“Zemzaru” saimniece: Kāpēc lai es būtu kur citur

Jaunjelgavas novadā, Sunākstes pagastā saimnieko Dinas un Alekseja Aļeiņikovu zemnieku saimniecība “Zemzari.” Jaunā ģimene izveidojās 1989. gadā, un abas mammas pūrā deva pa vienai telītei. Tā, gadiem ritot, izveidojās piena lopu saimniecība, kurā šobrīd ir12 slaucamās govis un tiek apsaimniekota 42 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Esot teikts, ja vēlies kādu sasmīdināt, tad pastāsti par saviem plāniem. Tā gadījās arī ar zemnieku saimniecības īpašnieci Dinu Aļeiņikovu. Mamma strādāja grāmatvedībā, un Dina skaidri zināja, ka katru dienu pavadīt astoņas stundas, sēžot pie galda, viņa noteikti nevēlas. Arī govis slaukt negribējās. Bet skaidri bija zināms, ka pēc pamatskolas beigšanas vidusskolā nepaliks. Rezultātā Dina iestājās P. Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumā, kur ieguva profesiju – agronoms, skaidri zinot, ka atgriezīsies dzimtajā pagastā. Dina saka: “Grūti pateikt, vai tas ir pienākums, bet vienkārši šī ir tā vieta, kur es jūtos labi, un kāpēc lai es būtu kur citur! ” Arī vīrs ir sunākstietis, kurš arī nemaz nekur citur nav vēlējies būt.

Likvidējoties pienotavai Sunākstē 1994. gadā, pagasts bija pārņēmis piena vešanu, un Dina brauca kā piena laborante. Veda pienu uz Skrīveru pienotavu. Kad Pļaviņu HES tika slēgts, sāka vest pienu uz Sēlpils un Sērenes pienotavu. Kad šīs pienotavas vairs pienu nepieņēma, pārgāja un Neretas pienotavu, – tad vēl piena mašīna piederēja Sunākstes pagastam. 1997. gadā pienu piegādāja Neretas pienotavai, un tad par šoferi sāka braukt Aleksejs. Dina šai laikā strādāja kā piena laborants, līdz šādu štata vienību samazināja, un šoferim bija jāveic abas funkcijas. Neretas pienotava 2004. gadā likvidējās, un šo piena savākšanas punktu pārņēma Rīgas piena kombināts. Šis bija laiks, kad jāizdara izvēle, – vai nu paņemt piena mašīnu sev un strādāt kā pašnodarbinātajiem, sniedzot Rīgas piena kombinātam pakalpojumu, vai palikt bez darba, līdz ar to nav nekādas drošības, kas notiks tālāk ar piena piegādi.

Kārtējās piena savācējpunkta  reorganizācijas brīdī zemnieku  saimniecībā  bija piecas slaucamās govis. Bija skaidrs, ka kādam šis piena savākšanas un piegādes darbs ir jāuzņemas. Jo, lai mašīna brauktu no Neretas, kur kādu dienu liksies, ka tā Sunākste tik tālu un tas nebūs izdevīgi, un ko tad?  Tā ir liela drošības sajūta, ja pats slauc govis, un ir sava mašīna, zini, ka pienu aizvedīs. Tā ir arī gana liela atbildība pret pārējiem piena piegādātājiem, jo savācējs atbild par visu. Piena savākšanas mašīna pieder zemnieku saimniecībai, kur tiek algoti divi vadītāji. Šajā gadījumā – Dinas vīrs Aleksejs, un dēls. Meita ieguva grāmatveža specialitāti – pašlaik strādā Rīgā. Katram ir savas prasības pret dzīvi. Ir jābūt iekšējai godkārei, kas dzen uz priekšu, mudina apgūt ko jaunu.

Patlaban piena savākšanas mašīna ir 29 gadus veca, un tiek nodarbināta katru dienu. Saimniece saka, ka faktiski nekas nav no vecās mašīnas palicis, visas detaļas laika gaitā nomainītas. Lai samazinātu izmaksas, mašīna tiek darbināta ar benzīnu un gāzi. Vasaras periodā, kas sākas aprīļa beigās, maija sākumā, pienu ved katru dienu, ziemas periodā – aptuveni no 31. oktobra pienu savāc divas dienas un viena ir brīva.

Uzsākot piena savākšanas pakalpojumu 1997. gadā, bija 135 klienti, lielākoties mazas saimniecības (8 litri – 50 litri), bet brauca katru dienu. Šodien ir 16 klienti – saimniecības likvidējās tajā brīdī, kad likvidējās piena uzpirkšanas punkts Neretā. Rīgas piena kombināts 2008. gadā uzteica sadarbību ar maziem piena piegādātājiem. Tad tika meklēti jauni piena realizācijas punkti. Un risinājumu rada ar Jēkabpils piena kombinātu – ar 10. aprīli pārtrauca sadarbību ar Rīgas piena kombinātu un ar 2008. gada 1. aprīli sāka piegādāt pienu Jēkabpils piena kombinātam. Šī sadarbība joprojām pastāv. Piena nauda tiek regulāri saņemta – divas reizes mēnesī.

Turpmākie mērķi saimniecībai – strādājām un arī strādāsim. Ģimenes moto: nekur nav tik labi kā mājās. Skaidrs, ka visi paliksim Latvijā.

Dzīves atziņa: smaidi, un pasaule tev uzsmaidīs pretī. Pret apstākļiem un lietām, ko nevaram izmainīt, jāmaina attieksme un jāpieņem tādas, kādas tās ir.

Dina atrod laiku arī dziesmai. Reizi nedēļā ir mēģinājumi Sunākstes sieviešu ansamblī, kas brauc arī ārpus Latvijas (Ungārija, Gruzija). Kolēģi par Dinu ir teikuši – vienmēr ar smaidu, vienmēr pozitīva. Vīrs Aleksejs labi jūtas mājās, bet vasarā ar ģimeni izbrauc apskatīties Latviju. Kā var izkārtot darba soli, un atrast laiku sev?  Ja vēlies izbraukt no mājām, ir jāsavācas, ja nevar izbraukt, tad tas ir slinkums, jo nevar sevi savākt, mobilizēt ceļam. Vieglāk pateikt – nevaru.

Ko vēlētu ikvienam – dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.  Ja sāksim gausties, līdz ar to sev iestāstām – mums ir grūti, mēs nevaram, pilnīgi nepārvarami apstākļi. Jo vairāk sev to stāstam, jo grūtāk pārvarēt. Latvija ir maziņa, un tajā ir tik daudz spilgtu cilvēku, atpazīstamu. Esmu lepna par savu valsti, atzīst Dina.

Valentīna Beča,

LLKC Aizkraukles konsultāciju biroja uzņēmējdarbības konsultante