“Tārgalītes” ganāmpulka pārvērtības

Pēdējos gados Ventspils novada SIA “Tārgalīte” veikusi ievērojamus ieguldījumus piensaimniecības nozares attīstībā, izkopjot ganāmpulku un uzceļot jaunu slaucamo govju fermu.

IEVA ZARIŅA

• Ventspils novada Tārgales pagasta SIA “Tārgalīte” valdes locekle.
• Uzņēmumā attīsta piena lopkopības virzienu.
• Ganāmpulkā 255 slaucamās govis, pamatā Holšteinas sarkanraibās un melnraibās.
• Vidējais izslaukums 9200 kg no govs gadā, tauki – vidēji 4 %, olbaltumvielas 3,5 %, SŠS uz 1000 ml – 180.
• SIA “Tārgalīte” apsaimnieko 1400 ha zemes, no tiem 350 ha zālāji, 100 ha kukurūza, pārējās platībās graudi lopbarībai, sēklai un pārdošanai.
• Slaucamajām govīm pērn izbūvēta jauna robotferma ar četriem Lely slaukšanas robotiem un vienu robotu barības piestumšanai.
• Pēdējo divu gadu laikā piensaimniecības attīstībai “Tārgalītē” ieguldīti 2,1 miljons eiro, no tiem 809 tūkst. – ES fondu finansējums.
• Strādājošo skaits – 26.

SIA “Tārgalīte” izveidojusies jau 90. gadu sākumā uz bijušā kolhoza bāzes, un kopš tiem laikiem uzņēmuma pamatnozares ir graudkopība un piena lopkopība. Uzņēmuma apsaimniekotās platības ir lielas, kopumā 1400 ha platībā tiek audzēti pamatā graudi, zālāji aizņem 350 ha, bet kukurūza – 100 ha. Graudkopības nozarē uzņēmums vienmēr strādājis veiksmīgi, bet lopkopībā darbs ilgu laiku pieklibojis. Tikai pēdējos piecos gados piena ražošana “Tārgalītē” tiek likta uz stipriem pamatiem, lielākais ieguldījums nozares attīstīšanai veikts pērn, kad palaista jaunā govju robotferma – tajā govis ienāca 29. jūnijā.

– Jaunas fermas būvniecība Covid-19 apstākļos bija riskants pasākums, ņemot vērā straujo izmaksu kāpumu?

Ieva Zariņa: – Mums nebija citas izejas, kā modernizēt piensaimniecību. Es pati nebiju domājusi savu dzīvi saistīt ar piena lopkopību, biju cerējusi darboties ar citām lietām, bet dzīve iegrozījās šādi.

Savulaik dzīvoju Rīgā un strādāju finanšu sektorā, bet kādā brīdi sapratu, ka darbs bankā nav domāts man, tādēļ atgriezos savā dzimtajā pusē, lai palīdzētu attīstīt SIA “Tārgalīte” augkopības sektoru. Paralēli sāku mācības Latvijas Lauksaimniecības universitātes agronomos. Kad 2017. gadā pabeidzu LLU, uzņēmumā nācās pieņemt lēmumu, ko darīt ar piensaimniecības sektoru – domājām to likvidēt. Vidējais ganāmpulka izslaukums bija nepilnas 5 t no gotiņas gadā. Nozare bremzēja visa uzņēmuma attīstību un nebija dzīvotspējīga – augkopība stutēja lopkopību. Ganāmpulks bija samērā liels – 330 slaucamās govis, bet bija jāpieņem smags lēmums, jo neredzējām atkāpšanās ceļa. Tas bija septembrī. Secinājām, ka ir jau sagatavota barība ziemai, tādēļ domājām vēl pamēģināt lopkopību glābt. Es bez jebkādām zināšanām piena lopkopībā nācu te strādāt un centos saprast, vai ir iespējams strādāt citādi un nozari uzlabot. Tas bija milzīgs izaicinājums.

Sākām ar pamata lietām – govīm sākām gatavot barības devas un barošanai izmantot barības mikseri, sākām arī nopietnāk brāķēt govis. Bija govis, kas deva tikai 13 litrus piena dienā! Sākumā rezultātu nebija. Biju izlasījusi, ka pirmpienes dod daudz piena. Mums bija daudz pirmpieņu, bet tās neko daudz piena nedeva. Konstatējām, ka ir problēmas ar teļu ataudzēšanu – tiem bija problēmas ar caureju, netika sekots līdzi ēdināšanai, aprūpei. Uzskatu, ka govs sākas no teļa, un tiem sākām pievērst ļoti daudz uzmanības. Centāmies uzlabot labturību, pagāja 2–3 gadi, un tad arī pirmpienes sāka dot rezultātu.

Drīz vien arī sapratām, ka ar esošo darbaspēku attīstīt nozari būs grūti, jo nevaru būt visur klāt un uzraudzīt. Vai nu cenšamies būvēt robotfermu, vai nozari slēdzam. Pieņēmām lēmumu par robotfermu, jo biju šo darbu iemīļojusi un daudz tajā ieguldījusi.

Mēģinājām pa solīšiem, uzrakstījām projektu ES atbalstam, saņēmām LAD apstiprinājumu projektam, uzrunājām bankas. Beigās raiti gāja uz priekšu, 2020. gadā banka apstiprināja aizdevumu. Deviņu mēnešu laikā uzbūvējām jauno fermu, un 2021. gada 29. jūnijā mums bija svētku diena, kas mums pārvērtās “svētku” mēnesī – pērn jūlijā bija daudzas negulētas naktis, kamēr pieradinājām govis pie jaunās fermas un robotiem. “Viss slikti” mums sakrita vienā laikā – sākot no karstās vasaras, līdz pat ganāmpulkam – somatika bija augšā, piena daudzums nokritās. Par spīti grūtībām šis laiks izveidoja lielisku komandu, mēs ļoti saliedējāmies. Tas man iedeva lielu spēku – lai arī darbinieki bija pārguruši, pārstrādājušies, tomēr katrs gribēja panākt pēc iespējas labāku rezultātu. Septembrī bijām atpakaļ ierindā.

Projektā varējām atļauties tikai trīs slaukšanas robotus, un bijām pārliecināti, ka kādus divus gadus tā arī varēsim strādāt. Vietu ceturtajam robotam atstājām tukšu. Oktobrī sapratām, ka bez ceturtā robotam neiztiksim, jo rādītāji bija ievērojami uzlabojušies. Ceturto robotu darbībā palaidām 29. decembrī. Tad mēs ieraudzījām, ka ļoti strauji kāpa rezultāti – pieauga slaukšanas reizes, samazinājās piedzīšanas gadījumu skaits, līdz ar to samazinājās nepieciešamība pēc papildspēkiem.

– Vai varat teikt, ka piensaimniecība nu ir sakārtota?

– Mēs redzam, ka mums vēl ir ļoti daudz darāmā darba ar esošo ganāmpulku, vēl jāstrādā pie slaukšanas ilguma samazināšanas.

Nākamie darbi plānā ir sakārtot ataudzējamo dzīvnieku kūtis, lai tur būtu vēl precīzāka strādāšana. Ceram arī nākotnē iegādāties barības robotu. Mums vajag robotus tādēļ, ka ar darbiniekiem ir, kā ir, bet barības devu sastādīšanā precizitāte ir ļoti svarīga.

Izslaukums šobrīd ir vidēji 9,2 tonnas no govs gadā, tauki ap 4 %, olbaltumvielas – 3,53 %, somatiskās šūnas 1000 ml – 189, agrāk tās bija tuvu pieļaujamajai. Pirmā atnešanās govīm – 26 mēneši, sēklošanas reizes 2–2,1, te mums vēl daudz darāmā. Mācāmies, tajā skaitā no savām kļūdām.

– Kādas gotiņas ir ganāmpulkā?

– Ganāmpulks mums ir ļoti raibs, tajā ir pat dažas Latvijas brūnās. Mums pārsvarā ir Holšteinas sarkanraibās. Mani netraucē raibs ganāmpulks. Esmu no tiem, kas uzskata, ka nevajag vienu konkrētu šķirni. Mums, protams, ir arī Holšteinas melnraibās, kas dod lielu piena apjomu, bet no Holšteinas sarkanraibajām neatteiksimies tādēļ vien, ka tās dod mazāk piena. Sarkanraibajām ir labi tauku rādītāji, turklāt tās ir krietni izturīgākas par melnraibajām.

– Ko piedāvājat gotiņām barības galdā?

– Barību gatavojam paši, graudus placinām, pērkam mikroelementus, barības piedevas, kā arī kombinēto lopbarību. Zālāji – lucerna kopā ar stiebrzāli. Lai arī lucernu izaudzēt esot grūti, mums tā jau ir sešus gadus, un nesūdzamies.

– Nenožēlojat pievēršanos piena lopkopībai?

– Nenožēloju gan. Jā, graudkopjiem vasaras sezona ir saspringta un tad seko mierīgs ziemas periods, kad var atpūsties. Lopkopībā strādājam visu gadu, neatkarīgi no apstākļiem. Kāpēc tāds bija mans lēmums? Laikam jaunības maksimālisms. Kad ienācu šeit, neteikšu, ka mani ļoti sirsnīgi uzņēma. Es apzinos, ka daudz ko nezināju. Gāju LLKC mācīties piena pārraudzību, sapratu, ka man šīs zināšanas ir vajadzīgas, lai varētu analizēt datus. Vienlaikus apzinos, ka ir “gāzti lieli podi”, bet tos es atcerēšos visu mūžu, lai nepieļautu atkārtošanos.

– Būvējot jaunu fermu, ir jāpieņem virkne lēmumu, sākot no tā, kādas būs govju guļvietas, līdz pat robotu izvietojumam. Kas palīdzēja pieņemt lēmumus?

– Vislielākais paldies manam vīram, kurš ikdienā nav saistīts ar lopkopību, strādā citā nozarē. Viņš no paša sākuma kūrēja projektu, daudz braukājām skatīties pieredzi Igaunijā, Nīderlandē, bijām Lely, DeLaval rūpnīcās. Mēs ļoti nopietni piegājām visām izvēlēm, un tagad strādājot secinām, ka ir sanācis labi. Sākot no robotu novietojuma, līdz pat ejai no vecās uz jauno fermu, lai nevajadzētu daudz cilvēku govju pārdzīšanai.

– Kā tikāt gala ar izmaksu kāpumu?

– Mēs ielēcām pēdējā vilciena pēdējā vagonā. Kad rakstījām projektu, bija vienas cenas, kad sākām būvniecību, bija citas. Kad būvnieki 2020. gada decembra beigās veica pēdējo pasūtījumu metālam, viņi atviegloti nopūtās, ka paspēja pirms lielā cenu kāpuma janvāri. Uzbūvēt fermu gadu vēlāk mēs vairs nebūtu varējuši, jo tad projekts būtu par 35 % dārgāks.

Šeit esam realizējuši divus projektus – ferma 289 stāvvietām govīm ar 3 robotiem un mēslu krātuve izmaksāja 1,9 miljonus eiro, kopā ar otru projektu, kur iegādājāmies  ceturto robotu un izbūvējām skābbarības bedres, sanāk 2,1 miljons eiro. LAD līdzfinansējums – 809 tūkstoši eiro. Mums ir arī mēslu krātuve, ko izbūvējām no jauna, ar pārsegumu, lai neizplatās smakas.  

– Kā vērtējat šo laiku, kad piena cenas ir nepieredzēti augstas?

– Šis ir koks ar diviem galiem. Jā, piena cenas ir augušas, bet arī izmaksas ir pieaugušas un tās turpina kāpt. Kombinētai lopbarībai, mikroelementiem, rapsim, rezerves daļām – ar katru pasūtījumu cenas ir augstākas. Daudz saņemam un daudz tērējam. Laikposmā no septembra līdz februārim varējām labāk nopelnīt, bet, sākot no marta, peļņas daļa atkal samazinājusies. Tad mēs redzējām brīvo naudiņu, tagad – cik ienāk, tik arī aiziet.

Pienu ar lielu lepnumu nododam “Talsu piensaimniekam”, kam esam starp lielākajiem piena devējiem. Lai arī neesam starp tiem, kas saņemt pašu augstāko piena cenu valstī, mums ar Talsiem ir ļoti patīkama sadarbība, un ceram, ka tā arī varēsim turpināt. Mēs apzināmies, ko nozīmē ražot.

Mēs ļoti labi saprotam, ko nozīmē iznīcināt Latvijas piena pārstrādi. Tas šobrīd būtu ļoti viegli izdarāms, jo Polija un Vācija ir gatava pirkt neierobežoti daudz piena, ne viens vien uzņēmums ar šādu nolūku – izvest pienu – pie mums brauc. Zaudēt piena pārstrādi Latvijā būtu sāpīgi ne jau mums, tas būtu ļoti sāpīgi visai Latvijas valstij. Tas ir īstermiņa lēmums – pārdot tam, kas maksā labāk. Šādi domājot, ātri varam nonākt ārvalstu piena pārstrādes uzņēmumu verdzībā un atkarībā no viņu labvēlības. Taču es nenosodu nevienu, kas šobrīd izvēlas pārdot pienu augstākās cenas solītājam. Lopkopis līdz šim visu laiku ir dzīvojis teju vai lūdzēja lomā.

Mēs esam gandarīti, ka mūsu pienu pārstrādā Latvijā. Esam patrioti.

– Vai, attīstot saimniecību, rēķināties ar aizvien pieaugošajām prasībām vides saudzēšanai?

– Viens no tuvākajiem mērķiem ir saprast, kā pašiem nodrošināt pilnīgāku apriti, tajā skaitā mēslu izmantošanu. Nav runa par lielām biogāzes stacijām, bet ļoti domājam, kā pašiem mēslus izmantot elektrībā un siltumā. Pie kā nonāksim, vēl nezinu. Bija domas par saules baterijām, bet tām cenas kāpušas par 45 %.

Mēs nestrādājam bioloģiski, tomēr ikdienā ļoti rēķinām izdevumus. Šķidrmēslus iestrādājam zemē, izmantojam tos daudz, jo nekad daudz neesam izmantojuši iepirkto minerālmēslojumu. Arī augu aizsardzības līdzekļus lietojam tikai tad, kad redzam, ka ir problēma. Mēs strādājam maksimāli dabai draudzīgi, tādēļ mani ļoti sāpina, ka lauksaimnieki tiek dēvēti par teju vai lielākajiem dabas piesārņotājiem. Es atbalstu bioloģisko saimniekošanu, bet ir skaidrs, ka tikai ar bioloģisko pārtiku vien cilvēkus pabarot nevarēs.  

Šis laiks nāk ar ievērojamām pārmaiņām, kas nenāks par labu līdz šim praktizētajam pārmērīgajam patēriņam. Man ir cerība, ka cilvēki sāks novērtēt pārtiku. Nav normāli, ka cilvēki nedomā, cik un ko pērk, un pēc tam izmet ārā. Cenas liks padomāt, ka ēdienam ir vērtība.

Ceru, ka sabiedrība beidzot novērtēs arī lauksaimniekus un nedomās, ka tie ir ļaunie budži, kas tikai posta un piesārņo. Bez pārtikas neviens neiztiks. Ir valstis, kur lauksaimniekus tur cieņā, ceru, ka arī pie mums tas kādreiz būs.

Īrisa Roze-Posuma,
LLKC Ventspils biroja vadītāja

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Ivetas Tomsones foto