Vācijas uzņēmēji dalās pieredzē un pārdomās par situāciju lauksaimniecībā

Augusta nogalē Latvijas lauksaimnieku grupa devās uz Ziemeļvāciju, lai gūtu pieredzi un iepazītos ar jaunāko tehnoloģiju risinājumiem un to veiksmīgu pielietošanu lauksaimniecībā. Četru dienu laikā apmeklējām sešas vidējās un lielās saimniecības, kuru darbības jomas ir piena un gaļas lopkopība, augkopība, augļkopība, dārzeņkopība un ogu audzēšana, kā arī apskatījām un iepazināmies ar Lauksaimniecības mācību centra DEULA un izsoles zāles Masterrind aktualitātēm un galvenajiem darbības mērķiem. Ieguvām noderīgu informāciju par efektīvu metožu un iekārtu izmantošanu lauksaimniecības produktu ražošanas procesā, tehnoloģiju pilnveidošanā un drošas pārtikas ražošanā.

Šī brauciena maršruts tapa sadarbībā ar mūsdienīgu mācību un izglītības lauksaimniecības centru DEULA-Nienburg. Īpašu pateicību izsakām Inetai Encei un Rolfam Zīlingam, kuri ieguldīja milzīgu darbu apmeklējuma vietu sagatavošanā un gida pakalpojumu sniegšanā. Sirsnīgu paldies sakām arī mūsu tulkam Kasparam Poriņam, kurš visas dienas bija kopā ar mums.

Lejassaksijas konvenciālā saimniecība Wegener’s Hof 

Saimniecības pamatdarbība ir dārzeņu audzēšana. Atklātā laukā 2,5 hektāros aug kāposti, puķkāposti, kolrābji. 20 hektāros tiek audzētas cukurbietes, kuras pārdod vietējai cukurfabrikai, 60–70 hektāros – labība (kvieši, rudzi, speltas kvieši). Tā kā augsne šeit pārsvarā ir smilšaina, kas ļoti patīk kartupeļiem, tad tieši šim kultūraugam tiek atvēlēta galvenā loma, tie aizņem teju vai 30 hektārus. Čipsiem izaudzētos kartupeļus pārdod vairumtirgotājiem.

Šī ir ģimenes saimniecība, kurā dzīvo un saimnieko Regīna Vēgenere kopā ar abiem dēliem – jauniešiem (18 un 20 gadi), vīru un viņa vecākiem. Te ir arī 12–13 darbinieki un 20 sezonas strādnieki. Mazs uzņēmums, bet nodrošina daudz darbavietu. Regīnai ir mājsaimniecības licence, vīram ir lauksaimnieka izglītība, dēli mācās lauksaimniecības skolā. Šeit notiek arī apmācība jauniešiem par lauksaimniecību un mājsaimniecību.

Tehnika ir iegādāta par saviem līdzekļiem, bez projektiem. Īpašniece saka, ja nopērk jaunu kombainu, tas kalpos vismaz 20 gadus un atmaksāsies, jo saimniecība spēj noturēt salīdzinoši augstu kartupeļu cenu. Kartupeļu stādāmā mašīna vienlaikus pilda vairākas funkcijas – izveido vagu, ieliek zem kartupeļiem mēslojumu un aizvago. Ir arī vienrindu kartupeļu novākšanas kombains, ar kuru pilnīgi pietiek, lai nodrošinātu savu klientu pieprasījumu, jo sezonā kartupeļus novāc katru otro, trešo dienu. Kartupeļus uzglabā koka kastēs divos lielos angāros ar kopējo ietilpību 1400 tonnas. Pateicoties dzesēšanai un noteiktam temperatūras režīmam, ražu var novākt septembrī un uzglabāt līdz nākamā gada jūlijam, un kartupeļi joprojām ir svaigi.

Tepat saimniecībā ir gaumīgi iekārtots jauks veikaliņš, kurā realizē gan pašu izaudzētos dārzeņus, gan no blakus saimniecībām un Hannoveres lieltirgotavas atvestos, kā arī pašu izaudzēto liellopu gaļu. Regīna ir novērojusi pēdējo gadu tendenci, ka vietējiem pircējiem ir svarīgs ne tikai pats ražotājs, produkta kvalitāte, bet arī iepakojuma izskats, noformējums. Neraugoties uz ievērojamu cenas atšķirību, aizvien biežāk kartupeļiem tīkliņa iepakojuma vietā sievietes izvēlas 1 kg vai 2,5 kg tilpuma glītu kartona kastīti, kuru ir ērti nest un tā nepiesmērē auto un dzīvokli.

Pirms 10 gadiem Regīnai radās doma iekārtot nelielu virtuvi dārzeņu pārstrādei. Iemesls tam bija tāds, ka svaigo dārzeņu pārdotais apjoms strauji samazinājās tāpēc, ka aizņemtības un laika trūkuma dēļ darba dienās neviens vairs negribēja gatavot mājās, tikai nedēļas nogalēs, kad visa ģimene bija kopā. Bet arī tad, lai ēdiena gatavošanai netērētu daudz laika, ērtāk bija izmantot jau gatavu produktu, kuru atliktu tikai uzsildīt. Tā tapa vairāki zupu veidi un citi gaļas–dārzeņu ēdieni burkās, kuriem ir gana liels pieprasījums.

Mājīgā un gaišā kafejnīcā veikala apmeklētāji vienmēr ir laipni gaidīti, lai tiem piedāvātu gardu, uz vietas ceptas kūkas gabaliņu.

Lielogu melleņu plantācija Uta&Thomas Vogeler

Sonnenborstel un Vogeler vārds vairāk nekā 40 gadus ir pazīstams ar garšīgām mellenēm no Lihtenmoras apgabala, kas atrodas uz Ziemeļaustrumiem no Nīnburgas. Uzņēmumam šobrīd pieder plantācijas Lichtenhorst, Heemsen, Sonnenborstel un Steimbke.

Ģimenes saimniecība šeit darbojas jau trešajā paaudzē. Sākums bija 1974. gadā, kad iestādīja pirmo melleņu lauku. Tagad ir 45 hektāri. Aptuveni 1 hektārs melleņu aug plēves tuneļos, lai ražu varētu iegūt 2–3 nedēļas ātrāk, nekā no krūmiem, kas aug zem klajas debess. Martā, kad  mellenes sāk ziedēt, tuneļos ielaiž kamenes, lai tās paveic apputeksnēšanas darbus. Tuneļos krūmi aug 45 l tilpuma podos, un katram podam tiek pievadīta ūdens pilienpadeve. Vienā tunelī ir 1000 stādi, no katra stāda iegūst aptuveni 1 kg ogu.

Saimnieks izvadāja mūs pa melleņu laukiem, atklāja dažus audzēšanas knifiņus, atbildēja uz vairākiem jautājumiem. Izrādās, arī uz lauka mellenes var audzēt podos. Tas tāpēc, lai vajadzības brīdī no nomātās zemes tās būtu viegli aiztransportēt citur. Kūdra tiek iepirkta arī no Latvijas, kurai esot ļoti laba kvalitāte. To sajauc kopā ar vietējo, Vācijas purvos iegūto, un sanāk ļoti labs substrāts.

Vietējā darbaspēka trūkums lauksaimniecībā ir diezgan izteikts –  šogad saimniecībā ieradās 80 strādnieki no Polijas, Rumānijas un 10 studentes no Ukrainas, jo vietējie šādus darbus negrib darīt. Pats saimnieks pajoko, ka viņš ir labs vadītājs, bet ne strādnieks.

Tomass parādīja nesen iegādāto moderno iepakošanas iekārtu un nodemonstrēja, kādus iepakojuma veidus izmanto realizācijai lielveikalu tīklos. No saimniecības ogas tiek aizvestas uz centrālo noliktavu tās pašas dienas vakarā, kad salasītas, un jau nākamajā rītā tās ir lielveikalu plauktos. Pieprasījums esot liels, tāpēc viss ātri tiek pārdots.

Ogu sezona ilgst 12 nedēļas un, diemžēl, tajā laikā cena mellenēm strauji nokrīt, jo vietējie ražotāji nespēj konkurēt ar importētām ogām, kuras visa gada garumā tiek piegādātas, piemēram, no Peru.

Kaja Glandera piena lopkopības saimniecība

Saimniecības īpašnieks un vadītājs ir gados jauns un ļoti enerģisks vīrietis Kajs Glanders. Te apvienotas 4 saimniecības un tiek turētas  aptuveni 850 slaucamās govis. Cietstāvošās un govis pēc atnešanās  ir citā saimniecībā. 630 ha lauksaimniecības zemes, kuru paši apstrādā. Govis neiet ganībās, tās slauc 3 reizes dienā ar DeLaval slaukšanas iekārtu. Izslaukums ir aptuveni 12 000 litri. Vidējais olbaltums ir 3,62 un tauki 4,1. Vidējais Vācijā ir 3,4% olbaltums un par katru pieauguma % piemaksā 5 centus.

Spēkbarība (spraukumi, kukurūzas milti, nedaudz rapsis, urīnviela, arī mieži)  ir 45–46%, atlikums ir pārējā barība, kurā 60% sastāda kukurūza. Bet katru gadu sastāvu maina atkarībā no tā, kāda ir raža. Ja zāles ir maz, tad vairāk liek kukurūzu. Govis tiek barotas arī ar soju. Barības vielas pērk biržā. Atved uz Brēmenes ostu un tad ar smagajām mašīnām transportē uz saimniecību. Tas ir kā ārpakalpojums.

Izmanto tikai mākslīgo apaugļošanu, auglības vadība pēc Alta Genetics: intensīva govju uzraudzība, lai uzlabotu to auglību. Teles izaudzē paši, labākās patur sev, pārējās pārdod. Labākie genomu rezultāti ir no Masterrind. Teliņus pēc 28 dienām pārdod, pārsvarā uz Holandi.

Pakaišiem izmanto salmus ar zirgu mēslus. Apkārt ir ļoti daudz zirgu fermu, kuras zirgu mēslus atdod par velti. Tā kā baktērijas ir pilnīgi atšķirīgas, tad govīm tās nekaitē un papildus dod siltumu.

Saimniecībā ir uzcelta biogāzes iekārta, kuru darbina tikai ar vircu. Kajs ir viens no turbīnu īpašniekiem un viņa  uzdevums ir tās uzturēt kārtībā. Viena turbīna saražo 2,5 mWh, ko saimniecībā nemaz nevarētu notērēt. Strāva no biogāzes iekārtas visa tiek pārdota tīklā, bet paši ikdienā izmanto no saules paneļiem saražoto.

Kajs nosauc trīs galvenās problēmas šajā reģionā: nav zemes platības, nav kur likt vircu, darbaspēka trūkums. 10 gadu laikā nav bijis neviens vācietis – slaucējs. Saimniecībā strādā 7 slaucēji, no kuriem 2 ir no Dienvidāfrikas un 5 no Uzbekistānas. Ar tehniku labprāt strādā paši vācieši, tos neesot problēmu atrast.

Kokaudzētava Schröder Pflanzencenter 

Schröder ir ģimenes uzņēmums. Audzē kokus pilsētvides apzaļumošanai (sadarbība ar vietējām pašvaldībām), ir arī augļu dārzs un puķes siltumnīcā. Kopējā platība ir aptuveni 80 ha, no kuriem 12,5 ha ir atvēlēti augļu dārzam. 30 hektāros aug vairāku koku šķirnes, no kurām pieprasītākās stādīšanai apdzīvotajās vietās gar ielu malām ir kļavas, liepas, ozoli, bērzi. 5 ha ir atvēlēti puķēm, bet pārējās ir brīvās platības, kuras ik pa laikam maina. Īpašnieks stāsta, ka koku audzēšanu izvēlējās tāpēc, ka nebija tik daudz platības, un skaidri zināja, ka ar lopkopību noteikti negribētu nodarboties. Kokaudzētava ir dibināta 50. gadu vidū. To dibināja tēvs un nodeva tālāk 3 brāļiem, kuri turpina iesākto.

Kokaudzētava ir pazīstama ar jaunu, izturīgāku un estētiski pievilcīgāku augu šķirņu radīšanu, kas atbilst mūsdienu ainavu dizaina un ekoloģiskajām prasībām. Uzņēmums īsteno ilgtspējīgas prakses: samazina pesticīdu izmantošanu, veicina bioloģisko daudzveidību un atbalsta ekoloģisko dārzkopību.

Kopā uzņēmumā strādā 25 cilvēki, no kuriem 6 ir tādi, kas visu laiku strādā ārā, un 3 no tiem ir poļi – pastāvīgie strādnieki, pilna laika darbinieki, strādā jau 23–25 gadus un ir ļoti pieredzējuši. Darbinieki ir universāli un var strādāt gan kokaudzētavā, gan pie ražas novākšanas un koku apgriešanas. Ir arī 3 skolēni–mācekļi. Izglītība, ko šeit var iegūt, ir dārznieks ar specializāciju kokaudzēšanā.

Jaunākie koki ir stādīti 2017. gadā, bet vecākie 1997. gadā.  Koki aug apmēram 4 gadus, daļa tiek pārdoti, pārējie pārstādīti citā laukā. Ideja tam tāda, lai koki iemācās dzīvot ar ļoti mazu sakņu sistēmu, arī tāpēc, lai, tos izrokot un pārvedot uz citu vietu, tie ātri spētu pielāgoties un ieaugt jaunā vietā. Paši eksportē kokus uz Poliju, piegādā arī citām kokaudzētavām, kuras eksportē uz dažādām valstīm. Kopumā Vācijā ir ap 700 kokaudzētavu, kuras savstarpēji veiksmīgi sadarbojas, un katrai ir sava niša. Ābeļdārzam tiek izmantoti 2 laistīšanas veidi: apakšā pie saknēm un pie koka galotnes, lai pasargātu pret salnām un pret pārmērīgu karstumu, kāds bija šogad augusta pirmajā pusē +35 grādi. Tad 6 stundas augļu koki tika laistīti, lai tie neapdeg saulē.

Kopumā audzē 8 dažādas ābolu šķirnes. Viņi pārveido sakņu sistēmu, lai koki aug tieši tā, kā viņi grib, selekcionē, lai kokiem ir stiprāka sakņu sistēma, tie ir kompakti, viegli apstrādājami un augļi ir viegli nolasāmi. Augļu kokus griež, lai tie neizaugtu ļoti lieli.

Jautāts par miglošanas reizēm un zāles ierobežošanas līdzekļiem, saimnieks atbild, ka miglo 17–20 reizes gadā, bet zem kokiem lieto arī glifosātu. Tomēr vairāk cenšas izmantot speciālu iekārtu, ar kuru augsni zem kokiem apmet otrādi, tad 4 nedēļas zāle tur neaug. Drīzumā plāno iegādāties vēl precīzāku tehniku šādai koku rindu apstrādei.

Saimnieks stāsta, ka Dienvidtirole ir otrs lielākais ābolu reģions pēc Polijas. Tur dzīvo kāds cilvēks, kas izgudroja irdināt augsni zem augļu kokiem, lai tā nebūtu jāmiglo. Bet politiķi zina labāk, pieņemts lēmums turpināt miglot. Šāda iekārta maksā 25–30 tūkstošus, bet miglotājs maksā 6 tūkstošus. Un ar miglotāju var ātrāk apstrādāt, jo traktors brauc ar ātrumu 7 km/stundā, bet iekārta ir uz pusi lēnāka plus ir vajadzīga GPS sistēma, lai var precīzi izbraukt. Varētu uzfrēzēt, bet nav cilvēka, kas ar frēzi strādā.

Vietējie un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji labprāt izmanto pašlasīšanas iespēju, tādējādi nodrošinot sevi ar augļiem ne tikai sezonas laikā, bet arī ilgāk, uzglabājot tos savā pagrabā. Visaktīvākās dienas ir sestdiena un svētdiena, kad te ir aptuveni 400 mašīnas. Kā inovatīvs risinājums ir autosvari, kurus izmanto, lai nosvērtu salasīto augļu daudzumu, nosverot automašīnu pirms un pēc augļu iegādes. Cena visiem augļiem – āboliem, bumbieriem un plūmēm – ir vienāda, tā ir diezgan augsta – 1,80 EUR/kg, tomēr lasītāju netrūkst. Pašlasīšana izvēršas par ģimenes pasākumu, kurš noslēdzas ar jauku atpūtu turpat saimniecībā, kādā skaistā dabas stūrītī nobaudot saimnieces sarūpētu gardu kūkas gabaliņu. Ērti iekārtojoties pie galdiņa tepat, piemājas dārzā un baudot pasakaino skatu uz glīti sakoptiem dekoratīviem kokiem, augiem un gleznaino dīķīti, laiks uz mirkli apstājas un domās tu aizlido pavisam kaut kur tālu prom no ikdienas rūpēm un steigas.

Piena lopkopības saimniecība AOL Steimbke

Šī ir kā paraugsaimniecība, kur bieži atved viesus, jo tā atrodas netālu no Lauksaimniecības mācību centra DEULA Nīnburgā. Šeit apmācāmajiem no DEULA ir iespēja gūt praktiskās iemaņas, apgriežot govīm nagus.

Saimniecībā ir ap 500 slaucamajām govīm un vēl 2 saimniecības ir nomā. Agrāk strādāja 3 maiņās, bet tā kā nevarēja atrast strādniekus, tad pagājušā gadā pārgāja uz slaukšanas robotiem, izvēloties Lelly, jo ir labs serviss un pati firma atrodas vien stundas braucienā.

Saimniecībā 80% sastāda pamatbarība, bet spēkbarība ir tikai 20%. Tā var darīt tikai tad, ja pamatbarību veido izcilas kvalitātes skābbarība. Ar skābsienu var iegūt to pašu proteīna daudzumu kā ar kukurūzu. Tiek izmantotas drabiņas (paliek pāri no alus ražošanas), cukurbiešu graizījumi un melase. Kā šķiedrvielu izmanto lucernu, kuru ieved no Spānijas vai Francijas ar garantiju, ka tā satur noteiktu olbaltumvielu daudzumu. Līdz ar to šī barība ir dārgāka un kopējās izmaksas par barību šeit noteikti būs lielākas, nekā Kaja Glandera saimniecībā.

Ražīguma pieaugums ir 2% katru gadu. Ja ganības sēj pilnībā no jauna, tad pieaugums gadā ir 5%. Svarīgi ir tas, lai kvalitāte saglabājas katrā pļaušanas reizē, arī pēc 4. pļaušanas. Graudus barībā neizmanto. Tikai rapsis un kukurūza. Rapsī nav vispār eļļas, jo tā speciāli izspiesta ar karstumu. Barības vielās ir tikai sojas apvalki, pašas sojas tur nav. Govij ir svarīgi, lai barība nemainās, lai tā visu laiku ir vienāda.

Sēklošanai izmanto tikai Masterrind materiālu. Pārošanas variantus iesaka dators, uz ko saimnieks arī pilnībā paļaujas. Ar govju aktivitātes mērītāja palīdzību nosaka konkrēto govi, un, apskatoties telefonā, pēc numura var redzēt, kura tā ir. Apakšā pie kakla siksnas ir dzīvnieka atpazīšanas magnēts. Ausī lopiem ir Masterrind ģenētikas zīme, pēc kuras var noteikt, kādas būs teļa īpašības – laba piena vai gaļas govs.

Inovatīvs risinājums: tā kā mēslus nav, kur uzglabāt, izdomāts  variants, ka, piemaisot tiem klāt kaļķi, tos var izmantot pakaišiem, kurus maina 2 reizes nedēļā. Taisa arī mēslojumu granulās. Šobrīd eksperimentē un no mēsliem taisa apūdeņošanas caurules, kuras paredzēts ierakt zemē un tur atstāt augsnes ielabošanas nolūkos. Ir jau saņemts patents šīm caurulēm. Tehnoloģija tāda, ka ar separatora palīdzību no vircas tiek atdalītas cietās daļiņas. Tās tiek izžāvētas un ar preses palīdzību izgatavotas caurules.

Visa virca satek fermas vidū kanālā un pēc tam ar sūkni tiek pārsūknēta uz biogāzes iekārtu, kura darbojas ne tikai ar vircu, bet arī ar kukurūzu. Biogāzes iekārta pieder 10 īpašniekiem, un katram ir 30 ha kukurūzas. Labas kvalitātes kukurūza tiek izbarota lopiem, bet sliktākā aiziet biogāzes ražošanai. Sāka ar 500 kW, un tagad kopējā jauda ir 1 MW. Tas nozīmē – 4 motori un katrs 250 kW. Tvertnes 1. novembrī pilnībā iztukšo un tad līdz nākamā gada februārim-martam tās atkal uzpilda.

Galvenā problēma ar atjaunojamo enerģiju ir strāvas uzglabāšana/pievadīšana. Bieži jaudas ir pārāk daudz un nav kur, nav kam to izmantot (pievadīt). Ir dienas, kad strāva tiek vienkārši uzdāvināta, jo tai nav pilnīgi nekādas cenas. Ar biogāzi ir vienkāršāk – var izslēgt motorus un 3 dienas gāze var uzkrāties. No biogāzes vienmēr var saražot strāvu, var darbināt neatkarīgi no saules gaismas vai vēja. No vienas puses, tas ir labi, jo tad, kad uznāca enerģijas krīze, saimniecības pašas varēja sevi nodrošināt. No valsts nebija atbalsta biogāzes ražotnes celtniecībai, bet gan solījums, ka 20 gadu laikā iepirks saražoto enerģiju par noteiktu cenu. Šai iekārtai pēc 5 gadiem beidzas 20 gadu periods, un tad īpašnieki domā, ko darīs tālāk – ražos enerģiju vai CNG gāzi, kas ir sašķidrinātā gāze, ko var izmantot mašīnām. Ja valsts arī turpmāk atbalstīs, tad turpinās arī pēc 20 gadiem. Daudzas biogāzes iekārtas šobrīd ir apstājušās, domā vai turpināt. Visticamāk, ka 25% no biogāzes ražotājiem kārtas izslēgs, tad labums būs tas, ka būs kur uzglabāt vircu, bet citi ir izdomājuši, ka var apsildīt siltumnīcas, ko tūlīt arī apskatīsim.

Dārzniecība, siltumnīca

Līdzās fermai esošās biogāzes stacijas saražoto siltumu izmanto siltumnīcu apsildei, kurās 2 hektāru platībā audzē puķes podos. Pēc pieprasījuma puķes sagatavo un piegādā būvniecības veikaliem.

Siltumnīcā praksi strādā apmācāmie no DEULA Lauksaimniecības mācību centra.

Bioloģiskā liellopu saimniecīb Bio Betrieb Daniel Wehmeyer 

Mūs laipni sagaida smaidīgs īpašnieks Daniels Velmaijers kopā ar saviem vecākiem. Viņš pastāsta, ka jau skolas gados ir gribējis kļūt par lauksaimnieku, lai gan māte ir medmāsa, bet tēvs ir atslēdznieks. Pirms 28 gadiem, kad Danielam bija 16 gadi, ar vecāku atbalstu nopirka pirmos teļus. Kopš tā laika pamazām ir veidojuši ekoloģisko saimniecību. 20 gadu vecumā, kad Daniels bija ieguvis lauksaimnieka izglītību, viņš nodibināja šo saimniecību, kuru veiksmīgi vada līdz šai dienai.

Saimniecības pamatdarbība ir kopt ainavu – pļauj tepat ap saimniecību, bet vairāk kalnos. Nokuļ pļavas, kur aug dažādas reģionam raksturīgas kalnu puķes un augi, savāc un tirgo sēklas. Pārdod apkārtējām pašvaldībām, kuras sēklas izmanto teritoriju apzaļumošanai. Šajā kalnu reģionā radās problēma – neviens vairs neaudzē liellopus, lauki sāka apmežoties, tāpēc tika veicināta šāda saimniekošana, lai atjaunotu ganības, un par to valsts labi maksā. Tā kā šīs govis ir izmirstoša šķirne, tad par katru, kas ir vecāka par 2 gadiem, saņem 112 eiro. Papildus atbalstam par platībām (150 eiro/ha) saņem atbalstu par jauno lauksaimnieku statusu, par pirmajiem 40 ha, par bioloģisko saimniecību, par investīciju projektiem 30%.

Audzē tikai gaļas liellopus. Kopējā platība saimniecībai ir ap 530 ha, no kuriem 1/3 ir īpašumā. 160 hektāros audzē graudaugus (kvieši, rudzi, speltas kvieši) un lauka pupas, ko izbaro lopiem. Pārējās platības ir pļavas.

Kūts ir būvēta 2003. gadā, tā pilnībā atbilst labturības noteikumiem un ir būvēta tā, lai iekļaujas apkārtējā ainavā. Kūts garums ir 60 m, platums 25 m. Tā ir ziemas kūts, jo vasarā tā stāv tukša un vairāk tiek izmantota tehnikas novietošanai. Kūts uzbūvēšanai tika piešķirta ES nauda, jo tā tiek izmantota arī ar mērķi saimniecības apmeklētājiem prezentēt lauksaimniecību. Visā Vācijā ir maz šādu objektu apmeklētājiem – kopumā 5–7.  Šajā apvidū ir palicis ļoti maz saimniecību, kuras ved savus lopus kalnos pēc vecām tradīcijām – ar  zvaniņiem, vainagiem utt.

Šobrīd kopā ir 280 liellopi, ziemā to ir ap 240  – zīdītājgovis ar teļiem, kuri paliek kopā 10 mēnešus. Pēc tam teļi tiek atšķirti, baroti 2 gadus, un pēc tam tos nodod  kautuvē. No kautuves atvesto gaļu nogatavina dzesēšanas kamerā, kuru uzbūvēja pirms 2 gadiem. Gaļu pārdod savā veikalā privātajiem klientiem, kā arī piegādā dārgiem restorāniem, jo tā ir augstas kvalitātes. Tāpat veikalā var iegādāties arī  graudus (rudzus, kviešus, tritikāli), pupas un kalnu puķu sēklas.

Šobrīd saimniecībā ir 55–60 nobarojamie liellopi. Savukārt teles paliek saimniecībā, lai turpinātu atražošanu, vai arī tiek pārdotas citiem liellopu audzētājiem.

Dzīvnieki ir ļoti mierīgi. 350 gadu laikā ir izveidota vietējā šķirne Harzer Rote Höhenvieh, kas no vācu valodas burtiski tulkojas kā  Hercas sarkanie liellopi ar ragiem. Šī šķirne ir kā “trīs–vienā”: dod pienu, gaļu un ar tiem var strādāt. Agrāk lopi strādāja kalnos, kur ieguva rūdu. Līdz 60. gadiem šī šķirne bija populāra, tad tā gandrīz izzuda, jo pienam īsti nebija piemērota – deva ap 3,5 tūkst. litru. Turpretim melnraibās deva ap 10 tūkst. litru.

Tauki pienā 4,5–5%. Spēkbarību govīm nedod, tikai to, ko paši audzē – pupas un graudaugus. Varētu barot arī ar kukurūzu vai soju, bet to nedara, lai uzturētu to, ka audzē dabīgi, maksimālais kautsvars ir 350 kg ar zemu tauku saturu.

Saimnieks saka, ka liela problēma ir birokrātija – ļoti daudz pārbaužu par to, kas tiek audzēts, kādas puķes aug, tas viss tiek kartēts.

Lauksaimniecības mācību centrs DEULA-Nienburg

Lauksaimniecības mācību centrs DEULA dibināts 1962. gadā un kopš tā laika ir kļuvis par starptautisko partneri lauksaimniecības izglītības projektos. Mūsdienīgs mācību centrs visām lauksaimniecības un dažām amatniecības un tehniskām profesijām. Sadarbojas ar dažām tuvējām lauku saimniecībām, kurās studentiem ir iespēja darboties praktiski.

Skolēni šeit piesakās un mācās no tuvējām arodskolām. Maksimāli vienā grupā ir 10 cilvēki, lai var kvalitatīvāk apmācīt. Visa gada garumā ir 55–65 skolēni.

Pirmajā gadā skolēni mācās pašus pamatus. Daudz tiek mācīts par to, kā darbojas dzinējs, elektronika. Otrajā gadā mācās visu par izsēju, mēslošanu, apkopi. Trešajā gadā ir ražas novākšana un ļoti daudz par augu aizsardzību, īpaši par likumdošanu. Ļoti daudz mācās arī par GPS sistēmām, jo par tām tiek likts arī eksāmens.

Dažas mācību telpas ir izveidotas tā, lai tajās var iebraukt ar tehniku. Ir arī atsevišķas telpas, kur notiek tikai teorētiskās mācības. Apmācāmajiem pašiem ir jābrauc ar tehniku, jo pasniedzējs vairāk ir kā kolēģis, kurš pamāca un brīžiem mācās kopā ar skolniekiem, jo arī visu nezin.

DEULA teritorijā ir angārs, kur apmācāmie ziemas periodā praktizējas augsnes apstrādē. Savukārt vasarā to dara uz lauka.

Ir sava metināšanas telpa, kurā vienlaikus var mācīties 50–60 skolēni. Te ir jaunākās metināšanas iekārtas, kādas Vācijā šobrīd varētu būt tikai kādas 200, no kurām 20 atrodas šeit. Iekārtas ir digitalizētas, var izmērīt materiāla temperatūru, cik ilgi ir metināts, uzreiz var aprēķināt arī algu darbiniekam, var noteikt metināšanas kļūdas. Lauksaimniecības mehāniķiem tā ir obligāta nodarbība, viņiem metināšanu māca 10 nedēļas. Parastajiem lauksaimniekiem pietiek ar 3 dienām. Šobrīd tur mācās palīdzības dienests un ugunsdzēsēji, jo viņiem arī ir jāmāk metināšana. Piemēram, ja viņi būs kādā reģionā, kur jāpalīdz cilvēkiem, tad jāprot uzcelt lazareti, sametināt caurules, un tas viss tiek apgūts šeit. Metinājuma kvalitāti pēta paši un arī laboratorijā.

Ziemā notiek motorzāģa lietošanas apmācības, ko var apgūt ne tikai skolu jaunieši, bet arī ugunsdzēsēji, zemnieki. Uz šīm mācībām tiek likts īpašs uzsvars, jo valstī ir daudz nelaimes gadījumu. Līdz ar to valsts pieprasa, lai būtu sertifikāts motorzāģa lietošanai.

Šobrīd ārā notiek apmācības par frontālajiem iekrāvējiem un ekskavatoriem. Apmācības notiek armijniekiem, lai viņi praktiski varētu izmantot šāda veida tehniku. Un tiks apmācīti arī latviešu mehāniķi.

Mācību centrā iegūst profesionālās zināšanas, bet pieredzi – saimniecībās, kur notiek praktiskā darbošanās. Papildu zināšanas var iegūt arī saimniecību vadītāji, īpašnieki, jo bieži vien jau ir piemirsuši teoriju.

Uzņēmums Masterrind

Uzņēmums Masterrind specializējas kvalitatīvu liellopu audzēšanā un tirdzniecībā. Viens no lielākajiem sasniegumiem ir tas, ka tagad salīdzinoši īsā laikā var noteikt teliņa ģenētiskās īpašības. Šāda selekcijas procesa paātrināšana iespējama astoņus gadus, pateicoties genoma novērtējuma ieviešanai, kas samazināja rezultātu gaidīšanu no 5 gadiem līdz 1 nedēļai.

Vairāk kā pirms 100 gadiem lauksaimnieki, kam bija lopi, izlēma, ka viņiem ir vajadzīga organizācija, kura pārstāvēs viņu intereses pasaulē un strādās viņu labā selekcijas jautājumā, iegūstot labākos ģenētiskos rezultātus. Ja katrs lauksaimnieks pats sev audzēs bulli tālākam selekcijas procesam, tā ir dārga procedūra, prasa daudz laika. Tāpēc lauksaimnieki apvienojās, izveidojot savu kooperatīvu. Tādējādi Masterrind uzņēmumam ir diezgan sena vēsture.

Masterrind asociācija ir pati lielākā Vācijā un 2. vietā Eiropā. 2023. gada janvārī Masterrind kopā ar Francijas uzņēmumu Innoval evolution izveidoja meitas uzņēmumu Synetics. Ar šo  zīmolu tagad notiek sēklas tirdzniecība. Šī apvienošanās notika, lai gūtu lielāku ietekmi tirgū, jo konkurence ir liela.

Masterrind saviem biedriem ir izveidojis ciltsgrāmatu, kur tiek ievietoti visi dati par buļļu un govju produktivitāti. Šo informāciju apstrādā un sagatavo skaitļošanas centrs, kurš strādā visā Vācijā. Masterrind ir pieeja visu asociācijas biedru, kuri ir 8,5 tūkstoši, datiem. Populācija, ar kuru strādā, ir 620 tūkst. kontrolētie vaislas liellopi. Pircējam tiek sniegta visa informācija par pētījumu rezultātiem. Ja kādu rezultātu trūkst un pircējs tos vēlas saņemt vēl papildus, to var izdarīt. Visiem darbiniekiem ir pieeja programmas datiem, viņi ielogojas skaitļošanas centā interneta lapā un redz visus datus par konkrētu bulli vai govi, arī par viņu priekštečiem, par produktivitāti, slimībām utt. Pieejami dati par visiem pētījumiem, kādi bija veikti. Un klientiem šī informācija tiek sniegta.

Pašreiz stacijā ir 400 buļļi, no kuriem 90 tiek regulāri izmantoti sēklas ieguvei, un vēl ir tādi, kurus izmanto neregulāri, piemēram 1 reizi mēnesī, kuriem nav tik liels pieprasījums, tikai pēc vajadzības – tādi ir ap 300. Embriju laboratorija atrodas Neifenē. Pirms 20 gadiem maksimālais embriju skaits bija 3000, un tas šķita ļoti daudz. Tagad tiek saražoti 15 000 embriji, un ir tendence palielināt šo daudzumu. Embriju pārstādīšanas stacijas ideja bija tāda, lai pašu vajadzībām ražotu labus vaislas buļļus, bet pēc tam tika secināts, ka to var sniegt arī kā ārpakalpojumu – ražot embrijus pārdošanai.

Vairāku pēdējo gadu laikā pārdoto liellopu skaits Vācijā ir krasi samazinājies – gandrīz 2 reizes. Pirms 4 gadiem eksportā pārdeva 40 000 buļļus gadā. No visa kopējā liellopu skaita Vācijā Masterrind eksportē 50%, pārējos 50% dažas citas stacijas. Šogad pārdoto buļļu skaits būs ap 25 000. Daudzas lauku saimniecības likvidējas nelabvēlīgas ekonomiskās situācijas dēļ – ieviesti dažādi ierobežojumi, kvotas. Tāpēc zemnieki pārdod lopus, pārdod zemi vai iznomā kukurūzas audzēšanai, kuru izmanto biogāzes ieguvei. Kopējā politiskā situācija neveicina lopkopības attīstību. Pieprasījums ir augsts. Piemēram, Ziemeļāfrika, Ēģipte attīsta piena lopkopību, ceļ jaunas fermas, arī ar Āzijas valstīm varētu izveidoties laba sadarbība, bet Masterrind diemžēl neko nevar piedāvāt.

Saimniecību apmeklējums ārzemēs notika Lauku attīstības programmas (LAP) ietvaros. 19.22.08.2024. Grupas Nr. LLKC11Lp01-E.

Irina Gintere,
LLKC Liepājas biroja uzņēmējdarbības konsultante