Ilzes sieri no Ugāles mežu “Bišudārziem”

Ilze un Aivars Šefanovski, bioloģiskie saimnieki pēc pārliecības, apsaimnieko nelielu govju ganāmpulku bioloģiski vērtīgās pļavās un iztiek no pašražotās produkcijas pārdošanas tirgos.

Ilze un Aivars Šefanovski

• Saimnieko z/s “Bišudārzi”, kas atrodas Ventspils novada Ugāles pagasta Vēždūkās.
• Saimniecība dibināta 2000. gadā, nodarbojas ar piena un gaļas lopu audzēšanu un produkcijas pārstrādi mazos apjomos.
• Ganāmpulkā 40 liellopu, no tiem 12 slaucamās govis un 5 gaļas krustojuma liellopi.
• Visu iegūto pienu pārstrādā paši, ražo ap 20 veidu sierus, kā arī visu veidu piena produktus, produkciju pārdod tirgos Ugālē, Tārgalē un Ventspilī.
• Ilze pastāvīgi piedalās Alsungas viedā ciema Suitu tirgū, kas sezonas laikā notiek katru svētdienu.
• Apsaimnieko ap 100 ha zemes, no kuriem 60 ha ir pļavas un ganības, daļa no tām – potenciālas parkveida ganības, ko plāno atjaunot ar Latvijas Dabas fonda atbalstu.

Kā minēts kataloga www.novadagarsa.lv aprakstā par z/s “Bišudārzi”, saimniecība atrodas mežu un Vēždūkas upes ielokā, šeit liellopu ganāmpulks ganās bioloģiski vērtīgos zālājos un arī siens tiek savākts  bioloģiski augstvērtīgās pļavās, jo pašu saimnieku saimniekošanas metodes pēc viņu pārliecības ir dabai draudzīgas. Jāpiebilst, ka saimniecība atrodas dziļi Ugāles mežos, kur vērtīgo pļavu pleķīši mijas ar mežu masīviem, tādēļ lielizmēra saimniekošana te nemaz nav iedomājama, te ir īstā vieta mazām ģimenes saimniecībām, kas pašas spēj sevi apgādāt. 

Mežvidu saimnieki

Ilze un Aivars ir labs piemērs, kad runājam par ģimenes saimniekošanas modeli – viņi gādā par to, lai saimniecībā visu nepieciešamo saražotu paši un nodrošinātu cilvēkus ar tīru un dabisku pārtiku. Kā Aivars smej – ja gribi dzīvot meža vidū, jāizmanto viss, ar ko šeit vari nopelnīt naudu.

Ne tikai izdzīvot, bet pietiekami labi dzīvot un vēl izaudzināt piecus bērnus Aivars ar Ilzi iemācījās vēl 80. gadu beigās, kad no Priekšpiltenes, kur strādāja par biškopjiem, pārvācās uz nelielu apdzīvotu vietu starp Pilteni un Ugāli – Krievciemu, uz Vēždūku mājām. Šo vietu Ugāles mežos savulaik ierādījis Aivara biškopības skolotājs Ilmārs Grugulis, norādot, ka te esot laba vieta biškopībai, jo vide ir tīra un neskarta. Pat pārāk neskarta, jo mežā esošajām mājām elektrības nebija, to pieslēdza tikai 1991. gadā. “Tā nu mēs te dzīvojām, bērni vēl pie petrolejas lampas mācījās,” atceras Ilze, vēlāk gan iegādāts dīzeļģenerators, kamēr bākā bija degviela, varējuši mājas darbus apdarīt un vēl televizoru paskatīties. Līdz brīdim, kad ģeneratora bāka tukša. Arī veļa gludināta ar gludekli, kas uzkarsēts uz gāzes plīts.

Vaicāti, kā nonākuši līdz sieru ražošanai, Ilze un Aivars atzīst, ka katros pārmaiņu laikos darītas dažādas lietas, bet govis mājās bijušas vienmēr. Tiesa, piens iegūts mazos apjomos, tādēļ neviens no piena pārstrādes uzņēmumiem braukt te pienu savākt nav bijis pierunājams, turklāt – cik tad Kurzemē to vispār ir, tik vien kā “Dundagas” kooperatīvs un “Talsu piensaimnieks”. Tādēļ vienmēr to, ko paši nav varējuši apēst, pārstrādājuši krējumā, biezpienā, sviestā, un uz tirgu prom. Sākumā – uz Ventspili, vēlāk arī Ugāli un Tārgali. Nodrošināta arī produkcijas piegāde pircējiem mājās. Vēl ilgi pirms kovidlaika.

Trīs sieru tehnoloģijas

Tā kā cilvēkiem aizvien vairāk iegaršojušies Ilzes gatavoties sieri, pirms apmēram 10 gadiem saimniece šai lietai pieķērusies nopietnāk.

Ilze izmanto trīs dažādas siera gatavošanas tehnoloģijas, bet siera veidu skaits šobrīd sasniedzis 20. Ilze gatavo vienkāršu svaigo sieru, kam pievieno vai nu ķimenes vai kaņepju sēklas un citas piedevas. Tad svaigo sieru, ko gatavo, pievienojot olas, krējumu un citas sastāvdaļas. Trešā tehnoloģija aizgūta no kādas nelielas saimniecības Vācijā, Ilze par to atklāj vien tik, ka tās pamatā ir biezpiena kausēšana un siera derīguma termiņš var būt vairāki mēneši. Nekādus mākslīgos recinātājus viņa neizmanto.

Šopavasar Ilze sākusi gatavot marinētu sieru, ko 2–3 diennaktis notur marinādē. Tas jau kļuvis pircēju iecienīts, īpaši Alsungas tirgū, kur 3 kg eksperimentālās partijas siera izķerts pusstundas laikā.

Svaigie sieri tiek gatavoti ar dažādām piedevām – čia sēklām, svaigām dillēm un pētersīļu lapiņām (ziemā izmanto saldētas), ķimenēm, kaņepju sēkliņām, bet īpaši pieprasīts ir siers un sviests ar baravikām. Tās saimnieki lasa paši, sakaltē, samaļ un  burkās iekšā. Ilze saka, ka pirmos izpērk sierus ar baravikām, amoliņa sēklām un ķimenēm.

Govis smaržo pēc siena

Par savām govīm Aivars smej: “Mums ir Krievciema īpašās, gaišās batikotās. Mums ir sava šķirne. Nekādu mākslīgo apsēklošanu neizmantojam, mums ir laimīgās govis, kas dzīvo ar bulli.” Esot mēģinājuši, iegādājušies Limuzīnas šķirnes buļļa sēklu, jo gribējuši daļēji pāriet uz gaļas liellopu audzēšanu, bet rezultāts bijis slikts. Tikai puse govju apsēklojušās, pārējās – tukšā. Tad nu atmetuši ar roku un palikuši pie dabīgā apsēklošanas procesa, tiesa gan, bulli mainot regulāri.

Un kā ar izslaukumiem? Ilze: “Vai, to neprasiet. Ir gan pienīgas govis, gan mazāk pienīgas. Varētu teikt – izslaukumi ir Latvijā vidēji statistiskie. Mums govis uzturas ganībās, tādēļ izslaukums atkarīgs no laika apstākļiem, vakar vakarā bija maz piena, jo ārā bija nejauks laiks, šorīt – piena pilnas kannas.”

Iespējams, lielfermu saimnieki rauks degunu un teiks – kas tad tā par saimniekošanu ar krustojuma lopiem un lēkājošu izslaukumu. Te vietā Aivara teiktais: “Manas govis no rīta smaržo pēc siena, nevis pēc sūdiem. Barojam ar tīru sienu. Atzīstu vēl skābsienu, bet ne skābbarību. Piebarojam ar miltiem un, protams, arī nepieciešamajiem mikroelementiem. Minimāli dodam arī granulas, kas govīm ir kā konfektes – uz 20 litru spaini 3 kausiņus.”

Pērn “Bišudārzu” saimniekus uzrunājuši Latvijas Dabas fonda pārstāvji, aicinot piedalīties projektā par parkveida ganību atjaunošanu. Aivars: “Tas nozīmē Dabas fonda stingrā uzraudzībā izzāģēt daļu koku, atstājot vērtīgākos. Neesmu pārliecināts, ka gribu zāģēt kokus, bet ganības mums vajag, jo tirgus pieprasījums pēc piena ir ļoti labs. Pēc tam ataudzēt jau nebūs grūti. Pagaidām vēl ir tikai nodoms, jo pērn pietrūka finansējuma.”

Saimniecībā ir arī nedaudz vistu, muskuspīles, kas dārzā apēd gliemežus, arī pudeļpīles. Saimniece iecerējusi iegādāties arī pērļu vistas, kuru uzdevums būtu baidīt vanagus, jo tās, sajūtot briesmas, dikti skaļi trokšņo. Meža zvēru aizbaidīšanai no putnu ganāmpulka saimnieki pagaidām iztiek ar radio, kas darbojoties visu diennakti. Aivars smej: “Mums ir politiski informētas vistas, klausās gan “Latvijas Radio 1”, gan citas programmas.

Te vēl kāda saimnieces gudrība: lai izaudzētu lielas, smukas kāpostgalvas, starp stādiem jāsaliek puļķīši, uz kuriem jāuztupina olu čaumalas puses. Ilze: “Kāpostu taureņi lido, bet kāpuru kāpostos nav. Jāatceras tikai, ka čaumalas jāmaina ik pēc diviem vai trijiem lietiem, un pīļu olas der labāk nekā vistu, jo to čaumalas ir izturīgākas”.

Kovidlaika uzrāviens

Pēdējā gada laikā “Bišudārzu” produkcijai pieprasījums pieaudzis tik lielā mērā, ka saimniekiem jāiespringst, lai tiktu ar darbiem galā. Ilze: “Ja kādam kovidlaiks ir briesmīgs bezdarbības dēļ, tad mums tas ir briesmīgs lielā darba apjoma dēļ. Cilvēkiem vajag visu! Kādreiz vairāk pircēju bija pilsētnieki, tagad pērk visi – gan laucinieki, gan pilsētnieki.”  

Vaicāta par ikdienas darbu ritmu, Ilze stāsta, ka ražošana notiek katru dienu. Pirmdienās notiek piena pārstrāde dažādos produkcijas veidos, otrdienā – Ventspils tirgus un privāto klientu apgāde, trešdien – no rīta Ugāles tirgus, kur cilvēki pēc piena produktiem sāk veidot rindu jau krietnu laiku pirms saimnieces ierašanās. Ap pusdienas laiku – tirgošanās Tārgalē. Ceturtdienā – atkal ražošana, piektdien atkal Ugāle, sestdien – Tārgale, svētdien – Suitu tirgus Alsungā. Ilze smej, ka šāda ritma uzturēšanai palīdz bijušais godu saimnieces rūdījums.

Viens gan ir skaidrs – augstais mazo ražotāju produkcijas pieprasījums ir uz palikšanu. Turklāt – jo ātrāk katrs pircējs atradīs savu mazo ražotāju, no kā pirkt piena produktus, olas, maizi un pārējo nepieciešamo, jo labāk. Jo viņu ražotie apjomi augs krietni lēnāk nekā pieprasījums. Visiem var nepietikt.

Iveta Tomsone, 
LLKC Apgāda vadītāja

Foto: Iveta Tomsone