Skultes pagasta “Sienāžos” strādā, mācās un dejo

Limbažu novada Skultes pagastā dzīvo un saimnieko Martinsonu ģimene. Jānim Martinsonam piederošajā piemājas saimniecībāvispirms skatienu piesaista jaunais, glītais dzīvojamais nams, kas uzbūvēts netālu no Skultes muižas –“Sienāžos”. Tā tapšanā abi ar sievu Tiju ieguldījuši daudz pūļu, bet darāmā joprojām netrūkst. Turpat ir lapene ar skaistiem Tijas audzēto nokareno petūniju podiem, milzīgas šūpoles, ko iecienījuši abu trīs bērni, bērzu minibirzītē šūpuļtīkls un netālu pat... kariete.

– Man ļoti patīk zirgi, – atklāj namamāte. Pagaidām gan nav zirga, ko jūgt karietei priekšā, bet Tija nezaudē cerību, ka Jānis uz kādu no kāzu jubilejām viņai to uzdāvinās. Kad par šo tematu mājās raisās saruna, ģimenes galva gan uzsverot, ka labāk gribētu aitas. Tāpēc pagaidām Martinsoniem ir kompromiss – pārītis piena un kopā ar jaunlopiem pārdesmit zīdītājgovju. Zālienā, galvas izslējušas, brēkā zosis, savai vajadzībai audzē arī vistas. Apkārtnes iedzīvotāji Jāni zina kā tehnisku cilvēku, kurš prot un drīkst vadīt plaša spektra lauksaimniecības, ceļu būves un meža tehniku. No mazās saimniecības vien ģimene pie sava jumta nebūtu tikusi. Jānis vēl arī strādā pie vietējā ceļu būvnieka Māra Tiruļa.

Arī Tija ir malacis. Viņa nereti manīta apmeklējam mācības Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Limbažu nodaļā, tāpat izmantojusi darba meklētājas tiesības iegūt jaunu kvalifikāciju un Nodarbinātības valsts aģentūras kursos iemācījusies vadīt traktoru un arī šūt. Tāda darbošanās devusi drosmi reģistrēt savu saimniecisko darbību un laukos nodarboties ar ēdināšanu. Daudziem zināms, cik gardi Tija gatavo, kādus glītus godību galdus prot saklāt. Viņai tam ir Pārtikas un veterinārā dienesta atļauja. Tijai ir cieša saistība ar Skultes muižas viesu namu, kur par pārvaldnieci strādā Martinsonu vecākā meita Sanita. Pagājušajā vasarā muižu bieži apdzīvoja aktīvi cilvēki. Tur notika dažādas nometnes, un Tija ēdināja dalībniekus. Gadījies arī braukt galdus klāt Ogrē, Salacgrīvā un citās Latvijas vietās, bet visbiežāk tas notiek savā pusē. Abi ar vīru viņi turpat laukos, muižas apkaimē, ir izauguši un viens otru atraduši. Tijas mammai sākumā bija viena, pēc tam vairākas govis, un šķita saprotami, ka jaunajai ģimenei arī būs savs lopu bariņš.

Nelielās saimniecības attīstībā šovasar viņi spēruši nozīmīgu soli. Pirmo reizi tajā ieguls Eiropas Savienības struktūrfondu finansējums, četru gadu laikā – 15 000 eiro. Pērn Jānis Lauku atbalsta dienestā (LAD) iesniedza LLKC Limbažu konsultāciju biroja vadītāja Aigara Legzdiņa izstrādāto projektu. Tas pasākumā “Lauku saimniecības un uzņēmējdarbības attīstībai”izturēja konkursu un jau gandrīz pilnībā ir īstenots. Par visu summu pavasarī nopirkta lopbarības sagādes tehnika un LAD ieskaitījis arī pirmo atbalsta maksājuma daļu. Šai sakarībā saimniecību pagājušajā nesen apmeklēja arī A. Legzdiņš. Viņš kā tās konsultants vēlējās pārliecināties, vai viss izdarīts saskaņā ar projektu. Lai arī Jāņa tehnikas parkā redzami daudzi un dažādi lauksaimniecības rīki, nekad iepriekš vienlaikus Martinsoniem nav pirkts tik daudz jaunas tehnikas. Tagad iegādāts frontālais pacēlājs, pļaujmašīna, vālotājs un plēves tinējs. Visi bija saimniekam nepieciešami, bet vislielākais prieks ir par ietinēju, jo tāds pakalpojums allaž bija jālīgst no kaimiņiem. Ne vienmēr tas bija pieejams pašā labākajā lopbarības sagādes laikā. Visgrūtāk bija lietainajās vasarās. Šovasar Jānim nekas netraucēja. Viņš pats varēja rullēt rituļus, cepuri kuldams. Sieva priecājas, ka lopi ziemai ar barību ir pienācīgi nodrošināti, un šai ziņā jaunā tehnika mājās bija trāpījums desmitniekā. Pašiem lauksaimniecībā izmantojamās zemes nav īpaši daudz, bet radās izdevība – labi cilvēki ļāva appļaut viņiem piederošās pļavas. No saviem sētajiem zālājiem pļāva un izmantoja arī atālus. Lai gan pirms iesaistīšanās projektā abiem saimniekiem bija arī savs šaubu periods, tagad viņi ir gandarīti, ka to pārvarēja un riskēja. Jānis daļu rituļu jau atvedis mājās un novietojis garā rindā pie kūts. Tas putnu dēļ.

– Laika gaitā putni mums saknābājuši daudz rituļu. Šovasar, kad varēja izmantot savu pacēlāju, vīrs veda tos mājās. Te ir kustība, līdzās suns, pat zosis rīko koncertus un baida vārnas. Ir labāk, – apliecina Tija.

A. Legzdiņa skatiens Jāņa tehnikas laukumā apstājas pie tāda agregāta, kura iegāde projektā nebija paredzēta, bet redzams, ka arī Polijā ražotais vienrindas kartupeļu racējs ir jauns. Martinsoni ar to bez kreņķiem novākuši savus 0,5 ha pārtikas kartupeļu un atzīst, ka darbarīks tādai platībai ir īsti piemērots. Tas kalpojis teicami, turklāt nav arī pārāk dārgs. Par to samaksāts aptuveni 800 eiro.

Viņu bērniem arī ir savi uzdevumi mājās. Pastarītim, trīs gadus vecajam Kristeram, tiek prasīts savākt paša izsvaidītās rotaļlietas. Piecgadniece Anda reizēm palīdz māmiņai gatavot maltītes. Sanitai gan brīvā laika ir maz, jo viņa augstskolā studē baltu filoloģiju. Tomēr, lai cik aizņemti Tija, Jānis un Sanita būtu ģimenē, saimniecībā un darbos, visi šovasar piedzīvoja lielo, varbūt pat emocionāli spēcīgāko notikumu savā mūžā – kopā ar Skultes kultūras integrācijas centra dalībniekiem ar deju grupām “Lecam pa vecam” un “Prieks”dejoja uz lielās Deju svētku skatuves Rīgā.

– Tas neaizmirsīsies. Lai ko mēs darītu, lai kādi notikumi sekotu, bija lieliski, – uzskata Tija. Pirmo reizi mazajos Dziesmu un deju svētkos Limbažos piedalījās arī viņu meitiņa Anda. Skaidrs jau, ka tāpat Kristers nākotnē dancos uz skatuves. Visiem ģimenē patīk būt cilvēkos, tomēr kopīgais mērķis ir attīstīt savu saimniekošanu. A. Legzdiņš spriež, ka uzņēmīgie cilvēki ar laiku izveido labas saimniecības.

Gunita Ozoliņa,

laikraksta “Auseklis” žurnāliste