Polijas mazās saimniecības meklē peļņas iespējas

Pēdējos gados Polijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, būtiski aug pieprasījums pēc dabiskas produkcijas, tajā skaitā piena produktiem. To izmanto mazo un vidējo saimniecību īpašnieki, paplašinot mājražošanu un audzējot bioloģiskā piena ražošanu.

Polijā, tāpat kā Latvijā, mazo saimniecību skaits pēdējo desmit gadu laikā ir vairākkārt sarucis, jo saimnieki ir krietni gados, bet jaunie saimniekošanu pārņemt ne vienmēr vēlas. Taču mazo saimniecību skaits ir gana liels, un katrs meklē iespējas pelnīt. Aprīlī devāmies lūkot, kā saimnieko mazajās piensaimniecībās Polijas ziemeļos.

Tirgū legālo maz

Viens no veidiem, kā mazie piensaimnieki piepelnās, – ražo mājās svaigpiena produktus un pārdodt tos tirgū. Mūsu pavadone no Pomožes lauksaimniecības konsultāciju dienesta Terēze Krakovska ved rādīt vietējo tirgu Elblongā, kur, līdzīgi kā mūsu Centrāltirgū (tiesa, mazākos apmēros), pārdod visu – sākot no bērnu zeķbiksēm līdz uzgriežņu atslēgām. Pa vidu arī pārtika – augļi, dārzeņi, olas, piena produkti. Terēze saka: ja gribam ar kādu no zemniekiem sarunāties, vajadzētu uzvesties tā, lai viņus nesabaidītu. Jo, izrādās, tikai dažiem no piena produktu tirgotājiem ir oficiāla atļauja tos pārdot tirgū. Pārējie to dara nelegāli, tādējādi ar acu kaktiņu lūko, vai tirgū neparādās personas, kas varētu būt no sanitārās uzraudzības kantora.

Edīte Lešņevska ir tā piena ražotāja, kurai ir atļauja tirgot. Produkcijas klāsts nav plašs, taču viņa savu klientu loku zina, tāpat arī to, cik varēs pārdot trīs stundās, kas ir optimālais laiks, ko pavadīt aiz letes. Edīte stāsta, ka ir tipiskas mazās saimniecības īpašniece ar pāris govīm, 200 vistām un 15 ha zemes. Ar to tad arī iztiek. Tāpat kā citi, pienu pārdod par 2,50 zlotiem jeb nepilniem 60 centiem litrā, kilograms biezpiena – 10 zloti jeb 2,30 eiro, par svaigo krējumu prasa 20 zlotus jeb 4,70 eiro un 35 zlotus jeb 8,30 eiro par kilogramu sviesta. Vienas bioloģiskās olas cena – 1 zlots jeb 23 centi. Par šādu naudu veikalā var dabūt trīs parastas olas, bet cilvēki tomēr pieprasa lauku olas.

Karpinsku sieri – izcila kvalitāte

Jolanta Karpinska, kuras ģimenei Varmijas – Mazūrijas vojevodistē pieder saimniecība ar 40 ha un 40 govīm, arī uzskatāma par mazās saimniecības īpašnieci, taču atšķirībā no Edītes pienu gan pārdod pārstrādei, gan izmanto jau izsmalcinātāku produktu ražošanai. Viņas specialitāte ir svaigie un nogatavinātie sieri, kas tiek ražoti ar fermentiem. Sierus ražo divas reizes nedēļā, katru reizi pārstrādājot 200 litrus piena. Receptes noskatītas gan internetā, gan apmeklēti speciāli kursi firmā “Agrovis”, kas nodarbojas arī ar fermentu un aprīkojuma tirdzniecību.

Jolanta stāsta, ka kļūt par mājražotāju Polijā nav nekas sarežģīts, – galvenais, lai būtu akurāti iekārtotas un spodras telpas, tīri trauki un, protams, tīra izejviela. Pārtikas un veterinārā kontrole to pārbauda reizi ceturksnī.

 “Šobrīd man ir maz siera, ko jums piedāvāt, jo iepriekšējā partija pārdota, bet jaunā vēl nav gatava,” taisnojas Jolanta, uz galda noliekot dēlīti ar trīs veidu sieriem. Viens no tiem – klasiskais Holandes tipa divus mēnešus gatavināts, otrs – divas nedēļas gatavināts svaigais siers ar nigellas jeb melno ķimeņu sēklām, trešais – divas nedēļas gatavināts svaigais siers ar dienvidjūras garšvielām. Saimniece ražo pavisam septiņu veidu svaigos sierus.

Garša izcila – skaidri jūtams, ka par izejvielu izmantots nevainojamas kvalitātes piens, – gan garša, gan smarža ir tīra, pienskāba. Visu saražoto Karpinski pārdod Olštinas tirgū, parasti pāris stundu laikā siers tiekot izpirkts. Varētu ražot vairāk, taču tad būtu jāpaplašinās, – visa siera padarīšana “iesprostota” apmēram 10 kvadrātmetru telpā, kurā ievietota pasterizēšanas iekārta, darba virsmas, plaukti un ledusskapis.

Vai nav doma paplašināties? Jolanta saka: “Nē, ja dēls gribēs, lai paplašinās, man pietiek ar pensiju un to, ko ietirgoju par sieru.” Pēc aptuveniem mūsu aprēķiniem, pie šādiem siera ražošanas apjomiem mēnesī iespējams nopelnīt ap 1000 eiro. Ņemot vērā, ka svaigā siera cena ir 34 zloti jeb 8 eiro kg, bet izturētā siera – 50 zloti jeb apmēram 11 eiro kg. Turklāt šī ir nauda, kuras lielākā daļa paliek zemnieka kabatā. Polijā zemnieku saimniecību īpašnieki maksā tikai sociālo nodokli un zemes nodokli. Jolanta stāsta, ka par 40 ha gadā samaksājot ap 1700 zlotiem jeb 400 eiro. Vēl maza naudiņa jāsamaksā par veterināro uzraudzību un tirdzniecības vietu Olštinas tirgū – 26 zloti jeb apmēram 6 eiro. Saimniece atzīst, ka pašiem visa kā pietiek, pat, neskatoties uz to, ka pārstrādātājs par pienu maksā vien 90 grošus jeb 21 centu.

Saimniecībā visu dara paši, – dēls nodarbojas ar lopiem, tirgo bullīšus, bet vecākā paaudze ražo sierus un rūpējas par sīkajiem lopiņiem – vistām un trušiem. Šeit viss ir sakārtots, – ģimene pārtikusi, vide – sakopta.

Piena automāti pagaidām cerības neattaisno

Citu piepelnīšanās veidu atradis Pavls Šakevičs, kuram pieder 45 govis un tiek apsaimniekoti kopā 115 ha paša un nomas zemes. Piena automātus jeb “milkomātus”,  kopskaitā četrus, Pavls iegādājies jau pirms pieciem gadiem par 100 tūkstošiem zlotu jeb 23,5 tūkstošiem eiro katru. Cenā ietilpst pats automāts, namiņš ap automātu un divas tvertnes pienam. Divi “milkomāti” tika uzlikti 40 km no saimniecības attālajā Elblongā, vēl divi – krietni tālākajā Gdaņskā. Pavls skaidro, ka automātus licis jaunajos dzīvojamajos rajonos, kur mitinās liels jauno ģimeņu skaits un arī cilvēki gados. Un, protams, kur iespējams pieslēgties elektrībai. Piena iegāde automātā ir teju tikpat vienkārša kā naudas izņemšana no bankomāta, – iemet vienu zlotu (apm. 24 centus), saņem pudeli, iemet 3 zlotus (apm. 70 centus), un saņem litru svaiga nepasterizēta piena.

“Sākumā izdevās labi, bija interese, bet tagad varētu vēlēties lielāku cilvēku aktivitāti,” papildu peļņas iespējas ar “milkomātiem” komentē Pavls. Tiesa, kad piebraucām novērtēt piena automātu Elblongā, tajā bija beigušās pudeles. Tātad, – ja arī būtu gribējuši, pie piena tikt būtu grūti. Pavls saka, – jā, pudeļu mēdzot pietrūkt, kā reiz pašlaik gaidot piegādi, taču pienu no automāta var saņemt arī ar savu trauku, galvenais, lai tas ievietotos lodziņā, kur notiek piena padeve. Jebkurā gadījumā Pavls gaida vasaru, kad pienu automātos pērk vairāk, jo aparāti vēl neesot atmaksājušies.

Lai nu kā, bet to, lai automātos vienmēr būtu svaigs piens, Pavls gan nodrošina, – 200 litru piena kannas tiekot mainītas reizi trīs dienās. Tukšās tiek vestas uz saimniecību, akurāti izmazgātas un atkal uzpildītas. Vaicāts par “milkomātu” uzturēšanu un apkopi, Pavls saka, – piecu gadu laikā tikai tagad vienam no aparātiem parādījusies kāda ķibele, visādi citādi tie kalpojot godam. Arī huligāni tos neaiztiekot un ziemā kalpojot labi – aizsalstot tikai pie -25 grādiem, kas šajā reģionā ir liels retums.
“Milkomāti” nav Pavla vienīgais ienākumu avots. Pienu, ko nerealizē aparātā, pārdod pārstrādei par 1,05 zlotiem jeb nepilniem 25 centiem kg. Taču automātu biznesu atmest viņš negrasās, pastāv iespējas meklēt vietas ar lielāku cilvēku plūsmu. Protams, varēja jau iegādāties pārvietojamus aparātus, taču tie bijuši uz pusi dārgāki nekā stacionārie. Pie tiem arī paliks.

Iveta Tomsone,

LLKC Apgāda vadītāja