Latvijas lauku uzņēmēji gūst pieredzi Spānijā

Latvijas saimnieki – “Novada Garšas” laureāti – maijā devās LLKC organizētajā braucienā uz Galisiju Spānijā. Tēma: “Mājražotāju produkcijas un nišas produktu pieprasījuma, sortimenta veidošanas, ražošanas un realizācijas procesa tendences Eiropā”. Pasākums notika sadarbībā ar AGACA (Galīsijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija).

Kas notiek, kad mājražotāju radošums satiekas ar Eiropas nišas tirgus tendencēm? Atbildi uz šo jautājumu meklējām Galisijā – Spānijas ziemeļrietumu reģionā, kur Atlantijas okeāna svaigais gaiss satiekas ar senām lauksaimniecības tradīcijām un inovatīvām pieejām ražošanā. Apmeklējot vairākas saimniecības un vietējos ražotājus, ielūkojāmies, kā top nišas produkti – no idejas līdz veikala plauktam. Šī pieredze sniedza vērtīgas atziņas, jaunas idejas un iedvesmu turpmākai attīstībai arī mūsu pašu saimniecībās.

Saimniecība TERRAS DA MARIÑA co-op ir lauka pupiņu ražotāju kooperatīvs, kurā apvienojušās pupiņu audzētāju saimniecības no visa Lorenzana reģiona (https://www.terrasdamari na.com). Kooperatīva mērķis ir nodrošināt augstus kvalitātes standartus un kvalitātes kontroli, pārtikas nekaitīgumu un izsekojamību no lauka līdz galdam. Tirgu kropļo mazie audzētāji, kas audzē pupiņas un tirgo tās neoficiāli par zemāku cenu. Pupiņu audzētāju kooperatīvā ir 15 saimniecības, un kooperatīvs  sadarbojas ar vietējo tūrismu centru un pašvaldību, universitātēm, veic dažādus pētījumus, lai uzlabotu pupiņu kvalitāti. Kooperatīva produkcija ir aizsargāta ar vietējo kvalitātes zīmolu. Kooperatīva darbības specifika ir tā, ka pupiņas audzē tikai šajā Spānijas  reģionā. Tajā ir ļoti auglīgas zemes un ļoti labs mikroklimats, kas piemērots pupiņu audzēšanai. Maija vidū pupiņas tiek stādītas, bet šī gada laika apstākļi to kavē. Pupiņu veģetācijas laiks ir 5 līdz 6 mēneši un tās vāc no septembra līdz novembrim. Pupu raža ir vienreiz gadā. Viena no pupiņu šķirnēm aug ļoti augsta, pat līdz 2 m, un tām ir nepieciešama balstu sistēma. Vienam hektāram ir nepieciešami vairāk nekā tūkstoš balstu rāmju. Kad pupas tiek novāktas, noņem arī balstu sistēmu, zemi sastrādā un liek rāmjus atpakaļ. Attālums starp pupu rindām ir 2,2 m, lai varētu izbraukt speciālais transports un lai nav ēnas starp pupu rindām. Ir dažādu veidu pupas, kas domātas gan zivju ēdieniem, gan dažādām jūras veltēm, tās ir zemākas. No viena hektāra novāc 1,5 līdz 2 tonnas.

Ir divu  veidu stādīšana: 

• pa tieši zemē,
• ar stādu.

Katrs audzētājs pats izvēlas, kā viņam ir ērtāk strādāt. Problēma ir tā, ka ne vienmēr visas pupas sadīgst, tad tajā vietā, kur pupa nav uzdīgusi, tiek stādīta jauna. Tas rada problēmas, jo ir dažādas pupu attīstības pakāpes. Ja pupiņas stāda ar stādiem, tad šādu problēmu nav. Katru gadu tiek stādītas viens un tās pašas pupas, izvēlās labākās un kvalitatīvākās. 

Pupiņu vākšana

Pupiņu pākšu vākšana notiek ar rokām. Ir izdomātas arī vākšanas iekārtas, līdzīgi kā vīnogām, bet šobrīd tās vēl ir izmēģināšanas stadijā.

Novākšanas veidi: 

• Sausās pupas novāc mehanizēti. Iepriekšējais, 2024. gads, nav bijis labs ražas gads. 
• Kamēr pupas ir zaļas un vēl nav izžuvušas, uzreiz pēc novākšanas tās tiek iesaldētas bez pākstīm. Šajā gadījumā pupas pirms gatavošanas nav jāmērcē. Un tās ir gatavas 30 minūšu laikā. Šim pupu veidam ir arvien lielāks pircēju pieprasījums.

Pupiņu laukos ir sastopami arī dažādi kaitēkļi, saimnieki tos neapkaro – mēģina ar tiem sadzīvot. Ir mēģināts arī tos apkarot, bet visu laiku tiek samazināti augu aizsardzības līdzekļi, ar kuru palīdzību to varētu izdarīt. Saimniecības mēģina radīt priekšnosacījumus, lai samazinātu slimības un veiktu dažādus profilaktiskos pasākumus. Viens no paņēmieniem – tiek mainītas augsekas. Agrāk stādīšanā tika izmantota metode, kad pupas stādīja blakus kukurūzai. Tas bija tāpēc, lai nav jāgatavo pupām balstu sistēma, tās kāpj augšā pa kukurūzas stumbru. Bet līdz ar to raža bija zemāka, jo no kukurūzas veidojas ēna un tā patērē arī barības vielas. Pupu dīgsti garšo putniem, bet gatavās pupas putni neēd, savukārt kukurūzas graudus gan. Šajā reģionā lielas problēmas sagādā mežacūkas, tāpēc pupu laukiem apkārt tiek likti elektriskie žogi. Kooperatīvā ir 15 biedri un 20 līdz eiro kilogramā atkarībā no tā, cik labs ir bijis ražas gads. Pupas tiek tirgotas veikalos, ēdināšanas uzņēmumos, gardēžu veikalos. Kooperatīvs meklē vēl dažādas citas pupiņu šķirnes, ko varētu audzēt un piedāvāt klientiem, vai arī kādus citus augus, ko vēl varētu audzēt. Papildu kultūra ir nepieciešama tāpēc, lai tiktu mainīta augseka un pēc pupiņu audzēšanas laukā varētu racionālāk izmantot slāpekli.

Patlaban kooperatīva biedri papildus audzē arī puravus, kartupeļus un sīpolus. 

Visa pamatā – kvalitāte

Kooperatīva vissvarīgākais uzdevums ir saglabāt kvalitāti, jo biedru audzētajām pupiņām ir piešķirta kvalitātes zīme. Ar šo zīmi pupas var tirgot iesaiņotas kilograma vai puskilograma pakās. Kvalitāti garantē saimniecība un kooperatīvs. Ir arī audzētāji, kuri nav kooperatīva biedri. Tie arī pupas var tirgot šādās pakās, bet nevar uz tām likt kvalitātes zīmi. Katram maisiņam arī pupām jābūt klāt etiķetei, uz kuras jābūt apliecinājumam, ka izietas visas kontroles, notikusi sertifikācija, un audzēšana notiek tikai šajā reģionā. Pateicoties etiķetēm un  marķējumam, var noteikt, no kuras saimniecības kura lauka pupas ir atvestas. Katrai saimniecībai ir savs kods arī saldētajām pupām. Ja pupas ir no viens saimniecības, bet dažādiem laukiem, arī tās tiek marķētas un fasētas atsevišķi, jo var atšķirties pagatavošanas laiki. Arī pašas saimniecības pupas var tirgot tieši galapatērētājam, bet tādā gadījumā nevar izmantot kooperatīvu kvalitātes zīmes simbolus. Pēc kooperatīva noteikumiem ir noteikts daudzums, ko paši drīkst realizēt tieši galapatērētājam. Bet ir arī mazie ražotāji, kuri atved un kooperatīvam atdod pilnīgi visas savas izaudzētās pupas. Citi savukārt izmanto 50%, kurus tirgo paši. Tiešajā tirdzniecībai cena nav noteikta, bet tai nevajadzētu būt zemākai kā kooperatīva cenai. Ja biedrs pupas tirgos lētāk, tad kooperatīvs sāks domāt par sankcijām.

Kādas ir kooperatīva funkcijas?

Kooperatīvs kopīgi izmanto tehniku, darbaspēku, kopīgi iegādājas mēslojumu, jo tas samazina izmaksas. Vēl – palīdz pārdot saražoto, jo kooperatīvam ir vieglāk atrast realizācijas vietas. 

Kāpēc cilvēki nevēlas darboties kooperatīvā?

Cilvēkiem nepatīk pārbaudes, kontroles, dokumentāciju kārtošana un pārāk liela birokrātija. Problēma ir tā, ka lauksaimnieki ir gados vecāki cilvēki.

Kad pupas tiek atvestas uz kooperatīvu, notiek to šķirošana un uzglabāšana. Pupas tiek  novērtētas, lai būtu laba kvalitāte. Šķirotājs tās sadala pa izmēriem. Bet arī pirms tam zemnieki savās mājās sadala pēc izmēriem manuāli, vai ir arī lielākās saimniecības to dara savi šķirotāji. Pēc izmēriem mazākās pupas tiek atdotas ēdināšanai, pārtikas uzņēmumiem. Pupu šķirošana notiek uz speciāliem galdiem, kuriem stūros ir caurumi ar maisiņiem, līdzīgi kā biljarda galdam. Tas sevi ir pierādījis kā ātrākais šķirošanas veids. Pupas tiek atvestas ar kodiem un to šķirošanai pēc kvalitātes piedalās arī paši saimnieki. Neviens nezin, kurš ir īpašnieks šķirojamām pupām.

Pupu saldēšana

Pupas tiek saldētas 8 stundas -20 grādos. Lielākoties saldēšanas temperatūra ir -24 līdz -28 grādi pēc Celsija, lai būtu drošība, ka pupas vidū ir -20 grādi. Ja temperatūra ir mazāk kā -20 grādi, tad šo procesu sāk no jauna un atkal viss process notiek 8 stundas -20 grādos. Svaigās  pupas pirms saldēšanas tiek saliktas maisos. Problēma ir tā, ka ārpusē tā sasalst ātrāk, bet maisa iekšpusē lēnāk, tāpēc izmainīja sistēmu un tagad pupas ar maisiem liek kastēs. Šī sistēma nodrošina labāku ventilāciju un temperatūras izlīdzināšanos. Pēc saldēšanas posma beigām pupas tika atkal noliktas telpās ar visiem maisiem. Atsaldēšana notiek 2 līdz 3 dienas. Pupas ir sausas, tās nepelē jo -20 grādi iznīcina visus pelējumus un sēnes. Kad saldētās pupas ir atlaidinātas, tās tiek fasētas, tās  ir sausas. Zaļās pupas, kas ir domātas patēriņam kopā ar jūras veltēm, arī tiek saldētas.

Bioloģiskā saimniecībā LABRECOS ir ģimenes saimniecība, kas reģistrēta Galisijas Bioloģiskās lauksaimniecības regulatīvajā padomē. Tās pamatnodarbošanās ir dārzeņu, pākšaugu, graudaugu un lopbarības audzēšana un realizācija. Saimniecība atrodas biosfēras rezervātā, tāpēc uz to attiecas īpaši apsaimniekošanas nosacījumi, nav iespējas audzēt visus kultūraugus, kurus vēlētos. Saimniecība lielu lomu piešķir augsnei, tās uzlabošanai un nesablīvēšanai. Veido paši savu mēslojumu, ievācot trūdošo lapu slāni mežā un miksējot ar melasi un raugu (https://www.facebo ok.com/labrecoss).

Saimniecība pastāv jau 13 gadus. Viens no saimniekiem ir elektriķis, otrs pēc izglītības ir oficiants. Brāļi ir 33 un 31 gadus veci, kopā  apsaimnieko 30 hektārus zemes, 2 hektāri no tiem ir dārzeņi, pārējie ir ganības. Blakus saimniecībai aug eikaliptu mežs, kas rada ugunsbīstamību karstajā periodā. Starp bioloģiskajām un citām  saimniecībām jābūt 10 m attālumam. Pirms diviem tūkstošiem gadu šeit bija Ķeltu komūnas vietas, apkārt tām ir mūri. Daļa no zemēm saimniecība nomā, tas ir sarežģīti, jo gribētu iestādīt augļu kokus, bet tā nav viņu zeme. Ir sapnis arī iestādīt lazdas. Tagad te ir 400 augļu koki, dažādas ābeles un bumbieres, ražu var saglabāt līdz aprīlim. Augļu koki ir raksturīgi Galisijas reģionam. Zemes noma ir līdz 300  eiro  gadā. Zeme šeit maksā apmēram 30 000 eiro par hektāru. Blakus saimniecībā bija 6000 kvadrātmetri, to pārdeva par 6000 eiro. Cena ir atkarīga no pārdevēja, kurš prasa cenu, bet zemi nopirkt nav iespējams, jo tās trūkst, neviens negrib pārdot. Īpašumi tiek mantoti. Brāļi  uzsāka saimniekošanu gandrīz no nulles, viņi ir kooperatīva darbinieki. Lauksaimniecībā viņi strādā kopš bērnības. Agrāk saimniecība nenodarbojās ar bioloģisko lauksaimniecību, bet viņiem bija slaucamas govis. Pēc tam uzsāka audzēt dārzeņus, bet tajā laikā par dārzkopību daudz neko nezināja. 

Saimniecības darbības sastāv no 3 daļām.

1. Bio saimniecība, kura ir neatkarīga, nav kredītu. Pēc 12 darbības  gadiem nav sasniegts maksimālais līmenis, bet darboties var. Ražo olas, dārzeņus un dzīvnieku gaļu vietējiem tirgum. Galvenais klients ir vietējās ģimenes, kas novērtē dabu un darbu.
2. Sadarbojās ar skolām, kas iepērk viņu produktus.
3. Izglītojošais darbs. Saimniecībā skolēni var iepazīties, kā tiek audzēti dārzeņi un dzīvnieki.

Brāļi plāno, ka gada laikā viņu saimniecības apmeklē 1500 skolēni, jo šeit ir vienīgā vieta, kur tuvākā apkārtnē aug augļu koki. Par apmeklējumu ir jāmaksā 5 eiro no personas. Tas ir skolas un vecāku finansējums, bet bērniem tas ir vērtīgi, jo viņi ir tālu no realitātes, no lauku dzīves un nezin, kā rodas olas un piens. 

Šāds bioloģiskais  darbības stils ir izvēlēts tāpēc, ka valstī ļoti daudz produktu tiek iepirkti no ārvalstīm, bet brāļi tā negrib saimniekot, tāpēc arī paši ražo un pārdod. Viņiem nav nepieciešams daudz pārdot, lai varētu eksistēt. Galvenā ir dzīves filozofija, un galvenais dzīves mērķis ir iespēja būt brīviem un saglabāt savu neatkarību. Viņiem tas patīk, citādi viņi nevarētu dzīvot laukos. Šajā saimniecībā nav daudz darba, bet citās saimniecībās, ja ir daudz strādnieku, tad nevar normāli izdzīvot, Spānijas dienvidu daļās izmanto Āfrikas bēgļus. Liellopiem audzē  tikai zāli un sienu, ja izaug laba siena raža, tad to pārdot. Zāle ganībās ir visu gadu, jo lielākais aukstums šeit ziemā ir  0 ℃. Vidējā temperatūra ir no 10 līdz 18 grādiem. Saimniecībā ir 20 govju mammas, tās ir sadalītas 2 grupās, viena no tām ir saimniecībā, otra – ganībās. Problēma ir tā, ka nav tik daudz ganību, un otras  ganības ir 5 kilometru attālumā no saimniecības ēkām. Tālākajās ganībās ir arī aitas. Sākumā ganībās izlaistas govis, pēc tam iet aitas, līdz ar to arī ganības tiek dabiski mēslotas. Govis tiek barotas tikai ar zāli, nekas netiek iepirkts. Govis tiek turētas ganībās un ik pēc 3 dienām tiek mainīti ganību posmi. Ja sausuma dēļ ganībās nav zāles, tiek dots siens. Teļi pie govīm stāv un zīž pienu  10 līdz 12 mēnešus un var sasniegt pat 200 kilogramus. Govis tiek turētas tikai gaļai, tās prasa uzmanību tikai katru 3. dienu, kad tiek pievesta barība vai ūdens. Govis dzīvo 10 gadus. Tās govis, kas atrodas saimniecībā, pa dienu ir ganībās, pa nakti kūtī. 

Savu saražoto produkciju brāļi piedāvā un pieved klientiem uz mājām. Tāpēc svarīga ir lopkopība, jo dārzeņi ir sezonāli nevis visu gadu. Tirgo tikai gaļu, aitas kauj uz vietas, bet liellopus ved uz kautuvi, kur gaļa tiek sadalīta gabalos, un klients var izvēlēties noteiktu gabalu. Ar aitām vienmēr kopā ir suns, kas pasargā jērus no lapsām. Aitām krotālijas liek no 6 mēnešiem. Liellopu gaļa maksā 12 līdz 14,50 eiro kilogramā. Aitas gaļa maksā līdz 16,50 eiro  kilogramā.

Kazas tiek turētas tikai kā apskates objekts tūristiem un viesiem. Vistas tiek turētas tikai savām vajadzībām un arī skolēnu apskatēm, vistām barība tiek pirkta. Saimniecībai ir arī valsts atbalsts, bet visam  apakšā ir politiskās cīņas un attiecībā uz valsts atbalstu brāļi cenšas būt neatkarīgi. Saimniecībā ir arī dažādas kontroles, par ko saimnieki nav priecīgi. Pirms 3 līdz 4 gadiem saimniecībā audzēja arī cūkas, bet Eiropas prasību dēļ to vairs nedara. Kartupeļiem gada laikā raža ir 2 reizes. Pirmo reizi kartupeļus iestāda decembrī un maijā novāc, vai arī  iestāda martā un rudenī novāc. Tomātus savā saimniecībā brāļi audzē ik pāris gadu. Šogad liela problēma ir kaitēklis Tuta absoluta, tāpēc tomāti netiek stādīti. Tuta absoluta ir ienākusi no Valensijas apvidus, tai var veidoties 10 paaudzes. Spānijā siltā klimata dēļ jebkurš kaitēklis, kas parādās, 2 līdz 3 gadu laikā iekaro visu valsti. Saimniecībā lielākā dārzeņu ienākumu daļa ir no kartupeļiem, ķirbjiem un sīpoliem. Brāļi nestāda daudz, bet paplašina sortimentu, lai nebūtu tik daudz darba. Sīpoli tiek stādīti tajā vietā, kur bija paprika vai arī starp citiem dārzeņiem. Saimniecībā pēc iespējas mazāk cenšas izmantot traktorus, lai samazinātu izdevumus un lai  traktortehnika nenoblietētu zemi. Agrāk, kad zemi apstrādāja ar traktoru, regulāri bija jāveic tās irdināšana. Viņi mēģina loģiski visu izdarīt tā, lai uzreiz pēc novākšanas varētu iestādīt jaunu kultūru. Mēslojums tiek lietots vienreiz gadā. Mainot augseku un neirdinot zemi, tiek mēģināts izvairīties no nezālēm. Augu atliekas saglabā augsnē mitrumu, saknes to uzirdina, un tā sanāk mazāk darba. Lai uzlabotu zemes auglību, kur nav tik laba vide, tiek izmantoti bioloģiskie mikroorganismi. Tie tiek atnesti no meža ar nokritušajām lapām. Vislabākās ir trūdēt sākušās lapas. Tās liek vairākos slāņos, un vidējais slānis ir visaktīvākais. Vidējo slāni liek mucā, augšā ir sausas lapas, vidū mitras.

Šie mikroorganismi tiek izmantoti savā saimniecībā un arī pārdoti. Mikroskopiski var izpētīt, kādas sēnes tur ir.  Recepte: 240 litru mucā sajauc  40 kilogramus meža lapu, 80 kilogramus kviešu sēnalas un 4 l  melases, sablīvē, tad notur 30 dienas siltā temperatūrā, līdzīgi kā kāpostu skābēšanā. Valsts dienvidos tiek izmantotas arī rīsu sēnalas. Visa masa tiek samaisīta, tā jādabū mitra, bet ne slapja, kad tā tiek saspiesta, tur nav šķidruma un tā saglabā blīvumu. Tam visam tiek uzlikts slogs un tad notiek fermentācijas process. Ir 3 veidu mikroorganismi: kuriem vajadzīgs skābeklis, kuriem nevajag skābekli  un kuriem ir vienalga, vai ir skābeklis vai nē. 

Šo mikroorganismu maisījumu izmanto: 

• dzīvnieku barībai kā probiotiku. Pirms 3 nedēļām saimnieki nopirkuši 6 gadus vecas  govis no piena fermas, kuras vairs nedeva pienu, bija klibas, novājējušas, ar caureju, nevarēja kļūt grūsnas, netika pietiekami labi turētas. Līdz ar to gremošanas sistēmas darbība bija traucēta. Katrai govij katru dienu deva 0,5 kg šī maisījuma, un tās  palika acīmredzami veselīgākas. 
• augiem un zemes aktivizēšanai. 5 kg šī mikroorganismu maisījuma iemērc mucā ar ūdeni, atstāj fermentēties uz vienu mēnesi. Raudzēšana notiek kā vīnam, lai gāzes iziet ārā, bet skābeklis nevar iekļūt.  Šo šķīdumu izmanto,  lai uzlabotu zemes auglību un  labāk veidotos komposts. Minerāli nešķīst ūdenī, bet šķīst šajā maisījumā, tas ir kā mineralizēt ūdeni, līdz ar to veidojot zemei auglību. Viņi pētīja šo metodi internetā, informācija tika iegūta arī no Dienvidamerikas. Kas rada ģēniju? NEPIECIEŠAMĪBA rada ģēniju, tā saka brāļi par savu darbu. 

Apmeklējām vietējo ražotāju un zemnieku tirdziņu Santiago de Compostela. Tirgus pieder    pašvaldībai. Tā dalībnieki īrē savas tirgus vietas kā komercuzņēmēji. 1873. gadā šeit tirgus izskatījās tāpat kā lielākajās Eiropas pilsētās. Tā būves tika veidotas no koka un stikla, bet lielajā mitrumā tas ātri sapuva, un 1941. gadā tika uzbūvēts jauns tirgus. Visu vadību līdz 2000. gadam uzņēmās pašvaldība. No 2000. gada tirgu vada komersantu grupa. Pašvaldības pakalpojumi tiek nodoti uzņēmumiem, tajā skaitā arī ūdens apgāde.

Tirgus ir sadalīts 8 teritorijās. Ir āra un iekštelpas, ir virtuves un ēdināšanas zona. Ēka ir celta 2014. gadā. Iegādājoties produktus gaļas vai zivju paviljonā, tos ir iespējams pagatavot ēdināšanas zonā. Tirgus darbojas otrdien, ceturtdien, sestdien. Sestdienās  šeit ir daudz cilvēku, tirgus strādā no pulksten 8 līdz 14. Ēdināšanas zonas darbojas līdz pl.19, tā ir iecienīta tūristu vieta.  

Sestdienās tirgū piedalās arī mazie ražotāji, mājražotāji. Viņi nav pastāvīgie tirgotāji, bet īrē tikai vietu. Maksā tikai tad, kad atnāk tirgoties. Dienas maksa mājražotājiem ir 4 eiro. Paviljonā tirgus iekšpusē vieta maksā 100 eiro. 2000. gadā bija 60. Ārpus tirgus teritorijas vieta maksā 3000 eiro  mēnesī par  200 kvadrātmetru  lielu tirdzniecības vietu.

Vai cilvēki dod priekšroku tirgum vai veikaliem?

Saka, ka priekšroka tirgum, bet iet iepirkties arī uz veikalu. 

Kāpēc dažas vistas gaļas ir dzeltenas? 

Jo tās apsmidzina ar safrānu, lai kļūtu dzeltenākas un pievilcīgākas pircējiem.

Ja kāda tirdzniecības vieta paliek tukša, tad tā tiek izsolīta. Izsolē vietas cena var sasniegt 10 000 eiro. Pēc tam tiek noslēgts līgums uz 50 gadiem. Un vieta tiek īrēta par 100 eiro mēnesī. Santjago ir 100 000 pastāvīgo iedzīvotāju, Santjago de Kompostela tirgus un Katedrāle ir tūristu visapmeklētākās vietas, kur ierodas viens miljons tūristu gadā. Tirgus cenas ir zemākas kā veikalos. 

Kooperatīvs Campo Capela Akoruņas provincē apvieno 33 mazos piena ražotājus ar vidēji 15 govīm, kuras kooperatīvu ieskaujošajās pļavās audzē daļēji ekstensīvā režīmā. Ir izveidoti un veiksmīgi darbojas vairāki kooperatīva biedru produkcijas veikali gan Pontedeume pilsētā, gan visā Galisijā. Turklāt kooperatīvs sadarbojas arī ar kafejnīcām, nodrošinot to sortimentā svaigpiena saldējumu. Kooperatīva mazais veikaliņš izveidots 2016. gadā, lai varētu tirgoties mazie ražotāji. Šeit ir vairāk nekā 100 mazie ražotāji, kas tirgojas, katram tirgotājam jābūt PVD atļaujai. Ja esi kooperatīva biedrs, tad ir arī dažādas citas atļaujas. Sortimentā ir vīns, medus, cepumi, un piedalās 16 siera ražotāji. Visi produkti šeit ir roku darbs. Kooperatīvs ir mazs, veikala  peļņa ir kooperatīva attīstībai. Kooperatīvs ražo sieru, tas attīsta kooperatīvu. Kooperatīvs pats maksā algas pārdevējiem un īrē telpas. Uzcenojums ir starpība,  no kā attīstās kooperatīvs,  uzcenojums ir 10 - 15 %. PVN  šeit ir  21 % alkoholam, 10 % pārtikai. 4 % siera. 4 % augļiem. Citi nodokļi mazajam veikalam  ir tādi paši kā lielajiem veikaliem. 

COOP PTRES DEL CAMPO DE CAPELA – Paaugstinātas kvalitātes piena produktu ražošana un kooperācija. Sertificēts vietējās izcelsmes produkta zīmols – “Queixo Tetilla”. Notiek kopdarbības aktivitātes vietējiem ražotājiem, lauksaimniecības produkta virzīšana tirgū ievērojot jaunākās tendences Eiropā (www.campocapela.com). 

Pārstrāde pieder kooperatīvam, šeit pārstrādā 12 tonnas mēnesī no 11 saimniecībām, kas ir kooperatīva biedri, agrāk  biedru bija vairāk. Mazajās biedru  saimniecībās vidēji ir 15 govis.  Ražo krējumu, biezpienu, sieru, sviestu  (1 kg,  250 g un vēl mazākos iepakojumos). Vienā dienā var  saražot dažādus siera veidus, no 3 tonnām  piena var  saražot  400 kg siera. Tirgojas Kampo tīklos. 

Kooperatīvs nodarbojas 3 jomās:

• piena pārstrādes cehs, 
• lauksaimniecības preču veikals, 
• miltu ražotne.

Piena pārstrādes cehs ik pa brīdim ievieš jaunu produktu, šobrīd jaunākais ir kafijā un kanēlī mērcēt siers, kura tehnoloģija: uzvāra kafiju, ieber kanēli, 3 stundas sieru peldina aukstā šķīdumā. Pienu uzsilda līdz 16 grādiem, atstāj uz dienu, tad nosmeļ krējumu, pārējo saliek maisos, 3 dienas nepieciešamas, lai pagatavotu biezpienu. Biezpienu gatavo vienreiz nedēļā,  vasarā 2 reizes nedēļā. Biezpienu derīguma termiņš ir 2 līdz 3 nedēļas. Katru gadu pēdējā augusta sestdienā notiek biezpiena svētki. Tie ir svētki biezpienam  un sieram, pēdējā laikā  nāk klāt vēl dažādi rokdarbi un citi produkti. Ar pārstrādi nodarbojas 3 līdz 4 darbinieki 2 maiņās ar 8 stundu darba laiku. Kooperatīvam pašam ir savs transports, kas brauc savākt no saimniecībām pienu. Pārstrādes rūpnīcā atstāt tikai tik, cik tajā dienā ir ieplānots pārstrādāt. Paši izplāno, cik nepieciešams atstāt pārstrādei atkarībā no pasūtījumiem. Piemēram, šodien atstāja 3 tonnas, tas nav daudz. Kooperatīva vadība ir valde, vadītājs ir pats arī piensaimnieks. Svaigpiena analīzes tiek ņemtas katru dienu. Ļoti bieži ir nepieteiktas inspekcijas no Pārtikas un veterinārā dienesta.

MILHULLOA Co-op ir neliels Galisijas kooperatīvs, kas vairāk nekā 20 gadus nodarbojas ar bioloģisko ārstniecības augu audzēšanu, pārstrādi un tirdzniecību. Spānijā kooperācija sākas no diviem dalībniekiem, līdz ar to vairāk tiek veicināta sadarbība, un laika gaitā, interesei pieaugot, kooperatīvi kļūst lielāki. Kooperatīvā forma šeit ir ļoti izplatīta. Saimniecībā no ārstniecības augiem ražo ne tikai tējas un garšaugu maisījumus, bet arī kosmētiku, tādā veidā nodrošinot augstāku pievienoto vērtību un plašāku piedāvātās produkcijas sortimentu.

MILHULLOA Co-op ir bio saimniecība, kuru izveidoja 2 sievietes.

1. Šis ir darbinieku kooperatīvs, un abas sievietes strādā šajā kooperatīvā, ražo biokosmētiku.
2. Otrs kooperatīva veids šai saimniecībai ir lauksaimniecības kooperatīvs, kas saistīts ar augu audzēšanu.
3. Saimnieki nodarbojas ir bio cepumu ražošanu, tie tiek tirgoti internetā.

Ārstniecības augu audzēšanā tiek izmantota saimniecības zeme. Kopējā platība ir 10 hektāri, bet visu viņas nevar paspēt apstrādāt, jo strādā divatā. Cik var paspēt, tik izdara. Saimniece ar ārstniecības augiem nodarbojas jau vairāk nekā 25 gadus. Agrāk viņa ārstniecības augus audzēja un atdeva pārstrādāt citiem uzņēmumiem, bet tas bija par maz, lai varētu izdzīvot. Bet tad izlēma, kad spēj arī pati pārstrādāt. Dzīvojamā mājā atrodas arī neliela ražotne. Vasarā tiek gatavotas tējas un garšvielu maisījumi. Viss process notiek secīgi – iestāda augus, atkarībā no gadalaikiem tos novāc un žāvē. Nesen tika iegādāta arī jaudīga žāvētava. Lai to efektīvi varētu izmantot, tiek žāvētas arī kāļu, rāceņu lapas, no kurām gatavo pulverus, kurus ir ērti paņemt līdzi braucienos, ceļojumos utt. un pagatavot uz vietas. Papildus saimniecībā veic meistarklases, organizē  seminārus, uzņem tūristus. Saimniecība  piedalās arī  Eiropas Savienības projektā par ekotūrismu, dalās ar savu  pieredzi. Pateicoties visām aktivitātēm, ir vieglāk izdzīvot un strādāt. Vietā, kur atrodas ražotne, agrāk bija govju kūts. Blakus saimniecībai atrodas Camino ceļš, tas ir Francijas- Santjago ceļš. Tas rada sarežģījumus, ko šeit var darīt un kā saimniecību iekārtot. Ražotne sastāv no vairākām telpām. Pirmajā telpā ārstniecības augi tiek ievesti. Saimniece ir ļoti priecīga, jo šogad sadarbībā ar kādu institūtu ir izveidotas mazgāšanas iekārtas, ar ko apstrādāt augus. Tas ir liels atvieglojums, jo agrāk visus augus mazgāja ar rokām. Līdz ar to ir iespēja palielināt apjomus un attīstīt ražošanu. Nākamā ir žāvēšanas telpa. Augi tiek žāvēti 39 grādos. Žāvēšanas sieti ir izgatavoti no zvejnieku tīkliem un rāmja. Pirms 5 gadiem saimniece pati iemācījās tos pagatavot un pievienot tīklu rāmim. Sākotnēji saimniecībā bija maz finanšu līdzekļu, līdz ar to visu darīja paši. Vēl joprojām tiek domāts, kā optimizēt un samazināt izmaksas, tāpēc žāvēšanai izmanto āra temperatūru un domā arī par saules paneļu uzstādīšanu. Kad augi ir izžāvēti, tos saliek spaiņos. Saimniece saka, ka viņiem ir mikro industrija, viņu mazā ražotne. Tālāk no spaiņiem augi ar rokām tiek safasēti mazos maisiņos,  garšvielas tiek liktas burciņās. Santjago ceļa malā, tieši blakus saimniecībai, ir izveidots neliels veikaliņš, kur garām ejošie svētceļnieki var iegādāties  saimniecībā saražoto produkciju. Veikaliņā strādā praktikanti un studenti. Produkcija tiek tirgota arī internetā, ir mājaslapa. Turklāt arī Madridē ir veikaliņš, kur var iegādāties šo produkciju. Sadarbībā ar draudzeni, kura audzē govis, tiek veidota ķermeņa kosmētika, izmantojot dabīgo pienu. Ķermeņa losjons  ir pirmais produkts Spānijā, kurā tiek izmantots dabīgais piens. Saimniecībā tiek gatavoti arī garšvielu maisījumi ar ķiplokiem, citronu rozmarīnu. Viens no nosaukumiem ir UJAS,  tas ir netālu esošās upes vārds. Papildus ienākumu saimniecībā dod arī cepumi, kuriem nosaukumi ir doti – krustmāte, vecmamma,  krusttēvs, tā godinot senču piemiņu.

TATARABOAS cepumu ražotne. Cepumi ir pieejami divās variācijās: JŪSU un MANĒJIE. Olas no brīvās turēšanas vistām, milti bez piedevām, cukurs un citas sastāvdaļas.

Lieliskas un unikālas mazas uzkodas ar piecām garšām un dažādiem formātiem, izmēriem un tekstūrām. Ražotne atrodas 13. gadsimta cietokšņa vietā, tā ir kultūrvēsturiska vieta, līdz ar to tas radīja  problēmas ar būvniecību. Saimniece pirms 20 gadiem nopirka šo īpašumu. Tas bija pilnīgi izpostīts, nebija infrastruktūras, nebija elektrības. Vajadzēja mainīt jumtu, viss bija jāsāk no nulles. Pašā sākumā uzņēmējdarbību uzsākt palīdzēja Sieviešu organizācija. Citus fondus viņa izmantot nevarēja, jo bija pārāk mazs uzņēmums, bet visos projektos ir nepieciešams paša ieguldījums. Telpu attīstīšanai palīdzēja radi un draugi, ģimene. Tagad ražotnei ir 3 telpas:  ražošanas telpas ar iekārtām, noliktava un ģērbtuves. Šinīs telpās strādā jau gadu, līdz tam telpas nomāja. Ar cepumu ražošanu nodarbojas 25 gadus, cepumiem izmanto bioloģiskos produktus, kuri visvairāk pieejami – tumšo  nerafinēto cukuru, lauku olas. Ražo vairāku veidu cepumus – ar apelsīniem, šokolādi, auzu pārslām, kokosriekstiem, ingveru un krustnagliņām un vegāniem domātos. Cepumus  fasē 200 g  maisiņā, realizācijas laiks ir 3 mēneši. Cepumi tiek tirgoti gadatirgos, tirdziņos, piedāvājot tos arī veikaliņiem. Vēl aizvien cenšas paplašināties un  palielināt ražošanu,  strādāt ar sociālajiem tīkliem, bet tas nav viegli, jo  saimniece visu dara viena pati. Mazajiem uzņēmējiem nodokļi ir tieši tādi paši kā lielajiem, par visu ir jāmaksā. Minimālā summa, kas ir jāsamaksā nodokļos, ir 300 eiro mēnesī. Blakus ražotnei viņa arī dzīvo un šeit jūtas labi. 

TRES FUCIÑOS Porco Celta Co-op ir mazo ķeltu cūku – vietējās Galisijas cūku šķirnes ražotāju kooperatīvs, kas apvienojās 2017. gada beigās, lai tieši piegādātu savu produkciju cilvēkiem, kurus interesē kvalitatīva, veselīga un bioloģiski ilgtspējīga pārtika. Darbības veidi: cūku audzēšana un gaļas pārstrāde, interneta veikals, sortimenta veidošana, produkcijas realizācija un nišas produktu veidošana. 

Šajā ciemā dzīvo 60 cilvēki, 3 no tiem ir nodarbināti. Saimniekam pieder avots, ko viņš ir mantojis no vecvecākiem, no šī avota ūdeni ņem viss ciems. Bio saimniecībā tiek audzēta ķeltu cūku šķirne, kurām ir ziemeļu mežacūku izcelsme. Pēc skata tas ir ar garu ķermeni, garām kājām un lielām ausīm. Tie ir ļoti izturīgi sivēni, viegli pielāgojas dzīvei dabā. Saimniecībai ir arī savs cūku puika un  6 sivēnmātes, kurām ir 2,5 dzemdības gadā. Ja no 12 sivēniem 8-9 izdzīvo, tas ir labi. Sivēnmātes ir 3 līdz 7 gadu vecas. Kad viņas aiziet pensijā, tās netiek kautas, jo ir kā ģimenes locekļi. Pensionētās cūkas dzīvo atsevišķi. Šobrīd tādas saimniecībā ir 4. Sivēni piedzimst dabīgi, pie mātes dzīvo līdz 2,5 mēnešu vecumam, tiek baroti 15 mēnešus. Sivēni ir kastrēti, tāpēc var dzīvot kopā lielā barā. Cūkas tiek piebarotas ar kukurūzu, graudaugiem un soju. Šeit ir ābeļdārzi, cūkas barojas ar āboliem, zīlēm, ēdamiem kastaņiem, tā ir delikatese. Cūkas dzīvo savā vaļā. Teritorija ierobežota pa perimetru ar elektrisko žogu. Mežacūkas šeit nerādās, jo viņiem ir kuilis, līdz ar to nav jābaidās no cūku mēra.

O ENREDO DO ABELLEIRO – biškopības darbnīca, biškopības muzejs un medus apstrāde. Notiek lauksaimniecības produkta virzīšana tirgū, interneta tirdzniecības un virtuālas saimniecības apskates pakalpojuma attīstīšana, izveidots virtuālais strops. Šeit iekārtots  ģimenes muzejs, kuru izveidoja saimnieces tētis. Šobrīd viņam ir 90 gadi, bet vēl joprojām viņš  darbojas ar 200 bišu stropiem. Muzeju tētis nosaucis par dzīvo medus muzeju. Te ir 7 dravas un darbnīca, kurā ir perfekta kārtība un kurā tētis veic visus dravai nepieciešamos darbus. Darbnīcā var redzēt tēta darba filozofiju. Viņš ļoti respektē visu, kas ir saistīts ar bitēm. Bitēm tiek atstāts 3 reizes vairāk medus kā parasti, jo tiek domāts pirmkārt par bitēm. Bišu muzejā ir atsevišķas zāles katram biškopības un medus ieguves procesam. Kad ierodas apmeklētāji, medus iegūšanas process tiek parādīts no tēta skata punkta, kas ietver romantismu, tas ir īpašs  notikums – redzēt, kā strādā bites. Bet tas ir slikti maciņam, jo nopelnīt nevar daudz, šeit nav nekas, kas ienestu daudz naudas, bet ir kaislība strādāt. Šeit ir ekstrakcijas zāle, medus atpūtas zāle, pildīšanas telpa. Zāles savstarpēji saistītas ar caurulēm pa kurām medus tek paštecē. Ir uztaisīts stikla strops, kur var redzēt, kā bites strādā, Ja paveicas, var ieraudzīt arī māti, kura ir ar baltu punktiņu, viņa vienmēr būs augšpusē. Ir redzami arī tradicionālie vecie stropi, korķa strops, stikla strops. Notiek nišas produktu pieprasījuma apzināšana, sortimenta veidošana un realizācijas iespējas (https://ericamel.gal/). Kooperatīvā ir 250 biedri. Šeit viss medus ir no Galisijas apgabala. Bišu saimes ir no dažādām saimniecībām, dažām pat ir 500 saimes. Šeit gadā apstrādā 90 tonnas medus. Tas tiek tirgots lielajos tirdzniecības tīklos Kampo un arī citos. Medus tiek piegādāts spaiņos, katram ir etiķete “Galisijas medus”. Uz katras etiķetes ir numurs, no kuras saimniecības medus ir iegūts. Šeit medus tiek nosvērts un paņemti paraugi, lai pārbaudītu pesticīdu, antibiotiku, svina un smago metālu klātbūtni. Medum nosaka arī mitrumu. Tas nedrīkst pārsniegt 18,5%, citur Spānijā var būt 20%. Šeit nosaka arī HMF skaitli, tas parāda, vai medus ir sildīts vai nē, un vai tas noticis pārāk augstā temperatūrā. Tas norāda arī medus vecumu. Ja medus medum ir 5 gadi, tad šis skaitlis ir augstāks. Kamēr nav sagaidīti analīžu rezultāti, medus tiek uzglabāts. Pamatā šeit ir monoflorais medus, tas var būt  eikaliptu, kastaņu vai viršu. Ir arī meža medus. Kad analīzes ir saņemtas, tad medus dodas uz sildīšanas tvertnēm ūdens peldē  30 ℃,  tajās mucas tiek apgāztas un iztecinātas vienas dienas laikā. Sildīšanas tvertnes ietilpība ir 2 tonnas. Kad medus  kļuvis šķidrs, to pārvieto uz tvertnēm un tās nonāk fasēšanas telpā, tiek safasēts 250 ml,  400 ml un 1 litra  traukos. Spaiņus un tvertnes mazgā mazgāšanas telpā. Monoflorā medus vairumcena ir 5,5 eiro, šobrīd tā ir lielākā cena,  kuru  piedāvā kooperatīvs. No kaitēkļiem biškopībā liela problēma ir Āzijas lapsene, kas nokož bites, tāpēc pielieto elektriskos sietus, ar ko to apkarot. Kooperatīva vadība mēģina atrast zelta vidusceļu, lai biedri ir apmierināti un kooperatīvs var konkurēt ar kvalitāti, bet ne kvantitāti. 

SIDRA NATURAL PEROJA – ģimenes saimniecība, kas ražo dabīgu ābolu sidru. Notiek nišas produktu pieprasījuma, sortimenta veidošana, ražošanas un realizācijas procesa tendenču izpēte. Saimnieka vectēvs nodarbojās ar sidra ražošanu. Tēvs – ar vīna gatavošanu, Viņš pats atkal turpina darbu ar sidriem. Saimniecība atrodas 300 m augstumā uz rietumiem no Santjago de Kompostela, netālu ir upe  Pontevedra. Klimats šeit ir ne karsts, ne auksts. Agrāk šeit bija ferma. Saimniecībā gadā  tiek sagatavots 1000 litru sidra. Viņam pašam ir 7 ha bioloģiskais dārzs. 90% no āboliem tiek pārdoti, 10% patur sev sidra ražošanai. Šeit gatavo arī ābolu sidra etiķi. Kopš seniem laikiem šeit tika ražots sidrs un siers. Arī ASV veda  sidru no Spānijas, Portugāles un Zviedrijas uz savu valsti, lai cīnītos ar skurbuli, jo šajā dzērienā ir daudz vitamīnu. 1960-70. gados šeit ražoja vīnu. Bet šobrīd ir sasniegts augsts punkts sidra ražošanā. Sidra   ražotne ir ierīkota vēsturiskā ēkā no 1800. gada. Pēc Napoleona ierašanās zemnieki savas mājas varēja iegādāties, viņa senči to izmantoja. Saimnieks bija emigrējis uz ASV, lai sapelnītu naudu, un īpašumu varētu iegādāties. Pārējais piederēja baznīcai. Agrāk šajā ēkā bija zēnu  skola. Pirmās publiskās skolas bija šāda veida nelielas ēkas, bet dižciltīgiem bērniem bija privātskolotāji. Kad ieradās komunisti, tika nolauzti krusti, sākās pilsoņu karš. Kad katoļi uzvarēja, uzlika  atpakaļ krustus, tie ir  renovēti. Saimniekam patīk salikt vēsturi pa gabaliņiem. Galvenā ir ābolu spiešana. Sidra ražotnē  ir sens sulas spiešanas mehānisms, kas 1000 kilogramu smago akmeni ceļ uz augšu, bet sviras otrs gals ar plānu dēļu presi spiež sulu no iepriekš ar stampu sasmalcinātiem āboliem. Spiestuve darbojās, bet sanitārās normas neparedz šādu variantu. Saimnieks strādā viens pats, kad ir ābolu novākšanas sezona, tad gan nāk palīgā cilvēki. Ābolu lasītāji strādā ar darba līgumiem. Algas viņiem tiek maksāts oficiāli, jo šeit ir lieli sodi, ja ir neoficiāli darbinieki. Visu ābolu nolasīšanai nepieciešamas apmēram 20 dienas 8 stundas dienā. Darbu uzsāk pl. 8, 9 no rīta, kad ir nokritusi rasa. Darbiniekiem maksā 60 eiro dienā plus apdrošināšana un ēdināšana. Kopā ar visiem nodokļiem viens strādnieks izmaksā 90 eiro dienā. Viens darbinieks dienā salasa vienu līdz divas tonnas. Āboli tika lasīti no zemes, jo ir speciāls traktors, kas tos nopurina. Jāseko līdzi, kā katrs traktors un cik jaudīgi ābeli purina, lai neizkustinātu un netraumētu saknes. Traktora aizmugurē tiek pielikts liels maiss, visi āboli tiek lasīti šajā maisā. Visas šķirnes vāc kopā. Sidram ir nepieciešams noteikts skābums, saldie āboli sidram neder. 

Materiālu sagatvoja:

Dace DROŠPRĀTE
pieredzes brauciena dalībniece

Saimniecību apmeklējumi tika nodrošināti Latvijas Lauku attīstības programmas investīciju pasākuma 2014.-2020. gadam “Zināšanu pārneses un informācijas pasākumi” apakšpasākuma “Atbalsts saimniecību un mežu apmeklējumiem”, LAD līguma Nr. 10.2.1-2.36/23/P23.