Izvēlas bioloģisku aitu audzēšanu

Brocēnu novada Remtes pagasta “Pumpuri” atrodas dziļi meža vidū, taču ceļa galā paveras sakoptas saimniecības lauku ainava ar aitu ganāmpulku, dīķi, ābeļu dārzu un kūti aitām.

Saimnieki Andris un Marita Fogeļi vispirms rūpējas par savu ganāmpulku, paši pagaidām var padzīvot vagoniņā, sapņojot par mazu mājiņu dīķmalā. Ierodos ap pusdienlaiku, kad saimniekiem mazliet brīvāks. Vēlāk atkal jāved nopļautais āboliņa atāls teķīšiem, kas atrodas kūtī nobarošanai. Saimnieks Andris Fogelis sagaida pie pašu uzceltās aitu kūts. Tā uzcelta saviem spēkiem, abiem dēliem Raitim un Artim ar savām otrajām pusītēm Inesi un Initu smagi strādājot, no laukos savāktajiem akmeņiem uz vecajiem kūts pamatiem. Zemi 30 hektārus Andris mantojis no sava vectēva, vēl 30 ha dēls Artis nopircis. Pirmajos gados gan tikai atbraukuši malku sazāģēt, jo dzīvesvieta ir Saldus pilsētā. Tad visa ģimene kopīgiem spēkiem sākusi apkārtnes sakopšanas darbus. Strādāt nācies visiem, arī mazbērniem, jo saimniecībā elektrības nav, interneta nav. Ir tikai lauki, šūpoles un akmens kaudzes. Bet bērni ir apmierināti un jautā, kad atkal brauksim pastrādāt uz dziļajiem laukiem?

Saimniecei Maritai siltumnīcā ienākušās vīnogas, mazdārziņā izauguši dārzeņi, lai pašu ģimenei būtu veselīgi produkti. Sirdspriekam – skaista puķudobe.

Vispirms iestādīts ābeļdārzs

Iestādīsim ābeļdārzu, kur likt ābolus, gan jau izdomāsim, – tā, dodoties uz “Pumpuriem”, nolēmuši Māris un Marita. Saimniekiem 2006. gadā radusies iespēja rakstīt projektu mazo saimniecību pārstrukturizēšanai, un tika piešķirti 5000 lati. Par šo naudu no Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā viņi iegādājās ābeļu stādus dārza ierīkošanai viena hektāra platībā. Pūres stādaudzētavā laimējās vēlā pavasarī atrast ābelīšu stādus par 1 latu gabalā. Jau saplaukušus, ar palielām lapiņām. Cītīgi laistot, izauga visas ābelītes. Taču, kā stāsta Andris, ar ābelītēm katru gadu notikušas ķibeles. Pirmajā gadā peles nopostījušas 10% no stādījumiem, pēc tam stirnas un zaķi ņēmuši savu tiesu. Nācies stādīt izkritušās ābelītes no jauna, par saviem līdzekļiem. Tā no divām šķirnēm nu jau ir pie 30 ābeļu šķirnēm. Un līdz pirmajai ražai, tātad arī naudai, vēl krietns laiks jāgaida.

Apstākļi liek izvēlēties aitkopību

 Zeme ir, un kaut kas taču ir jādara, jo kā saimnieks saka: ”Pensija pēc piecām minūtēm!” Šajā meža vidū ar graudkopību nodarboties nevar, jo visu nopostīs meža zvēri, piena lopkopība arī neder, jo pēc piena savācējmašīna sliktā ceļa dēļ iebraukt nevar, paši izvest arī nespēs. Atliek vienīgi aitas. Un nevis parastā saimniecība, bet bioloģiskā. Andris kopā ar dēlu Arti brauca uz Ozolniekiem mācīties par bioloģisko saimniekošanu un ieguva sertifikātus.

 LLKC Saldus konsultāciju biroja speciālisti 2016. gadā uzrakstīja projektu mazajiem lauksaimniekiem ”Aitu ganāmpulka, lauksaimniecības tehnikas un ganību aprīkojuma iegāde aitkopības saimniecības izveidošanai Andra Fogeļa saimniecībā”.

Andris Fogelis saka: ”Liela nozīme tajā, ka izvēlējos veidot šķirnes aitu ganāmpulku, ir profesorei Dainai Kairišai un viņas teiktajam par to, kādas galvenās pazīmes jāņem vērā, izvēloties aitas. Profesore piekrita būt mana ganāmpulka pārraudze. Liels paldies viņai.”

Daina Kairiša, profesore, Dr. agr.: “Izvēloties aitu mātes, ir trīs būtiski aspekti. Pirmais – auglīgums, lai jēri dzimtu regulāri. Otrais – pienīgums, lai aita spētu mazuļus izbarot. Trešais – mātišķais instinkts, lai aita pati audzinātu savu jēru, nevis uzliktu šo pienākumu uz jau tā noslogotā saimnieka pleciem. Arī teķa izvēlē ir trīs pamatlietas, – tam jābūt gaļas šķirnes, kas nodrošina pēcnācēju ātraudzību. Jābūt labai barības izmantojamībai un liemeņa kvalitātei. Ja visi šie kritēriji ievēroti, var cerēt uz labiem jēriem un kvalitatīvu gaļu kā galaproduktu.”

Pašam krietni jāmācās

Taču nu saimnieks saprot, ka arī pašam ir krietni jāmācās par aitu audzēšanu, ēdināšanu, par jēriņu saņemšanu un apkopšanu un vēl daudzām lietām. Viņš daudz apguvis, lasot grāmatas, daudz pamācību atradis internetā un pieredzes apmaiņas braucienos esošajās aitu audzētāju saimniecībās.

“Tā 2016. gada 27. maijā atvedām savas pirmās 40 Latvijas tumšgalves šķirnes aitiņas no Limbažu novada bioloģiskās šķirnes aitu audzētāju saimniecības SIA “Mikaitas”,” priecīgi stāsta saimnieks. Šobrīd pamatganāmpulkā ir 64 aitu mātes un šķirnes teķis. Šķirnes aitas bija jāved no Limbažiem, jo Kurzemē nav nevienas nopietnas sertificētas Latvijas tumšgalves šķirnes aitu audzētāju saimniecības, jo profesore mudinājusi izvēlēties audzēt tieši šīs šķirnes aitas.

Projektu īstenojot, tika ierīkots pamatīgs aploks pie kūts. Tāds, lai vilki netiktu pie aitām, kas šajā vietā ir ļoti svarīgi. Saimniecībai visapkārt ir lieli mežu masīvi, purvs. Vilkiem, lūšiem un citiem meža dzīvniekiem – īsta paradīze. Āpši un jenoti nāk uz ābeļdārzu mieloties ar āboliem, sagrauž kartupeļus. Andrim ir laba sadarbība ar apkārtnes medniekiem, kuri pagājušā gadā nošāvuši divus vilkus.

Par projektā piešķirto naudu iegādāts arī elektriskais gans, arkls un pie traktora pieliekamas dakšas aitu kūts tīrīšanai. Saimnieks gan met akmeni Lauku atbalsta dienesta dārziņā par, viņaprāt, lieko birokrātiju. Jāpamato, kāpēc pērk tik lētu arklu un veikalā pirktam jaunam elektriskajam ganam čekā jāatzīmē, ka patiešām jauns. Arī visus 15 tūkstošus nevar saņemt. No tiem atskaita gan naudu par projekta rakstīšanu, gan uzraudzību pēc projekta realizēšanas.

Saimnieka nākotnes plāni

Andris iecerējis pamatganāmpulkā turēt ap 100 Latvijas tumšgalves šķirnes aitu mātes. Viņš vēlas uzcelt vēl vienu kūti 50 gaļas šķirnes aitām. Šādu daudzumu izvēlējies tādēļ, lai varētu viens savu bioloģisko hobija saimniecību apkopt. Taču, lai karstākajā siena laikā pats varētu sagatavot kvalitatīvu sienu savam ganāmpulkam, nepieciešama ruļļu prese. Kaimiņi ir ļoti tālu, un viņiem pašiem siens jāpresē saulainajā laikā. Un bioloģiskajā saimniecībā pat presei jābūt sertificētai. Saimnieks saka, ka projekta īstenošana disciplinē, neļauj slinkot un darīt pavirši. Visiem dokumentiem bioloģiskajā saimniecībā vienmēr jābūt kārtībā un jebkurā brīdī uzrādāmiem neskaitāmajām kontrolēm. Tāpēc pirms jauna projekta rakstīšanas gan trīsreiz padomāšot.

Visas grūtības atsverot lauku miers un klusums, ko reizēm gan pārtrauc vilku gaudas un lūšu ņaudēšana, briežu buļļu cīņas un lapsu riešana. Andris un Marita smej, ka šeit tomēr esot drošāk nekā lielajās pilsētās...

Ilze Tomanoviča,

Brocēnu novada lauku attīstības konsultante