Dzērveņu audzēšanā ievilka mantotais purvs

Inga un Aigars Eglīši ir lielogu dzērveņu audzētāji un šogad reģistrējušies arī kā mājražotāji.

Dzērveņu audzēšana notiek Stalbes pagasta zemnieku saimniecībā „Ārgaļi”, bet pārstrāde – abu dzīvesvietā Skultes pagasta „Rītausmās”.

 Saimniece ir gandarīta, ka šoruden dzērvenes pagūts nolasīt, pirms sākās lietavas. Raža gan nebijusi cerētā. „Grūti pateikt, kādēļ maz. Arī purvos dzērveņu šogad gandrīz nebija. Pavasarī uznāca salna, iespējams, ziediņi nosala. Tāpat jūnijs gadījās auksts. Dažādu apstākļu sakritība, un ogu vairs nav tik daudz. Pērn mums bija visražīgākais gads. Ievācām desmit tonnu ogu,” atklāj 

Inga Eglīte.

Ar lielogu dzērveņu audzēšanu Eglīši nodarbojas jau desmit gadu. Jautāta, kā tai pievērsušies, Inga atsmej, ka purvs viņus ievilcis. Viss sācies ar to, ka vīram Stalbes pagastā atstāts mantojums – zeme ar purvu: „Domājām, ko lai dara. Dzīvojam šeit, zeme – tur. Pārdot bija žēl, kā nekā mantojums no vectēva. Tad izlasīju, ka Alūksnē ir purvi, un tajos dzērvenes audzē Gundega Sauškina. Sacīju vīram, ka mēs taču arī varam, un būs, ar ko nodarboties.” Sacīts, darīts. No Amerikas tika atvestas trīs tonnas dzērveņu stīgu. Izvēlējušies audzēt „Stevens” – vienu no ražīgākajām šķirnēm ar lielākajām ogām.

 Var palutināt garšas kārpiņas

 Raža šoruden nav padevusies, bet Ingai prieks, ka veiksmīgi izdevies nokārtot reģistrēšanos kā mājražotājiem. Arī līdz tam nonākuši pakāpeniski. Salasītās ogas visu laiku nodevuši SIA „Pure Food”, taču nav apmierinājusi iepirkšanas cena. Izlemts kaut ko darīt pašiem, lai naudas būtu drusku vairāk. Šobrīd daļu dzērveņu joprojām tirgo lielajiem uzņēmumiem, jo saimnieki paši visu pārstrādāt nejaudā. Inga uz virtuves galda izkārtojusi produkciju, ko pati gatavo un piedāvā klientiem. Izvēle, ar ko palutināt savas garšas kārpiņas, ir gana plaša – asās mērcītes, dzērvenes sīrupā, ogu kečups, dzērveņu konfektes, ābolu–dzērveņu, ābolu–ingvera un dzērveņu sukādes, dzērveņu–sēkliņu lodītes, dzērveņu sula un, protams, svaigas ogas.

Interesants ir „Rustēgu veselības podiņš” – samaltas svaigas dzērvenes kopā ar ingveru, medu un ķiplokiem, tāpat „Puncīša prieks” – ogas kopā ar ķirbjiem un cidonijām. Receptes Inga gan domā pati, gan aizgūst no citiem. „Dzērveņu–sēkliņu lodītes ir īsti mana recepte. Vēlāk gan kādā žurnālā atradu līdzīgu. Jaunu riteni jau neizdomāsim,” attrauc sarunu biedre. Sukāžu gatavošanā un citās lietās labs padomdevējs ir lielogu dzērveņu audzētājs Andris Ansis Špats no Bīriņiem. Viņam var zvanīt un konsultēties, nekad nav sveci zem pūra turējis. Pieredzes apmaiņa notiek arī ar citiem Latvijas dzērveņu audzētājiem. Saimniece lēš, ka valstī kopā ar to nodarbojas vien ap 20 saimniecību. „Tādēļ arī izvēlējāmies šo jomu, jo konkurentu maz – ne katram ir piemēroti apstākļi šo ogu audzēšanai,” atzīstas Inga.

Kā jau tas notiek, mācās tikai darot un pieļaujot kļūdas. Ingai un Aigaram tādas bijušas vairākas. Viengad teju visas Eglīšu dzērvenes nolasījuši nelegālie ogotāji. „Bija mācība. Tagad, līdz ogas nav nolasītas, dzīvojam tur un pieskatām,” teic Inga. „Patlaban ar ogu lasīšanu vairs nav problēmu, bet pirmos ražas gadus bija gan. Sākumā bija grūti dabūt lasītājus, tāpat ogas vēl tik labi nebijām iepazinuši. Nolēmām tās ievākt ar kombainu. Taču tas ne tikai vāca ogas, bet arī nogrieza dzērveņu stīgas. Un, ja tās nogrieztas, nākamajā gadā maza raža. Vairāk kombainu neizmantojam.” Šobrīd jau populāra ir tā saucamā pašlasīšana.

 Nogaršo visa ģimene un draugi

 No sārtajām ogām pagatavotā garšotāji parasti ir visa ģimene un Ingas draudzenes. Viņa ir priecīga par ieteikumiem kaut ko uzlabot vai mainīt. Ciemošanās reizē saimniece arī man deva nobaudīt nesen tapušos jauninājumus sortimentā – upeņu un dzērveņu– ābolu marmelādi. Garšīgi! „Kaut kas jauns jādomā, uz vietas stāvēt nedrīkst, citādi cilvēkiem apnīk. Ziemā vairāk pievērsīšos eksperimentiem, piemēram, pamēģināšu dzērvenes šokolādē vai pūdercukurā,” prāto ogu audzētāja. Pircēju patika pret šo lielo ogu jūtami palielinājusies. Ja agrāk bijusi viebšanās, ka tā modificēta un mākslīgi „uzpumpēta”, tagad cilvēki novērtē tās garšu, kas ir maigāka par savvaļas „māsu”, un vitamīnu daudzumu. Inga apņēmusies audzēt arī cidonijas un rabarberus, sākumā –  nelielā apjomā. „Tad paši varēsim gatavot arī to sukādes. Izejmateriālu iepirkt nav izdevīgi, tas sadārdzinātu produkciju. Lūkosim, kā veiksies ar ravēšanu, un tad jau skatīsimies!” teic sarunu biedre, kura pagūst ne tikai kopt un pārstrādāt dzērvenes. Viņa pamanījusies daudz ko izaudzēt arī piemājas dārziņā. „Laukos nevar dzīvot, ja kaut dille nav dobē. Tāpat kāds skaistuma dārziņš jāiekopj,”  spriež „Rītausmu” saimniece.

Mājražotāja smej, ka šobrīd dauzoties pa tirgiem – preci piedāvā Straupes tirdziņā, tāpat dodas uz Rīgu, arī Smilteni, Raunu, Aizkraukli un Lielvārdi. Iecerēts apgūt arī bijušā Limbažu rajona teritorijas tirgus. Ar Ingu sarunājamies pirms Limbažu novada mājražotāju kooperatīva dibināšanas sapulces, kurā viņa grasījās piedalīties. Sieviete bija apņēmības pilna iestāties kooperatīvā. „Tas būtu atspaids. Ja esmu vienkārši mājražotāja, nedrīkstu savu preci tirgot veikalos, bet kooperatīva paspārnē tas būs iespējams. Un mana prece veikalu stendos būs pieejama visu gadu, nevis kā tagad – iegādājama tikai tirdziņu sezonā,” kooperatīva priekšrocības novērtē Inga Eglīte.

 Labāk uz priekšu virzīties lēnām

Sarunā Inga atzīst, ka savulaik domāts par attīstīšanos un Eiropas fondu līdzekļu piesaisti. Tiesa, ieguldījumi nepieciešami, pat ja tiek piešķirts līdzfinansējums. „Vienreiz ņēmām kredītu, ko knapi nomaksājām. Mums nebija, kur glabāt novāktās dzērvenes, tādēļ nācās ņemt kredītu, lai uzceltu noliktavu. Otrreiz aizdevumu ņemt vairs negribam. Labāk virzīsimies uz priekšu lēnām,” spriež Inga. Iecerēts paplašināt dzērveņu stādījumus. Patlaban viņi apsaimnieko divus hektārus, papildus vienā hektārā jau ir jaunie stādi, bet iecerēts tos ieaudzēt vēl vienā. Kā tas izdosies, atkarīgs no pavasara laika apstākļiem. Eglīšiem piederošajā purvā varētu iekopt vēl vairākus hektārus dzērveņu stādījumu, taču abi nolēmuši apstāties pie četriem hektāriem. „Vairāk nemaz nevajag, jo darbojamies tikai divi. Cilvēkus piesaistām uz novākšanas laiku, bet dēls un meita, ja nepieciešams, šad un tad iesaistās ogu pārstrādē. Cerams, ar laiku bērni pārņems mūsu nodarbi. Šogad dzērveņu cena ir ļoti laba. Būtu tikai raža lielāka! Agrāk bija problēmas ar ogu realizāciju, bet tagad tādu nav,” vērtē Inga Eglīte.

 Līga Liepiņa, laikraksta „Auseklis” žurnāliste

  Uzsākt mājražošanu nav grūti

 LLKC Limbažu nodaļas lauku attīstības konsultante Jautrīte Legzdiņa:

„Inga Eglīte veiksmīgi nodarbojas ar dzērveņu audzēšanu, un tagad sākusi arī mājražošanu. Viņa uzskata, ka katram jādara tās lietas, kas pašam patīk, un, ja tas nāk no sirds, var attīstīt un veidot šo nodarbi kā biznesu. Arī viņai reģistrēšanās par mājražotāju sākumā šķita sarežģīta. Tad, kad saimniece sāka tirgošanos, viņa saprata, ka pareizi jāsakārto dokumenti, tāpēc kursus „Minimālās higiēnas prasības pārtikas uzņēmumā” nokārtoja internetā, savukārt PVD laipni informējis par nepieciešamo prasību izpildi. Kontrolējošo iestāžu prasībās nav nekas neizpildāma, galvenais – ievērot visu lietu kārtību. Ogas tiek glabātas atbilstošās telpās, vēsumā, bet pārstrādei paredzētās – saldētavā. Idejas receptēm Inga smeļas no interneta un vecajām konservēšanas grāmatām, konsultējas ar pavāriem. Lai pārbaudītu produktu derīguma termiņu, pati saimniece testē, glabā un pārbauda. Pārstrādei tiek izmantots tikai saimniecībā izaudzētais, iepirkts tiek vienīgi cukurs. Grāmatvedību palīdz sagatavot speciālists, un uzskaitē tiek ievērota izsekojamība. Nav sarežģījumu ar iepakojamu sameklēšanu, piedāvājums ir pietiekams, to var iegādāties bāzē Rīgā, bet etiķetes Inga pasūta Valmierā. Iedrošinot citus, saimniece saka, ka mājražošanas uzsākšana nav ne pārāk sarežģīta, ne arī dārga: kursi par higiēnas prasībām, ūdens analīzes, sākuma produkcijai nepieciešamais cukurs, iepakojamais materiāls, etiķetes kopā izmaksāja ap 400 eiro.”