Latvijas zilās šķirnes govju populācijas saglabāšanas pasākumi

Latvijas zilā govju šķirne ir līdz mūsdienām saglabājies vietējo govju atzars, kam par izdzīvošanu cauri gadsimtiem jāpateicas savdabīgajai, zilajai apmatojuma krāsai.

 Pagājušā gadsimta sākumā centās izkopt vietējās lopu šķirnes, un zilās govis un buļļus sāka ierakstīt Latviešu piena lopu ciltsgrāmatā, kā arī organizēja buļļu stacijas, kurās izvietoja zilos buļļus. Pirmais tīršķirnes Latvijas zilās šķirnes vaislas bullis, ko ierakstīja Latviešu piena lopu ciltsgrāmatas IV sējumā 1925. gadā, bija bullis Lurichs LZ 1, kas piederēja P. Rubenam Vestienas Apšukalnā.

Vēlākos gados Latvijas govkopībā pārsvaru guva Latvijas brūno govju audzētāji, un Latvijas brūnā šķirne asimilēja sevī vietējos lopus, tai skaitā arī zilos. Latvijas brūnā šķirne Latvijā kļuva par monošķirni un savas pozīcijas saglabāja arī kolhozu ganāmpulkos. Latvijas zilie lopi pakļaujošā krustošanā pārtapa par Latvijas brūnajiem, bet zilais gēns izrādījās nepakļāvīgs un ik pa laikam izpaudās. Izskaldījās telītes vai bullīši ar zilu apmatojuma krāsu, un tos kā retumu atsevišķi govju audzētāji arī saglabāja.

No tādiem dzīvniekiem arī cēlās tagadējās populācijas ciltstēvi Zilais Valmierietis 85006 (Vidzemē) un tā dēls Bufalo Užavietis 85005 (Kurzemē). Atjaunotās brīvvalsts laikā sākās Latvijas zilās šķirnes restaurācija, bet mazās populācijas apstākļos tā laika ciltsdarba vadītāji saskārās ar grūti pārvaramu problēmu: kur ņemt savstarpēji neradniecīgus vaisliniekus, lai izvairītos no tuvradniecīgas pārošanas – inbrīdinga. Izeju atrada, aizgūstot vienu bulli – Ereli no kaimiņu, Lietuvas gaiši pelēkās šķirnes populācijas. Pagājušā gadsimta 90. tajos gados no Ereļa iegūtais dēls Gaujars 85002 un tā četri dēli – Vilnis 85249 (dz. 1998), Aizups 85253 (dz. 1998), Citrons 85256 (dz. 1999) un Jumis 85369 (dz. 1999) – guva ļoti plašu pielietojumu, un Ereļa līnija kļuva vadošā. Situāciju vēl papildus sarežģīja tas, ka trīs buļļi no sešiem bija buļļu mātes 139. Cipreses dēli, tādā veidā ierobežojot izvēles iespējas atlasē no māšu puses. Tāds bija situācijas mantojums nodibinoties 2002. gadā biedrībai šķirnes saglabāšanas apvienība „Zilā govs”.

Biedrība visā savā pastāvēšanas 12 gadu laikā ir centusies katru no biedriem un iespēju robežās arī tos kas nav biedrības biedri, bet audzē zilos lopus, savlaicīgi nodrošināt ar individuālas pāru atlases plāniem, kas ir ieteikumi, kuru govi ar kādu bulli sēklot. Šajā darbā ļoti sekmīgi strādā biedrības ciltsdarba zootehniķe Daiga Šimkevica, kas vienlaikus ir arī biedrības valdes priekšsēdētāja. Par to, ka atlases darbs ir sekmīgs, liecina populācijas inbrīdinga analīzes rezultāti, ko analizējām, izmantojot Dānijas Arhūssas universitātes speciālista Pītera Berga vadībā izveidoto radniecības un inbrīdinga analīzes programmu „EVA” un apkopojām 2014. gada projekta ietvaros sagatavotajā brošūrā – Latvijas zilās atlase (2014). Daiga Šimkevica tura savās rokās buļļu māšu izlasi un audzēšanai piemēroto jaunbuļļu izlasi. Līdz šim neatrisināta problēma joprojām ir jaunbuļļu mērķtiecīga izaudzēšana salīdzināmos apstākļos.

Šogad realizētā projekta ietvaros mums bija iespēja pieaicināt sertificētus dzīvnieku vērtētājus, apsekot un vērtēt buļļu mātes audzēšanas ganāmpulkos un uzklausīt speciālistu padomus par vaislas dzīvnieku eksterjera un citu īpašību atbilstību šķirnes izkopšanas mērķim: maršruts – 1 (31 objekts); maršruts – 2 (22 objekti). Iegūtie rezultāti bija semināru diskusiju objekti.  

 Ziedonis Grīslis