“Vienmēr gribu būt kustībā!”

Jāmeklē dažādi ceļi, lai nokļūtu pie sava mērķa

Sarunājoties ar koknesieti Laumu Rudzoni, prātā nāk  2017. gada “nevārdam” izvirzītais apzīmējums “pilna laika mamma”, ko jaunās māmiņas bieži lieto  sociālajos tīklos, norādot savu nodarbošanos – 24 stundas diennaktī viņas velta tikai bērnam. Savukārt Lauma, pēc izglītības pedagoģe, pēdējo mēnesi esot trešā bērniņa kopšanas atvaļinājumā, paralēli rod laiku un iespēju pabeigt studijas maģistrantūrā, bet Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Aizkraukles birojā piedalīties mācībās uzņēmējdarbības veicināšanai jauniešiem. Koknesiete uzrakstījusi biznesa plānu par bērnu un jauniešu vasaras nometņu rīkošanu, ar kuru piedalīsies Kokneses novada biznesa ideju konkursā, kā arī LLKC rīkotajā konkursā “Laukiem būt!”.

Dienas darbus rūpīgi saplāno

Pastāstiet, kāda patlaban ir jūsu ikdiena un kā visu paspējat?

Mana diena lielākoties pakārtota bērnu vajadzībām — Megijai ir astoņi gadi, un viņa  mācās I. Gaiša Kokneses vidusskolas 2. klasē, Santai ir pieci gadi, viņa apmeklē Bebru bērnudārzu “Bitīte”, un drīzumā arī dēliņš sāks iet bērnudārzā. Lai pagūtu visu izdarīt, darāmie darbi man vispirms jāsaplāno galvā — ja diena nebūs saplānota, tad tā būs izjukusi. Vienmēr iepriekšējā vakarā vēlreiz pārdomāju — kas rīt par dienu, cikos kuram bērnam kaut kur jābūt, piemēram, vienam ir peldēšanas nodarbības, pārdomāju, kas vēl jāiedod līdzi uz skolu, jāsaplāno, cikos Janci jānoliek gulēt pusdienlaikā, lai varam laikus celties, braukt pēc māsām vai doties citās darīšanās. Tas nav viegli, bet, ja visu saplāno, ir iespējams. Ja ar kaut ko nevaru viena tikt galā, tad vienmēr varu paļauties, ka vīrs izbrīvēs laiku un palīdzēs.

Kā vēl atrodat laiku studijām?

Savus darbus augstskolai rakstu, kamēr Jancis guļ. Kad rakstīju maģistra darbam teorētisko daļu, palūdzu mammai, lai biežāk pie mums atbrauc ciemos, tad viņi abi devās garākās pastaigās, tikmēr es pat četras, piecas stundas sēdēju pie datora un rakstīju. Studijas notiek sestdienās Jēkabpils filiālē, un tad ar bērniem mājās paliek vīrs.

Kas ir dzinulis studēt, vēl kaut ko apgūt un neapstāties pie sasniegtā?

Gribas savu dzīvi piepildīt, lai tā būtu pēc iespējas interesantāka un aizraujošāka. Gribas tiekties pēc zināšanām, kaut ko iemācīties. Man nepatīk vienmuļas lietas, gribas, lai mana dzīve būtu labāka, kvalitatīvāka, tad tāda tā būs arī maniem bērniem. Vienmēr gribas būt kustībā, darīt, atrast arvien kaut ko jaunu. Katras mācības sniedz jaunas zināšanas, tā ir socializēšanās un komunicēšana ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Vienmēr, kad kaut ko iemācos, man šķiet — tas ir tas, kas man patīk, tas, ko es gribētu darīt! Smejos, ka pēc maģistrantūras studijām varētu turpināt arī mācīties doktorantūrā, bet laikam pagaidām pietiks ar maģistrantūru. Ja būtu iespēja studēt  budžeta grupā, tad noteikti to izmantotu.

Lai iepazīst Koknesi!

Kā nonācāt līdz domai, ka jāmēģina veidot pašai savu biznesu?

Dzīvojoties ar bērnu pa māju, sekoju līdzi jaunumiem, skatos, kas interesants notiek apkārt. Domāju, kamēr ir “brīvāks” laiks, kamēr nestrādāju, vajadzētu atrast  interesantus kursus vai mācības. Kokneses novada mājaslapā ieraudzīju aicinājumu pieteikties mācībām LLKC Aizkrauklē. Aizbraucu, painteresējos, man atbildēja, ka mācības būs, ja izdosies nokomplektēt grupu. Tobrīd pie sevis domāju — kaut nokomplektētos, jo man tik ļoti gribējās mācīties!

Kā radās ideja par nometņu rīkošanu bērniem?

To man ieteica un iedrošināja draudzene, bet patiesībā arī pati klusībā kaut kad sen biju domājusi, ka šajā virzienā kaut ko vajadzētu darīt. Mācības šo ideju stimulēja attīstīt, tas bija kā grūdiens, lai to izdarītu. Pirms šīm mācībām man likās, ka sākt savu biznesu ir diezgan vienkārši, bet tagad zinu, ka tas ir laikietilpīgi, sarežģīti, prasa daudz ieguldījumu un laika. Laiks vajadzīgs, lai sakārtotu visas savas idejas, uzrakstītu biznesa plānu, un tas nav tik vienkārši, lai to iesniegtu konkursam. Esmu iecerējusi rīkot nometnes bērniem, lai viņi iepazīst dzīvi Koknesē. Lai paskatās un saprot, ka laukos ir daudz iespēju, ka arī te dzīve ir interesanta. Uz manām nometnēm varētu braukt ne tikai vietējo novadu bērni, gribu arī piesaistīt pilsētniekus, lai viņi ieelpo lauku gaisu un padzīvo dabas tuvumā. Ja man būs laba reklāma, domāju, kāpēc ne, arī no Rīgas bērnus varētu vest uz Kokneses nometnēm.

Kā vērtējat pārējās biznesa idejas, ko iesniedz jūsu biedri?

Idejas bija interesantas un dažādos virzienos, manuprāt, visu var izdarīt, tikai jābūt ļoti lielam gribasspēkam un motivācijai. Pašam tas jāgrib. Nedrīkst nolaist rokas pirmajā neveiksmē, arī es ar to saskāros. Man vajadzēja uzrunāt vietējos uzņēmējus, kas varētu būt mani sadarbības partneri, uzrunājot daži teica, ka atzvanīs, bet neatzvanīja, tad sapratu, ka laikam īsti nav ieinteresēti sadarboties. Bija arī ļoti atsaucīgi cilvēki. Tajā brīdī sapratu, ka nedrīkst apstāties, tikai jāmeklē cits ceļš, lai nokļūtu pie sava mērķa. Mācībās mums bija ļoti labs ilustratīvs  piemērs ar aisbergu — tā neredzamā daļa zem ūdens ir vislielākā, bet visi jau redz vienmēr to daļu, kas ir virs ūdens. Lai līdz tam tiktu, katram jāpārvar  tā  neredzamā aisberga daļa, un novēlu arī visiem saviem mācību biedriem, lai viņiem  izdodas!

Iesākto vienmēr  izdara līdz galam

Kas jums ir lielākais atbalsts, lai varētu tik aktīvi darboties un visu paspēt?

Protams, vīrs Valdis mani atbalsta visos manos darbos un iecerēs, vienmēr varu uz viņu paļauties. Zinu, viņš izbrīvēs laiku un pieskatīs bērnus, aizbrauks uz skolu vai dārziņu, ja vajadzēs, lai gan tobrīd varbūt pašam jādara svarīgākas lietas. Novērtēju to, ka viņš man ļauj darboties, visur iesaistīties un pilnveidoties, jo man šķiet, ka viņam patīk tas, ko es daru. Nesēžu mājās un nečīkstu, ka man nav tā vai tā. Es vienmēr saku — zini, gribu izdarīt to un to, man pašai ir savi sapņi, un parasti, ja  izvirzu mērķi, to arī īstenoju. Kad mācījos, redzēju, kā studiju biedri mācības pameta vidū, es tā nekad nevarētu. Vienmēr visu izdaru līdz galam, man žēl pamest iesākto, kam esmu veltījusi laiku, ieguldījusi naudu, jo par katru skolu maksāju, rakstījusi darbus. Arī bērni mani motivē, jo es gribu viņiem būt piemērs, ka dzīvē nepārtraukti jāvirzās uz priekšu, kaut kas jāsasniedz. Ir bijuši brīži, kad vecākā meita saka: ai, es šodien negribu uz skolu! Tad vienmēr cenšos viņu motivēt, stāstot, ka bez piespiešanās, bez vēlmes iet, darīt un sasniegt nekā nebūs.

Vai pēc visas piepildītās darba dienas vēl kaut kam citam atliek laiks?

Brīvdienās cenšamies visi kopā kaut kur aizbraukt, ziemā — aiziet uz kalnu, pabraukt ar ragaviņām. Koknesē darbojas projekts “Veselīgākā vide visiem”, un ir iespēja apmeklēt ūdens vingrošanas nodarbības, cenšamies tam izbrīvēt laiku un aiziet kopā ar vīru. Lielākā problēma ir tāda, ka nav kam atstāt bērnus, labi, ka līdzās ir draugi, ar kuriem vienmēr var sarunāt. Nespēju sevi iedomāties kā mājsaimnieci. Man gribas vēl kaut kur iesaistīties, ikdienā ļoti vajadzīga komunikācija ar cilvēkiem. Ir brīži, kad gribas kaut kur divatā aizbraukt, jo nevar 24 stundas diennaktī būt tikai bērniem visur pa vidu, vajag kādu atelpas brīdi.

“Man patīk lielas  ģimenes!”

Dēliņam esat devuši vārdu Jānis, kas mūsdienās ir liels retums!

Kad deklarējām dēliņu, dzimtsarakstu nodaļas vadītāja teica, ka aptuveni astoņus gadus nevienam bērniņam vārds Jānis Kokneses novadā neesot dots. Tas bija liels pārsteigums! Kādreiz, domājot, kā varētu saukt manus bērnus, biju izvēlējusies vārdu Jānis, vēlāk ļoti iepatikās vārds Jurģis, bet ģimenes draugiem dēliņš piedzima ātrāk un viņu nosauca par Jurģi. Tad atcerējos, ka es vienmēr esmu gribējusi Jāni, un tā arī notika. Man liekas, ka Jānis ir spēcīgs vārds.

Kā jūtaties kā trīs bērnu māmiņa?

Kokneses novadā daudzbērnu ģimenēm ir apmaksāta ēdināšana bērniem bērnudārzā. Sākumā man bija neērti iet uz sociālo dienestu un to nokārtot, jo neesmu radusi kaut ko lūgt, vienmēr visu esam paši saviem bērniem nopelnījuši. Taču, padomājot, ka tā ir pozitīva attieksme pret daudzbērnu ģimenēm, tagad par šo iespēju priecājos un izmantoju. Novērtēju arī daudzbērnu ģimeņu atlaižu karti, kas sniedz iespēju krietni lētāk braukt sabiedriskajā transportā, un dažādas citas atlaides visā Latvijā. Arī tas, ka bērna kopšanas atvaļinājuma laikā ir iespēja saņemt “māmiņalgu”, manuprāt, ir ļoti pozitīva attieksme pret ģimenēm. Jūtu, ka mūsu valstī arvien vairāk domā, kā atbalstīt ģimenes ar bērniem, un priecājos par to! Pati nāku no trīs bērnu ģimenes, tāpēc esmu pārliecināta, ka ģimenēs vajag vairākus bērnus! Bērniem augot kopā ar māsām un brāļiem, dzīve ir gan krietni interesantāka, gan viņi izaug ar citu domāšanu nekā tad, ja aug vienatnē. Man patīk lielas ģimenes, man patīk, ka svētkos visi var sanākt kopā, apsēsties pie svētku galda un aprunāties.

Pieturzīmes

Ģimenē kopā ar vīru Valdi audzina trīs bērnus — Megiju (8), Santu (5) un Jāni (1,5).

Uzskata, ka ikvienam ir jāatrod savs aicinājums un ceļš, lai varētu veiksmīgi strādāt, attīstīties, mācīties.

Par savējo uzskata darbu ar bērniem.

Ar savu biznesa ideju par nometņu rīkošanu bērniem un jauniešiem piedalīsies gan Kokneses novada biznesa ideju konkursā, gan LLKC rīkotajā konkursā “Laukiem būt!”. Ja izdosies iegūt naudas balvu, to ieguldīs idejas īstenošanā dzīvē.

Lauma Rudzone ar nepacietību gaida savu atgriešanos darbā bērnudārzā “Bitīte”, lai varētu darboties ar bērniem.                                                       

Evita Apiņa,

laikraksts “Staburags”

Foto: Valentīna Beča