Jūrkalnes “Avotos” – pēc zivīm un atpūtas

Marita un Ritvars Jēkabsoni Ventspils novada Jūrkalnē saviem spēkiem attīsta lauku tūrismu, apvienojot to ar piekrastes zvejniecību.

“Esmu viena no trijām zvejnieksievām Jūrkalnē,” ar lepnumu saka Jūrkalnes “Avotu” māju un IK “Marita J” saimniece Marita Jēkabsone. Lai arī abi ir iedzimti vietējie un zvejas lietas ir asinīs, oficiālu komerczvejnieku statuss Maritai ar vīru Ritvaru ir tikai gadu, pirms tam zvejojuši ar pašpatēriņa zvejas atļaujām. Taču, tā kā saimniecības pamatienākumus nodrošina tūristi, no kuriem lielākā daļa grib ēst vietējās zivis, Marita izdomāja, ka zvejošana jāliek uz komerciāliem pamatiem.

Tūrismā – sadarbībā ar ciema ļaudīm

Marita savu saimniecisko darbību kopā ar ģimeni sāka jau 2008. gada pavasarī. “Avotu” mājas atrodas Jūrkalnes centrā, apmēram 600 metrus no jūras stāvkrasta. Vispirms tika izbūvēta viesu māja “Kāpas” – guļbaļķu namiņš ar pirtiņu un baļļu. Marita saka, ka tieši pirts ar baļļu ir tā, kas nodrošina viesu plūsmu visu gadu – ziemā cilvēkiem ir vēlme izkarsēties pirtī un atsvaidzināties baļļā. Vasarā pieprasījuma pēc pirts faktiski nav, ceļotājiem pietiek ar jūru. Tūrisma plūsmai augot, blakus saimniecības ēkā izveidoti arī trīs numuriņi nakšņošanai. Sākotnēji  – ar minimālām ērtībām, bet saimnieki ātri vien saprata, ka ceļotājiem ar gultu vien ir par maz, tādēļ katrā numuriņā iebūvēta tualete un dušas telpa.  

Galvenais elements, ar ko ceļotāji tiek pievilināti “Avotiem” – iespēja iegādāties vietējos lauku labumus. Marita smej – piedāvājam visu, ko vien ceļotāji vēlas. Viss, kas Jūrkalnē tiek audzēts, nopērkams arī pie Maritas. “Ir jūrkalnieši, kuri paši nevēlas savā sētā redzēt svešus ļaudis, tad nu veidoju sadarbību, iepērkot no viņiem izaudzēto. Zivis man ir pašai, pārdodu maizīti, ko Alsungas pusē mazos apjomos – 10 līdz 15 kukulīšus vienā reizē – cep pieredzējusi cepēja. No vietējām piemājas saimniecībām iepērku zaļumus, dārzeņus un ogas. Ir arī sadarbība ar mazu piensaimniecību, kas piegādā sviestu, pienu, krējumu, biezpienu. Ir, kas piegādā pirtslotas un meža veltes –  ogas, sēnes. Ir pat vietējo amatnieku darinājumi,” stāsta saimniece.

Lauku labumi iegādājami turpat saimniecībā izveidotā kioskā. Tie tiek izmantoti arī tūristu ēdināšanai.

Jūrkalnes mājas kafejnīca

Ar ēdināšanu saistīta saimniecības šī gada darbība. Jūnijā “Avotos” uzsākta vakariņu – mājas kafejnīcas – organizēšana ar dzīvo muziku. Šādus pasākumus plānots rīkot divas reizes mēnesī – lai cilvēki brauc, bauda dabu, mūziku un gardu ēdienu. Ideja Maritai radās tādēļ, ka pie Lieljūras, kā tiek saukta atklātā Baltijas jūras piekraste, ceļotājiem pēc pulksten septiņiem tā īsti vairs nav, kur paēst – krodziņi strādā līdz astoņiem vakarā, bet apmeklētājus pārtraucot pieņemt stundu agrāk. Tādēļ dažkārt, vakaros uzņemot ceļotājus, nākas gādāt arī ēdienu. 

Pirmie mājas kafejnīcas vakari jau aizvadīti un pirmās mācības arī gūtas. Pieredze rāda, ka pārāk plašu ēdienu klāstu, ja vien talkā nenāk pietiekams skaits palīgu, piedāvāt nevajag. Pirmkārt, vasaras karstajā laikā cilvēki uz lielu ešanu nav gatavi. Otrkārt – ģimenei vienai, pat ar pāris palīgiem, ir grūti apkalpot lielo apmeklētāju skaitu. Saimniece secina – pietiek ar uzkodu plati un zivju zupu. Trīs ēdienu jau ir par daudz. Turklāt vīrs Ritvars atzīst, ka riktēšanās mājas restorānam – kūpināšana, gatavošana, kārtošana – atņem daudz spēka un laika. Reizi vai divas mēnesī to var darīt, bet – ne biežāk. Labi, ka liels palīgs ir meita Justīne, kura mācās par pavāri, talkā nākušas arī sievas no ciema.

Marita: “Šāda darbošanās – vietējo labumu, jo īpaši zivju, piedāvāšana ceļotājiem – veic arī izglītojošu darbu. Dažkārt mums prasa, vai skumbijas var dabūt. Nē, nevar. Skumbrijas mūsu jūrā nepeld! Var dabūt to, ko no jūras izdodas izvilkt – butes, dažkārt vējzivis, ir arī kāds lasis, bet vispieprasītākie ir apaļie jūrasgrunduļi.”

Tūrisms stutē zveju

Ģimenē zvejošana pamatā ir Ritvara atbildībā, bet Marita visai bieži mēdz doties līdzi palīgā. Jāteic gan, ka Lieljūrā, kur bieži mēdz pūst stipri vēji, piekrastes zvejniekiem nav viegla dzīve – ja vien nav stipra un liela zvejas laiva, pie zivīm tikt var vien dažas dienas mēnesī. Turklāt jārēķinās arī ar valsts noteiktajiem liegumu laikiem, kad zvejot vispār nedrīkst, vai nedrīkst zvejot konkrētas zivju sugas. Tad vēl arī roņi, kas mēdz izēst lomu tā, ka labi, ja zivju galvas vien pāri paliek. Arī valsts ieviestais administratīvais slogs ar elektronisko lomu deklarēšanu vienkāršam zvejniekam ir grūti apgūstams.

Marita: “Daudzus gadus zvejā gājām priekš sevis. Dažreiz tīklā nebija pat tik daudz zivju, lai kaķim tiktu, dažreiz – pietiekami daudz, lai paēstu paši un uzcienātu tūristus. Lai kūpināšana un zivju tirdzniecība būtu oficiāla, nokārtojām komerclicenci zvejai. Komerczvejnieki esam kopš kopš pērnā gada jūlija, pieci mēneši pagāja, kamēr nokārtojām “papīrus”, bija arī jāsameklē laiva, kurai ir jūras numurs. Tieši zvejas laivas iegāde un reģistrēšana Jūras reģistrā aizņēma visvairāk laika.”

Bez kārtīgas laivas atklātā jūrā nav, ko meklēt. Marita stāsta, ka reizēm ar šausmām skatās, kā jūrā dodas tie pilsētnieki, kuri  iegādājušies īpašumus piekrastē un tikuši pie pašpatēriņa zvejas atļaujām – pamatā jūrā dodas ar piepūšamajām laivām un zvejas tīklus izvieto, kur un kā ienāk prātā. Viņa uzsver: “Elementāra drošība tomēr ir jāievēro, nu nevar jūrā braukt ar visu, kas turas uz ūdens un kam piešķirts laivas numurs. Ne reizi vien tādus nācies glābt, pērn diemžēl vienu no šādiem “drosmīgajiem” izglābt neizdevās.”

Ritvars piebilst, ka plašā joslā gar Jūrkalni ir tikai viena  nobrauktuve pie jūras, kur zvejnieks var ar traktoru laivu aizvest un ielaist ūdenī. Tas parasti notiek ļoti agrās rīta stundās. Pēc vairākām stundām nākot malā, dažkārt piebrauktuvi ir nobloķējušas tūristu automašīnas, un zvejnieks mājās netiek. Arī pērn, liktenīgajā rītā, kad jūrā apgāzās pašpatēriņa zvejas laiva, glābēji ar saviem peldlīdzekļiem jūrā tika ar kavēšanos, jo nobrauktuve bija bloķēta. Vienu no diviem laivā esošajiem izglāba Ritvars ar Maritu, otru cilvēku izglābt neizdevās.

Lai arī tūrisms  ir pamata ienākumu avots, zveja Maritai ar Ritvaru ir asinīs. Šobrīd IK “Marita J” lomus ķer ar desmit  reņģu tīkliem, kuros pēdējos gados gan visvairāk ķeras apaļie jūrasgrunduļi. Šīs nav Latvijai tradicionālas zivis, tās piekrastē parādījušās tikai nosacīti nesen, tādēļ latviešiem – zivju pazinējiem – tie nešķiet diezko garšīgi. Marita: “Sākumā grunduļus metām ārā, barojām vistām. Kad izbarojām par daudz, olas gan pēc zivīm sāka garšot. Tad reiz nokūpinājām, un, izrādās, ka cilvēkiem šīs zivis ļoti garšo.”

Jūrasgunduļi gan vairāk tiek ķerti pavasara pusē, bet jūlijā un augustā zivju ir mazāk – tiek ķertas butes, asarīši. Bagātīgāks ir rudens, kad biežāk parādās laši. Vēlā rudenī sākas dažādi lieguma laiki, ziemas periodā un agrā pavasarī zvejnieki jūrā faktiski netiek vēju un viļņu dēļ. Šogad Jēkabsoni zvejas sezonu atklāja tikai maijā, ķerot dienas, kad vēji un aukstais laiks pierimst. Tiesa gan, nācies zaudēt tīklus, jo tos roņi un dažkārt arī viļņi saplēš. Ritvars saka – gadā 1000 eiro vien aiziet tīklu iegādei. Nekādiem roņu atbaidīšanas aparātiem zvejnieki netic, ja arī pēkšņi tiktu izgudroti tādi, kas darbojas, tad atklātā jūrā tos likt neesot jēgas. Ritvars: “Labāk tos 400 000 eiro, ko Latvija no ES naudas ieguldīja aparātu izstrādē, būtu izdalījuši zvejniekiem piekrastē, katram sanāktu ne tikai pa labai laivai ar motoru, bet arī vēl tīkliem.”

Lai arī zvejas un tūrisma sezona vēl pašā karstumā, Marita jau gatavojas rudenim – kopš pagājušā gada viņa uzņēmusies rīkot čempionātu bušu makšķerēšanā no krasta. Šogad tas paredzēts 16. oktobrī.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Foto: Iveta Tomsone