“Zemitānu’’ projektā svaigi un kaltēti garšaugi

Lai gan nav pagājis pat gads, kopš prāvs pulks mazo lauku saimniecību uzsākušas pēdējā kārtā atbalstīto un attīstībai paredzēto projektu īstenošanu, ieguldītās investīcijas jau devušas pirmos augļus. Gandarīts par rezultātu ir LLKC Limbažu biroja vadītājs Aigars Legzdiņš.

Veicot uzraudzību, viņš šoruden apsekoja 15 saimniecības un atzina, ka lauksaimnieki respektē programmas nosacījumus, ir centušies īstenot savus mērķus un notikušās pārmaiņas sekmē viņu biznesu. Lielākā daļa no visiem piešķirtajiem 15 000 eiro ir atbilstoši izlietoti. Tagad lauku sētās iegādāta jauna tehnika, siltumnīcas, pārstrādes aprīkojums, pirkti stādi, attīstīti ganāmpulki u. c. Ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā laukos atkal sperts plašāks solis un būtiski, ka spēcīgāki kļūst tieši mazie. Nebūt nav tā, ka visiem veicies jau pirmajā piegājienā, tāpēc biroja vadītājam Aigaram Legzdiņam īpašs prieks par tiem, kuri pie pirmās neveiksmes nav atteikušies no sava plāna. Tāds ir arī Limbažu pagasta z/s “Zemitāni “ pārvaldnieks Leonīds Moļevs. Pirms dažiem gadiem viņa pieteikums konkursā neizturēja lielo konkurenci, bet pērn iesniegtajā – viss izdevās perfekti. Ja vairākiem saimniekiem tomēr dažādu iemeslu dēļ  nācies dokumentos veikt labojumus un šo to mainīt. Leonīdam finansējuma ieguldījums bijis rūpīgi izvērtēts, un viņš ļoti cenšas visu izdarīt laikus.

No jūrnieka par galdnieku un lauksaimnieku

Uz “Zemitāniem” braucam mazliet slapjā dienā, kad bērzu un augļu koku galotnēs vēl nedaudz manāma priecīgi dzeltenā nokrāsa. Pateicoties siltajam laikam, ir iespaids, ka dobēs viss vēl briest un aug. Pat piecu šķirņu rudens avenes ir sulīgas un sārtas, itin kā salnu nemaz nebūtu bijis. ES atbalsts mazajai saimniecībai piešķirts dārzkopības attīstībai. Lai gan kopējā 9 ha zemes platībā ( t. sk. mežs un bioloģiski vērtīgie zālāji) nedaudz ieaudzētas arī zemenes, cidonijas, upenes, limbažnieks nepilnos pāris ha uzsācis un galvenokārt attīsta garšaugu audzēšanu. Tāda niša vietējā tirgū vēl nav piepildīta un Limbažu pusē konkurentu ir maz. Leonīds kopā ar sievu Marielu jau dažus gadus audzē un vietējiem veikaliem piegādā sīpollokus, tāpat ķiplokus, arī dilles, pētersīļus, selerijas.

Šī nodarbe gan krietni atšķiras no tās, ko viņš apguvis senāk, mācoties jūrskolā. Dažus gadus strādājis piekrastes zvejā Salacgrīvā, pēc tam Mērsragā, bet tolaik īpašniekiem izdevīgāk bija vecos zvejas kuģus sagriezt metāllūžņos nevis uzturēt. Kad vairs nebija darba jūrā, viņš devās uz Īriju un kopā ar vietējiem zvejoja garneles. Sirds tomēr vilka atpakaļ uz mājām. Vēlāk iekārtojās vietējā kokapstrādes uzņēmumā, bet pamazām izvērtēja, ka ģimenei piederošajā nelielajā zemes platībā būtu iespējams sākt savu mazo biznesu. “Daudzus lauku darbus biju apguvis jau bērnībā. Manam vectēvam bija saimniecība ar 10 buļļiem, aitām, pīlēm un vistām. Es viņam daudz palīdzēju. Kādu brīdi gan biju izdomājis mājās sākt zivju apstrādi. Arī šo ideju vēl neesmu īsti norakstījis, tikai pabīdījis malā. Kad dārzkopībā viss būs sakārtots, varbūt  izraksim otru dīķi un audzēsim arī  zivis,”   viņš cerīgi prāto. Tā kā “Zemitānu” īpašniece ir māsa Kira, kura patlaban dzīvo un strādā Vācijā, ģimene pieņēma lēmumu dot Leonīda idejām un apņēmībai zaļo gaismu. Viss notiek saskaņoti. Kira atbalsta brāļa saimniekošanu gan morāli, gan finansiāli.

Investīcijas sekmē jaunus produktus

Mazais bizness pagaidām  vēl nenodrošina iztiku četru cilvēku ģimenei, tāpēc Leonīds trīs nedēļas Skandināvijas valstīs būvē koka karkasu mājas, pēc tam nākamās trīs pavada mājās. “Pie tāda ritma esam jau pieraduši,’’  sarunā iesaistās Mariela. Kad vīra nav mājās, viņa novāc ražu, sašķiro, safasē to, liek mašīnā un, vedot bērnus uz skolu, piegādā iepircējiem Limbažu veikalos. Kad mājās pārbrauc  vīrs, viņš izaudzēto ved arī uz Valmieru un Rīgu. Protams, savi uzdevumi bieži tiek arī viņu meitai un dēlam. Raisās atmiņas, kā visu sākuši pieticīgi un sajūsminājušies, redzot, ka izaug un izdodas. Laika gaitā sīpolloku audzēšanu palielinājuši līdz 3 t gadā. Kad raža padevusies lielāka par pieprasīto, zaļumus atdāvājuši draugiem. ‘’Lielākais ieguvums no mūsu projekta būs tas, ka turpmāk augus arī žāvēsim, fasēsim un maisījumu veidā vai arī atsevišķi piedāvāsim kaltētus. Tas ļaus izmantot visu izaudzēto. Nekas nebūs jāizmet.  Esam jau izmēģinājuši. Sanāk aromātiski garšaugu pulveri bez e- vielām, ko saimniecēm lietot maltītēs pie sautējumiem un zupās, tāpat katrai namamātei mājās noderēs kaltēti sīpoli, burkāni, dilles. Varēsim pārdošanai gatavot arī augļu sukādes. No cidonijām tās izdodas ļoti garšīgas,”  vēstī namamāte.

Dzīvojamā namā divas telpas atvēlētas darbam ar augiem. Vienā, kas nesen atjaunota gaiša un mājīga, glabājas par pašu līdzekļiem pirktā saldētava. Saimnieki vedina pie nupat uzstādītās, projektā iegādātās Itālijā ražotās aukstuma kameras.  Tai viņu skatījumā ir liela vērtība, jo pat nedēļu varēs uzglabāt novāktos garšaugus, ogas u. c. Tas ne tikai sekmēs ienākumus, bet noteikti mazinās spriedzi, kas nereti radās, ja momentā neizdevās novākto pārdot. Mariela stāsta, ka vīrs vēl ierīkos izlietni, lai turpat ērti varētu mazgāt augus.

Citā telpā ir sīpolu un ķiploku paradīze. Trīs sēklai iepirktie Kentes šķirnes ķiploku maisi sadaivoti, stādāmais materiāls novietots kastēs un gaidīja stādīšanu. Leonīds vairākos stāvos izbūvējis lociņu diedzēšanas plauktus un atceras, kā priecājies, uzzinot, ka to audzēšanai nav nepieciešamas speciālās, ļoti dārgās lampas, bet pietiek ar LED apgaismojumu. Turpat  vienā stūrī novietots augu kaltējamais skapis ar restēm. Tam ir svarīga loma viņu plānā garšaugu apstrādē. Šajos elektroenerģijas taupības apstākļos nozīmīgs ir vēl kāds apsvērums. Ja daļu ievākto gribētu uzglabāt un pārdot saldētu, sanāktu dārgāk nekā ar kaltēšanu. Jauno produktu ražošanai par piešķirto naudu nopirkts arī smalcinātājs, fasētājs un etiķešu printeris, jo preču maisiņus pašiem nāksies marķēt atbilstoši prasībām. Pilnā gaitā viss sāksies, kad PVD mājražotājiem izsniegs otrās pakāpes atļauju, kam viņi jau pieteikušies. Pirmā “Zemitāniem” ir iegūta senāk. Abi lauksaimnieki spriež, ka vajadzēs domāt par reklāmu un savu mājaslapu, jo doties ar preci uz tirgu viņiem neiznāk laika. LLKC vietējās nodaļas speciālisti sola palīdzēt ar iekļūšanu mājražotāju vietnēs un vispirms vietējā – “Limbažu novada garšas”.

Siltais rudens ilgāk dāvā ražu

Sētā modrā mājas sarga tiešā uzraudzībā stāv jaunā, zemes darbiem pirktā tehnika – ķiploku stādītājs, arī vagotājs un ravētājs. Uz lauka var pārliecināties par strikto kārtību, kāda saimniecībā valda. Viss ir kārtīgs un labi pārskatāms. Aveņu, zemeņu, cidoniju un upeņu dobes ierīkotas ar plēves segumu, lai apdobēs neieviestos nezāles. Jau laikus sagatavota vieta arī jauniem stādījumiem, bet pētersīļi un selerijas turpināja zaļot pilnā plaukumā, lai gan varēja būt salnu apkosti. Siltumnīca gan nav liela, bet Leonīds skaidro, ka nākamsezon pats būvēs tuneli kopā ar nojumi, kur apžāvēt ķiplokus un citus novāktos garšaugus. Viņš tagad arī galdniecībā ieguvis daudz noderīgu prasmju un izmanto tās saimniecībā.  

Bez šaubām piešķirtais finansējums viņiem tagad atraisījis rokas. Tik veiksmīgs gads vēl nav piedzīvots. Pašu līdzekļiem vien viss būtu vilcies daudz gausāk. ‘’Ticēju, ka tā notiks, tāpēc ļoti cerēju, ka šis projekts izdosies un neesmu vīlies. Ir jānovērtē, ka tāda iespēja mazajām saimniecībām ir dota. Tagad jāpierāda, ka varam izdarīt to, ko esam apņēmušies,“ spriež pārvaldnieks. Ģimenē radusies ideja nākamvasar ieviest aveņu un zemeņu pašlasīšanu, tad viesiem varēs piedāvāt arī jaunražotos produktus. Skaidrs, ka palielināsies arī garšaugu platības, tāpēc esošajiem sadarbības partneriem nāksies piepulcēt jaunus. Noklausījies dārzkopja apsvērumos, A. Legzdiņš apkopo:  “Te labi īstenoti projekta sākumam izvirzītie mērķi. Visi paredzētie ieguldījumi ir veikti, drīz tirgū nonāks jaunā produkcija.” Viņš spriež, ka mājražotāju pulciņš novadā aug, turklāt iedzīvotāji iegūst veselīgu, kvalitatīvu produkciju.  

Gunita Ozoliņa

Foto Jautrīte Legzdiņa