālo. Lai ietu un bļautu, zākātu – es tā nedarītu. Krīzes, “nekrīzes”, tik un tā man ir sajūta, ka būs labi. Jāsavelk jostas, bet to var pārdzīvot. Es ļoti minimāli balstos uz tālu nākotni. Viegli uztveru pēkšņas pārmaiņas. Lielās lietas neplānoju. Turos šim brīdim – tā ir viegli dzīvot. Man, iespējams, ir vieglāk kā citiem, es ļaujos pašplūsmai. Izkrīt – daru, nav – miers. Sliktos laikus pārdzīvoju mierīgi. Varbūt tādā veidā zūd darba ražīgums, bet tik un tā domāju, nepaspējām – nekas, rīt pagūsim. Vecāki tādos brīžos vienmēr uztraucas, bet es zinu, ka, lai vai kas, ja ne šodien, bet tik un tā darbs tiks paveikts! Jebkurā gadījumā lauksaimniecībā daudz kas ir jāupurē, lai izdotos. Uzskatu, ka reti kurš jaunietis kaut kur tiek “bīdīts”. Ir tās sakritības. Dzīvēmēs esam mazi spēlētāji. Cilvēkam ir jābūt elastīgam, it īpaši manā jomā, lauksaimniecībā. Ir arī jāprot apzināties zaudējumus, ātri tos aizmirst. Ja sāc to lietu darīt, meklēt iespējas, izrādās, ka to ir ārkārtīgi daudz! Ir kursi, ir projekti, pietiek tikai vienu dienu koncentrēties uz konkrētu lietu, un parādās iespējas!

 – Ja būtu ļauts ieskatīties nākotnē, tur gribi redzēt...

– Gribu redzēt sevi savās mājās, lai arī kas notiktu. Globālāk – nemieri, ekonomiskās krīzes vai uzplaukumi, gribu redzēt sevi mājās. Pēc dabas esmu liels sapņotājs, tomēr uz to – kā būtu, ja būtu, daudz “neieciklējos”, jo mazāk jāpārdzīvo, ja nesanāk. Neatkarīgi no tā ko dari, uzskatu, ka ir jāatrod arī savi hobiji. Dienas var būt tik dažādas un galvā ir vajadzīgs viegls “restarts”. Man tā ir dejošana, dejoju tautas deju kolektīvā „Līksme”.

 Ar Pauli Vuškānu sarunājās

Marija Rēķe,

LLKC  Daugavpils nodaļas uzņēmējdarbības konsultante