Pašizmaksas aprēķina izvērtējums, analīze un salīdzinājums gaļas liellopu saimniecībām

Zālēdāju projekta ietvaros tika aprēķināta pašizmaksa demonstrējumu saimniecībām.

Aprēķinu mērķis – izpētīt saimniecību izdevumu struktūru un identificēt būtiskākās lietas, kas būtu jāuzlabo saimniecībās, kā arī demonstrējumu ietvaros veikto aktivitāšu ietekme uz saimniecības saražotās produkcijas pašizmaksu.

 Saimniecības pašizmaksas aprēķins sniedz informāciju par saimniecības ražošanas kapacitāti, efektivitāti, resursu optimizācijas iespējām un ļauj noteikt potenciālās problēmas ar piebildi, ja pašizmaksas aprēķinam izmantotie dati atbilst patiesībai, ir fiksētas visas izmaksas, kas attiecas uz liellopu gaļas ražošanu un pats pašizmaksas aprēķins ir veikts pēc atbilstošās metodikas.

Pašizmaksas aprēķinos netiek atsevišķi nodalīta nobarojamo liellopu un brāķēto liellopu gaļa. Atsevišķi nav aprēķinātas ganāmpulka atražošanas izmaksas, kas tiek iekļautas kopējā pašizmaksā, kā arī nav ņemta vērā krājumu aprite un to ietekme uz pašizmaksu.

Pārskatā analizētas LLKC Zālēdāju projekta gaļas liellopu demonstrējumu saimniecības (turpmāk – projekta saimniecības). Lai nodrošinātu saimniecību finanšu konfidencialitāti, tās tiek kodētas ar burtiem: A, B, C, D un E.

Saimniecību datu analīzei izmantots aprēķins uz vienu zīdītājgovi. Tas tiek darīts, lai iegūtu maksimāli objektīvu rezultātu kvalitatīvu priekšlikumu sniegšanai. Salīdzinot saimniecības, ir nepieciešams šo saimniecību ražošanu ietekmējošo parametru novērtējums (1. tabula), kur saimniecību sasniegtos rezultātus var salīdzināt ar projekta saimniecību vidējiem svērtajiem rādītājiem, kas iegūti, piešķirot katrai saimniecībai svarus jeb ietekmi pēc to realizētā liellopu gaļas daudzuma, kas sniedz objektīvāku priekšstatu par vidējiem rādītājiem.

1. tabula

Saimniecības darbības rādītāji

 No demonstrējumu saimniecībām vidējā gaļas kilograma pašizmaksa zemākā ir saimniecībai D, lai arī tai ir tikai otrs augstākais realizēto gaļas kilogramu apjoms vidēji uz vienu zīdītājgovi. Saimniecībai D ir lielākais zīdītājgovju ganāmpulks, kas var dot pozitīvu ietekmi uz pašizmaksas samazināšanu, bet, piemērojot šo pašu likumsakarību pārējām saimniecībām, var konstatēt, ka saimniecībai E ar mazāku zīdītājgovju skaitu ir zemāka pašizmaksa kā saimniecībai B, kurai ir par 13 zīdītājgovīm lielāks ganāmpulks. Savukārt saimniecībās A un C, kurām ir vairāk nekā divas reizes mazāks ganāmpulks nekā saimniecībai E, spēj nodrošināt līdzīgu gaļas kilograma pašizmaksu, kāda tā ir saimniecībām B un E.

Salīdzinot izmaksas un realizēto gaļas apjomu uz vienu zīdītājgovi, var konstatēt, ka saimniecība E realizē vismazāk liellopu gaļu uz vienu zīdītājgovi, līdz ar to arī izmaksas ir viszemākās salīdzinājumā ar pārējām projekta saimniecībām.

Saņemtie atbalsta maksājumi vidēji uz vienu zīdītājgovi vislielākie ir saimniecībā E – 1935,18 eiro, kas pilnībā nosedz saimniecības izmaksas vidēji uz vienu zīdītājgovi. Nosedzot izmaksas, saimniecības peļņai no atbalstiem paliek 1076,04 eiro uz vienu zīdītājgovi, tai pašā laikā citām projekta saimniecībām atbalsts vidēji uz vienu zīdītājgovi nenosedz radušās ražošanas izmaksas. Vismazākais atbalsts vidēji uz vienu zīdītājgovi ir saimniecībai A, kas gandrīz trīs reizes mazāks kā saimniecībai E. Atbalsta maksājumi vidēji uz vienu zīdītājgovi aprēķināti, ņemot vērā saimniecības saņemtos atbalsta maksājumus par gaļas liellopiem, zīdītājgovīm un visus maksājumus par liellopu gaļas ražošanā izmantoto zemi.

Analizējot datus, var konstatēt, ka liellopa gaļas kilograma pašizmaksu ietekmē vairāku faktoru mijiedarbība, kas raksturo saimniecības efektivitāti – spēju sasniegt maksimālu rezultātu ar savā rīcībā esošajiem resursiem. Lai konstatētu būtiskākos faktorus un saimniecības ilgtspējīgu attīstību ietekmējošos faktorus, ir nepieciešama detalizēta pašizmaksas analīze.

Pašizmaksas aprēķinu veido divas sadaļas – mainīgās un pastāvīgās izmaksas. Mainīgās izmaksas ir izmaksas, kuru apjoms ir tieši atkarīgs no ražošanas apjoma – jo lielāks ražošanas apjoms, jo lielākas mainīgās izmaksas. Pastāvīgās izmaksas ir netieši atkarīgas no ražošanas apjoma – šo izmaksu apjoms mainās neproporcionāli ražošanas apjomiem.

1. att. Mainīgo un pastāvīgo izmaksu īpatsvars pašizmaksā projekta saimniecībās 2013. gadā.

 Projekta saimniecībām mainīgo izmaksu vidējais svērtais īpatsvars veido 77% (1. attēls), kas skaidrojams ar Latvijas liellopu gaļas ražotāju ekstensīvo saimniekošanas modeli. Kā viena no efektīvākajām saimniecībām jāizceļ saimniecība D, kurai attiecīgi arī gaļas kilograma pašizmaksa ir viszemākā. Zemākais mainīgo izmaksu īpatsvars pašizmaksā ir saimniecībai E, kas par 7 procentpunktiem mazāks nekā vidējais svērtais rādītājs projekta saimniecībās, kas liecina, ka saimniecība neizmanto visu savu ražošanas potenciālu. Palielinot gaļas ražošanas apjomu un veicot mērķtiecīgas investīcijas ražošanā, ir iespējams samazināt saražotā un realizētā produkta pašizmaksu.

2. att. Pašražotās lopbarības un pirktās lopbarības izmaksas uz 1 zīdītājgovi, saimniecības realizētā gaļa vidēji uz 1 zīdītājgovi projekta saimniecībās 2013. gadā.

 Analizējot mainīgās izmaksas vidēji uz vienu zīdītājgovi, var konstatēt, ka lielākā mainīgo izmaksu sadaļa ir lopbarība – gan pašražotā, gan iepirktā (2. attēls). Izmaksas par lopbarību ir atkarīgas no vairākiem faktoriem – var būt gan dārga un nekvalitatīva pašražotā lopbarība, gan kvalitatīva un salīdzinoši lēta pirktā lopbarība, un otrādi – lēta un kvalitatīva pašražotā lopbarība un dārga un nekvalitatīva pirktā lopbarība. Pašizmaksas aprēķinā saimniecības lopbarības kvalitātes un cenas attiecību nav iespējams noteikt, ja šis jautājums netiek atsevišķi pētīts.

Pieņemot, ka projekta saimniecībās lopbarības kvalitātes un cenas attiecība ir proporcionāla, lopbarības nepieciešamību un attiecīgi arī izmaksas var vērtēt attiecībā pret saražoto liellopu gaļas apjomu vidēji uz vienu zīdītājgovi. Jo lielāku liellopu gaļas apjomu grib saražot vidēji uz vienu zīdītājgovi, ir vajadzīga atbilstoša lopbarība. No pašizmaksu datiem var secināt, ka saimniecība E, izvēloties realizēt lielāko daļu jaunlopu uzreiz pēc nošķiršanas, var samazināt izmaksas lopbarībai, tādā veidā pazeminot mainīgās izmaksas. Saimniecībās A, B un D un ir lielākās kopējas izmaksas par lopbarību vidēji uz vienu zīdītājgovi, attiecīgi: 256,28; 315,79 un 253,44 eiro. Saimniecība A, kas ir konvencionālā saimniecība, var izmantot minerālmēslus zālāju ražības nodrošināšanai, kas ļauj tai iegūt augstāku zālāju ražību nekā bioloģiskajās saimniecībās.

 3.  att. Korelācija starp lopbarības izmaksām un realizēto gaļu, aprēķināts vidēji uz 1 zīdītājgovi projekta saimniecībās 2013. gadā.

 Minētā sakarība – jo vairāk liellopu gaļas grib saražot, jo lielāka ir nepieciešamība pēc lopbarības un līdz ar to arī lielākas lopbarības izmaksas, var tikt izmantota arī pretējā virzienā (3. attēls). Piemēram, saimniecībai B, izvēloties nobarot liellopus, attiecīgi ir nepieciešama lopbarība, kas palielina izmaksas par lopbarību un attiecīgi arī Mainīgās izmaksas. Jo vairāk liellopu gaļas gribēs saražot vidēji uz vienu zīdītājgovi, izmantojot esošos zemes resursus, jo kvalitatīvāki zālāji ir nepieciešami vai arī, ja nav iespējas iekopt kvalitatīvus zālājus, nepieciešamā lopbarība ir jāiegādājas. Ieguldot līdzekļus kvalitatīvu zālāju izveidē un uzturēšanā, nodrošinot liellopiem kvalitatīvu lopbarību, ir iespējams saražot vairāk liellopu gaļas, attiecīgi daudz intensīvāk izmantot saimniecības bioloģiskos aktīvus. Tas ļautu samazināt gaļas ražošanas pašizmaksu, jo tiktu saražots iespējami daudz produkcijas vienību, kas veido uzņēmuma apgrozījumu un līdz ar to arī peļņu. Jāņem vērā, ka lopbarības patēriņš viena liellopu gaļas kilograma saražošanai nav atkarīgs no kopējā saražotā liellopu gaļas daudzuma.

4. att. Amortizācijas un tehnikas remonta un uzturēšanas izmaksas vidēji uz 1 zīdītājgovi projekta saimniecībās 2013. gadā.

 Lai saimniecība spētu efektīvi strādāt, tai ir nepieciešama saimniecības darba apjomiem atbilstoša tehnika, kura ir labā tehniskā stāvoklī, lai saimniecībā veicamie darbi tiktu veikti vēlamajos termiņos. Saimniecības tehniskā parka vecumu salīdzinoši precīzi atspoguļo izdevumu sadaļa „Tehnikas remonti un uzturēšana” (4. attēls). Amortizācijas izmaksas var sniegt tikai aptuvenu priekšstatu par saimniecības tehnikas parka vecumu, jo atsevišķām gaļas liellopu saimniecībām ir kūtis un kūtsmēslu krātuves, kas iespaido pašizmaksu. Saimniecībām A, D un E ir jāizvērtē tehnikas vienību funkcionalitāte, uzticamība, vai konkrētās tehnikas ekspluatācija nerada lielākas izmaksas kā jaunas vai papildinošās tehnikas vienības iegāde. Jāņem vērā, ka, jo vecāks tehnikas parks, jo lielāka varbūtība, ka tas salūzīs un būs jāremontē. Ar novecojušu un neuzticamu tehnikas parku nav iespējams precīzi ievērot termiņus, līdz ar to pastāv risks sagatavot nekvalitatīvu lopbarību vai arī nesagatavot vispār.

5. att. Procentu maksājumu summa vidēji uz 1 zīdītājgovi projekta saimniecībās 2013. gadā.

Saimniecību saistību apmērs var būt kā indikators, kas parāda saimniecības attīstības tempus un iespējamo attīstības potenciālu. Vērtējot projekta saimniecības, ir redzams, ka B un C saimniecības intensīvi attīstās un turpina palielināt savu ražošanas kapacitāti, par ko liecina arī šo saimniecību amortizācijas izmaksas (5. attēls). Saimniecības A un E vai nu attīstās, balstoties uz pašu ieguldījumiem, vai arī neveic jaunas investīcijas materiālajos aktīvos. Saimniecība D, ņemot vērā lielo ganāmpulku, spēj efektīvāk veikt investīcijas, nodrošinot pamatlīdzekļiem lielāku noslodzi, nekā to spēj pārējās saimniecības.

 Secinājumi:

1.  Pašizmaksas aprēķina veikšana ir darbietilpīga, prasa lielu laika patēriņu un detalizētu grāmatvedības uzskaiti saimniecībā. Līdz ar to ir svarīgi saprast, kāds ir pašizmaksas aprēķina mērķis. Aprēķinot pašizmaksu maksimāli vienkāršotā veidā, iegūtos datus var izmantot saimniecības darbības efektivitātes uzlabošanai, bet tos nevar izmantot dažādu saimniecību darbības rezultātu salīdzināšanai, jo katrā no tām ir atšķirīgi liellopu gaļas ražošanas apjomi un atšķiras arī grāmatvedības uzskaite.
2.  Saimniecībai E ir mazākais saražotais liellopu gaļas apjoms vidēji uz vienu govi, ko nosaka tirgus konjunktūra un saimniecības izvēlētais darbības modelis, līdz ar to saimniecībai ir vismazākie ieņēmumi vidēji uz vienu zīdītājgovi no liellopu gaļas ražošanas un vislielākie ieņēmumi no atbalsta maksājumiem starp projekta saimniecībām.
3.  Saimniecībām, kas saimnieko ekstensīvi un izvēlas realizēt liellopus ar mazu dzīvsvaru – ap 300 kilogramiem, lai nepārsniegtu ražojošo gaļas liellopu saimniecību pašizmaksu, ir problemātiski veikt ieguldījumus saimniecības modernizācijā līdzekļu trūkuma dēļ, kas var atstāt nelabvēlīgu ietekmi uz tās darbību ilgtermiņā.
4.  Vērtējot atbalstu vidēji uz vienu zīdītājgovi, var konstatēt, ka konvencionālajām saimniecībām tas ir viszemākais. Bioloģiskajām saimniecībām atbalsta maksājumi ir ievērojami lielāki, jo sevišķi tām saimniecībām, kurām ir lielākas zemes platības, kā tas būtu nepieciešams ganāmpulka uzturēšanai.
5.  Būtisks mainīgo izmaksu postenis ir lopbarība, kas ir nepieciešama kvalitatīvas liellopu gaļas ražošanai. Jo augstāka zālāju ražība, jo lielāku liellopu gaļas daudzumu varēs saimniecībā saražot, rēķinot uz vienu saimniecības hektāru, kas var palielināt saimniecības rentabilitāti.
6.  Atbilstoši saimniecības saimniekošanas intensitātei ir jāizvēlas gaļas liellopu šķirnes. Ja saimniecība ir gatava izveidot un uzturēt kvalitatīvus zālājus vai iepirkt papildus kvalitatīvu lopbarību, tad tā var audzēt intensīvākas šķirnes liellopus. Savukārt, ja saimniecība vēlas tikai apsaimniekot tai piederošās zemes platības, ir lietderīgi izvēlēties ekstensīvās šķirnes gaļas liellopus.

Sagatavoja LLKC Ekonomikas nodaļas speciālisti