Ainažnieki gurķu un gaļas liellopu biznesā

Ar ainažniekiem Indru Melderi un Jāni Prīmani tiekamies siltumnīcā, kur no maija pirmajām dienām jau sācies lielais gurķu ražas laiks. Kopskats ir iespaidīgs, jo tā uzbūvēta ļoti pārdomāti, un gurķi lielu ražu dod, nevis audzēti kūdras, bet samulčēta kokosa mizu substrāta maisos. Abi sarunbiedri neslēpj, ka mainījuši savu dzīvi par 180 grādiem, pārceļoties no pilsētas uz laukiem un pievēršoties lauksaimniecībai.

Gurķi ir Indras bizness, bet Jānis trešo gadu audzē gaļas liellopus. Viņš pēc specialitātes ir būvinženieris. Indra atklāj, ka 350 kvadrātmetru siltumnīca ir vīra meistardarbs. Gandrīz neticami, ka to jau izmanto desmito sezonu. Tik spodri viss izskatās gan no ārpuses, gan iekšā. Gurķus pārdod top! veikalu tīklam, un ar sadarbību saimnieki ir apmierināti. Arī ainažniekiem labums, – kamēr ienākas savējie, viņi vispirms nobauda vasaras garšu sulīgajos Indras audzētajos dārzeņos.

Vairāk runājam nevis par biznesu, bet gurķu audzēšanas praktisko pusi. Indra atklāj, ka nogājuši savu pieredzes ceļu, līdz sapratuši, ka jāaudzē viena šķirne, tad raža ir labāka. Viņiem ienākas Mirabella. Stādīti četrās rindās, stumbri pavasara saulē un pastāvīgā siltumā izauguši spēcīgi, milzu lapām un no vienas vietas noklāti ar gurķiem. Tas sola labu, vairāku tonnu ievākumu sezonā. Parasti Indra tos audzē līdz jūlija vidum, kad gurķi ienākas dārzos. Izņēmums bija pērnā vasara, jo mazdārziņos tie sausumā nīkuļoja, tāpēc viņa ievāca gurķus līdz pat septembrim. Beigās raža kļuva mazāka. Pirmajām pazarēm un stīgām līdz 5.–6. lapai parasti neļauj augt, un arī mazo siltumnīcu īpašniekiem viņa iesaka vismaz pirmos divus dzinumus nogriezt.

– Gurķi tad ienāksies nedēļu vēlāk, bet raža būs daudz lielāka. Pat lielam augam pirmā raža sagādā stresu, tāpēc tam vajag ļaut pieaugt. Vienai ģimenei vasarai pilnīgi pietiktu ar trim stādiem, bet cilvēki parasti stāda daudz vairāk. Bieži viņiem pazares saaug džungļos un stāds iedod labi ja trešo daļu no iegūstamās ražas. Jo tīrāks augs, jo tam vieglāk, – skaidro Indra.

Jānis viņu papildina ar stāstījumu par to, ka apzināti izvēlējies tādu modeli, lai pašiem mazāk darba. Tāpēc vēdināšana, pilienlaistīšana un sildīšana strādā automātiskā režīmā. Vien vakaros jāiekurina krāsns. Temperatūru pa nakti līdz +18 grādiem nodrošina trīs kubikmetru ietilpīgā ūdens akumulatora tvertne. Apvaicājos par palīgiem, bet Indra smej, ka visvairāk tie sarodas uz gurķu ēšanu.

 Sarunas tēma mainās, painteresējoties, cik tālu Jānis ticis ar savu pirmo ES struktūrfondu projektu, pretendējot uz 15 000 eiro atbalstu vaislas materiāla iegādē. Ar bioloģiski audzētiem gaļas lopiem viņš jau sākumā veidoja Šarolē šķirnes ganāmpulku. Pārsteidz, cik pamatīgi būvinženieris gatavojies, kā pats smej, savam otrajam aicinājumam. Toreiz abi ar Indru apbraukājuši vairāk nekā 20 saimniecību Latvijas malu malās, iztaujājot zemniekus un uzklausot viņu ieteikumus. Pirmās iegādājās trīs grūsnas teles un divas jau vecākas zīdītājgovis. Tagad viņi atzīst, ka tas bija pareizs solis, jo govis pie cilvēkiem bija pieradinātas.

– Tās kļuva par barvedēm, viņām pirmajām atnesās teļi, brīvi varējām tām pieiet klāt, paslaukt, kad vajadzēja, un ieguvām pirmo skolu. Kas zina, ko būtu iesākuši ar jaunām, tramīgām telēm, īpaši, ja atnesoties tām sāktos sarežģījumi. Ar vienu tā notika, bet mēs jau zinājām, kā rīkoties, – stāsta Jānis.

Saskaņā ar projektu šopavasar Jānis nopirka 9 teles, un tagad ganāmpulkā ir 21 liellops, bet rudenī vēl paredzēts iegādāties 6. Arī viņa iecerē nācās ieviest korekcijas. Kamēr ievilkās projekta izvērtēšanas laiks, iepriekš aizrunātas teles rudenī jau tika pārdotas. Kā zināms, pieprasījums pēc šķirnes liellopiem patlaban ir ļoti liels, bet piedāvājums niecīgs. Tāpēc bija jāpērk tādas, ko varēja sameklēt. Samazināja skaitu, nopirka vecākas un arī dārgākas, palielinot pašfinansējumu. Pēc tām brauca tālu ceļu uz Ilūksti.

Tagad, kad Latgales meitenes iedzīvojušās piekrastē, viņš spriež, ka, iegādājoties vecākas teles, būs ātrāks to ataudzējums un izlīdzināsies naudas plūsma. Projekta noslēgumā Jāņa ganāmpulkā jābūt 42 liellopiem. Iesācējs saimniekošanu plānojis ļoti apdomīgi un neko nav šāvis uz dullo. Tāpēc no sarunām ar citiem zemniekiem, no semināros dzirdētā un lasītā par šo nozari Jānim radušies savi secinājumi. Vaicāts, ko labu redzējis citu saimnieku fermās, viņš teic, ka ļoti daudz ieguvis, vērojot citu zemnieku pieļautās kļūdas.Bieži saimnieki savus lopus pārbaro.

– Būtu jāsaprot, ka zīdītājgovij nav jābūt uzbarotai,– viņš saka. – Ja govs eksterjeru mērī 10 ballēs, atnešanās laikā tam jābūt 6–7 balles. Daudzi zemnieki aizraujas ar skābsienu, lai neļautu pāraugt zālei. Vasaras sākumā tā ir vieglāk nodrošināties ar lopbarību, nezinot, vai būs labs siena laiks. No skābsiena govis uzbarojas un, tad atnesoties nereti tām rodas sarežģījumi, reizēm pat iet bojā mātes vai teliņi. Esmu sapratis, ka gaļas lopiem nav jāstaigā līdzās ar miltu spaini un tie nav jābaksta, lai vairāk ēstu. Mēs barojam tikai ar kvalitatīvu sienu. Semināros stāsta, ka bullēniem vajag dot miltus, jo tad labāk attīstās spureklis. Mums teļi jau otrajā nedēļā košļā siena stiebrus, pēc mēneša ēd to, ko visi. Ja piebarotais teliņš straujāk aug, tad arī ātrāk jānoņem no mātes. Tas arī nav labi. Jānošķir 7–8 mēnešu vecumā. Par svara pieaugumu telēm jāgādā tikai vienā dzīves posmā, lai tās pieaug līdz sēklošanas vecumam. Bullim jābūt sportiskā formā, govij tādai, lai būtu piens.

Baroti ar sienu un ganību zelmeni, viņa lopi diennaktī pieaug par 1,3 kg, un tas Jāni apmierina. Viņš novērojis, ka ar govs apčubināšanu vairāk aizraujas gados vecāki un no piena lopkopības nākušie lauksaimnieki. Viņaprāt, iesācēji ir racionālāki un ātrāk pieņem speciālistu ieteikumus.

Reģistrējis saimniecisko darbību kā pašnodarbinātais, Jānis apsaimnieko 70 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Ap Ainažiem pēc kopsaimniecības likvidācijas tā stāvēja neizmantota, jo augsne ir smilšaina un liesa, dažviet arī ļoti nelīdzena. Graudus tādā neatmaksājas audzēt, un viņš jau pārliecinājies, ka arī sētie zālāji aug ļoti vāji. Tomēr ar lielo platību barības lopiem pietiek un, kā saimnieks smej, beidzot govis likvidējušas gadiem saaugušo kūlu. Kamēr ganāmpulks nav liels, viņš neforsē ar tehnikas iegādi. Sākumā sienu pircis, izmantojis kaimiņu tehniku un sniegtos pakalpojumus. Tagad palēnām ganāmpulka īpašnieks sāk iegādāties lopbarības vācamo tehniku.Viņš neslēpj, ka gurķu audzēšana un gaļas liellopi gada apritē ļauj sabalansēt ienākumus.

Riskējot kļūt par lauksaimniekiem, Indra un Jānis piedzīvojuši ne vienu vien emocionālu mirkli. Aprīļa pelēcīgumā patīkami izbaudīt svaigo zaļumu siltumnīcā, pieneņu pļavās mielot skatu pie spēcīgajiem šaroļiem, kas tik labi iekļaujas un atdzīvina lauku ainavu. – Tagad es jau ticu, ka ar laiku būs labi, –

nosaka ainažnieks.

Gunita Ozoliņa,

laikraksta “Auseklis” žurnāliste