Zaļā pārtikas iepirkuma kritēriji

Ar ko Zaļais publiskais iepirkums (ZPI) atšķiras no parastā iepirkuma? To var raksturot Zaļā iepirkuma galvenās pazīmes:

1)     Vajadzību izvērtēšana – vai, ko un vai vispār vajag, rezultātā panākot samazinātu iepirkuma apmēru un ietaupījumu budžetā, nenopērkot nevajadzīgas preces;

2)     Aprites cikla izmaksu analīze – cik prece vai pakalpojums patiesībā maksā, aplūkojot preces vai pakalpojuma izmaksas visā to aprites laikā: sākotnējo cenu, ekspluatācijas izmaksas, radīto atkritumu apsaimniekošanas izmaksas. Tas viss veido budžeta ietaupījumu ilgtermiņā;

3)     Saimnieciski izdevīgākais piedāvājums – piedāvājumu salīdzināšanai un novērtēšanai pasūtītājs var ņemt vērā tādus faktorus kā piegāžu vai līguma izpildes termiņš, ekspluatācijas izmaksas un citas izmaksas, ne tikai sākotnējā cena;

4)     Preču vai pakalpojumu kvalitāte, vides prasību ievērošana (parasti tās veido15–20% no visiem vērtēšanas punktiem) un citi ar līguma priekšmetu saistīti faktori.

Ministru kabineta 2017. gada noteikumi Nr. 353 “Prasības Zaļajam publiskajam iepirkumam un to piemērošanas kārtība” nosaka Zaļā publiskā iepirkuma principus, prasības un to piemērošanas kārtību, kā arī kritērijus, kurus izmanto to preču un pakalpojumu publiskajā iepirkumā, kam Zaļais iepirkums piemērojams obligāti, tai skaitā  pārtikas produktu piegādes un ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem.

Minētie noteikumi akcentē sekojošus ZPI principus pārtikas produktu iepirkšanā:

1)     Produkti atbilst bioloģiskās lauksaimniecības vai nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas, vai tās produktu kvalitātes rādītāju, vai lauksaimniecības produktu integrētās audzēšanas prasībām;

2)     Produkti, kuri nesatur ģenētiski modificētos organismus, nesastāv no tiem un nav ražoti no tiem;

3)     Priekšroka dodama svaigiem un sezonāliem pārtikas produktiem;

4)     Produktus iepērk lielākā iepakojumā vai tādā iepakojumā, kas ir videi draudzīgs, vai kura lielākā daļa ir otrreizēji pārstrādājama, vai kuru pieņem atkārtotai izmantošanai;

5)     izmanto videi draudzīgu piegādi (autotransportu ar EIRO 5 sertifikātu), lai samazinātu vides piesārņojumu ar autotransporta izplūdes gāzēm un ceļa infrastruktūras slodzi, kā arī nodrošinātu maksimāli mazāku attālumu no produkta izcelsmes vietas.

Tāpat arī pasūtītājs var paredzēt tādu pārtikas produktu piegādi, kuru ražošanā nav izmantotas noteikta veida pārtikas krāsvielas.

ZPI kā vienu no valsts prioritātēm akcentē arī citi plānošanas dokumenti un ieteikumi, piemēram, MK noteikumi Nr.172 „Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem” (2012. gads). Tie nosaka augstas kvalitātes produktu piegādes, norādot, ka prioritāri jāizvēlas pārtikas produkti, kuriem izvirzītās kvalitātes prasības atbilst normatīvajiem aktiem par nacionālo pārtikas kvalitātes shēmu vai bioloģiskās lauksaimniecības shēmu.

Būtisks aspekts, kas jāņem vērā – Zaļais iepirkums nepavisam nenozīmē to, ka tas ir vietējo pārtikas produktu iepirkums. Jā, tas to veicina, bet nenozīmē, ka tā tas būs. Veiksmīgi izmantojot saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērijus, ir iespējams dot priekšroku Latvijā ražotai pārtikai. Saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērijos var ietvert, piemēram, cenu, kvalitāti, piegādes laiku, dzīves cikla izmaksas vai vides vērtības. Publisko iepirkumu likums pieļauj ietvert vides jautājumus, kas savukārt ļauj pircējam, t. i., pašvaldībai pieprasīt īsās piegādes ķēdes produktus.

Ilgtspējīgi pārtikas iepirkumi tātad ne vienmēr nozīmē, ka tajos kā piegādātāji ir vietējie ražotāji, bet gan to, ka tiek nodrošināta svaiga, nepārstrādāta un sezonas pārtika.

Kāpēc ir svarīgi atbalstīt tieši vietējo ražotāju?

Vietējās pārtikas atbalsta sistēma ir vietējam pārtikas ražotājam un vietējam iedzīvotājam abpusēji izdevīga sabiedriskā vienošanās, kuras rezultātā iedzīvotājs iegūst viņam vēlamas kvalitātes pārtiku, kas tiek saražota savā teritorijā; komersants iegūst finanšu/nefinanšu investīcijas, kas viņam palīdz uzturēt un attīstīt savu uzņēmējdarbību; vietējā sabiedrība iegūst mazāku atkarību no ārējiem procesiem, kurus tā nevar ietekmēt, tādā veidā nodrošinot  ilgtspējīgāku kopienas attīstību.

Vietējās pārtikas sistēmas atbalsta vietējo ekonomiku. Tās pozitīvi ietekmē apkārtējo uzņēmējdarbību, vienlaikus sniedzot ievērojamu ienākumu avotu vietējiem zemniekiem, tādējādi saglabājot dzīvotspēju daudzām mazām, vietējām lauku saimniecībām. Atšķirībā no lielajām rūpnieciskajām saimniecībām mazas ģimenes saimniecības daudz labprātāk tērē savus līdzekļus par vietējiem produktiem (piemēram, sēklas, lauksaimniecības preces u. c.); turklāt pārtika, kas audzēta, pārstrādāta un piegādāta vietēji (piemēram, vietējam veikalam, kafejnīcai), rada darbavietas un tādējādi stimulē vietējo ekonomiku. Paaugstināta vietējās ekonomiskas aktivitāte un darba vietas rada lielākus  nodokļu ieņēmumus un spēcīgāku ekonomisko bāzi, lai atbalstītu citus uzņēmumus un saistītās institūcijas.

Lielākie šķēršļi Zaļajam publiskajam iepirkumam

Pats lielākais šķērslis Zaļajam publiskajam iepirkumam ir cilvēka domāšana. Būtiskākie iebildumi, lai neveiktu Zaļo iepirkumu, ir:

• Zaļo iepirkumu nevar veikt, jo tas būs dārgi;
• Zaļo iepirkumu nevar veikt, jo tirgū nav attiecīgā piedāvājuma;
• Tas ir ļoti sarežģīti un tam nav jēgas (viens Zaļais iepirkums neglābs pasauli), tādēļ nav vēlēšanās to darīt;
• Ir liels administratīvais slogs, jo ir vairāki mazi līgumslēdzēji;
• Vietējie ražotāji nespēj piedāvāt pietiekamu produkcijas daudzumu;
• Vietējie audzētāji, kuri lielākoties ir mazie uzņēmumi, ne vienmēr var sacensties ar vairumtirgotājiem par līgumiem uz vienlīdzīgiem nosacījumiem.

Jā, daļa no šīm iebildēm tiešām ir pamatota, bet, kā zināms, pilnīgi noteikti neizdosies tas, ko mēs nedarīsim.

Tāpēc visiem ieinteresētajiem ir jāpēta, jāvērtē un jādomā, kā Zaļo iepirkumu veidot tā, lai mēs visi kopā veicinātu situāciju, ka mūsu skolās, bērnudārzos, slimnīcās un pansionātos uz galda būtu garšīgs ēdiens no svaigiem, vietējiem un veselīgiem produktiem!

Inita Krivašonoka,
LLKC Lauku attīstības nodaļas projektu vadītāja