Mērķtiecīgs sapņu piepildījums – veterinārārste Agnese Āboliņa

11. Aprīlis 2014.

Veterinārārste Agnese Āboliņa Saldū ir ienācēja un atzīst, ka tikai tagad šeit pa īstam iejutusies, kad sākusi savu uzņēmējdarbību kā veterinārārste, papildus sniedzot arī īpašus – suņu friziera pakalpojumus.

Agnese ir dzimusi tukumniece, bet jau kopš studiju beigām strādāja Kauguros, klīnikas „Mazo brāļu hospitālis” filiālē. Kad izveidojās ģimene, Agnese pārcēlās uz Saldu un devās divu gadu ilgā bērnu kopšanas atvaļinājumā.

Lai gan Jūrmalas klīnikā darbavieta tika saglabāta, izbraukāt nebūtu iespējams. Tādēļ Agnese sāka domāt, kā sevi attīstīt un realizēt Saldū. Satikusi veikala „Ķepaiņiem un astainiem” īpašnieci Aiju, kura meklēja veterinārārsti. Izveidojās teicama sadarbība un bija jāsāk realizēt sava ideja.

Uz Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Saldus nodaļu Agnese atnāca pārliecināta, ka vēlas uzsākt veterinārārsta privātpraksi. Tika sniegtas konsultācijas un atbalsts privātprakses uzsākšanai, uzrakstīts biznesa plāns atbalsta iegūšanai „Latvijas Hipotēku un zemes banka” (šobrīd ALTUM). Sākumā gan bija nelielas bažas, ka Saldū jau ir vairāki mazo dzīvnieku ārsti, tādēļ tika pieņemts lēmums piedāvāt pakalpojumu, kurš Saldū iepriekš nebija pieejams. Viņa kļuva par grūmeru jeb dzīvnieku frizieri. Lai šo pakalpojumu veiksmīgi realizētu, tika apmeklēti grūmeru kursi, kurus Agnese ar ļoti labām sekmēm beidza un ieguva grūmera sertifikātu:

Agnese Āboliņa stāsta: „Kad biju veterinārārste, man šķita, ka suņu frizēšana nav nekas nopietns un varbūt pat nav vajadzīgs. Tagad zinu, cik svarīgs dažu šķirņu suņiem ir friziera apmeklējums. Kopjot suni, laikus var pamanīt arī slimību pazīmes uz dzīvnieku ādas. Biju iedomājusies, ka uz frizēšanu atvests suns pretosies, mēģinās iekost, mukt. Kad ārstēju dzīvnieku, saimnieks parasti to palīdz nomierināt un pieturēt. Bet frizēšanai sunīti atved un atstāj, pēc tam atnāk pakaļ, un paliekam ar dzīvnieku divatā. Svešā vietā ar svešu cilvēku dzīvnieks sāk uzvesties citādi nekā saimnieka klātbūtnē vai savā teritorijā. Pat bailīgs sunītis, ko atved pirmoreiz, drīz saprot, ka nekas sāpīgs nenotiks, un ļaujas skaistumkopšanas procedūrām. Tiem, kuri agrāk dzīvniekus frizēt veduši uz citām pilsētām, vairs nav jātērē nauda un laiks ceļam. Dažkārt saimnieki ienākot saka: „Suns neļausies”, bet ar dzīvnieku spējam sarunāt pa labam, un procedūru galda palīgierīces parasti nav vajadzīgas.”

Klientu loks pamazām paplašinās, ir jāiegūst atpazīstamība un cilvēku uzticība. Bet Agnese ir entuziasma pilna un atzīst: „Saldū esmu iejutusies, jo atradu savu vietu, man šeit patīk. Ir interesanti ne tikai palīdzēt, bet arī stāstīt, paskaidrot. Labāk ir, ja cilvēks zina un rīkojas pareizi, lai dzīvniekam būtu labāk. Kas vairāk zina, vēl vairāk vēlas uzzināt, un man prieks atbildēt.”