Madonas novadā mācās ābeļu kopšanu un atjaunošanu

Bērzaunes pagasta Iedzēnu ābeļdārzā 14. oktobrī LLKC Madonas konsultāciju birojs rīkoja izglītojošo semināru “Augļudārza atjaunošana, kopšana”. Visa darbošanās notika  vecajos dārzos – kādreizējā augļu koku selekcijas punktā “Iedzēni”. Ja semināra dalībniekiem bija iedvesma, varēja paņemt līdzi savas dārza šķēres vai zāģīti, bija iespēja ne tikai klausīties lektoru stāstījumu, bet arī pašiem praktiski patrenēties augļu dārza veidošanas pamatu apgūšanā.

Vienmēr pastāv jautājums, kad labāk veidot augļu koku vainagu – pavasarī vai rudenī. Izrādās, ka zarus izgriezt var arī vēlā rudenī, jo pavasarī darbu gūzmā tam nav pietiekami daudz laika. Regulāra augļu koku kopšana un vainaga veidošana nepieciešama gan jauniem, gan veciem kokiem.

Ābeļdārza jaunie saimnieki – Ievas Galiņas ģimene, kam tagad pieder kādreizējais augļu koku selekcijas un izmēģinājumu saimniecības “Iedzēni” īpašums – bija priecīgi, ka sadarbībā ar Madonas konsultāciju biroju izdevies uz ābeļu zaru izgriešanu un vainaga veidošanu uzaicināt zinošus speciālistus, kokkopjus, arboristus. Semināra laikā nedaudz ābeļu arī tika kopīgi sakoptas un to vainagi piezemēti. Izglītojošā semināra dalībnieki praktiskās iemaņas varēja mācīties, vērojot, kā ar profesionāliem dārza instrumentiem strādā SIA “Latvijas valsts meži” kokaudzētavas “Kalsnava” kokkopis-arborists (ĒPV 2009), Latvijas Kokkopju-Arboristu biedrības biedrs Dainis Kreilis un koku dakteris-arborists Kārlis Kumsārs. Vērojumos un zināšanās dalījās arī trešā lektore –  Bulduru Dārzkopības vidusskolas audzēkne Banga Vējiņa.

Augļu dārza saimniece Ieva Galiņa semināra dalībniekus mudināja iepazīties ar “Iedzēnu” mantojumu: “Ābeles, ko kādreiz stādījuši selekcionāri, ir vecas. Saimnieku maiņas laikos koki auguši dabiski, un darba ir ļoti daudz, lai sakoptu padsmit hektāru lielo dārza teritoriju. Vispirms savedām kārtībākādreizējā augļu koku selekcijas punkta “Iedzēni” ēku jumtus, lai nekur netek ūdens. Pavasarī arī veicām zaru griešanu daļai dārza, bet ir lietderīgi uzzināt, kā tas pareizi būtu jādara. Pareizi kopjot ābeles, tās var augt un ražot simt gadu un ilgāk. Veco siltumnīcu vietā plānojam iestādīt vīnogas, lai sakoptu teritoriju.”

Izglītojošā semināra dalībniekiem Ieva Galiņa arī pastāstīja par vecā Iedzēnu augļu dārza atjaunošanas darbiem, par iecerēm nākotnei, ES projektu piesaistes iespējām.

Kokkopis-arborists Dainis Kreilis atklāja, ka Iedzēnu ābeļdārzā jau reiz ticis uzaicināts novērtēt kokus pirms pāris gadiem. Dainis atzina: “Ir ieguldīts liels darbs, un vēl lielāks darbs būs jāiegulda. Tā ir tāda lieta, ko nedrīkst pārtraukt, ja pārtrauc, tad darbs kļūst kā liela lavīna. Ļoti daudzus gadus Iedzēnu augļu dārzā ir bijis miera periods. Manuprāt, atzīstami, ka Ievai Galiņai ar ģimeni ir enerģija te ko kustināt un darīt. Kad mani uzaicināja paskatīties, ar ko varētu sākt kaut ko darīt, ieteicu, ka vajadzētu atrast shēmas, kas vispār atrodas dārzā, kas glābjams, ko saglābt, lai neaizietu postā, ja pieiet no nepareizās puses. Tagad ir izveidojusies sadarbība ar selekcionāru atstātā mantojuma pārzinātājiem Dobelē, Valsts augļkopības institūtā, kā meklēt iespējas saglābt šķirnes. Protams, ka dažas ābeles jau jāzāģē nost, bet svarīgi ir atstāt vērtīgas šķirnes, ir jāmeklē risinājumi. Ar ābelēm ir vienkārši – jāķeras no viena stūra klāt, un skaidrība rodas strādājot. Pirmais, kas jāzina, ir mērķis. Ja grib iegūt bagātīgu ražu, tad jādara tādā veidā, ja grib skaistu, ēnainu dārzu – citādāk.”

Lektore Banga Vējiņa, taujāta par svarīgāko pieeju ābeļu vainagu veidošanā, uzsvēra: “Jaunākās tendences ir tādas, ka  jāzemina augsto augļu koku vainagi. Galvenais princips ir tīrīt ārā nevis no apakšas, bet no augšas. Jābūt nežēlīgam, griežot laukā zarus, ne tikai zaru galiņus saīsinot. Jau var redzēt, kādas ir ābeles, kas stādītas pirms vairāk kā 30 gadiem. Raža būs lielāka, kad vainagus apspīdēs saule. Ja ir pundurābelītes, vidēja auguma koki, tad var katru dienu pienākt klāt un ņemties ar veidošanu. Šeit jāatjauno, jākopj vecās ābeles.”

Kokkopis-arborists Kārlis Kumsārs, daloties ieteikumos, pārliecināja, ka lieko par daudz nogriezt nevarēs: “Ābeles ir tāds koks, kas kā nagi ataugs. Par daudz noņemt ir diezgan neiespējami. Jārēķinās ar to, jo vairāk noņem nost, jo vairāk būs ūdenszaru. Taču tas nav slikti, īpaši tad, ja tās ir vecās ābeles. No ūdenszariem var sākt veidot jaunus vainagus, kas ir zemāki un vairs nav tik augsti kā palmas, kur augšā ir izveidojies kušķis un baigi daudz malkas. Svarīgākais jebkuram kokam, un augļukokiem it sevišķi, dabūt viduci tādu, lai iespīd iekšā visā vainagā saule un cirkulē gaiss. Bieži vien arī galotne ir vai nu jāsamazina, vai citā gadījumā vispār jāizzāģē. Katrs koks ir citādāks, un vienas receptes nav, ko un cik daudz zāģēt, ir jāvadās pēc tā, lai vainagam piekļūtu saule un gaiss. Tāpēc, pirms griezt, ir pamatīgi jāizvērtē.” Viņaprāt, semināra dalībnieki daudz jauna uzzinājuši, tagad varēs zināšanas likt lietā praksē, sakopjot sava dārza ābeles.

Uz vaicājumu, vai var griezt zarus arī vēlā rudenī, Kārlis Kumsārs atbildēja: “Var griezt, bet neieteiktu veidot lielas brūces (10 cm un vairāk diametrā). Koks pēc mīnus 5 grādu sala dodas miera periodā, un, ja ir barga ziema, sals, brūces plaisā, tur tek ūdens, arī sasalst, atsalst, sasalst, plēš, un tā darīt nav ieteicams. Nevajag arī neko smērēt uz brūcēm, jo ir pierādīts, ka ar smērēm tikai veicina pretēju efektu – brūce sūt. Vislabākās zāles it UV stari. Pavasarī, kad vēl ir sniegs un saule, UV starojums ir spēcīgs, un tas koku brūces savelk. Tāpēc koku vainagus vislabāk veidot saulainā laikā.”

Stāstot par profesionālajiem instrumentiem, viņš ieteica, ka ne vienmēr tādi ir vajadzīgi. Mazos zariņus un ūdenszarus, kas lieki, visvienkāršāk ir nolauzt ar rokām, jo plēstās, lauztās brūces ābelēm ļoti veiksmīgi aizaug. Griežot ar ļoti asu instrumentu, reizēm brūce sliktāk saaug. Tas ir tāpat, kā iegriežot pirkstā ar asu nazi –  brūce saaug lēnāk nekā uzplēsta.

Semināra noslēgumā Aija Vīgnere, LLKC Madonas biroja vadītāja, pieskārās arī jautājumam par ES līdzekļu piesaisti  ilggadīgo stādījumu ierīkošanai augļkopības, dārzkopības, tūrisma saimniecībās, par ES atbalstu lauksaimniekiem un lauku uzņēmējiem.

Anita Briška,
LLKC Madonas biroja uzņēmējdarbības konsultante