Puķu draugi pulcējās Priekuļos

Katru gadu Latvijas Puķu draugi vasaras vidū satiekas kādā no Latvijas pilsētām, ciemiem vai novadiem. Priekuļos 19. jūlijā notika jau 37. tikšanās reize.

 Jūlijs ir laiks, kad vasara svin savu pilnbriedu. Saule staigā pa zemes virsu, bites san saldajos liepu ziedos, smaržo sidraba smilgas un baltais āboliņš, rūgteni tvan vīgriezes tālajās pļavās. Esam pašā vasaras vidū. Ir laiks pilnībā izbaudīt ziedošās vasaras mirkļus. Ūdens, zeme, smaržīgais gaiss, puķes un zāle, zvaigžņu čuksti un vēja dziesma – visa dzīvā radība dod mums dzīves prieku, enerģiju, spēku izturēt tumšos un garos ziemas mēnešus.

Šoreiz Priekuļos pulcējās pāris tūkstoši dārzu un parku kopēju, puķu audzētāju, stādu tirgotāju un vienkārši skaistuma cienītāju no dažādām Latvijas vietām. Priekuļos pasākuma  radošā komanda iepazīstināja ar plašo un interesanto novadu, izrādīja savus parkus, dažādus  tūrisma objektus,  koptos māju pagalmus un kopā izstaigāja dabas takas, arī kapsētu.  Novada ceļos kursēja 45 autobusi 30 gidu vadībā, kā  arī individuālie apmeklētāji.

 Priekuļu novada vadītāja Māra Juzupa, labiekārtošanas daļas vadītājs Jānis Sirlaks un plašā novada  darbinieku un brīvprātīgo komanda veiksmīgi tika galā pamatīgo organizatorisko  darbu.  To atzīmēja gan Aivars Irbe, pazīstamais kādreiz Siguldas, tagad Turaidas muzejrezervāta dārznieks, tautā saukts par Puķu draugu” saietu krusttēvu, gan  Ligita Timma, „Puķu draugu” krustmāte, žurnāla „Dārzs un Drava” redaktore,  gan  Aldonis Vēriņš, žurnāla „Dārzs un Drava” ilggadējais galvenais redaktors,  gan Gundega Lināre, ainavu arhitekte, gan  izdevniecības  „Saimnieks LV”  un  „Latvijas valsts meži” pārstāvji.

 Saules parks

Ja vēlies sevī rast mieru, iegūt spēku, labvēlīgu enerģiju, nāc un sasmelies sauli Priekuļos! Te pašā centrā ar visu novada iedzīvotāju līdzdarbošanos radies jaunais Saules parks – vieta, kur gūt spēkus, attīrīt domas un dvēseli. Iezīmējot Saules parka kontūru, 2010. gada pavasarī pļavā pie novada domes ēkas tika iestādīti 150 dažādi koki, lai to krāsainās lapas, krāšņie ziedi un interesantās formas radīt krāsu un formu rotaļu un rosināt pozitīvas emocijas.

Saules parka dvēseliskais simbols ir Dūdieviņa skulptūra – puisēns, kurš aicina mūs ieskatīties apkārtējā skaistumā, ieklausīties dabas skaņās, putnu balsīs un vēja šalkoņā, ieklausīties sevī, pacelt acis uz augšu, pacelties sev pāri un palūkoties, kas ir tur – aiz horizonta. Skulptūru apvij Saules taka. Tā tika radīta, lai relaksētos un uzlabotu veselību. Taka jāizstaigā basām kājām, norūdot un masējot pēdu aktīvās zonas. Staigājot ieteicams koncentrēties uz tām pēdas vietām, kas pārstāv kādu slimu vietu organismā. Tas stimulē cilvēka organisma aktivitāti un nostiprina veselību. Saules takā var iegūt informāciju par 30 Latvijas ārstniecības augiem, kuri ir iestādīti gar Saules taku saules apļa formās.

Parkā ir īpašs saules pulkstenis. Tas ir dalības jeb analemmatiskais saules pulkstenis, kas atšķiras no citiem klasiskajiem saules pulksteņu veidiem ar to, ka laika nolasīšanā ir jāpiedalās cilvēkam – nostājoties centrā uz datumu tabulas, ir iespēja pašam ar savu ēnu parādīt pareizu laiku. Saules pulkstenis rāda vasaras un ziemas laiku. Vienā no papildu akmens apļiem ir precīzi atzīmētas debess puses, kā arī saullēkta un saulrieta virzieni ziemas un vasaras saulgriežos. Savukārt otrajā aplī ir norādes ar attālumiem uz Priekuļu apkaimes un attālajām sadraudzības apdzīvotajām vietām. Asociējot Priekuļu nosaukumu ar prieku, saules pulksteņa kompozīcija veidota smaidošas saules formā. Saules muti veido vārda Priekuļi burti. Savukārt rindās sastādītie ziedi simbolizē košos saules starus. No visiem 20 saules pulksteņiem Latvijā šis ir vislielākais.

Izveidojot Saules parku un saules pulksteni, simboliski tika pausta Priekuļu novada iedzīvotāju tiekšanās pēc gaismas, siltuma, izaugsmes un labklājības. Tādēļ Priekuļu novada ģerbonī ir attēlota saule ar ciparnīcu vidū, jo laiks un tā mūžīgais ritums secīgi sakārto notikumus, nosakot to ilgtspēju un nozīmību. Pulksteņi skaita sekundes, minūtes un stundas, bet mūsu laiks ir šis mirklis pasaules lokos.

Veselavas muiža

Senatnes elpu aicina sajust Veselavas muižā. Tā celta 19. gs. 40. gados uz palielas ovālas salas, ko no visām pusēm ieslēdz ar ūdeni pildīts grāvis. Pāri tam uz muižas parādes pagalmu ved divi laukakmens mūra tilti, kuru pusaploces arkas veidotas no rūpīgi apstrādātiem šūnakmens kvadrātiem.

Puķu parādes pagalmā svētku laikā pie rimtas mūzikas senās vidusslaiku dejas  dejoja stalti , krāšņi tērpti jaunieši. Dienvidu pusē atrodas augļu dārzs,  bet muižas kungu mājas ziemeļpusē – parks ar dekoratīvo krūmu un koku stādījumiem. Svētku laikā to rotāja  ziedi, krāsainas un  romantiskas puķu arkas,  pastaigājās burvīgu jātnieču vadīti zirgi, veselību un prieku dabā apmeklētājiem sniedza vietējās pirtnieces, dzirnavu ezerā izvizināties ziedu laivā aicināja jauns laivinieks. No muižas lieveņa plūda Baltās dāmas maigās  vijoles skaņas.

Veselavas muižu apvij arī teiksmas par baronu un skaisto meitu – Kausuļu Rasu, kas līdzīgi Turaidas Rozei nav pakļāvusies muižkunga iegribām. Lai dzirdētu šo stāstu pilnībā un izjustu Baltās dāmas pieskārienu, visi aicināti doties uz Veselavas muižu.

 Liepas Lielā Ellīte

Lielā Ellīte, dēvēta arī par Velna cepli, Vella alu, Velna krāsni, Liepmuižas alu, Liepas alu un Velna kambari, veidojusies iežu mehāniskas izskalošanas rezultātā. Ala varētu būt pat 7000 gadu sena, un tā turpina attīstīties. Lielās Ellītes klintis izveidojušās gaišā smilšakmenī, kurā ir trīs lielas arkas. Tās ir vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā, kas saglabājušās no kādreiz krietni lielākām alām. Svētku laikā labsirdīgais Velns aicināja  apmeklētājus savā valstībā izsmaržot  Rukšānu ģimenes liliju krāsas.

Lielā Ellīte agrāk ir bijusi kulta vieta, kur senie latvieši nesuši ziedojumus savām dievībām. No alas iztek Svētavots, kura ūdens esot ļoti vērtīgs. Nostāsti vēsta, ka tautu aizmirsta jaunava, nomazgājot muti avotā, ātri varot tikt pie vīra.

Liepas Lielā Ellīte ir valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis, aizsargājams ģeoloģisks objekts kopš 1974. gada un kultūrvēsturisks objekts, taču interesentiem  pieejams.

 Mārsnēnu tautas nama parks

Mārsnēni ir ļoti latvisks pagasts ar senām kultūras tradīcijām, latviskiem un aktīviem cilvēkiem. Par to liecina Mārsnēnu tautas nams, kas celts par 1907. gadā dibinātās saviesīgās biedrības savāktiem līdzekļiem. Septiņu gadu laikā tika savākta nauda zemes gabala iegādei, bet līdz 1933. gadam bija izdevies savākt līdzekļus tautas nama būvniecībai. To pabeidza 1934. gadā, pirmais sarīkojums Mārsnēnu tautas namā notika 1935. gadā.

Arī ideja par Mārsnēnu parku radās novada iedzīvotājiem. Pēc jauniešu iniciatīvas grupas ierosinājuma un parka ideju ieskicētājas Madaras Melbārdes idejas, 2010. gadā tika izveidots parks pie Mārsnēnu tautas nama. 2013. gadā tika izlemts parka teritoriju papildināt ar jauniem vides elementiem – saules pulksteni un veselības taku. Tādējādi tapa ar latviskām etnogrāfiskām zīmēm rotāta veselības taka, kas vizuāli ir izvijusies kā tautiska josta. Šo pašu motīvu saglabā turpat esošais saules pulkstenis, kas veidots kā pāri akmeņiem pārlikta tautiska josta ar ieloku, no kura var nolasīt laiku. Atšķirībā no citiem mūsdienās veidotiem saules pulksteņiem Mārsnēnos tiek rādīts nevis laiks, ko rāda mūsu pulksteņi, datori vai mobilie telefoni, bet gan vēsturiski tradicionālais vietējais saules laiks (vasaras periodā atšķiras aptuveni par pusotru stundu, ziemā – par pusstundu). Stundas apzīmētas ar simboliskām punktu zīmēm.

 Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs „Kalāči”

Lai izkļūtu „no putekļiem ārā, no dūmiem, kur ziedošā vasara sauc” (E. Veidenbaums), lai izjustu senatnes vilinošo burvību un eleganci, iepazītu senču dzīvi, ieraugot to savām acīm, jādodas uz Eduarda Veidenbauma memoriālo muzeju „Kalāči” Liepas pagastā. Tur no piektā dzīves gada auga, mācījās un strādāja izcilais latviešu dzejnieks. Par muzeja dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1958. gada 5. novembris, kad pēckara gados izpostītajos „Kalāčos” atklāja pirmo ekspozīciju, taču interesenti jau ilgi pirms tam apmeklēja šo vietu, lai iepazītos ar E. Veidenbauma dzīvi un daiļradi. Plašajā dārzā var apbrīnot Eduarda tēva stādītos majestātiskos ozolus un E. Veidenbauma pieminekli (autors Laimonis Blumbergs). Dārza stūrī paslēpusies neliela guļbūve – ēka ar augstu slieksni un apsūnojušu salmu jumtu, – tik bieži daudzinātā Veidenbauma klētiņa, kurā dzejnieks mitinājies pa vasarām un par rakstāmgaldu izmantojis veļas rulli. Muzejā ir apskatāma ekspozīcija par Eduardu Veidenbaumu un dzejnieka memoriālās lietas. Apmeklētājus gaida arī dvīņu klēts un izstāžu zāle, kur apskatāma Latvijā plašākā izstāde, kur eksponētas Vidzemes lādes, un iepazīties ar 19. un 20. gadsimta saimniecības piederumiem.

 Priekuļu kapsēta

Priekuļu kapsēta ir apliecinājums tam, ka novadā ar cieņu un godbijību tiek uzturēta mirušo piemiņa. Pašvaldībai piederošās Priekuļu kapsētas vecā daļa veidojusies vēsturiski un intuitīvi, bet jaunā kapu daļa tiek veidota pēc izstrādāta un apstiprināta projekta – pirms kapu vietu ierādīšanas te izveidots blīvs celiņu tīkls, tiek veikta brīvās teritorijas apzaļumošana, notiek koku un puķu stādīšana. Gan jaunā, gan vecā kapu teritorija regulāri tiek aprūpēta un apkopta. Tādējādi arī aizgājēju piederīgie, sajūtot šo vietu kā sabiedrisku, publisku un sakārtotu teritoriju, paši cenšas regulāri un glīti veidot piederīgo kapu vietas, apzinoties savas ģimenes saknes, uzturot piederības izjūtu savai dzimtai un tautai. Priekuļu kapsētu var uzskatīt par savdabīgu un klusu parku, par kuru iebraucēji ne reti brīnās: „Cik te viss tīrs un sakopts!” Priekuliešiem par to ir lepnums. Ir taču tik patīkami apzināties, ka Priekuļos ir tāda vieta, kur tiek runāts pieklusināti un nopietni, kur tiek pieminēti mīļi un tuvi aizgājēji un domāts arī par sevi mūžības priekšā.

 Lāčplēša iela 3 Priekuļos

Šokolādes krāsas guļbaļķu namiņā dzīvo un čakli rosās īsti darba rūķi – Daiga un Pēteris Rūķi, viņiem palīdz mazais Rūdolfs. Ideja par māju izlolota no maza vasaras namiņa pirms 14 gadiem. Mājas tapšanā ieguldīts milzīgs darbs, bet dārzs, Daigas vārdiem runājot, ir zelta vērtībā. Visa pamatā – smags un nepārtraukts darbs, bagātinot un barojot mālaino zemi. Vienīgā sūrā darba lieciniece no pašiem pirmsākumiem ir priede pagalma vidū. Puķu dobes Daigas pašas radītas un koptas. Katrs augs apmīļots, caur savu sirdi un emocijām lolots. Viss darbs tikai savam priekam un patikšanai, lai bagātinātu dvēseli un līdzsvarotu emocijas pēc sausās skaitļu rēķināšanas ikdienas darbā. Māja lieliski iekļaujas kopējā ainavā, kuru Rūķu ģimene veido arī ārpus savas teritorijas, pieguļošo mežu pamazām izkopjot par parku.

 „Salukalni”Mārsnēnu pagastā

„Salukalnu” pagalmā uzmanību piesaista majestātiski koki ar putnu būriem to zaros, liels pagalms un uz pamatīgiem akmens pamatiem celtas un vēlāk atjaunotas un modernizētas ēkas. Senatnīgo godā ceļ un saglabā kādreizējā mežsarga mazdēls Āris Zaļais kopā ar savu sievu Dinu un viņu bērniem. Lai gan abi vecāki aizņemti darbos pilsētā, mājas sakopšanā tiek ieguldīts pamatīgs darbs. Savam priekam un iztikšanai ģimene audzē dambriežus, aitas un trušus. Patīkami redzēt, ka jauni un darbos aizņemti cilvēki pratuši saglabāt senču tradīcijas, viņu radītās vērtības, tās pielāgojot mūsdienu apstākļiem un laikmeta prasībām.

 „Vējaines” Veselavas pagastā

Mājā, kas padomju laikā uzcelta labības laukā, dzīvo un saimnieko Cīruļu ģimene – Andris un Skaidra. Pirms 25 gadiem, sākot labiekārtot īpašuma apkārtni, tika uzcelta neliela pirtiņa pašu vajadzībām. Imanta Ziedoņa un Ērika Hānberga rosināti, uzņēmīgie ļaudis nolēma radīt prieku arī citiem, un nu uz saliņas, ko ar dzīvojamo māju savieno romantisks tiltiņš, izveidots arī viesu nams. Darbs bijis smags, jo uz saliņu visi celtniecības materiāli bija jānes ar rokām. Izveidota bērzu birztala, iekopti dīķi. Ieguldīts pamatīgs visas ģimenes darbs. Apstādījumus pēc savām iekšējām izjūtām intuitīvi veido Skaidra. Nemitīgi kaut kas tiek labots, pilnveidots, pārveidots. Cīruļu ģimene ar savu uzņēmību un nebeidzamo darbu ir apliecinājums tam, ka arī laukos var dzīvot un izdzīvot, spējot pielāgoties apkārtējai videi un radot prieku apkārtējiem.

 „Jāņkalni” Veselavas pagastā

„Jāņkalnu mājas”, kurās dzīvo cilvēki jau cienījamos gados, ir kā apliecinājums regulāram, rimtam, godprātīgam un pedantiskam darbam. Velta un Jānis Kaņepi te saimnieko 25 gadus. Kārtība valda gan dārzā, gan siltumnīcā, gan pie malkas šķūnīša un komposta kaudzē. Puķu dobes rotājas košas un sakoptas. Sakoptība rada īstenu māju sajūtu. Kā apliecinājums tam – šajās mājās pie saimnieka Jāņu vakarā ik gadu ierodas krietns pulciņš līgotāju.

 „Spāriņi” Jaunraunā, Priekuļu pagastā

Rūpīgi iekoptā „Spāriņu” saimniecība sagaida ar mieru un saimnieku viesmīlību. Stāsts kā jau daudzām latviešu dzimtām – savulaik no „Spāriņu” mājām uz Sibīriju izsūtītā vectēva īpašumā atgriezās mazdēls Jānis Grūbe un kopā ar sievu Ausmu ķērās pie saimniecības atjaunošanas. Pamatīgais darbs piešķīris mājām jaunu elpu. Sakopts ir itin viss – gan uz vecajiem pamatiem atjaunotās ēkas, gan pagalms, gan Ausmas kundzes ar mīlestību koptās un skaistiem krāsu akcentiem veidotās puķu dobes, gan augļu dārzs, kurā ar cieņu tiek rūpīgi saglabātas simtgadīgās ābeles. Atjaunotajās ēkās goda vieta ierādīta senajiem darba rīkiem un namatēva vaļasprieka – medību  – piederumiem. Te skaidri redzams, ka īpašnieki sevī lolo milzīgu mīlestību un cieņu pret visu skaisto, ziedošo, augošo. Te tiek pienācīgā cieņā un godā glabāts un kopts senču mantojums un tradīcijas.

 „Kalna Spāriņi Pēteri” Jaunraunā, Priekuļu pagastā

„Kalna Spāriņu Pēteru” mājās saimnieko Viesturs Mūrmanis ar savu ģimeni. Miers, bezgalīgs klusums un brīnišķīga dabas ainava paveras no Spāriņkalna. Par brīnišķīgo ainavu saimnieks saka: „Man tā nav jāskatās, es to no galvas zinu!” Senču mantojums te godā celts. Pagalmā – simtgadīgi koki. Zem tiem bišu stropos manāma rosība. Dzīvojamā māja, kurai 200 gadu, atjaunota, stalta stāv līdzās ēkām, kuru mūžu var raksturot skaitlis 100. Visas ēkas pamatīgas, celtas no dolomīta. Arī pats saimnieks tāds pats – stabils, dzīvesgudrs, noslēpumainu joku un humora pilns.

 „Ķerpi” Jaunraunā, Priekuļu pagastā

Mājas, kurās dzīvo Imants un Ineta Krūmiņi, savā īpašumā ieguvusi Inetas vecmāmiņa kolhozu laikos. Ģimenē auguši astoņi bērni, un šeit darbos, rūpēs, arī priekos pavadīta viņu bērnība. Ģimenei paplašinoties, vecās ēkas atjaunotas, akcentējot vēsturisko un senatnīgo. Īpašā godā celti seno laiku darba rīki un saimniecības lietas, kā vēstures liecinieki tie saglabāti nākamajām paaudzēm. Tagadējie īpašnieki ir strādīgi, aktīvi un sabiedriski cilvēki. Sanākot kopā lielajai radu saimei (ap 60 cilvēkiem), te notiek ne tikai čakla strādāšana, bet arī teātra spēlēšana, sporta sacensības un visāda cita veida ampelēšanās. Kopīgā darbā apkārtējā brīnišķīgā ainava  ir attīrīta,  tiek rūpīgi sakopta, izceļot skaisto, neatkārtojamo, vienreizīgo – to, kas radies dabiskā ceļā. Te valda miers, plašums, klusums un dabiskums, par ko priecāties.

 Pie Priekuļu tehnikuma stadiona darbojās Zaļais tirdziņš, piedāvājot puķu draugiem  plašu stādu izvēli. Visu dienu risinājās Koktēlnieku plenērs Saules parkā Priekuļos un floristu romantisks pasākums Veselavas muižā

 Lai atspoguļotu  šos ļoti daudzus interesējošos pasākumus un parādītu Latvijas dārzu un piemāju teritoriju attīstības gaitu pilsētās un laukos kopš 1978. gada, kad  notika pirmais Puķu draugu saiets, ir sagatavota Aivara Irbes grāmata „Puķu draugi”. Grāmatai ir 238 lappuses ar vairāk nekā 600 krāsainiem fotoattēliem, kas stāsta par daudziem Latvijas dārziem, parkiem, pilsētu un lauku ainavām un cilvēkiem, kuri gadu no gada kopj sava novada tradīcijas un savdabību un tai pat laikā apgūst un uzzina daudz par dārzkopības specifiku un augiem, gan šeit tradicionāli augošiem, gan par jaunievedumiem un iespēju audzēt tos mūsu dabas apstākļos.

Grāmata domāta ikvienam skaistuma un dabas mīļotājam. Tā varētu būt ierosme jebkuram Latvijas iedzīvotājam sakopt savu pagalmu, savu apkārtni. Tā ir apliecinājums un vienlaikus pateicība visiem tiem dārzu kopējiem, kuri bez jebkādas atlīdzības plaši vēruši savu pagalmu vārtus cilvēku simtiem un tūkstošiem gan gadskārtējo Puķu draugu saietu dienās, gan ikdienā dažādu ekskursiju un apmeklējumu reizēs, popularizējot savu pilsētu un novadu.

 No visa redzētā krājas pieredze, katram pašam kopjot un veidojot savu dzimto pusi.  Šajā laikā ir mainījušās un uz labu vērsušās  daudzas vietas. Par to liecina ar katru   gadu pieaugošā cilvēku interese par pasākumu. Ja pirmajos Puķu draugu saietos to dalībnieku skaits bijis pāris desmiti, tad pēdējos gados tikai reģistrēto dalībnieku skaits vien jau ir pāri tūkstotim, un šim skaitlim ir tendence augt.  Šie svētki mums visiem kopā dāvāja daudz prieka un saules gan dabā, gan sirdī, izbaudot ziedošās vasaras mirkļus.

 Priekulieši Daina Kahovska, Jānis Sirlaks, Dace Kalniņa

 Foto: Sarmīte Ozola, portāls www.ziemellatvija.lv