Kaziņas Bonijas mantojums – zīmols un izcils produkts

Jumurdas pagasta “Sniķeru” saimniece SANTA LASMANE ar kazas siera ražošanu nodarbojas nu jau 10 gadus, lielais pieprasījums liek īstenot sapni par lielāku ražotni un plašāku sortimentu.

UZZIŅA

Santa Lasmane

• Bioloģiski sertificētas zemnieku saimniecības “Sniķeri” īpašniece, mājražotāja Madonas novada Jumurdas pagastā.
• Nodarbojas ar kazu audzēšanu.
• No kazu piena tiek ražoti dažādu veidu sieri, kas tirgū atpazīstami ar zīmolu “Kaziņas Bonijas siers”.
• Konkursā “Novada garša” iegūtas vairākas sudraba medaļas.
• Gadā no vienas kazas iegūst vidēji 470 litrus piena.
• Saimniecībā uzbūvēta PVD atzīta siera ražotne.
• Ganāmpulkā ap 50 Latvijas vietējās, Zānes un Latvijas vecā tipa vietējās šķirnes kazas.
• Apsaimnieko ap 11 ha zemes, ko izmanto ganībām un barības sagatavošanai.
• Nodarbināts viens strādājošais.

“Sniķeru”  mājvieta skaistajos Jumurdas pakalnos lielā Jumurdas ezera krastā ir gluži kā radīta, lai to papildinātu gudru, inteliģentu un visādi citādi interesantu kazu bariņš. Lai “dāmas” un viņu draiskie kazlēni aplokā negarlaikotos, no koka sabūvētas gan platformas, gan tiltiņi un kāpnītes, kur izvingrināties un izlēkāties, gan ierīkotas pamatīgas un visnotaļ bieži izmantotas birstes, lai spalva vienmēr sakopta un skaista.

Kas tā aita tāda?

Kazu saimniecei Santai ceļš līdz savai saimniecībai un sierotavai nav bijis viegls. 2005. gadā viņai, īstenai rīdziniecei, piedāvāts darbs Ērgļu kristīgo nometņu centrā “Ērgļa spārni” par administratori. Pēc kāda laika ASV investori centra biznesa attīstībai nolēmuši dāvināt aitas. Lai viss būtu juridiski korekti, Santa aizsūtīta mācīties aitu pārraudzības kursos: “Tur sākās kuriozs pēc kurioza, jo es nekad dzīvē aitu nebiju redzējusi, tāpat nezināju, kas darāms aitkopībā. Kursos klausījos, ko runāja, bet sapratu vien tik, ka tā ir latviešu valoda. Sākumā nespēju salikt kopā jēdzienus. Visi sprieda, kāda nozīme ir labam teķim, es to vārdu dzirdēju pirmo reizi, jo, manuprāt, aitas vīram jābūt aunam... Tā sākās mans ceļš lauksaimniecībā, ko izveidot palīdzēja lektores, zinātnieces Daina Kairiša un Genovefa Norvele. Un es taču tos kursus pabeidzu!”

Praktiskais pārbaudījums un teju šausmu laiks Santai sācies, kad uz Ērgļiem atvesta un fermā izmitināta dāvana – Merino aitas – lielas, skaļas, piedevām ar niknu teķi Otto.

– Jums vienai pašai bija ar šo ganāmpulku jātiek galā?

– Jā! Izrādījās, ka man ne tikai jāsakārto papīri, bet jāuzņemas arī kopšana. Reiz sagadījās, ka pirmo reizi mūžā man, Rīgas meitenei, pat vajadzēja kāpt traktorā un ievest fermā siena rulli. Tādā virpulī pagāja četri gadi, bet cilvēks jau var visu – saradu ar aitām, sapratu, kas un cik jādod ēst, iemācījos pieņemt dzemdības... Drastiska bija šī pieredze, tādēļ arī joprojām atmiņā tik ļoti spilgta un neaizmirstama. Tagad prieks, ka nenobijos un īstenībā jau tas viss bija ļoti interesanti. Daudz palīdzēja mans raksturs, jo es vienmēr, īpaši neaizdomājoties, azartiski lecu iekšā visā jaunajā. Un tā joprojām līdz šodienai. Kādreiz gan sev pārmetu, kādēļ nedzīvoju mierīgi, bez problēmām, bet, nē, vajag to trako ritmu.

– Kad tad uzzinājāt, ka bez aitām vēl ir arī kazas?

– Kad nopirkām šīs lauku mājas, es visas aitu fermā vilktās drēbes un gumijas zābaciņus sadedzināju. Lauksaimnieka dzīves man pietika, manuprāt, uz mūžu mūžiem, bet ir jau teiciens – nekad nesaki nekad, un atkal ir tas, kas ir. Ja dzīvo laukos, ir tāda vide, ir telpas, kāpēc neaudzēt kādu trusi, vistas, rukšus. Bija un daudz. Pagriezienu kazu virzienā ieteica paziņa, kura, raugoties gleznainajā ainavā, mudināja nopirkt kazu. Es arī sajūsminājos, kā puķainā kleitā kopā ar kaziņu pastaigāsimies gar ezeru, pa ziedošām pļavām, paslaukšu pienu, padzersimies. Tā “Sniķeros” ieradās Bonija un tik ļoti ierosījās manā sirsniņā, ka kazu ganāmpulks ātri vien pieauga līdz 130. Līdz ar dzīvnieku pieaugumu, auga manas zināšanas par kazkopību, apguvu veterinārijas pamatus, iepazinu visus kazu niķus un stiķus. Tas nekas, ka dažreiz saskarsmes kļūdu dēļ es dabūju zilu aci, apgāztu piena spainīti un savu raksturu pār mani izrādījušu, projām lēkšojošu kazu. Pat vēl tagad, kad slaukšana notiek ar aparātu īpaši ierīkotā slaukšanas telpā, kazas dažkārt atgādina, lai darbojos raitāk. Piemēram, ja priekšā noliktā gardumu bļodiņa jau izlaizīta, bet saimniece vēl nav paguvusi pielikt slaukšanas aparātu tesmenim, čammāšanās tiek vainagota ar spērienu un kaza no telpas ar slaidu lēcienu ir ārā. Vēl esmu iemācījusies pie kazām neiet saīgusi, dusmīga. Šiem dzīvniekiem ir apbrīnojama intuīcija un viņi momentā pielāgojas manam garastāvoklim, arī sākot niķoties. Ja eju ar prieku, mums visām ir ideāla saskaņa.

Vilinošais hobijs – siera ražošana

Kad “Sniķeru” saime kazas pienu atdzērusies un putru putras paēdusi, Santai ienācis prātā pamēģināt gatavot sieru: “Kā es vācu visu informāciju, kur vien bija kaut kas par kazas piena siera receptēm! Plašākais zināšanu avots bija YouTube, bet eksperimentēju arī pati ar dažādām garšām. Es beidzot biju atradusi sev hobiju, ļoti vilinošu, patlaban jau gardēžu atzītu, un nu man ir sieru nākotne.”

Sākumā, kā jau parasti, siers bijis tikai ģimenes azaida galdā, tad cienāti draugi, ciemiņi, kuri braukuši uz “Sniķeriem” kazu saimi aplūkot un par skaisto dabu priecāties. Stimuls sākt sieru vest uz tirgiem sācies ar mājas kafejnīcu dienām pirms vairākiem gadiem. Sētā sabraucis tāds ļaužu pulks, ka degustācijai katram tikusi neliela siera kripatiņa, toties katrs lūdzis iespēju produkciju arī nopirkt. Santai, protams, nav bijis, ko pārdot, bet mērķi – sākt nopietnu ražošanu, gan sapratusi.

– Šogad aprit 10 gadu, kopš tirgū parādījās pirmais siers ar nosaukumu “Kaziņas Bonijas siers”, kas tagad ir jūsu mājražotās produkcijas zīmols.

– Jā, Bonija bija mūsu pirmā mīlule, nu jau citās ganībās, bet nosaukums ir palicis. Bonijai varu pateikties arī par to, ka mājražošana tagad ir mans izdzīvošanas, peļņas, attīstības avots. Pa šiem 10 gadiem arī cilvēki ir iepazinuši, kas ir kazas piena siers un, jāteic, kaut gan ir konkurence, jo visi kazkopji gatavo sieru, es par pircēju trūkumu nežēlojos. Manas produkcijas vienmēr tirgū pietrūkst. Esmu jau tagad tiktāl, ka mājražošanas sākumā uzceltais siera namiņš, kas toreiz ar pārdesmit kvadrātmetriem šķita liels, sen kļuvis par mazu. Tādēļ ir kluss sapnis siera ražošanu gan no kazu, gan nedaudz govs piena attīstīt profesionālā līmenī. Tā būtu reizē gan lielāka telpa, gan turpat veikaliņš, kur produkciju nopirkt, gan degustācijas vieta. Lai siera būtu vairāk, plānoju sadarboties ar vēl kādu kazu audzētāju un pienu iepirkt. Pati savu ganāmpulku esmu samazinājusi, jo dzīve tā iegrozījusies, ka viss jāpadara vienai pašai un tad reizēm tomēr pietrūkst kā spēka, tā laika.

– Vai pircēju vidū joprojām valda mīts par “kazas garšu”?

– Protams, bet es par to nesatraucos. Dodu nogaršot un, ja cilvēks kumosu izspļauj, neapvainojos. Jāpierod pamazām. Joprojām taču lielākā daļa iedzīvotāju zina un arī visbiežāk pērk Holandes, Krievijas (tagad Tilzītes), Ķimeņu un vēl dažus padomju laikā iepazītos sierus. Jaunās garšas, konsistences kā veikalos, tā personiskajā uzturā ienāk lēni, un tas ir pašsaprotami. Taču labi, ka ienāk, un domāju, būs arvien vairāk. Tādēļ ar manai ražotnei būs nākotne. Starp citu, es reizēm dīvainu piegaršu sajūtu sieram no govs piena. Vai tā patiešām sagadās, vai vienkārši esmu pieradusi 10 gadus lietot tikai kaziņu devumu. Attiecībā uz kazas piena sieru esmu novērojusi pēdējo gadu tendenci – pieprasījums ir ievērojami lielāks nekā piedāvājums.

– Kazas piens, ja tā var teikt, ir sezonas produkts. Tātad arī siers, bet to taču arī ziemā cilvēki grib ēst. Vai ir kāda iespēja gatavot sierus, kas ilgāk nogatavināmi un tātad iekrājami?

– Droši vien var iekrāt, ja ir daudz piena. Es jau arī pērn sāku gatavot cietos, nogatavinātos sierus ar cerību, ka pietiks ko tirgot līdz pavasarim. Nekā – pieprasījums bija tāds, ka pēdējos gabaliņus pārdevu Ziemassvētku tirdziņā tepat Vecpiebalgā.

– Ir siera recepte, skrupulozi tiek ievēroti grami, piedevas un viss cits. Tad kāpēc vienreiz siers sanāk tāds, bet otrreiz citāds?

– Nianšu ir ļoti daudz. Nezinu, vai citi tā dara, bet es joprojām pēc katras kazas izslaukšanas pagaršoju pienu. Ja kaut kādu iemeslu dēļ man tas nešķiet labs, neizmantoju. Nākamo pagaršoju katru sieru. Ietekme var būt no telpas siltuma, piena temperatūras. Rūpnieciski ražojot, tas viss ir izslēgts, bet ar roku darbu ir citādi. No šīm niansēm droši vien ir radies pieņēmums, ka siers garšo pēc kazas. Tātad cilvēkam kaut kas nav šķitis garšīgs, un viņš tūlīt vērtē visus vienādi. Jā, es pati arī esmu sajutusi šo kazas piegaršu, degustējot sierus Francijā. Vislabākais pierādījums tam, ka ražotājs visu izdarījis pareizi, ir pieprasījums. Manam sieram tas ir liels un dod gan gandarījumu, gan spēku turpināt.

– Vai tas, ko apēd kaza, var kaut kā ietekmēt piena garšu?

– Neietekmē. Vienīgi pieneņu ziedēšanas laikā manu kazu piens nav izmantojams. Nezinu, kādēļ, bet sieru izgatavot nevar. Reiz, kad bars bija ielavījies ķirbju tīrumā un visu nokopa, tad gan piens bija dzeltens un saldens. Bet, ja dod sienu, zāli, spēkbarībai miežus un auzas, viss ir kārtībā. Protams, arī vasarai jāpietaupa kāds siena rullis, jo kazas gremošanas sistēmai līdztekus zālei vajag sauso barību.

– Jūsu kazas dzīvojas tādā lielacu sieta aplokā. Parasti kazkopju lielākā problēma ir, ka visas sētas tiek salauztas, žogi saplēsti un bars izsprūk brīvībā.

– Pasmaidu, ka man ir inteliģenti dzīvnieki. Nē, patiešām nekādas trakulības netiek sastrādātas. Ir arī elektriskais gans – kazai pietiek ar to vienreiz pa degunu dabūt, lai iegaumētu, ka tur nav jālien. Tagad man ir arī izcils ganu suns – borderkollijs, kurš patiešām saprot katru doto pavēli. Suns ir tik gudrs, ka kopā ar viņu mēs novaldām visu lielo ganāmpulku un pat varam iet pastaigāties un pameklēt apgrauzt kādu krūmu.

– Kaziņas ataudzējat. Kur paliek āzīši?

– Uz pannas... Dažus labākos eksemplārus audzēju citām saimniecībām, ja ir Latvijas Kazkopības biedrības pieprasījums. Arī jaunās kaziņas ir pareizi vērtēt pēc mammas pienīguma, izskata, bet dažkārt tās emocijas nevar atslēgt, un paliek uz kādu laiku ganāmpulkā arī daža vārgāka, taču ļoti mīļa.

– Vai kazas arī slimo?

– Slimo gan, bet es ļoti strikti ievēroju visus biodrošības noteikumus. Īpaši bīstams ir kazu artrīta encefalīta vīruss. Mana saimniecība no šīs slimības ir brīva.

– Jūs esat ļoti vitāla, darbīga, izturīga. Kas jums dod spēku?

– Man ir savs ceļš ejams, un šajā vecumā es vairs nedrīkstu kavēties sekot saviem sapņiem. Tādēļ tiks paplašināta mājražošana, tādēļ ir vēl citas ieceres. Ir bijuši ļoti smagi gadi, bet jāturpina. Un ir taču tik ļoti interesanti mēroties prātā ar kazu. Nu, piemēram, kazas uzskata, ka dara visu, kā viņas grib. Savukārt man ir jāprot viņām pasniegt tas, ko es gribu, tik pareizi, lai kazas joprojām domā, ka notiek pēc viņu prāta un vēlmēm. Skaisti taču, vai ne.  

Ilze Galkina, Ivetas Tomsones foto