Lauksaimniecībai – reformas līdzsvarotai attīstībai

Zemkopības ministru ARMANDU KRAUZI intervē LLKC Apgāda vadītāja Iveta Tomsone un LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.

– Latvijā aizvien vairāk uz lauksaimniecībā izmantojamām zemes platībām tiek izvietoti saules paneļi. Tajā skaitā – labās lauksaimniecības zemēs. Publiskajā apspriešanā nonākušas arī ieceres vēja ģeneratoru parku izbūvei mežos, turklāt vietās, kur ir aizsargājamas dabas teritorijas. Vai jums ir vīzija, kādas zemes un cik lielā apjoma būtu izlietojamas šāda veida zaļās enerģijas ieguvei?

– Atzīsim, ka mums zaļā enerģija ir vajadzīga. Elektroenerģijas mums trūkst, līdz ar to mums tā jāražo vairāk. Kā to darīt? Skaidrs, ka kūdru mums neļaus kurināt. Mēs varam izmantot vēju, sauli, arī nepietiekami izmantoto koksni – šķeldu, ko pašlaik krāmē kuģos un ved prom uz Skandināvijas valstīm. Uzskatu, ka tā ir nejēdzība. Mums Latvijā lielajās pilsētās vajadzētu būt termoelektrocentrālēm, kas tiek darbinātas ar šķeldu. Skandināvi, pērkot šķeldu, maksā arī par transportēšanu, mums šie izdevumi atkrīt. Otra lieta – emisijas. Ja koksni paši iegūstam un tepat uz vietas sadedzinām, tad Latvijai veidojas pozitīva emisiju bilance, jo izmantojam atjaunīgos resursus.

Runājot par vēju, neteiktu, ka vēja ģeneratoru uzstādīšanai jāizcērt daudz mežu. Ir jau plāns šādus parkus veidot arī jūrā, bet pret to protestē, pat nepainteresējoties, cik tālu jūrā ģeneratori tiks likti un vai no krasta tos vispār varēs redzēt. Ja vēja parks atrodas 20 līdz 25 km no krasta, tas jau ir aiz horizonta. Jā, mežos vēja ģeneratori būs redzami, taču to izvietošanai nepieciešamie laukumi ir nelieli. Savulaik privātie attīstītāji pārmeta, ka valsts grib attīstīt vēja parku, aizņemot lielas platības valsts mežos. Tagad valsts daļa kopējā vēja enerģijas projektā aizņem apmēram 10 %, pārējais būs pieejams privātajiem.

Tālāk – par saules enerģiju. Saules paneļu un vēja ģeneratoru uzstādīšana būtu liedzama nacionālas nozīmes lauksaimniecības zemē, kur zemes vērtība ir 60 balles un vairāk. Šādas zemes Latvijā ir apmēram 4 %, un šāda zeme jāsaglabā tikai un vienīgi lauksaimniecības funkcijai. Saules paneļu uzstādīšana būtu ļaujama zemē, kuras vērtība ir zem 30 ballēm. Ar nosacījumu – ja zeme ir meliorēta, tad paneļu stiprinājumi nav dziļāki par pusmetru, lai nesabojātu meliorācijas sistēmu. Nebūtu prāta darbs zemniekiem saules enerģijai liegt izmantot platības, ko apstrādāt grūti un kur peļņas nav nekādas. Šis ir arī veids, kā saglabāt lauksaimniecības zemi, protams, ja netiek bojāta meliorācijas sistēma. Šis gan vēl jānosaka likumdošanā.

Tiesa, atgādināšu, ka Latvijā jānodrošina noteikts zemes apjoms pastāvīgajām pļavām un ganībām. Jautājums – vai šīs platības ar saules paneļiem zaudēs pastāvīgo pļavu un ganību statusu? Par zemi zem šīm iekārtām noteikti nevajadzētu maksāt platību maksājumus. Tomēr mums ir svarīgi, lai šādas mazauglīgās augsnes ar saules paneļiem reģistros tiktu saglabātas kā pastāvīgās pļavas un ganības, jo saules paneļu uzstādītāji šīs platības kopj. Ja zāli nepļaus, tad paneļi ieaugs.

Par šo tēmu ir bijušas diskusijas, tostarp bijis priekšlikums, ka ar saules paneļiem nevajadzētu noklāt vairāk par 5 ha, nedrīkst pieļaut meliorācijas sistēmu bojāšanu un aizaudzēšanu ar krūmiem. Ja zemniekiem neizmantojamās platības neļausim noklāt ar paneļiem, tad var gadīties, ka tās aizaugs ar krūmiem vai arī aizstādīs ar mežu.

Lauksaimniekam ir svarīgi diversificēt savus ieņēmumus. Ja tie nāk no dažādiem saimniekošanas veidiem, tostarp elektroenerģijas ražošanas, tas ir apsveicami.

– Lopkopības saimniecību īpašnieki ir satraukušies, ka ārkārtas situācijas atbalsts, kas bija domāts tikai lopkopībai, viņiem nav pieejams, jo viens no nosacījumiem tā saņemšanai ir ieņēmumu kritums par 20 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Jau klīst runas, ka atbalsta piešķiršana ir tikai publiski izrunāta, bet reāli to saņemt var reti kurš. Kā to komentēsiet?

– Manuprāt, 20 % ieņēmumu kritums nav liels, tas ir tirgus svārstību robežās. Varam salīdzināt ar jebkuru citu nozari, piemēram, graudkopībā pie šī gada ražām un cenām kritums būs par 50 %. Bioloģiskie graudu audzētāji, kas parasti nokuļ ap 2 tonnām, nokūla ap tonnu, konvencionālie – kam parasti ir 7 tonnu birums, atsevišķās vietās nokūla tikai ap pusotru tonnu. 20 % ieņēmumu kritums nav krīze. Turklāt lopkopībā lielākā daļa lauksaimnieku, neskatoties uz pavasara sausumu, rudenī tomēr lopbarību varēja savākt. Kad citām nozarēm sākās problēmas ar ražas novākšanu, sāka augt zāle. Lopbarība lielākajā daļā Latvijas ir savākta. Turklāt visi valsts un ES atbalsta mehānismi lopkopībā ir saglabāti.

M. Cimermanis: – Būtu labi, ja izdotos nopietni pieķerties pie risku pārvaldības mehānisma veidošanas.

– Savulaik interesējos par dažādu valstu pieeju krīzes risināšanai. Piemēram, Skandināvijas valstīs ar valsts atbalstu lauksaimniekiem nāk talkā, ja ieņēmumu kritums ir lielāks par 30 %.

Uzskatu, ka krīzes atbalstam jābūt mērķtiecīgam, lai tas nonāk pie tiem, kam visvairāk vajag. Mēs esam pieraduši, ka dod visiem, vajag vai ne. Savulaik, kad izmaksāja atbalstu visiem, bija pat zemnieki, kas par to iesmēja, jo ar saimniecību viss bija kārtībā, strādāja ar peļņu un vēl valsts iedeva papildu dāvanu. Problēmas parasti veidojas katrā reģionā atšķirīgi un arī atkarībā no saimniekošanas veida. Šoreiz mums ir mērķēta pieeja un esam Latvijas lopkopjiem radījuši labvēlīgāku situāciju nekā citās valstīs.

Jāņem vērā katras saimniecības individuālā situācija. Ir saimniecības, ka investējušas saprātīgi, ir, kas pārinvestējušas. Ir saimniecības, kur riski sakrituši no visām pusēm, ieskaitot kredītu procentu kāpumu, pārmērīgu un neapdomīgu investīciju – iegādāta dārga un moderna tehnika, kas, jā, ir ļoti labi, bet, ekonomiskajai situācijai svārstoties, rada apgrūtinājumu finanšu plūsmai. Jautājums – vai tas viss bija vajadzīgs. Braucot uz Eiropas valstīm, mēs redzam, ka tur zemnieki strādā ar daudz vecāku tehniku nekā pie mums. Saprātīgas un rūpīgi pārdomātas investīcijas pieder pie risku mazināšanas.

– Tātad krīzes atbalsts domāts tikai tiem, kam ir viskritiskākā situācija?

– Tieši tā. Kritiskākā situācija un lielākais ieņēmumu kritums.

M. Cimermanis: – Mums jāmācās pārvaldīt riskus. Runājot par piena sektoru, līdz šim bija ierasts, ka pārstrāde samazina iepirkuma cenas un mudina lauksaimniekus iet uz ministriju pēc atbalsta. Tagad rodas aizvien vairāk kooperatīvu, kam ir sava pārstrāde, un zemniekiem, kas ir šādos kooperatīvos, kritums bija ļoti neliels. Šo kooperatīvu rūpnīcas, lai arī cieta zaudējumus, tomēr maksimāli centās noturēt cenas zemniekiem. Krīzē lielākais cenas kritums bija tiem zemniekiem, kuru piens nonāca Lietuvas pārstrādē. Turklāt piena pārstrādei nekad nav strādājusi ar lieliem zaudējumiem. Tiesa, karam Ukrainā bija ietekme. Nedrīkst būt situācija, kad šis 20 % ieņēmumu kritums tiek veidots apzināti, ar mērķi sūtīt zemniekus pēc palīdzības uz ministriju.

Otra lieta. Kad pavasarī Briselē tika lemts par krīzes atbalstu lauksaimniekiem, mums bija skaidrs, ka tas pienākas lopkopībai un salnās cietušajām saimniecībām. Tagad redzam, ka jau no oktobra sākusies pastiprināta liellopu brāķēšana, dzīvnieku skaits samazinās.

– Mēs ievērojam atsevišķos gadījumus, kas ir ļoti smagi, pat tik tālu, ka tiek likvidēta saimniecība. Šie individuālie gadījumi neraksturo situāciju nozarē, taču tie ir ļoti skaļi. Viens no šādiem skaļiem gadījumiem bija runas, ka ministrija Latgales reģionam noņēmusi daļu ISIP jeb pamatienākumu atbalsta platībmaksājuma. Uz pusi vairāk nekā pārējā Latvijā. Tā nav patiesība. Pirms stratēģiskā plāna sūtīšanas uz Briseli tika pieņemts lēmums, ka Latgalei un daļai Ziemeļvidzemes ISIP maksājums ir par 10 eiro uz ha lielāks. Šī 10 eiro starpība bija līdz šim un būs arī turpmāk. Mēs pārdalījām ISIP līdzekļus uz ekoshēmām, kur finansējums bija nepareizi saplānots, bet 10 eiro starpību mēs saglabājām.

Nepareiza izpratne veidojas tādēļ, ka, radot atbalsta mehānismus, tiem paredz kopējo aploksni, kas ir nedaudz lielāka, jo nav zināms, cik hektāri atbalstam tiks pieteikti. Ja nauda aploksnē paliek pāri, tātad – piesaka mazāk hektārus, tad pārpalikums tiek pārdalīts uz tiem atbalstam maksājumiem, kur ir iztrūkums. Tātad – finanšu pārdale starp aploksnēm nenozīmē, ka zemniekiem tiek samazināts maksājums. Kā Latgalei bija par 10 eiro ha vairāk nekā pārējā Latvijā, tā arī paliks.  

– Kā sokas ar platībmaksājumu izmaksu?

– Iedošu nopublicēt izmaksu grafiku un likmes (sk. tabulas – I.T.). ISIP maksājums būs šogad, ekoshēmu maksājumi tiks sākti janvārī, jo jāpārprogrammē sistēma. Kādreiz bija domāts viens maksājums, tagad redzams, ka būs jāmaksā divos maksājumos, lai to varētu paveikt ātrāk.

– Lopkopji, jo īpaši piensaimnieki, ļoti gaida maksājumus, ņemot vērā šī gada zemo piena iepirkuma cenu un salīdzinoši augstās resursu izmaksas.

– Es palūdzu aprēķināt atbalsta maksājumus uz hektāriem, un piena lopkopībā maksājums uz 1 hektāru sanāk lielāks nekā graudaudzētājiem.

Kā mēs varam salīdzināt atbalstu nozarēm? Ja mēs lopkopībā skatāmies maksājumus par zemi, tad jā – lopkopjiem ir mazāks, bet šajā nozarē ir maksājumi par ciltsdarbu, vēl citi maksājumi, kas nav saistīti ar zemi. Saliekot kopā visus šos maksājumus, lopkopībā par 1 ha saņem vidēji 332 eiro, no tiem ganāmo mājlopu saimniecības 306 eiro. Laukkopībā uz 1 ha saņem 225 ha, dārzeņkopībā – 976 eiro, ilggadīgās kultūras 528 eiro, jauktas specializācijas saimniecības – 291 eiro.

M. Cimermanis: – Vai ir rēķināts arī apgrozījums uz hektāru?

– Šis ir jāanalizē. Palūdzu sarēķināt atbalstu uz hektāru, jo tā var salīdzināt atbalstu pa nozarēm. Protams, saimniecības ir dažādas, viens strādā ekstensīvāk, cits – intensīvāk.

– Kā vērtējat ministrijas darbu saistībā ar Latvijas stratēģiskā plāna veidošanu un jaunās maksājumu sistēmas ieviešanu?

– Ministrijā plānojam reorganizācijas. Jau šobrīd no četriem valsts sekretāra vietniekiem palikuši divi. Mums nevajag tik daudz valsts sekretāra vietnieku. No 1. februāra būs arī strukturālas izmaiņas ministrijas departamentos. Mēs vērtējam Lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) pārvaldības sistēmas ieviešanu, un viens no galvenajiem secinājumiem ir, ka ieviešanas procesa vadīšana ir bijusi ļoti haotiska un nekompetenta. Sākotnēji uzdotais darba apjoms bija mazs, bet pakāpeniski tika haotiski doti klāt uzdevumi, kā rezultātā darbs kvalitatīvos termiņos nebija izdarāms. Ierēdņiem, kas šo procesu vadīja, bija jāsaprot, ka to nevar izdarīt. Līdz ar to sekas ir tādas, ka cieš zemnieki.

Es pats personīgi gāju cauri darba uzdevumiem un neredzēju tur neviena vārda par to, ka LIZ pārvaldības sistēma jāsinhronizē ar zemniekiem jau pieejamām sistēmām, kādas ir Lauku atbalstam dienestā, Valsts augu aizsardzības dienestā un citur, lai dati nebūtu jāvada vairākas reizes. Tātad – uzdevumi nebija pilnīgi. Līdz ar to mans secinājums, ka LIZ pārvaldības ieviešanas sistēma radīta neprofesionāli, kam par iemeslu ir gan cilvēciskais faktors, gan ministrijas struktūras nepilnības, kā rezultātā neveidojās komandas darbs un netika redzēta kopējā aina.

Tā kā vadība bija slikta, jā, jau minēju, samazinām valsts sekretāra vietnieku skaitu, lai vadība būtu mazāka, bet efektīvāka un ar lielāku atbildību. Tālāk tad vērtējam ministrijas struktūru, lai sāktu pārmaiņas, lai atbildības jomas būtu loģiskas, atbilstošas kompetencei. Nevar būt tā, ka ar vienas jomas jautājumiem strādā cilvēki dažādos departamentos, turklāt – savstarpēji nekomunicējot.

Te liela izpratne par pārmaiņām ir valsts sekretāram Raivim Kronbergam, kurš ministrijā ienācis nesen. Viņš procesus un struktūru ir ļoti rūpīgi izvērtējis un redz, kā ministrijas darbu uzlabot. Es kā ministrs esmu devis zaļo gaismu pārmaiņām.

– Zemnieki sūdzas, ka jaunā LIZ pārvaldības sistēma ir grūti saprotama un slikti strādā.

– Mēs esam lielu darbu priekšā, jo LIZ pārvaldības sistēma ir jāpārveido. Atteikties pilnībā no tās nevaram, jo savulaik ministra Gerharda laikā tika uzrakstīts tāds Latvijas stratēģiskais plāns, kas paredz šādas sistēmas darbību. Mans uzdevums ir panākt, ka zemniekam dati jāievada tikai vienu reizi un vienā vietā, un šiem datiem ir jāsinhronizējas pārējās sistēmās, kur tie nepieciešami. Tātad, ja zemnieks ievadījis datus, piemēram, sistēmā “Mans lauks” vai “E-Agronom”, tad šiem datiem automātiski jānokļūst LIZ pārvaldības sistēmā. Zemniekam nav tik daudz laika, lai vienus un tos pašus datus savadītu visās sistēmās.  

Nākamais – prasīsim ievadīt datu minimumu, tikai to, ko prasa ES regulas. Es redzu, ka LIZ pārvaldības sistēma būtu labi izmantojama bioloģiskajā lauksaimniecības sistēmā, kad tā būs sakārtota līdz galam. Šobrīd bioloģiskajā lauksaimniecībā ir gūzma dokumentu, ekseļa failu, kas jāpilda, tie tiek vēl drukāti, pārrakstīti sertifikācijas institūcijās, vēl iesniegti Pārtikas un veterinārajā dienestā. Šī ir nesakārtota joma. LIZ pārvaldības sistēmu uzlabojot, to var izmantot biozemnieki, tajā skaitā ievadot datus par uzkrājumiem un izlietojumiem no noliktavām, un šie dati ir redzami visām uzraugošajām iestādēm.

Ir skaidrs, ka uzlabojumu veikšana sistēmā ir liels izaicinājums, ņemot vērā, ka tas saistīts ar IT jomu, turklāt uzlabojumi jāveic līdz pavasarim. Ja šogad tiek daļēji atcelta datu ievadīšana, tad nākamgad tā tomēr atkal būs spēkā.

– Tātad – zemkopības pārvaldības sistēmā gaidāmi uzlabojumi. Kā ar lauksaimniecības stratēģiju, ko ik pa laikam ministrijai pieprasa dažādas organizācijas?

– Dažādas organizācijas ik pa laikam nāk un prasa savas nozares stratēģijas. Esmu piedalījies nozaru stratēģiju izstrādē bez ministrijas līdzdalības. Saprotu, ka pašiem to ir ļoti grūti izdarīt. Nozarei ir grūti bez ministrijas un ministrijai ir neiespējami to izdarīt bez nozares. Abiem kopā – ministrijai un nozarei – to grūti izdarīt bez zinātniekiem, kuri analizē datus. Ja ministrija saka, ka vajag, bet nozare negrib, tad tur nekas nesanāks. Ja nozares saka, ka vajag, tad ministrijai tas jādara, jo tas ir ministrijas pienākums.

Mans redzējums, ka katrā stratēģijā jābūt sociālekonomiskam izvērtējumam, kas sasaistīts ar zaļajiem mērķiem. Eiropai ir zaļie mērķi emisiju samazināšanā, CO₂ izmešu un metāna mazināšanā un vēl daudzi citi. Mums mūsu sociālekonomiskais izvērtējums jāsaliek kopā ar šiem mērķiem. Jāsaprot, vai nozare varēs pastāvēt līdzšinējā apmērā, vai tā varēs paplašināties.

Un te es gribētu atgriezties pie jomas, par ko runājām sākumā, – pie šķeldas. Šī ir joma, kur varam iegūt labāku emisiju bilanci. Kokrūpniecības izejmateriālu šķeldu nokurinām Latvijā. Otra lieta – koksni izmantojam koka ēku būvniecībā. Manuprāt, valsts pārvaldei ir jādod uzdevums, to teicu arī sarunās ar premjeri, grozīt un atvieglot noteikumus attiecībā uz koka ēku būvniecību. Un arī valsts pārvaldei savām vajadzībām jābūvē tikai koka ēkas. Līdzīgi, kā to dara a/s “Latvijas valsts meži”.

Ja īstenojam šos divus mērķis – kokrūpniecības produktu izmantošana pilsētu apsildīšanai un koka ēku būvniecība – tad mēs emisiju bilanci varam būtiski mainīt mums vēlamā virzienā.

– Kā ar lauksaimniecības kopīgo vīziju un stratēģiju?

– Uzskatu, ka lauksaimniecībai jābūt zināšanās balstītai, neatkarīgi no nozares. Zināšanas ir viens no pamatelementiem, kas nodrošina saimniecību ekonomisko rādītāju uzlabošanos. Nākamais aiz zināšanām ir precīza plānošana un jaunu tehnoloģiju izmantošana, risku novērtēšana. Bet arī tas izriet no zināšanām.

Uzskatu, kam mums maksimāli jāpārstrādā lauksaimniecības izejvielas Latvijā, radot pievienoto vērtību. Graudkopībā mums lielākā daļa graudu tiek eksportēta. Jā, mums ir “Dobeles dzirnavnieks” un vēl citi uzņēmumi, bet tas nav pietiekami. Labs piemērs ir kooperatīva “LATRAPS” zirņu proteīna rūpnīcas projekts, kas paredz Latvijā saražoto pākšaugu pārstrādi. Mums jāeksportē nevis kvieši, bet milti, vēl labāk – piemēram, gatavi pankūku maisījumi. Nevis auzas, bet auzu pārslas. Te vēl ir iespējas attīstīties.

– Kā šī vīzija sakrīt ar ES zaļā kursa nostādnēm, tajā skaitā ļoti strīdīgo Dabas atjaunošanas regulu, kas paģēr valstīm līdz pat 30 % no teritorijas atjaunot dabu?

– Skaidrs, ka daba jāaizsargā, un skaidrs, ka Eiropā tā jāatjauno. Te jāmeklē mūsu ministriju un arī nevalstisko organizāciju spēja atrast līdzsvaru starp dabas aizsardzību un mūsu labklājību – ekonomiku. Ar dabas aizsardzību vien nopelnīt nevar. Es zinu, ka šajā ziņā neesmu labs nedz dabas draugu, nedz lauksaimnieku organizācijām, jo katra no šīm interešu grupām gaida, ka stingri nostāšos viņu viedokļa pusē. Es neesmu gatavs visu aizliegt, esmu gatavs meklēt līdzsvaru.

Plānotais tiešo maksājumu izmaksu grafiks 2023. gadā un salīdzinājums ar izmaksu grafiku 2022. gadā.

Platībmaksājumu likmes