Bez paradumu maiņas – cilvēces izliešana notekcaurulē...

Ekonomista ANDRA MIGLAVA eseja par cilvēci, tās pārtikas sistēmām un arī – par mājvietas Zemes nākotni.

Cilvēce un tās dzīvesstils

Cilvēce, īpaši pēdējo 2 gadsimtu laikā, kopumā uzvedas kā vīna rauga sēnīšu kolonija vīna suslas kublā – siltumu un barību kāds (daba) ir iedevis, un mums kā cilvēcei atliek rīt, čurāt, seksot un vairoties, un vispār – patērēt dzīvi. Un mēs to darām, un darām tā, it kā dotais resurss un ideālā dzīves temperatūra varētu būt pieejami bezgalīgi.

Un vispār nepadomājot, kā vārdā un cik ilgi? Bet runas par vairošanās ierobežošanu ir vispārējs “tabu”. Pašlaik pasaules sabiedrība joprojām vienkārši mierīgi fiksē faktu, ka 2050. gadā pasaulē būs vēl par 2 miljardiem dzīvu cilvēka ķermeņu vairāk. Šodien vēl nedzimušu ķermeņu. Ķermeņu, kuru potenciālie vecāki pat šodien vēl nav piedzimuši, kur nu vēl nolēmuši par savu nākotnes bērnu dzemdēšanu.

Bet jau tagad no pasaules sauszemes zīdītājiem cilvēku zoomasa   ir 36%, viņu paēdināšanai turēto mājdzīvnieku – 60%, bet brīvdabas zīdītāju kopa pēdējo 2 gadsimtu laikā zaudējusi katrus 4 no 5 agrākajiem kg un tagad ir vairs tikai 4% no kopējās zīdītāju zoomasas. Pasaules iedzīvotāji veido 60 Mt smagu biomasu. Un mājdzīvnieki – vēl 100 Mt. Sanāk, ka civilizācija kopā sver 160 Mt. Salīdzinājumā ar ~162 Mt pasaulē uz sauszemes mītošajiem zīdītājdzīvniekiem, tajā skaitā visu civilizāciju.

Bet mēs visi zinām, kā dzīvi kublā beidz jelkura rauga sēnīšu kolonija – to atlikumus vienkārši izlej nogulsnēs. Un paliek vīns, kas garšo jau pavisam citai dzīvo būtņu sugai... 

Šodien laikam nav īstā reize runāt par seksuālās un citu pārējo baudu neapvaldītu baudīšanu un tās sekām – tajā skaitā arī joprojām notiekošo un dabas resursu sen jau nesegto izdzīvotāju skaita pieaugumu, bet par ēšanu un vielmaiņas produktu izdalīšanu, no vienas puses, un izaudzētās augkopības produkcijas patērēšanu, no otras puses – parunāt gan var būt pamats.

Latvijas civilizācija nav būtiski atšķirīga

Latvijā pašlaik dzīvo 120 Kt cilvēku. Un, lai šos cilvēkus pabarotu (vienkāršībai pieņemsim, ka visu saražoto paši apēdam, un arī papildus barības imports nav vajadzīgs, kas, protams, nav gluži tā). Latvijas teritorijā esošajās mājdzīvnieku novietnēs dzīvo ~190 Kt mājdzīvnieku, no kuriem lielāko masu veido dažāda dzimuma, nozīmes un vecuma govis – 78%, un vēl arī cūkas – 9% un putni – 7%. Pārējie ir zirgi, aitas, kazas un truši.

Jā, un vēl Latvijas ļaužu mājās dzīvo arī aptuveni 2550 tonnas suņu un kaķu, kuru dzīvmasa ir lielāka nekā kazu kopmasa un tuvojas aitu ganāmpulka kopmasai. Par viņiem šoreiz nerunāsim, kaut interesanti, ka viņu aptuvenā dzīvmasa ir lielāka nekā Latvijā mītošo bērnu vecumā līdz 10 gadiem dzīvmasa.

Uz katru 1 kg cilvēka vienlaikus un nepārtraukti Latvijas fermās dzīvo 1,6 kg tā saukto produktīvo mājdzīvnieku. Gandrīz tāpat kā visā pasaulē – tur ir 1,66 kg mājdzīvnieku uz 1 kg cilvēka.

Un visi šie mājdzīvnieki ir jābaro. Jābaro ne tikai produkcijas –  piena, gaļas un olu – ieguvei, bet, un visupirms – viņu ikdienas izdzīvošanai, kas arī prasa savu enerģijas (un tātad arī – barības vielu) daudzumu. Un vienlaikus rada čuru un kaku daudzumu. Ar metānu, ogļskābo gāzi un amonjaku, kas noplūst atmosfērā vai nosūcas gruntsūdeņos.

Tas ir tā, kā būtu, piemēram, 4 cilvēku ģimenē ar 2 bērnu svaru katram pa 35 kg, mātes svaru – 55 kg un tēva svaru 80 kg (kopā 205 kg), kur katrā ēdienreizē galdā būtu jāuzliek ēdamais ne tikai šai ģimenei, bet vēl arī, piemēram, pieliekamajā dzīvojošai gadu vecai telei ar viņas 320 kg vai 3 pieaugušām cūkām, vai 4 aitumātēm un 8 gaļas jēriem. Un vienlaikus jāparūpējas arī par viņu izdalījumu (kaku, čuru un vēdera purkšķu) utilizāciju. Vienvārdsakot, uz kopgalda būtu jāuzliek 2,6 reizes vairāk ēdiena, kā patiesībā vajadzētu šai pašai ģimenei.

Un tā ir reālā starpība starp gaļēdājiem cilvēkiem, no vienas puses, un vegāniem un faktiski arī – veģetāriešiem, kuriem šāda nosacītā pieliekamā nav, no otras puses.

Jābaro tāpēc, ka cilvēks ir pieradis ēst pienu, sviestu, gaļu (daudz gaļas!), sieru, jogurtus un olas, un ka viņš apgalvo, ka citādi nevar iztikt vai ka citādi dzīvot nav vērts...

Tāpat kā ir pieradis:

=> dzīvot arī ziemas laikā darba un dzīvojamajās telpās īsroku krekliņos plus 24-26 grādu temperatūrā  tā vietā, lai pie 18-19 grādiem kājās vienkārši uzvilktu vilnas zeķītes vai siltas čības un garroku kreklu,

=> apsildītu varbūt pat 1,5-2 reizes lielākas telpas platības, kā patiesībā racionāli nepieciešams dzīvei un darbam,

=> katrā atvaļinājumā (un pat nedēļas nogalē) kaut kur lidot ar bezakcīzes lēto degvielu,

=> tāpat kā, tāpat kā ...

=> vienvārdsakot – ir pieradis patērēt. Un mazdomājot baudīt dzīvi. Vienkārši patērējot Zemesmātes uzkrāto resursu.

Bet reklāmas tikām joprojām stāsta, ka pienu jādzer un gaļu jāēd vēl vairāk, tāpat kā sierus un biezpienu. Jāēd tik ļoti vairāk, ka pat PVN esot jāsamazina, lai vairāk varētu nopirkt. Un apēst. Un izčurāt. Un uzkrāt taukos. Jo, visticamāk, tām 120 Kt viņu uzturēšanai nemaz tik daudz tās dzīvnieku barības pat nevajag.

Kā patērējam uz laukiem izaudzēto..

Bet tikmēr:

=> tikai 1 no 4 izaudzētajām graudaugu tonnām tiek tieši izmantota cilvēku pārtikā;

=> 3 no 5 LV patērētajiem graudu kilogramiem aiziet dzīvnieku barošanai.

Izziņai: 1 kg gaļas satur tikai 23% lietderīgās sausnas –  sagremojamu olbaltumvielu plus mikroelementus, pārējais ir ūdens.

Šis olbaltumvielu saturs ir

=> tikai pusotras reizes lielāks nekā kviešos un labos miežos,

=> tikpat liels (pat mazliet mazāks), cik zirņos un pupās,

=> un pusotras reizes mazāks nekā sojās pupās.

Bet kviešos un miežos ūdens vietu aizņem arī ogļhidrāti enerģijai un eļļa vielmaiņai, arī pupās un zirņos tas viss ir, bet sojas pupas vispār papildu ir gan izcila spektra aminoskābju un vērtīgas eļļas krātuve. Un tas viss aug tepat pie mums, Latvijā. Un jau veikalā nemaksā vairāk par 1,5 eiro/kg. Ar visiem nodokļiem. Apstrādātā veidā – milti, putraimi, pārslas.

Bet 1 kg piena tikmēr vispār satur tikai ~3,5% olbaltumvielu, 3-4% grūti sagremojamu cukuru laktozes formā (kuru vecāka gadagājuma ļaudis ar dabiski samazinātu laktāzes izdalīšanos var patērēt tikai pēc tam, kad tos pirmapstrādājušas kādas rauga sēnītes vai baktērijas) un minerālvielu un 4-5% tauku. Kopā 11-12% derīgu uzturvielu. Lai to 1 kg piena ar 110 gramiem derīgo vielu iegūtu, govi jāpabaro ar vismaz 1 kg derīgu vielu un jāiedod vēl padzerties gana daudz tīra un garšīga ūdens.

Bet tikmēr gandrīz visu Latvijā (un visā Eiropā arī!) izaudzēto rapšu eļļas resursu sadedzina biodīzeļa dzinējos. Cita starpā – šajā procesā sadedzina arī daudz derīgo omega-3 taukskābju, kuras ļaudis pēc tam dārgās krila eļļas un citās formās pērk aptiekā. No katra LV rapša ha saražo ~1 tonnu biodīzeļdegvielas. Kopā 150 Kt gadā. 15% no LV kopējā dīzeļdegvielas patēriņa. Jā, var teikt, ka tas ir visa Latvijas agrobiznesa gada patēriņa apjoms. Pašu izaudzēts. Bet – tomēr ne Latvijā saražots. Un nekas no tā nenonāk cilvēku pārtikas apritē...

Ja negribam piedzīvot raugsēnīšu kolonijas likteni, arī mūsu salīdzinoši nelielajai Latvijas civilizācijas 120 Kt kolonijai ir jāmainās savos paradumos. Tāpat kā tas jādara visas pasaules humanoīdo mikrobu 60 Mt smagajai kolonijai, kura patiesībā ir tikai 0,01% no pasaules biomasas.

Un cilvēka izzušanu Zemeslode tā īsti var pat nepamanīt. Vismaz tās augu un dzīvnieku sugas, kuras būs izdzīvojušas cilvēka laikmetu. Vai arī tā varēs „atviegloti nopūsties”, ka vismaz viena agresīvākā kaitēkļu suga savu pastāvēšanu ir izbeigusi.

Pārtikas primārā ražošana un klimata pārmaiņas

Latvijā lauksaimniecība ik gadu rada ~20% (atkarībā no gada) no uzskaitītā ģenerētā SEG emisiju apjoma. Pēdējā oficiālā Inventarizācijas ziņojuma dati par 2018. gadu stāsta, ka:

=> no 13,13 Mt CO₂ ekvivalenta lauksaimniecība rada 2,6 Mt

• Ø no tā 60% ir no augsnes apstrādāšanas, kur 3/5 saistās ar lopbarībā patērētu graudu ražošanu, tātad patiesībā būtu piesaistāmi lopkopībai; 
• Ø un vēl 30% primāri ar liellopu, bet arī ar citu dzīvnieku turēšanu.

Tātad praktiski ~65% no lauksaimniecības darbībā radītajām SEG emisijām ir saistītas ar lopkopības produkcijas – piena, gaļas un olu – ražošanu.

=> un vēl ~10% saistīti ar izejvielu (rapšu, graudu un kukurūzas) audzēšanu biodegvielas ražošanai.

Tātad kopā ~3/4 no visām lauksaimniecībā radītajām SEG emisijām ir ne obligāti ar pārtikas sistēmu saistītas, ja ievērojam, ka principā iespējamas arī pilnvērtīgas veģetāriskas un pat vegāniskas diētas.

Bet tikmēr privātie indivīdi – patērētāji tirgū, pieprasot dzīvnieku izcelsmes produktus esošajā patēriņa groza struktūrā,  piemēram, cietos sierus, liellopu steikus, kā arī valsts, veicinot biodīzeļa un arī bioetanola pieprasījumu, mudina veidot lauksaimniecisko darbību struktūru ar vairākkārt augstāku SEG emisiju apjomu, kā tas varētu būt, cilvēkiem apzināti mainot paradumus un līdz ar to mainoties pieprasījuma struktūrai.

Tieši patērētāji turpina iznīcināt zemeslodes dabas vidi, negribot mainīt savus ieradumus. Tiesa, arī pārtikas ražotāji nestrīdas pretī, un viņi pat rīko reklāmas kampaņas, piemēram, vītinātas liellopu gaļas, izcilu steiku un lielisku sieru pārdošanas apjomu palielināšanai. Un tomēr – viņi vienkārši strādā uz sabiedrības pieprasījumu. Tās pašas sabiedrības, kas brīžiem liekulīgi pīkst par lauksaimniecības industrializētajām metodēm, mēslojuma un ķimikāliju izmantošanu un ģenētiski modificēto augu kultūru izmantošanu ražošanā. Izmantošanu, bez kuras nebūtu iespējama esošo 7,2 miljardu cilvēku paēdināšana atbilstoši viņu esošajām paražām.

Vai nekas nav maināms?

Visupirms, patiesībā nebūtu pieņemama samierināšanās ar civilizācijas biomasas tās plašākajā nozīmē (ietverot pārtikas nodrošināšanas un citus mājdzīvniekus) nemainītas struktūras un apjoma pieauguma turpināšanos.

Pasaules cilvēku sabiedrībai savas sugas populācijas izdzīvošanas vārdā nav svarīgāka izaicinājuma, kā vienoties par civilizācijas biomasas apjoma kontrolskaitļiem un to pakāpeniskas samazināšanas grafiku. Līdzīgi, kā ir panākta vienošanās (Parīzes līgums ir pēdējais šajā ķēdē pasaules mērogā, bet Zaļais kurss ar ekonomikas dekarbonizācijas ideju ir pēdējais šīs ķēdes posms Eiropas mērogā) par klimata pārmaiņu ierobežošanu. Pašlaik fiksētais kontrolskaitlis ir 160 Mt, no kurām 120 Kt ir Latvijas.

Tas saistās gan ar dzimstības līkņu pārmaiņām visā pasaulē, īpaši reģionos ar ierobežotiem pārtikas pieejamības resursiem, gan arī ar pārtikas patēriņa un ražošanas paradumu maiņu.

Patiesā problēmas sakne ir ne tik daudz ražošanas procesos  kā cilvēka ieradumos un pieņēmumos balstītā patēriņa apjomā un tā struktūrā, šī patēriņa apjomu apmierināšanai nepieciešamo produkcijas apjomu saražošanas vajadzībā.

Šķiet, reāli ir 2 iespēju ceļi, kā mainīt attīstības procesus par labu civilizācijas izdzīvošanai:

(a) mainīt patēriņa pieprasījumu;

(b) mainīt ražotāja piedāvājumu.

Un šis ir tas retais gadījums, kad vienlaikus var iet pa abiem ceļiem, sasniedzot vēl labāku rezultātu.

Kā būtu jāmainās privātā un publiski organizētā patēriņa pieprasījumam ilgtspējīgas pārtikas sistēmas vārdā?

Piemēram, enerģētikā – varbūt ir vērts augošās cilvēku populācijas apstākļos atmest biodegvielu, kas savā būtībā ir tikai mazliet mazāk kaitīga kā dabasgāze, ražošanas un izmantošanas jelkādu veicināšanu.

Piemēram, pārtikas patēriņā mainīt ēšanas paradumus, vismaz ieviešot ceļakarti „3x mazāk”:

(1) savā ēdienkartē mazinām pienu un gaļu, aizstājot tos ar veģetāriem un graudēdāju dzīvnieku produktiem;

(2) saudzējam jūru un okeānu zivis, kuru kļūst arvien mazāk – vismaz atmetam to izmantošanu lopbarībai, lai paliek jūras bioresursu atjaunošanai un cilvēku pārtikai izmantojamo krājumu atražošanai;

(3) un vispār ēdam mazāk.

Kā panākt pārmaiņas?

Nav daudz principiālo izvēļu piedāvājumu. To var darīt, iedarbojoties uz cilvēku iekšējo vērtību un sajūtu sistēmu vai veidojot racionālo lēmumu pieņemšanas apstākļus.

(A) Strādājam ar sajūtām

A1. Rēķinām un informējam

Uz katra produkta iepakojuma pašlaik ir norādīts tā sastāvs un enerģētiskā vērtība. Varbūt tomēr sarēķinām katra produkta ražošanas ķēdes ekoloģisko pēdu un pievienojam to šīm norādēm, izsakot to, piemēram, irbēs, stirnās vai nocirstos kokos. Tādās sajūtamās vides vienībās. Ko ar savu ēšanas kāri un vajadzību līdz ar katru pārtikas iepakojumu mēs atņemam pārējai dabai...

A2. Ieguldām uzturzinātnes pētniecībā un tehnoloģijās un radām jaunas, uzturvielām pilnvērtīgas diētas, kas var konkurēt ar rutinēti pierastajām – sniedzot cilvēkam veselīgai attīstībai patiešām nepieciešamo barības vielu kompleksu un atstājot vietu arī garšu sajūtām. Galu galā pasaulē jau ir miljoni veģetāriešu, kas ar savu veselību ir nodemonstrējuši šāda risinājuma iespējamību.

Un, vispār – cilvēki ir iemācījušies cūkas paēdināt lēti un gandrīz veģetāri, bet paši, kaut bioloģiski tādi paši dažādēdāji dzīvnieki vien esam, joprojām sevis pabarošanai ik dienu uz katru savas masas kg vismaz uzturoši paēdinām: 1,2 kg govju, 0,15 kg cūku, 0,11 kg putnu, 0,08 kg citu mājdzīvnieku.

Tāpēc izaicinājums uzturzinātnei un bioķīmiķiem ir pilnvērtīgas veģetārās diētas ar garšas vielu piedevām, kas nodrošina gan izmantojamo aminoskābju bilanci, gan taukvielu bilanci, gan ogļhidrātu formu papildinājumu enerģijas bilancei, gan arī šķiedrvielas, minerālvielas un mikroelementus.  

Patiesībā jārada jaunus pārtikas produktus pat ar jaunām garšu imitācijām patērētāju labsajūtai un vienlaikus sabiedrībai jāattīsta jauni ēšanas paradumi.  

(B) Strādājam caur patērētāja maciņu

Pasaules šodienas sabiedrība ir visai dīvaina. No vienas puses, tā saka, ka pasaulē trešdaļu pārtikas izmet neizmantotu, tā atzīst, ka cilvēki pārmēru ēd un rada sev veselības problēmas, bet, no otras puses, tā subsidē pārtikas ražošanu ar milzu finanšu ieguldījumiem, padarot saražoto pārtikas izejvielu būtiski lētāku un lietotāju sajūtās – bezvērtīgāku.

(B1) Tāpat attiecībā uz vidi piesārņojošajām darbībām un ražošanas praksēm – sabiedrība sāk izvērst teroru pret lauksaimniecības produkcijas ražotājiem kā vides piesārņotājiem, kaut patiesībā viņi vienkārši apmierina šīs pašas sabiedrības pieprasījumu. Dara to tā vietā, lai radītu skaidru normatīvo un ekonomisko vidi, sekojot visās citās jomās pieņemtajam vispārējam principam „piesārņotājs maksā”.

Kas mūs kavē godīgi visas Eiropas pārtikas ražošanas ķēdē ieviest papildus vides un klimata un vides zaudējuma nodokli, ja reiz mēs atzīstam, ka SEG emisijas negatīvi ietekmē  klimatu, bet mēslojuma noplūdes virszemes un pazemes ūdeņos ir vidi principā degradējošas?

Ieviest visā pārtikas ķēdē, sākot no fosilās degvielas iegādes, augkopības un lopkopības produktu ražošanas, un turpinot ar pārējiem pārtikas ražošanas posmiem. Kas tirgum un patērētājam caur cenu un produkta pieejamību iedod skaidru signālu, kurš no pārtikas produktiem ir videi nedraudzīgākais.

Ja kādai nelielai sabiedrības daļai pārtika šādā nosacījumu sistēmā sāktu kļūt ekonomiski nepietiekami pieejama, tad valstīm būtu jāizskata šīs konkrētās sabiedrības daļas dzīves apstākļu uzlabošanas risinājumi, bet nevis jārada vispārēji deformēts priekšstats par pārtikas izejvielu šķietamo lētumu.

(B2) Patiesībā tas nozīmētu, ka attiecībās starp sabiedrību kopumā un agrobiznesā iesaistīto tās daļu principā būtu izbeidzama vienošanās par lauksaimniecības ražošanas procesu izmaksu samazināšanu, bet no agrobiznesā iesaistītajiem varbūt vajadzētu pirkt tikai sabiedrībai nozīmīgus pakalpojumus, piemēram:

=> oglekļa noglabāšanu augos un augsnē,

=> ainaviskos un vides ekofokusa produktus,

=> cilvēku nodarbinātību lauku teritorijās.

Ir pilnīgs absurds šādos apstākļos joprojām turpināt runāt par pārtikas, un īpaši klimata pārmaiņas visvairāk ietekmējošās lopkopības izcelsmes pārtikas, iegādes apjomu palielināšanas veicināšanu ar zemāku cenu palīdzību, tajā skaitā, piemēram, samazinot lopkopības izcelsmes produktiem PVN likmes, vai īpašu valsts apmaksātu reklāmas kampaņu palīdzību, piemēram, tā saukto „skolas piena” programmu.

Šāda rīcība pasaules sabiedrības nākotnes izdzīvošanas vārdā ir pilnīgi absurda, ja ne pat noziedzīga. Gan cilvēku veselības saglabāšanas, gan klimata pārmaiņu ierobežošanas vārdā.