Kooperācija Igaunijā – ir vērts iepazīt

7. Septembris 2022.

GalerijaPrint

Vēl pirms teorētiskajām nodarbībām Valmieras puses lauksaimnieki, kuri interesējas par kooperāciju, devās uz Igauniju, lai iepazītos ar kaimiņu pieredzi.

Pirms diviem gadiem Baltijas valstīs, apvienojoties piensaimnieku kooperatīviem no Latvijas (Piena ceļš) un Igaunijas (E-Piim), tika izveidots pirmais Eiropas līmeņa starpvalstu kooperatīvs SCE E-Piim. Tāpēc savā Igaunijas kooperācijas izzināšanas pasākumā pirmā pieturas vieta bija tieši šis kooperatīvs. Tiekamies ar kooperatīva valdes locekli Jānusu Murakasu un izpilddirektoru Margusu Lēku. Tikšanās laikā tiek skarts jautājums par pašu kooperatīva izveides procesu, kas nebija viegls, jo ne Igaunijā, ne Latvijā nebija starpvalstu kooperatīvu izveides likumdošana un pieredze. Tomēr lielākā sarunas daļa notiek par kooperatīva nākotnes plāniem. Sajūtam gandrīz vai klātbūtnes efektu, vērojot jaunā piena pārstrādes uzņēmuma tapšanas fotofiksācijas. Tikai pagājušā gada septembrī uzsāktajā būvē jau nākamajā gadā notiks ražošana. Galveno uzmanību veltot piena pulvera un sieru ražošanai. Ļoti nopietna saruna ir par gatavās produkcijas kvalitāti un standartu izpildi, lai varētu saņemt Āzijas valstu kvalitātes sertifikātus un uzsākt siera produkcijas eksportu uz Japānu un Ķīnu. Runājot par vietējiem kvalitātes standartiem, Jānuss saka, ka patiesībā vietējās kvalitātes prasības balansē nevis uz kvalitātes, bet gan tikai uz pārtikas nekaitīguma robežas, un,ka izpildīt Japānas noteiktos standartus ir bijis ļoti liels izaicinājums. Šo kvalitātes sertifikātu esamība E-Piim paver ceļu produktu eksportam uz jebkuru starptautisku pārtikas koncernu. Interesants šķita stāstījums par rūpnīcas vietas izvēli. Ne tikai pie mums, Latvijā, bet arī Igaunijā (pieļauju, ka jebkur) sastopas ar fenomenu, ka principā neviens nav pret ražošanas uzņēmumu celšanu, ja vien tie neatrodas tuvu viņa mājai. Tāpēc, lai izvēlētos potenciālo vietu būvniecībai, kooperatīva valde nosūtīja vēstules pašvaldībām ar jautājumu, vai tās ir ieinteresētas, ka šāda būve atrodas to teritorijā. Atsaucās 18 pašvaldības, tad sekoja nākamais solis, un tika darīti zināmi nosacījumi (platība, attīrīšanas jaudas u. tml.), lai rūpnīca varētu tikt uzbūvēta konkrētā vietā. Palika vairs tikai trīs pretendenti. Tādā veidā tika pieņemts lēmums par būvniecību Paidē, kas ģeogrāfiski atrodas Igaunijas vidienē un arī tuvu galvenajai biroja ēkai, kur atrodas arī E-Piim uzņēmums, kurā sadala un fasē gatavo siera produkciju. Arī Latvijas piensaimniekiem ir būtiski svarīgas visas kooperatīva SCE E-Piimaktivitātes, jo ne tikai Latvijas kooperatīva Piena ceļš biedri ir ieinteresēti šajos kopējos projektos, bet arī daudzi Latvijas piensaimnieki, kuri jau iepriekš savu saražoto pienu pārdeva Igaunijā, un arī tiem Latvijas kooperatīviem, kas ir uzsākuši sadarbību ar SCE E-Piim.

Igaunijā, līdzīgi kā Latvijā, visaktīvāk sadarbojas piensaimnieki un graudkopji. Turpat netālu no SCE E-Piim biroja ēkas, tuvāk Paidei, savu mājvietu Imaveres ciemā, ceļu krustojumā, blakus lielai degvielas uzpildes stacijai, izvietojusi komercsabiedrība Farm In, kuru vada Jāns Metsamā. Sākotnēji mēs tiekam iepazīstināti ar sabiedrības graudu pieņemšanas un pirmapstrādes punktu, kas izvietots šajā ģeogrāfiski ļoti veiksmīgajā vietā. Jau vēlāk sarunas gaitā uzzinām, ka šajā vietā ir reģistrētas un savus birojus izvietojušas arī citas lauksaimnieku sabiedrības, ne tikai tāda, kas apvieno graudkopjus, bet arī piensaimniekus. Komercsabiedrība Farm In nodibināta 2012. gadā, apvienojoties astoņiem dalībniekiem, starp dibinātājiem ir arī jau mūsu apmeklētais kooperatīvs E-Piim, Sāremā un Rakveres piena asociācijas, tāpat arī Igaunijas Gaļas liellopu audzētāju asociācija, Jegevas apriņķa zemnieku apvienība un citi. Kopā tiek apvienots 650 biedru visā Igaunijā. Sākotnēji gan igauņu kolēģi negrib to nosaukt par kooperatīvu, bet saka, ka tā ir peļņas gūšanas sabiedrība, tomēr, izrunājot darbības principus, saprotam, ka nav svarīgi, kā to nosaucam, svarīgs ir kopējais darbs. Turpinot sarunu kooperatīva birojā, uzzinām, ka īpaša uzmanība un atbalsts tiek biedriem, kuriem nav lielu saimniecību, tieši viņu interesēs tiek veikti kopēji resursu iepirkumi, ne tikai lopbarības sēklas materiāla un minerālmēslu, bet arī degvielas un elektrības, tādējādi nodrošinot savu biedru ekonomiskās intereses un konkurētspēju. Farm In aktīvās darbības rezultāts ir arī sākotnēji apskatītās eļļas ražošanas uzņēmums Farm In Production OU(SIA), kura dibinātāji ir apkārtnes lauksaimnieki un divas fiziskas personas, kas šajā apvienībā ir dalībnieki un investori, jo, kā paskaidro Jāns, tik jaunam uzņēmumam ir grūti savas darbības nodrošināšanai saņemt banku kredītus. Jāns Metsamā neslēpj, ka rudenī rapša iepirkšanai vien ir nepieciešami vairāk nekā 2 miljoni eiro. Lauksaimniekiem pieder šajā vietā uzceltā un vienu sezonu jau darbinātā rapša eļļas spiestuve, kurā ražo auksti spiestu eļļu un blakus produktu – rapša spraukumus un raušus, ko realizē piensaimniekiem. Patlaban sabiedrība strādā, lai viņu ražotā eļļa konkurēt spējīgā iepakojumā tiktu realizēta arī mazumtirdzniecībā. Šeit varam dalīties pārdomās par to, ka Igaunijā lauksaimnieki ir aktīvāki sadarbībai un līdztekus kooperācijai domā arī par galaprodukta ražošanu.

Igaunijas tūrisma attīstītāji pēdējo desmit gadu laikā ir strādājuši, lai ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā un citur uzzinātu par pie Peipusa ezera dzīvojošajiem vecticībniekiem un viņu tradicionālo nodarbi – sīpolu audzēšanu. Ir pietiekami daudz atrodama informācija par to, kā sīpolus un citus dārzeņus audzē Peipusa ezera apkaimē dzīvojošie, kur pati daba ir devusi bagātīgu melnzemi, ezeram atkāpjoties. Sīpolu audzētāji gan nav apvienojušies tradicionālā kooperatīvā, bet viņu sadarbību stiprina izveidotā biedrība Sīpolu ceļš (Sibulatee), kura vispirms jau atgrieza dzīvē šo vietējiem iedzīvotājiem tradicionālo nodarbi. Tiekamies ar šī projekta vadītāju Līsu Lainemjā, kura ikdienā strādā muzejā Tartu, bet ir arī Sīpolu ceļa aktivitāšu organizētāja un koordinatore. Tiekamies dienu pirms lielā Sīpolu ceļa tirgus dienas, bet Līsa jau mūs aicina uz nākamo pasākumu, kurš arī jau kļuvis par tradīciju, Bufešu dienu, kurā ir plānots, ka piedalīsies vairāk nekā 20 dalībnieku, piedāvājot apmeklētājiem tradicionālos Peipusa zemes ēdienus no sīpoliem, dārzeņiem un zivīm. Pēdējo gadu lielais apmeklētāju skaits liecina par to, ka projekts ir veiksmīgs, lai gan sākotnēji nemaz tik viegli negāja, kā stāta Līsa un arī mūsu sastaptais sīpolu audzētāja Kostja. Vietējā pašvaldība nav noticējusi idejai, un Sīpolu ceļa entuziasti meklēja dažādus finansējuma piesaistes veidus ES finansētos projektos. Nav jau vienmēr gājis tik gludi, jo agrāk sīpolu audzētāji brauca sīpolus tirgot paši uz lielajām pilsētām, netālo Tartu, Narvu un arī uz Tallinu. Tagad situācija ir mainījusies un ļaužu pūļi plūst pirkt sīpolus uz Peipusa Sīpolu ceļa tirgus dienām vai arī ikdienā, kad audzētāji piedāvā savus sīpolus turpat pie mājām un ceļmalās. Sīpolu audzētājs Kostja, kurš ir viens no aktīvākajiem Sīpolu ceļa biedriem, saka, ka, sākoties lielajiem tirgus pasākumiem, ir grūti izsekot, kurš tiešām pārdod uz vietas audzētos vietējos sīpolus, bet kurš iedzīvošanās nolūkos māna patērētājus, arī tādi gadījumi bijuši. Tāpēc viņam patīk, ka pircēji ierodas pie audzētājiem un redz, kā notiek audzēšana un tad veidojas arī izpratne, kāpēc šie sīpoli maksā pat desmit reizes dārgāk nekā veikalā piedāvātie. Svarīga ir sīpola kvalitāte, kura tiek nodrošināta ar pašaudzētu sēklas materiālu. Tālāk divus gadus notiek vairsīpoliņu izaudzēšana un tikai ceturtajā gadā uz tradicionālajām augstajām dobēm, tiek izaudzēts sīpols, pēc kura brauc pircējs un kurš tiek likts tradicionālajos Peipusa ezera krasta iedzīvotāju ēdienos, kurus var baudīt, ceļojot pa Sīpolu ceļu.

Tālāk dodamies uz Setu zemi, kur dzīvo igauņi ar atšķirīgu valodu un dzīves veidu. Pēdējā reģionālajā reformā ir izveidots Setu pagasts, kas stiepjas gar Peipusa ezera dienvidu malu apmēram 70 garumā un 35 kilometru platumā. Stāstot par kooperācijas pieredzi Setu zemē, vispirms par divām citām lietām, kas pārsteidza mūs apmeklējuma laikā. Par tradīciju, kas ir saprotama katram latvietim – kapu svētkiem. Seti šo pasākumu ir pārvērtuši no svētkiem par festivālu, tā kā ceļš piektdienas pusdienlaikā ved tieši garām ciema kapiem, tad varam novērot simtiem automašīnu, kuras novietotas mežā, stāvlaukumos, tīrumos un gar ceļu. Cilvēku pūļi kapos, kur tiek bagātīgi klāti galdi gan uz kapu soliņiem, gan uz līdzi atnestiem galdiem, un pilns ceļš ar svētku svinētājiem, kuri vēl tikai pievienojas. Otra lieta – setu ēst gatavošanas tradīcijas. Varam nobaudīt ēdienu, kurš pēc viņu paražām ir gatavots krāsnī. Vēlāk, kad tiekamies ar kooperatīva Setu Dārzi (Setu Aiad) iniciatoru un Setu zemes (Setomaa) ciemu asociācijas valdes priekšsēdētāju Margusu Timmo, izprotam vairāk šo viņu tradīciju, jo viņš, stāstot par setiem, vairākas reizes uzsver to, ka seti ir slinki un nekad lieki nepakustēsies. Arī ēdiens, ielikts krāsnī, gatavojas, un ilgi saglabājas silts pats. Kā stāsta Marguss, meklējot idejas, ko darīt ar lauksaimniecības zemēm, jo resursu uzsākt lielražošanu šīs puses cilvēkiem nebija. Setu zeme vienmēr ir bijis Igaunijas visnabadzīgākais reģions, tā nu viņi apstājušies pie upeņu audzēšanas, jo tā prasa vismazāk darba un regulāru ieguldījumu. Lai būtu atrisināta arī upeņu lasīšana, kooperatīvs uzreiz paralēli citām augsnes apstrādes iekārtām iegādājās arī upeņu novākšanas kombainu. Kooperatīva dalībnieki, ierīkojot upeņu stādījumus, kuru kopā ir vairāk nekā trīsdesmit hektāru platībā, domā par to, lai būtu šķirnes, kas nogatavojas dažādos termiņos. Tas atvieglo ražas novākšanas grafikus, bet Marguss, kuram upenes aug 6 hektāru platībā, šogad ir iegādājies savu ogu novākšanas kombainu. Lai būtu vēl lielāka pievienotā vērtība, upenes, kā saka igauņi, tiek audzētas “organiski”, mēs sakām – bioloģiski. Mazākais ir kaut ko izaudzēt, jāprot vēl pārdot, un te nu atceramies mūsu gida stāstīto par to, ka tradicionāli seti ir bijuši tirgotāji. Upeņu realizācija ir labi organizēta. Pats Markus izaudzētās upenes ved uz Latvijas uzņēmumu Very Berry Gaujienā, kur no tām tiek saražota bioloģiskā upeņu sula, kuru viņš tālāk piegādā apkārtnes izglītības iestādēm. Rūpējoties par bērnu ēdināšanu, viņš noslēdzis vienošanos ar skolu un pašvaldības pārstāvjiem par to, ka vismaz 20 procentiem, no skolā piedāvātajiem produktiem ir jābūt “organiski” audzētiem. Marguss Timmo saredz, ka varētu izveidoties sadarbība ar Latvijas pašvaldībām, realizējot kopējus augļu un ogu uzglabāšanā un pārstrādēs projektus un perspektīvā nodrošināt skolas ar kvalitatīviem produktiem. Vēl uz atvadām apskatām tradicionālo setu sētu un māju, kuru Marguss ir pats atjaunojis, ievērojam izveidoto dzimtas koku un uzzinām interesantu faktu, ka seti ilgi dzīvojuši bez uzvārdiem un ne visi vienu vecāki bērni izvēlējas vienādus uzvārdus, tā arī Margusa vectēva brāļi ir izvēlējusies atšķirīgus uzvārdus.

Jau mājupceļā, kas ved cauri vienai no Igaunijas lielajām pilsētām Veru, piestājam, lai tiktos ar Veru apriņķa zemnieku savienības vadītāju Mariku Parvu un iepazītos ar viņu darbību. Zinām, ka Igaunijā nav konsultāciju dienesta un ka informācijas izplatīšanas pienākumus veic ministrija, lauksaimnieki, kas ir izveidojuši savas apvienības apriņķos palīdz lauksaimniekiem praktiski, un gan augstskolas, gan firmas sniedz konsultācijas savu produktu lietošanā. Marika uzsver, ka viņu zemnieku savienības darbi ir atkarīgi no tā, kādi projekti ir pieejami, bet ikdienā, tiek palīdzēts zemniekiem pavasaros, platībmaksājumu pieteikumu laikā, bet visa gada garumā, sagatavojot projekta pieteikumus. Lielākais Veru apriņķa zemnieku savienības darbs jau vairāku gadu garumā ir Veru zemes smeķis (Uma mekk), saredzam līdzību ar mūsu Novadu Garšu, tomēr šis pasākums ir tikai Veru apkārtnes uzņēmējiem domāts. Apriņķa tradicionālo produktu ražotāji un tirgotāji var saņemt atbilstību un kvalitāti apliecinošo zīmi Uma mekk, ko piešķir īpaša komisija, kurā sadarbojas Veru pašvaldība, ēdināšanas speciālisti un zemnieku savienības pārstāvji. Projekta ietvaros ir izdotas ēdienu recepšu grāmatas, dažādi prezentācijas materiāli un tiek rīkoti lieli pasākumi, no kuriem tuvākais būs 8. oktobrī – Uma Mekk Lielais gadatirgus Veru centrālajā laukumā. Projektam ir izveidota mājaslapa (arī angliski https://umamekk.ee/), kurā var iepazīties gan ar aktivitātēm, gan arī ar tradicionālajām ēdienu receptēm. Pēc sarunas ar kolēģēm jūtamies iedvesmoti un arī lieku reizi novērtējam mūsu konsultāciju dienesta organizāciju un darbu.

Mācības tika rīkotas Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.-2020. apakšpasākumā “Profesionālās izglītības un prasmju apguves pasākumi”, ko finansē Eiropas Savienība. Mācību temats: Latvijas un citu valstu kooperatīvu formas, iespējas un pieredze (praktiskās nodarbības ārzemēs, Igaunija).

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.