Nodrošinājums pret plēsējiem kavē attīstību

Lauku iedzīvotāji arvien biežāk pievēršas aitkopībai un jaunus ganāmpulkus veido arī Limbažu pusē, bet daudziem saimniekiem joprojām trūkst zināšanu un mērķtiecīgas vēlmes tos kvalitatīvi attīstīt.

 Nozarei faktiski būtu arī liels eksporta potenciāls, taču aitkopji mūsu valstī jērus tik lielā apjomā, kā iepircēji prasa, nespēj nodrošināt. Vairāki pasākumi Limbažos oktobra nogalē pulcināja aitu audzētājus pat no Liepājas, Ventspils, Tukuma un citurienes. Viņi piedalījās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) un Valsts lauku tīkla izglītojošā seminārā par aitu slimībām un citām aktuālām tēmām. Umurgas pagasta kultūras namā unLimbažu pagasta „Bodītēs” 30. oktobrī noslēdzās LLKC Zālēdāju projekta pēdējais demonstrējuma pasākums par graudu barības nozīmi kvalitatīvu jēru audzēšanā ganību periodā. Ar lekciju par zālāju lomu augsekā, ilggadīgo zālāju apsaimniekošanu un ganību plānošanu piedalījās arī Karstens Serensens, lauksaimniecības konsultants no Dānijas. Ja vien SIA „Mikaitas” atšķirīgas barošanas rezultāta salīdzināšanai nodalītās aitas pavasarī nebūtu cietušas no klejojošu suņu uzbrukuma, Aijas Šneideres un Jāņa Miķelsona veiktais pētījums noteikti būtu daudz efektīvāks. Izvērtējumā aitkopji atzina, ka projektu vajag turpināt.Nākošajā dienā vairāki desmiti interesentu devās pieredzes apmaiņā pa aitkopības saimniecībām Smiltenes un Beverīnas novadā.

Lama sargā aitas no vilkiem un suņiem

Viens no mērķiem bija iegūt jaunas prasmes, lai aitas pasargātu no plēsējiem, kas ganāmpulku īpašniekiem nodara ļoti lielus zaudējumus. Visi bija ieintriģēti Grundzāles pagasta Aumeisteros tikties ar Diānu un Andreasu Maria van Deeleniem, kuri aitām par sargu izmanto savvaļas lamu (gvanako). Van Deeleni uz lauku īpašumu pārcēlušies dzīvot no Rīgas. Pēdējos gados viņi savā SIA „Altostratus” iekopuši Latvijas tumšgalves šķirnes saimniecību ar 100 aitu mātēm. Tā kā ģimenes īpašumā ir tikai 20 ha ganību, viņi aitām barību pērk un paplašināties pagaidām neplāno. Ļoti paugurainā reljefa dēļ ar lauksaimniecību nodarboties Aumeisteru pusē ir sarežģīti.

– Pērn kaimiņu suns nokoda trīs jērus. Tā bija mācība, ka jādomā par drošību. Dzīvu vilku šeit neesam redzējuši, bet tie klaiņo. Dažu kilometru apkārtnē pērn zvēri saplosīja vairākas aitas, arī šovasar netālu bija jauns uzbrukums, tāpēc cenšamies nodrošināties, – stāsta Diāna. Kādā no saimnieku rādītajiem aplokiem kopā ar aitām ganās lamu puisēns, ko van Deeleni augustā nopirka zooloģiskajā dārzā. Tas izskatās brašs un pārdesmit metru no apbrīnotāju pulka jūtas drošs. Aitu bars no vērotājiem turas pa lielāku gabalu. Pār saimniekiem kā krusa nobirst jautājumi: Kā lama jūtas? Ko ēd? Kāpēc puika ir kastrēts un kādas īpašības tam piemīt?

Pārvests uz jaunajām mājām, lamēns sākumā pieradināšanai turēts tuvumā. Tagad tas pazīst savus saimniekus, tomēr kā jau savvaļas dzīvnieks neļauj sevi glaudīt. Lama ēd to pašu barību, ko aitas, tikai tās apetīte ir divreiz lielāka.

– Šis dzīvnieks aitas uztver kā savu ģimeni un par tām rūpējas. Prot sadzīt aplī, ja kaut kas nepatīk, pārdzen uz citu pusi un ir gatavs aizstāvēt. Uzvedas labi, nevienam vēl acis nav piespļāvis. Ja kaut kas nepatīk, paceļ priekškājas un sit ar tām. Tas ir bara dzīvnieks, tāpēc apzinās sarga misiju – rūpēties par savas saimes drošību. Ja dzīvnieks nebūtu kastrēts, tam būtu citi instinkti un tas nederētu par sargu, – skaidro Diāna.

Lama, tāpat aitas, aplokos mitināsies arī ziemas apstākļos, un dzīvniekiem būs pieejama nojume. (Tikai pirms atnešanās mātes pārved uz kūti.) Lamai ir trīs pakāpju vilna, un pirmā kārta nekad nekļūst slapja, tāpēc dzīvnieks ir aizsargāts pret aukstumu. Taču tas nav vienīgais, ko lauksaimnieki dara drošībai. Visi aploki, kuros mīt mātes, drīz būs apjozti ar dārgu drāšu pinuma žogu. Virs tā novilktas vēl divu rindu dzeloņstieples ar vilku biedēšanai piesietām sarkanām lentītēm. No ārpuses sēta ir atlocīta ar pārdesmit centimetru malu, lai uzbrucēji nevarētu izkasīt bedres un ielīst pa apakšu. Kāds semināra dalībnieks stāstīja, ka jēri tomēr pamanās izspraukties pa žoga lielajām rūtīm un, ja kāds izsprūk brīvībā, aizlaižas viss bars. Lai tā nenotiktu, tika spriests, ka iekšpusē vajag arī elektrisko ganu, tad drošība garantēta. Tāpat dalībnieki pievērsa uzmanību žoga koka mietiem, jo gadījies, ka, dārgi pirkti, tie tomēr kalpo īsu laiku. Aumeisterieši savējos bija iegādājušies no uzņēmuma Palsmanē, kas devis tiem 7–8 gadu garantiju. Tā kā izdevumi žoga ierīkošanai ir ļoti lieli, Andreass gaida modernizācijas projektu izsludināšanu un noteikti startēs ar savu pieteikumu.

– Mūsu augstskola ir internets. Abi zinām angļu valodu, tālab internetā var izlasīt ļoti daudz noderīgas informācijas. Arī par drošo sētu uzzināju Igaunijas Valsts meža dienesta mājaslapā. Piesaistot pārraugus, šķirnes saimniecību izveidojām ātri – divos gados, –  atklāj Diāna. Mājās viņas mamma uzvārījusi kafiju un kamēr steigā tiek iekosti pusdienu pīrāgi, turpinās sarunas. A. Šneideri redzētais bija darījis domīgu. Viņa uzsvēra, kādi līdzekļi aitkopjiem jāiegulda ganāmpulka nosargāšanā, lai gan tos vajadzētu veltīt attīstībai.

– Latvija ir viena no zaļākajām Eiropas Savienības valstīm. Visi vēlas, lai mums saglabātos dabas daudzveidība, bet par mežacūkām un vilkiem maksā tikai lauksaimnieki. Ja sabiedrība grib būt zaļa, visiem vajadzētu maksāt nodokli vai valstī radīt citu kompensācijas mehānismu. Par to neviens negrib dzirdēt, bet veikalos pieprasa bioloģiski ganībās audzētu aitu gaļu. Igaunijā daudz vairāk palīdz Valsts meža dienests, kompensācijas maksā arī lietuviešiem, – viņa stāstīja.

Smiltenes pagastā mācījās taupīt

Saruna par žogiem turpinājās arī Smiltenes pagastā, kur semināra dalībniekus uzņēma SIA „SF 17” īpašnieks un asociācijas runasvīrs, bijušais politiķis Andris Pauls-Pāvuls. Arī viņš bioloģiskā aitu ganāmpulka izkopšanai pievērsies ne tik sen, taču drīz vien kļuvis pamanāms un strauji attīstījies. Šobrīd uzņēmumam ar 200 ha zemes ir vairāk nekā 300 aitu māšu un arī gaļas liellopi. Gaļu pārdod tiešajā tirdzniecībā. No smiltenieša pieredzes varēja gūt ierosmes, kā samazināt izdevumus. Pie viena no aplokiem viņš norādīja uz vītolu rindu. Pavasarī jaunā mēnesī zemē iedzītie mieti ātri apsakņojušies, salapojuši un, viņaprāt, žoga stabus aizstās vēl ilgus gadus. Viņš nelepojās ar jaunu, modernu tehniku, bet teica, ka pērk lietotu, jo kāda jēga līdz mūža beigām apkrauties ar milzu kredītiem.

– Iesaku jums biežāk apsekot metāllūžņu laukumus, jo tur var atrast daudz ko noderīgu. Turiet mājās metināšanas pusautomātu, nodrošinieties ar caurulēm un paši varēsiet sameistarot savām aitām labus saliekamos ganāmpulka šķirotājus! – rādīja saimnieks.

Kāds bija dzirdējis, ka drošībai aitas ieteicams ganīt kopā ar gaļas liellopiem, bet A. Pauls-Pāvuls to nav darījis. Viņš mudināja ietaupīt, arī necenšoties būvēt modernas novietnes. Sproggalvēm laba mājvieta ir pašu rokām uzceltais, ar dzirdnēm un nodalījumiem aprīkotais koka šķūnis.

Praktiķiem izvērtās saruna par šķirņu krustojumiem, kas sekmē augstvērtīgāku aitu gaļas ieguvi. Saimnieks stāstīja: – Sākumā nopirku sertificētas tumšgalves. Tagad esmu secinājis, ka ļoti labas mātes izdodas pusei no tumšgalvju krustojumiem ar Vācijas merino vietējās šķirnes teķiem. Esmu nopircis arī Romanovas tīršķirnes teķi, un to krustojumiem ir arī Dorperu piejaukums. Manuprāt, labāk izkopt tīršķirni un audzēt aitas mazākā skaitā, nevis izveidot „zooloģisko dārzu” ar daudziem sajaukumiem.

Aitkopji ieteicās, ka viens kurzemnieks šovasar pirmais Latvijā iegādājies 100% Šarolēšķirnes aitas. Atklājās, ka viņš ir līdzās. Lietpratēji sprieda, ka Šarolē Latvijā varētu būt ļoti perspektīvas. Pats kurzemnieks stāstīja, ka Francijā iegādājās 70 aitu. Visgrūtāk bijis pierunāt francūžus aitas pārdot, jo saimniekiem šķitis, ka tās Latvijā tūdaļ nokaus. Viņš teic, ka francūži dzīvo turīgi, viņiem nav lielas vajadzības aitas pārdot, tāpēc tādi darījumi notiek reti.

Vienā ķēdē ganāmpulks, kautuve un veikals

 Tikpat rosinoša, īpaši vīriešiem, bija Daiļa Jirgensona saimniecības apmeklējums Beverīnas novada Branguļu pagasta „Lielozolos”. Linda un Dailis ir valmierieši, kuri laukos audzē aitas un trušus, atvēruši savu kautuvi un arī privāto gaļas veikalu Valmierā. Saimnieks ar izdomu, zelta rokām un privātajiem līdzekļiem bijušo kolhoza cūku fermu pārvērtis par perfektu novietni pārsimt aitām. No jumta seguma līdz saliekamiem atnešanās vārtiņiem un dzeramā ūdens apgādei –  viss ir praktiķa veiksmīgs funktieris. Koks, lietoti dzelži, vienkāršas ierīces kalpo tam, lai saimniekošana būtu ērtāka un ganāmpulks justos labi. Arī kautuvē nekā lieka, tikai tas, ko prasa Pārtikas un veterinārais dienests. Visus interesēja gaļas realizācija un kautuves pakalpojums. Jirgensoni neslēpa, ka nedēļā iztirgo ne vairāk kā 2–3 aitas. Viņuprāt, cilvēki aizmirsuši par aitas gaļu un vairs neprot to lietot.

– Ar sausu muti esmu mācījusi valmieriešus lietot uzturā aitas gaļu. Par laimi, pircējas ir daudzas jaunās māmiņas. Lai gaļa pēc pāris dienām nezaudē izskatu, to fasējam vakuumā. Iepērkam arī liellopus, putnus, uz Pāces dzirnavām vedam aitu vilnu un veikalā pārdodam arī dziju, –  iepazīstināja uzņēmīgā Linda. Bija daudz jautājumu par cenu. Sākot no ragū un beidzot ar jēra karbonādi valmierieši savu produkciju pārdod par 1,70–19 eiro/kg. Mūspuses lauksaimniekus īpaši pārsteidza kautuves zemās cenas. Par aitu prasa 5 eiro, par 2 gadus barotu bullēna nokaušanu – 20 eiro. Ģimenes biznesā iesaistās arī saimnieku bērni, tādēļ viņi ir noskaņoti ražošanu paplašināt un pāriet uz bioloģisko saimniekošanu. To visu redzot un dzirdot, dāņu konsultants jutās pārsteigts. K. Serensens atklāja, ka Dānijā kautuves pakalpojums maksā pat 10 reizes dārgāk. Lūgts padalīties vērtējumā par saimniecībās redzēto, viņš priecājās, cik skaista ir Latvijas daba, un teica, ka redzētais viņam licies interesants, taču ražošanā saskata ļoti lielas atšķirības. Latvijā lopkopība ir ekstensīva, dāņiem katra zemes pēda ir intensīvi un rūpnieciski izmantota.

Gunita Ozoliņa,

laikraksta „Auseklis” žurnāliste