No dzīves pilsētā uz laukiem, kur tapusi saimniecība “Gailguri”

Preiļu novada Plivdās atrodas saimniecība “Gailguri”, kurā  saimnieko Brišku ģimene – Ilze un Rihards ar dēliem Gabrielu un Gustavu. Saimniekiem īpašumā ir 10 ha lauksaimniecības zemes, no kuriem lielāko daļu viņi šobrīd iznomā. Saimniecībā tiek audzētas dažādu šķirņu vistas, cāļi, tītari un truši. No eksotiskajiem putniem saimniecībā ir Dienvidāfrikas strausu pāris un pāvs.

Ilze un Rihards ar dēliem saimniecību veido kā tūrisma apskates vietu, kur ir iespējams apskatīt, pabarot un samīļot dzīvniekus, kā arī izbaudīt mierīgu un harmonisku lauku vidi. Saimniecībā iespējams iegādāties vistu un paipalu olas.

Kā saka paši saimnieki Ilze un Rihards: “Mēs šeit veidojam videi draudzīgu atpūtas vietu, kur ir iespēja atbraukt un izbaudīt nesteidzīgu atpūtu kopā ar ģimeni, pabarot dzīvniekus, samīļot trusīšus un izbaudīt dabu, jo šeit ir iespēja izrauties no pilsētas burzmas, bet tajā pašā laikā pilsēta ir pavisam tuvu.”

Ilze pati nāk no Kurzemes mazpilsētas Aizputes, bet vīrs Rihards ir dzimis Preiļos. Abi iepazinušies Rīgā un kādu laiku tur arī dzīvojuši, līdz saprata, ka kaut kur ir jāsāk vīt ģimenes ligzdiņa. Rihards stāsta: “Māju iegādājāmies 2006. gadā, bet uz pastāvīgu dzīvi šeit pārcēlāmies 2008. gadā. Ļoti liels uzsvars tika likts uz to, kur bērni augs un skolosies. Mūsu izvēle krita par labu Preiļiem, un mēs neesam kļūdījušies! Preiļi attīstās, infrastruktūra ir piemērota, lai iegūtu labu pamatizglītību, ir ģimnāzija, mūzikas skola un sporta skola un daudz dažādu citu iespēju.”

Priecīgi par pārcelšanos uz Preiļiem

Pārceļoties uz dzīvi Preiļos, Ilzei bija bažas par to, kā šeit iedzīvosies, bet viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek!  Ilze atceras: ”Jā, pārcēlos uz dzīvi tik tālu no savas dzimtās pilsētas, otrā Latvijas pusē, bet es ļāvos visam, un ne brīdi nav nācies nožēlot!” Arī pirmā darbavieta Preiļos Ilzei uzradās nejauši. Rihards avīzē ieraudzījis sludinājumu par žurnālistes vakanci “Vietējā Latgales Avīzē”, protams, Ilze gāja un mēģināja! Ilze saka: “Lai cik likumsakarīgi tas neliktos, pats pirmais mazais darbiņš bija uzrakstīt nelielu rakstu par jaunumiem lauksaimniecības jomā. Gāju Preiļos uz LLKC biroju noskaidrot, kādas ir aktualitātes, kas varētu interesēt lasītājus. Tajā laikā LLKC biroja vadītāja bija Aina Golubeva. Tā kā man nav žurnālistes izglītības, to nelielo tekstu rakstīju diezgan ilgi, jo domāju par katru teikumu, kā tas izklausīsies, vai lasītāji to pareizi uztvers. Un tā es sāku strādāt “Vietējā Latgales Avīzē”. Darbs avīzē deva iespēju iepazīt ļoti daudz dažādu cilvēku.”

Kad Ilze ar Rihardu pārcēlās uz dzīvi laukos, savām vajadzībām iegādājās dažas vistas un vienu gaili. Laika gaitā saimniecībā uzradās vēl dzīvnieki. Kā žurnāliste Ilze piedalījās dažādos pasākumos, likumsakarīgi atmiņā palikuši arī LLKC biroja rīkotie pasākumi, kur kādās no mācībām Dzintars Rancāns aizrautīgi stāstījis par truškopību, un tā, vairākkārt klausoties lekcijas par trušiem, nonāca līdz brīdim, kad saimnieki bija ceļā pie Dzintara un iegādājās pirmos trušus.

Gadās, ka saimniecību apciemo arī kāds meža dzīvnieks, agrāk lapsas aiznesa vistas no pagalma, nebaidījās pat no suņa. Rihards: “Nezinām, vai tā ir tikai sakritība, bet, kad saimniecībā uzradās strausi, šķiet, ka lapsas pie mums parādās daudz retāk. Šobrīd vairāk jāuzmanās no tiem, kas lidinās gaisā, jo ik pa laikam parādās kāds piekūns vai vanags.” Pirms pāris nedēļām bijis atgadījums, ka pārdrošs piekūns paķēris cāli, bet Gustavs varonīgi izglābis cālēnu.

Tiek izmantotas projektu iespējas

Rihards stāsta, ka bērniem darbi saimniecībā netiek uzspiesti. Bet viņi tāpat nāk un palīdz, jo patīk darboties kopā. Gabriels ar lepnumu stāsta par darbiņiem, kuri ir viņa pārziņā – pabarot un padzirdīt dzīvniekus, viņa mīļākie dzīvnieki saimniecībā ir truši. Brālis Gustavs ķeras klāt jau nopietnākiem darbiem, šovasar izdomāja, ka cāļiem vajag laktiņu. Pats sameklēja materiālus, mērīja, zāģēja, skrūvēja! Ilze atzīst: “Ir patīkami redzēt, kā dēls ar lepnumu mums rāda paveikto.” Saimniekiem ir liels prieks par to, ka caur savu darbu, savu dzīves uztveri un vērtībām var mācīt bērniem “dzīvi”.

Dodoties izbraucienos, ģimene ievēro “foršās” idejas, ko var pasmelties no citām saimniecībām vai radošiem cilvēkiem, vai izdomā savu versiju. Ceļojot pa Lietuvu, Igauniju un tepat pa Latviju notika sava veida īssavienojums un saimnieki domāja – kāpēc nepamēģināt audzēt strausus savā saimniecībā? Protams, skaidrs bija, ka viss uzreiz neizdosies un būs klupšanas akmeņi, bet ar to ir jārēķinās jebkurā jomā. 

Ilze un Rihards iesaistās dažādos pašvaldības un Eiropas līdzfinansētajos projektos. Pirmais, kurā Ilze ar Rihardu piedalījās, bija Preiļu novada pašvaldības izsludinātais projektu konkurss mazo un vidējo komercsabiedrību un saimnieciskās darbības veicēju projektu līdzfinansēšanai. Toreiz tika iegādāts zāles pļāvējs – traktoriņš, jo teritorija, ko pļaut, ir diezgan iespaidīga.

Otrs projekts, kas tika realizēts, daļēji ir pateicoties tam, ka Gabrielam ļoti patika un garšoja paipalu oliņas, kuras pirka veikalā, vēlāk saimnieki izdomāja iegādāties paši savas paipalas. Radās pieprasījums pēc paipalu oliņām. Tad arī tapa otrais projekts, NVA pasākuma “Atbalsts komercdarbības un pašnodarbinātības uzsākšanai” ietvaros Ilze reģistrējās kā saimnieciskās darbības veicēja, iegādājās inkubatoru, paipalu būrus un augstspiediena mazgātāju, lai atvieglotu ikdienas darbus saimniecībā. Patlaban arī tiek īstenots viens projekts sadarbībā ar LAD mazo lauksaimnieku atbalstam. Šogad saimniecībā ir nokārtota olu realizācijas atļauja, un viens no šīs vasaras lielākajiem darbiem bija jauna nožogojuma izveide trušiem un pāvam.

Mērķis – radīt harmonisku vidi

Ilze un Rihards stāsta, ka tūrisms patiesībā pavisam nejauši pamazām pienāca klāt visam tam, kas šeit jau sākotnēji bija tikai pašu vajadzībām veidots. Radi un draugi, kas ciemojās pie Brišku ģimenes, mudināja saimniekus aicināt arī citus apmeklēt saimniecību. Kā mini zoo saimniecība noteikti nevēlas būt, jo saimnieku mērķis nav iegādāties daudz dažādu dzīvnieku, jo katrai dzīvnieku sugai ir sava pieeja, katrs ir jābaro savādāk, nepieciešamas arī specifiskas zināšanas. Mērķis ir radīt patīkamu un harmonisku vidi apkārt sev un bērniem, un visiem saimniecības ciemiņiem.

“Visus, kas pie mums ierodas, mēs uzņemam kā savus ciemiņus. Šogad saimniecībā esam uzņēmuši viesus gan tepat no Preiļiem, gan attālākām vietām – tālākie ciemiņi mums bija no Vācijas, Zviedrijas. Uzņēmām arī nometnes “3x3” dalībniekus, kas ar prieku apciemoja mūsu saimniecību. Ar ciemiņiem mums vienmēr izveidojas kopīgas sarunu tēmas, varam kopīgi pasmieties, visi šeit vienmēr ir priecīgi, ar smaidu un pozitīvu skatījumu,” stāsta saimnieki.

Saimniekiem ir sava spēka vieta – tur aug lieli ozoli. Ir izveidota neliela atpūtas vieta ar šūpolēm, ir arī vieta, kur ar skolēnu grupām spēlēt bumbu, var izskrieties, cept desiņas un zefīrus. Ir uztaisīts jauks rāmītis, kur nofotografēties!

Saimniecībā pamazām top vieta, kuru varēs izmantot gan radošajām darbnīcām, gan paslēpties no nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Tur būs izliktas arī senas lietas, darbarīki, instrumenti, kas tiek apkopoti tādā kā atmiņu istabā.

Ģimenē lēmumus pieņem kopīgi

Ģimenei kopīga ir ceļošana, svētki un mazo uzvaru svinēšana. Kā vecāki Ilze un Rihards  ļoti lepojas ar bērnu sasniegumiem, mājās ir veltīta īpaša sasniegumu siena, pie kuras piestiprina diplomus. Ģimenē lēmumi tiek pieņemti kopīgi, tiek rīkotas mazās un lielās sapulces. Ziema parasti ir mierīgāks laiks, kad tiek plānoti darbi un izvirzīti mērķi nākamajai sezonai. Tā kādā no iepriekšējām ziemām radās saimniecības nosaukums un logo.

Rihards uzsver: “Tieši bērni ir iemesls tam, kādēļ dzīvojam Preiļu pusē nevis kādā no lielpilsētām. Virzītājspēks visam ir ģimene – tas, ka mēs esam cits citam un ejam plecu pie pleca.”

Iveta Sondore,
LLKC Preiļu biroja uzņēmējdarbības konsultante

Foto: Iveta Sondore, Brišku ģimenes personīgais arhīvs