Zilākalna kalumi

Kalšana vienlaikus ir gan skaists, gan arī fiziski smags arods, kurā zināšanas un prasmes jāpapildina visa mūža garumā. Kamēr vieni šī aroda pārstāvji kalšanā izmanto modernās tehnoloģijas – ar gāzi vai elektrību darbināmas krāsnis, citi kalēji ir palikuši uzticīgi tradicionālajām vērtībām, un ēzi, kur karsē dzelzi, kurina ar oglēm, tādējādi saglabājot senatnīguma elpu.

„Zilākalna kalumi” ir metālkalēja Artjoma Burceva sirds darbs – to, ka kļūs par amatnieku, Artjoms zināja jau bērnībā, taču interese par kalšanu parādījās vēlāk – jau apzinātā vecumā, kad kļuva par kalēja palīgu.

– Kā radās labskanīgais nosaukums „Zilākalna kalumi”?

– Esmu no Zilākalna – visu mūžu esmu pavadījis šeit, Zilākalnā. Sākumā uzņēmuma nosaukums bija vienkāršs – „Metāla kalēji”, taču vēlāk pārgājām uz „Zilākalna kalumiem”, lai būtu piesaistīti konkrētai vietai. Darbnīca, kurā strādāju kopā ar vairākiem citiem amatniekiem, atrodas Umurgas pusē, jo Zilākalna tuvumā līdz šim nav izdevies atrast piemērotas telpas – tām jābūt pietiekami plašām, patālu no dzīvojamām mājām, jo kalšana ir samērā trokšņaina nodarbe.

– Kad sākās jūsu aizraušanās ar metāla kalšanu?

– Interese par amatniecību radās jau agrā bērnībā, kad kopā ar brāli palīdzējām tēvam darbā galdniecībā. 3. klasē jau pratu virpot, tā bija mana mīļākā nodarbošanās darbmācības stundās. Tolaik man šķita, ka strādāšu ar koku, taču neredzēju iespējas, kā to realizēt dzīvē. Pilnīgi nejauši, meklējot darbu, atradu piedāvājumu kļūt par kalēja palīgu. Darbs tik ļoti iepatikās, ka sapratu – esmu atradis savu īsto nodarbošanos.

– Jūs piedāvājat arī zirgu apkalšanas pakalpojumus. Vai tie mūsdienās ir pieprasīti?

– Tā kā ikdienā apgrozos kalēju sabiedrībā, šķiet, ka zirgu apkalšana ir pieprasīts pakalpojums, taču, paklausoties cilvēkus no malas, daudzi brīnās, ka kāds to vēl joprojām dara.

Zirgu apkalšana man ir hobijs, ko apguvu, strādājot ārzemēs. Senos laikos zirgs tika vests pie kalēja, jo kalējs, kas kala metālu un apkala zirgus, bija viens un tas pats meistars. Mūsdienās viss notiek operatīvi – kalējs dodas uz stalli, lai uz vietas veiktu apkalšanu – tas zirga saimniekam ir daudz ērtāk.

Salīdzinājumā ar metāla kalšanu darbs ar zirgu ir daudz grūtāks un atbildīgāks, jo ir jāizprot dzīvnieka psiholoģija. Ar zirgiem sāku strādāt vēl pirms aizraušanās ar metālu – sākumā kā jātnieks un zirgkopis, pēc tam sāku braukt peļņā uz ārzemēm, kur citu starp apguvu arī zirgu apkalšanu.

– Kas jūs mudināja atgriezties Latvijā?

– Gribēju dzīvot savā dzimtenē – Latvijā. Strādājot ārzemēs, var iegūt vērtīgu pieredzi, bet nepamet sajūta, ka tiec uzskatīts par otršķirīgu cilvēku. Kad vēl nebiju precējies, šķita, esmu brīvs cilvēks un varu dzīvot ārzemēs, taču viss mainījās – apprecējos un kopā ar sievu Mariju iegādājāmies īpašumu Latvijā, ar ko plānojam saistīt savu nākotni.

- Vai „Zilākalna vara rotas” ir Marijas darinātas?

– Jā, ar to nodarbojas mana sieva Marija. Mēs abi esam mākslinieciskas dvēseles. Marijas dzimtene ir Krievija, un tas, kā iepazināmies, ir atsevišķa tēma, par kuru varētu runāt vēl vairāk nekā par kalšanu.

 – Vai Mariju „atvilinājāt” pie sevis uz Latviju?

– Es viņu nozagu! (smejas – E.U.) Agrāk mūsu vecāki bija tuvi draugi, un Marijas vecāki brauca ciemos pie mums uz Zilokalnu. Bērnībā pāris reizes tikāmies, laiks ritēja, un pusaudža gados saikni atjaunojām – kā jau daudzi jaunieši dara – sākām sarakstīties, nedomājot, ka kādreiz tiksimies. Nu jau ir pagājuši 10 gadi kopš Marija pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

– Kādēļ izvēlējāties dzīvot Latvijā nevis Krievijā?

– Sākumā man bija vienalga, biju arī gatavs palikt Krievijā, bet tagad, atskatoties atpakaļ, saprotam – izvēle palikt Latvijā bija pareizs lēmums. Manuprāt, lai pilnībā iejustos Krievijā, tur ir jāpiedzimst. Latvijā ir vieglāk īstenot idejas un sapņus, īpaši maziem uzņēmējiem. Marija ir iejutusies Latvijā – tekoši runā latviešu valodā, arī tādēļ, ka pēc profesijas ir angļu valodas skolotāja un valodas viņai padodas.

– Kādus kalumu veidus piedāvājat?

– Pilnīgi visu – sākot no vismazākās nagliņas, pakaramā āķīša līdz pat žogiem, balkoniem. Principā jebko, kas klientam ienāk prātā – klients var griezties ar savu ideju un kopīgi atradīsim veidu, kā to īstenot.

– Vai metālkalumi ir pieprasīta prece?

– Grūti teikt, jo kalumi nav pirmās nepieciešamības prece. Sākumā šķita, ka diez vai uzņēmējdarbība „aizies”, jo divus gadus sēdēju bez darba – kalu tikai saviem draugiem un paziņām. Situācija mainījās brīdī, kad sākām piedalīties gadatirgos – jo vairāk apgrozījāmies cilvēkos, jo vairāk par mums uzzināja, sākām saņemt gan lielākus, gan mazākus pasūtījumus. To var uzskatīt par pagrieziena punktu „Zilākalna kalumu” darbībā.

– Vai jūsu darbā ir vērojama sezonalitāte?

– Lai gan aktīvi darbojamies vien nepilnu gadu, varu teikt, ka klientu interese ir vienmērīga. Runājot ar citiem kalējiem, šķita, ka ziemā būs mazāk darba, tomēr rudenī saņemtie pasūtījumi ir nodrošinājuši darbību arī ziemas periodā. Sezonalitāte ir vērojama pavasarī, kad cilvēki sāk rosīties dārzos un vēlas to labiekārtot, pasūtot puķu statīvus, grilus u.c.

– Vai mācekļus arī ņemat?

– Pagaidām vēl neņemu, jo pats vēlos strādāt un mākslinieciski izpausties. Manuprāt, ja kādu nolīgsti, jāstāv klāt un jāseko līdzi, lai ir tāda kvalitāte, kādu uzskati par nepieciešamu. Metālkalēja darbs ir radošs process, tādēļ grūti atrast kādu, kam ir līdzīga gaumes izjūta. Šajā ziņā man ļoti daudz palīdz sieva – gan ar idejām un padomiem, gan atbalstot.

– Vai jūsu darbs atbilst tradicionālajam priekšstatam par kalēju, kas ir viscaur melns?

– Tā kā strādāju ar oglēm kurināmu krāsni, darba dienas noslēgumā tik tiešām izskatos, kā iznācis no ogļu raktuvēm. Modernie kalēji darbā izmanto gāzes krāsnis – nospied podziņu, krāsns iedegas bez jebkādiem dūmiem, taču es vēlos saglabāt senās kalšanas tradīcijas, lai ir vecā ēze, lakta un kalšana tiek veikta ar rokām, ne mehāniski.

– Pašlaik ir populāri tūrisma pakalpojumi, kuru ietvaros amatnieki atver savas durvis apmeklētājiem. Vai esat domājis par šādu pakalpojumu?

– Protams, esmu domājis, bet noteikti tad, kad man būs pašam sava darbnīca, jo pašlaik to īrēju. Vēlos, lai cilvēkiem rastos pareizs priekšstats par kalēja amatu.

– Vai nodarbojaties ar pašlaik populāro nažu izgatavošanu, ar kuru eksportēšanu latviešu amatnieki ir kļuvuši populāri arī Ziemeļamerikā?

– Aukstie ieroči – tā ir atsevišķa tēma, kas mani ļoti saista un interesē, bet jāatzīst, ka tas man vēl ir jāapgūst, un lai to izdarītu, vajadzīgs labs skolotājs. Pirms sāku nodarboties ar metāla kalšanu, bija iecere kā zellim pie kāda meistara apgūt nažu izgatavošanu, taču tā sanāca, ka pievērsos mākslinieciskajai kalšanai, kas izrādījies pareizais virziens, jo ideju un pasūtījumu ir pietiekami. Protams, nākotnē vēlētos arī kādu labu nazi vai cirvi izgatavot.

– Jūsuprāt jaunā paaudze ir ieinteresēta apgūt kalēja arodu?

– Tā kā pie manis vēl nebrauc skolēnu grupas, man par to ir grūti spriest. Valmieras pilsētas svētku gadatirgū biju līdzi paņēmis mazo ēzīti, par ko zēniem bija ļoti liela interese. Rīgas amatniecības vidusskola piedāvā apgūt metālmākslas izstrādājumu modelētāja profesiju, taču, ja interese par kalēja amatu parādās pēc vidusskolas absolvēšanas, ir iespēja kļūt par zelli pie kalēja, kas ieguvis Amata meistara diplomu. Latvijā ir tikai seši šādi meistari.

Atskatoties atpakaļ uz skolas gadiem, nožēloju, ka mazāk uzmanības pievērsu tiem mācību priekšmetiem, kas šobrīd ir ļoti nepieciešami, piemēram, metāla apstrādes tehnoloģijas un ģeometrija – lai izveidotu precīzu priekšmeta formu, jāprot pielietot dažādas formulas. Kalējam noteikti jābūt arī radošai personībai, kurai piemīt mākslinieciskā domāšana, savs stils un fantāzija. Arī zīmēšana ir viens no maniem bērnības dienu hobijiem – tā kā visas šīs manas aizraušanās un intereses ir veiksmīgi apvienojušās vienā profesijā, kas man sagādā prieku.

– Kādas ir jūsu tuvākās ieceres, kas saistītas ar profesionālo darbību?

– Lielākā iecere un apņemšanās ir uz savas zemes uzbūvēt personīgo darbnīcu, taču, lai arī dzīvojam 21. gadsimtā, šo procesu kavē elektrības pieslēguma trūkums, tā ierīkošanai nepieciešami apjomīgi finanšu ieguldījumi. Darbam savā darbnīcā, kas atrodas māju tuvumā, ir vairākas priekšrocības – pats esi sev saimnieks un vari brīvi plānot savu laiku, jo dažkārt nepieciešams strādāt līdz pat vēlai naktij.

Lienīte Priedāja-Klepere, LLKC Valmieras nodaļas Kocēnu novada lauku attīstības konsultante

Elīna Upīte, Kocēnu novada domes jaunatnes lietu un  sabiedrisko attiecību speciāliste

Foto: Eva Eglīte