Kas patlaban Latvijā notiek zaļo pārtikas iepirkumu jomā?

Latvijā kopš 2014. gada uzmanība tiek pievērsta vietējās pārtikas patēriņa palielināšanai. Ir veikti uzlabojumi normatīvajos aktos, kas nosaka, ka pārtikas iepirkumos jāizmanto zaļā publiskā iepirkuma kritēriji. Viens no tiem – piegādes attālums – tieši veicina priekšroku vietējiem ražotājiem.

Latvijā publisko iepirkumu regulē 2017. gada Publisko iepirkumu likums. 2017. gada 1. martā stājās spēkā jaunais Publiskā iepirkuma likums ar būtiskiem uzlabojumiem un grozījumiem, lai iekļautu ES direktīvu prasības.

Jaunais Publisko iepirkumu likums kā galveno piedāvājumu vērtēšanas kritēriju nosaka ekonomiski visizdevīgāko piedāvājumu. Līgumslēdzēja iestāde to nosaka, ņemot vērā izmaksas vai cenu, izmaksu un kvalitātes kritērijus, vai tikai cenu. Publiskā iepirkuma likumā teikts, ka pasūtītājs joprojām ir tiesīgs cenu izmantot tikai kā etalonu piedāvājumu salīdzināšanai un novērtēšanai gadījumos, ja tehniskās specifikācijas ir detalizētas un citi kritēriji nav nozīmīgi piedāvājuma izvēlē. Tas neattiecas uz "maziem iepirkumiem", kur paredzamā iepirkuma līguma cena ir 10 000 līdz 41 999,99 eiro. Šajos iepirkumu veidos pircējs joprojām ir tiesīgs saņemt zemākās cenas kritēriju, un šajā iepirkuma kategorijā ietilpst liela daļa publisko iepirkumu, ko veic valsts iestādes, jo īpaši, ja iepirkums tiek veikts decentralizēti.

2017. gada jūnijā stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 353 "Prasības zaļajam publiskajam iepirkumam un to piemērošanas kārtība", kas, cita starpā, paredz, ka pārtikas piegādes jāveic videi draudzīgā veidā, – arī ierobežojot attālumus, un tas palīdz dot priekšroku vietēji ražotiem vai latviskiem ēdieniem.

No normatīvā regulējuma puses skatoties, daudz kas ir sakārtots un pārtikas/ēdināšanas pakalpojumu jomā zaļais publiskais iepirkums (ZPI) jau no 2017. gada ir noteikts kā obligāts. Ar papīriem tātad viss būtu kārtībā. Protams, ir ko uzlabot, bet kopumā liels solis pareizajā virzienā ir sperts.

Bet kādas ir reālās izmaiņas pārtikas iepirkumu jomā?

Lai novērtētu normatīvo aktu izmaiņu ietekmi uz vietējiem pārtikas pircējiem, tika apkopoti un analizēti Iepirkumu uzraudzības biroja dati par publiskajiem pārtikas iepirkumiem, kas veikti laika posmā no 2010. līdz 2018. gadam. Jāuzsver, ka tika analizēti tie publiskie iepirkumi, kur tiek iepirkti tieši pārtikas produkti nevis ēdināšanas pakalpojums, un šādi iepirkumi ir apmēram puse no visiem pašvaldības iestāžu klientu/audzēkņu ēdināšanas nodrošināšanas iepirkumiem.

Pārtikas iepirkumu uzvarētāji tika sadalīti četrās grupās: lauksaimniecības produktu ražotāji, pārtikas pārstrādes uzņēmumi, vairumtirdzniecības uzņēmumi un mazumtirdzniecības uzņēmumi.

Šāda analīze parāda vietējo ražotāju īpatsvaru iepirkumos, bet pilnībā neatspoguļo vietējās produkcijas apjomu, jo nav iespējams iegūt datus par produkcijas daļu, kuru ražotājs iegādājies no citiem, lai nodrošinātu nepieciešamo pārtikas daudzumu, un nav datu par vairumtirgotāju piegādāto produktu izcelsmi.

Kā redzams attēlā, lielākais piegādātāju skaits joprojām ir vairumtirdzniecības uzņēmumi, kas uzvar apmēram 63% no visiem pārtikas iepirkumiem. Ņemot vērā to, ka lielākajā daļā pirkumu uzvarētājs tiek izvēlēts, pamatojoties uz zemāko cenu, vairumtirdzniecības uzņēmumi tādējādi ir konkurētspējīgāki nekā citi operatori. Tas izskaidrojams ar augsti attīstītas loģistikas sistēmas pieejamību, kā arī ar noliktavu pieejamību un ar to, ka vairumtirdzniecības uzņēmums pēc nepieciešamības var iegādāties lētāko tirgū pieejamo produktu, lai nodrošinātu pasūtījuma izpildi.

Interesanti, ka 2018. gadā, neraugoties uz dažādajām izmaiņām likumdošanā, kas mudina vietējos ražotājus iesaistīties iepirkumos, uzvarējušo vairumtirdzniecības uzņēmumu īpatsvars ir lielākais no visiem gadiem – 70,7%. Tāpēc ir jādomā par citiem pasākumiem, kas stimulētu vietējo pārtikas ražotāju iesaistīšanos iepirkumos un viņu spēju uzvarēt. Sākot ar 2011. gadu, kad ir iespējama datu salīdzināšana, var novērot, ka uzvarējušo mazumtirdzniecības uzņēmumu īpatsvars katru gadu samazinās (no 6,8% 2010. gadā līdz 1,1% 2018. gadā). Neskatoties uz lielveikalu pieaugošo lomu, mazie, tradicionālie veikali joprojām saglabā savu pozīciju mazumtirdzniecības tirgū. Tomēr, tā kā mazie veikali lielākoties  pieder privātiem uzņēmējiem, tie nevar konkurēt ar lieliem mazumtirdzniecības tīkliem, un šādu veikalu skaits katru gadu samazinās, kas samazina šo uzņēmumu skaitu pārtikas iepirkumos.

Pozitīvā tendence ir tāda, ka pēdējos gados ir nedaudz palielinājusies lauksaimniecības primāro ražotāju iesaistīšana pirkumos (no 3,8% 2010. gadā līdz 6,5% 2018. gadā vai par 1,46 miljoniem eiro). Lai arī pašlaik nav datu par to, kas veicinājis šo tendenci, pieļaujams, ka tas ir saistīts ar pašvaldību iepirkumu speciālistu izglītošanu, kā rezultātā iepirkumi vairumā gadījumu tika sadalīti daļās, atsevišķi nodalot vietējos dārzeņus un kartupeļus.

Kā redzams attēlā, Pierīgas un Rīgas reģionā situācija ievērojami atšķiras no citiem reģioniem. Tā kā Rīgas reģionā ir tikai valsts galvaspilsēta, un Pierīgas reģions ir apkārtne, ir tikai likumsakarīgi, ka šajos reģionos ir ievērojams vairumtirdzniecības uzņēmumu pārsvars, salīdzinot ar citiem reģioniem.

Vai tas ir slikti, ka pārsvarā pārtikas iepirkumos uzvar vairumtirdzniecības bāzes? Ne vienmēr, jo arī viņiem ir jāizpilda zaļā publiskā iepirkuma prasības. Viņiem ir jau gatavas loģistikas sistēmas, ir automašīnas ar EURO 5 un EURO 6 sertifikātiem, ir lieli apjomi, un līdz ar to iespējas nodrošināt zemākas cenas, kas pārtikas iepirkumos vēl joprojām ir ļoti būtiski (50% no kritēriju īpatsvara ir zemākās cenas kritērijs).

Sliktākais, kā konstatējis PVD savās pārbaudēs, ir lielākas problēmas  ar vairumtirgotāju līgumu izpildi – uz papīra sarakstīts skaisti, ka piegādā vietējo pārtiku, bet realitāte ir pavisam cita. Bet par to citreiz.

Šeit ir arī otra medaļas puse – lauksaimniecības produkcijas audzētāji nav ieinteresēti piedalīties iepirkumos. Un arī kooperatīvi neizrāda iniciatīvu un īpašu interesi startēt pārtikas iepirkumos, sevišķi mazākās pašvaldībās. Par to, kādi ir šķēršļi un priekšrocības vietējās pārtikas ražotāju dalībai iepirkumos, parunāsim nākamajā rakstā.

Bet nobeigumā, vērtējot pārtikas iepirkumu uzvarētāju struktūru Latvijā, jāsecina, ka tas atspoguļo tendenci sabiedrībā – ērtības un zemāku cenu dēļ pārtiku iedzīvotāji, tātad mēs, – bieži pērkam lielveikalos. Vai varam šo tendenci mainīt un kā?

Inita Krivašonoka,
LLKC Lauku attīstības nodaļas projektu vadītāja