Lašveidīgo zivju loma Latvijas piekrastes zvejā

Vai lašveidīgo zivju loma Latvijas piekrastes zvejā samazinājusies neatgriezeniski? Kur ir izeja? Atcerēsimies, ka vēl 80. gadu otrajā pusē un 90. gadu sākumā piekrastes zvejnieku darbības komerciālais pamats bija tieši lašu un reņģu zveja, lašu kopējais loms Latvijas piekrastē turējās 70–120 tonnu apjomā.

Latvijas rekorda nozveja – 607 tonnas lašu bija 1990. gadā, kad murdi un tīkli piekrastē deva 188 t un dreifējošo tīklu zveja jūrā no 30 kuģiem – 419 t. Ar 2008. gadu dreifējošo tīklu zveja Baltijas jūrā tika aizliegta, un zveju ar āķu jedām Latvijas zvejas kuģi neuzsāka. Šādu zveju astoņdesmito gadu sākumā veica arī daži Latvijas kuģi, taču drīz to pārtrauca. Mūsdienās lašu zveja ir samazinājusies līdz dažām tonnām gadā (2012. gadā piekrastē, Daugavas grīvā un Ventā kopā 8,4 tonnas), kad tiek domāts „varbūt šodien izdosies kādu roņu nesabojātu lasi noķert...”.

Lilastes zvejnieki 2012. gada 26. aprīlī jūrā ievieto „roņu drošo” murdu.
Diemžēl pēkšņa vētra pēc mēneša šo murdu pilnībā izpostīja.

Lai atbildētu uz sākumā uzdoto jautājumu, pavērtēsim laša un taimiņa nozvejas krituma iemeslus. Vai šo zivju ir mazāk, vai varbūt vairs nav tik izdevīgi tās zvejot, bet varbūt pašu zvejotāju skaits ir būtiski sarucis?

Lašveidīgo zivju krājumu un zvejas stāvoklis

Šajā apskatā koncentrēsimies uz divām nozīmīgākajām lašveidīgo zivju sugām – lasi un taimiņu. Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) Baltijas jūras laša populāciju stāvokli novērtē sešās lašu populāciju grupās, kurās gan upju tipi, gan vides apstākļi, gan lašu migrācijas ir līdzīgas. Atcerēsimies, ka lasim un taimiņam ir ļoti izteikts „mājas” instinkts, un katrā upē mīt sava ģenētiski savdabīga populācija. Latvijas, tāpat kā dienvidaustrumu Igaunijas, Lietuvas un Polijas lašupes iekļaujas vienā, piektajā grupā.

Visu populāciju lašu smolti (mazuļi sudrabošanās stadijā, kas gatavi uzsākt dzīvi sāļūdeņos jūrā) pēc migrācijas uz jūru tur barojas un aug, līdz nārsta gatavības sasniegšanai galvenokārt uzturoties Baltijas jūras centrālajos rajonos. Tur koncentrējās arī zveja ar dreifējošajiem tīkliem (līdz 2008. gadam) un āķu jedām (līdz un pēc 2008. gada). Kopējā visu valstu nozveja Centrālajā Baltijā un Botnijas līcī kopš deviņdesmito gadu sākuma līdz šodienai ir sarukusi aptuveni trīs reizes, no 3,52 līdz 1,06 tūkstošiem tonnu. Tas saistīts gan ar laša krājumu samazināšanos vairāku upju populācijās, gan citiem, jau kopējiem iemesliem: laša kāpuru mirstības būtisku pieaugumu deviņdesmitajos gados saistībā ar slimības M74 sindromu, lašu pēcsmoltu izdzīvošanas kritumu jūras periodā (it sevišķi audzētajiem smoltiem), dreifējošo tīklu zvejas liegumu un daļēju jūras zvejas pārorientēšanos uz āķu jedām, roņu negatīvo ietekmi uz zveju, tirgus ierobežojumiem zivīs konstatētā dioksīnu piesārņojuma dēļ, kuri gan Latvijai ir atcelti kopš 2012. gada, lašu tirgus cenu kritumu sakarā ar norvēģu mākslīgi audzēto lašu konkurenci un ar piekrastes zvejas sarukšanas tendenci vairākās valstīs. Jāsaka gan, ka pāreja uz zveju ar āķiem tajās valstīs, kas jūras zvejā bija jau izmantojušas gan tīklus, gan āķus (Dānija, Polija, Zviedrija, Somija) notika ļoti ātri un jūras zvejas intensitāte strauji atjaunojās.

Lašu populāciju grupas

Tomēr pēdējos gados lašu zvejas intensitāte Baltijas jūrā pakāpeniski pārvietojas piekrastes un upju virzienā: 2012. gadā piekrastes zveja ar murdiem deva jau 45%, un pašpatēriņa amatierzveja, tai skaitā makšķerēšana, – 30% no kopējās nozvejas. No 2013. gada Somija un Zviedrija pārtrauca āķu zveju atklātajā jūrā un pārvieto zvejas intensitāti uz piekrasti un upēm. Zvejas intensitātes samazināšana atklātajā jūrā palielinās uz nārstu migrējošo lašu skaitu, kas veicinās zvejas iespējas Latvijas piekrastē un upēs.

Vēl arvien būtiska nozīme lašu krājumu uzturēšanā Baltijas jūrā ir to mākslīgajai pavairošanai, kas nozvejā dod papildus 30–40%, tomēr audzētavu lašu proporcija nozvejā pēdējos gados pamazām samazinās. Ik gadu lielākoties Zviedrija, Somija un Latvija jūras resursus papildina ar upju grīvu rajonos vai tieši jūras piekrastē izlaistiem 4–5 miljoniem lašu smoltu, plus vēl aptuveni trīs miljoni kāpuru un mazuļu dažādās citās attīstības stadijās tiek izlaisti upēs. Latvijas audzētavas gadā izlaiž 0,6–0,7 miljonus lašu smoltu un mazāk par miljonu uz jūru vēl nemigrējošu lašu mazuļu.

Zinātniskā institūta „BIOR” veiktā regulārā lašu mazuļu uzskaite desmit Latvijas lašupēs liecina par Salacas dabiskās lašu populācijas labo stāvokli kā efektīvas resursu izpētes, zvejas regulēšanas un vides aizsardzības rezultātu. Mazuļu blīvums Salacā ir ievērojami lielāks, nekā citās lašu dabiskā nārsta upēs Austrumbaltijā.

Nozvejas statistikai ir nozīmīga loma, vērtējot zivju krājumu un zvejas intensitātes izmaiņu tendenci. Pēc ICES aprēķiniem nereģistrētā (tai skaitā nelegālā) nozveja un zivju izmetumi (neizdzīvojošas mazizmēra zivis āķu zvejā un roņu bojātās zivis murdos), visas Baltijas jūras mērogā ir aptuveni 33%, salīdzinot ar oficiālo nozveju. Jāatzīst, ka Latvijas piekrastes zvejā izmestā roņu sabojāto lašu un taimiņu loma daļa ir tuva pusei no faktiskās nozvejas. Savukārt Zviedrijas piekrastes zveja ir piemērs tam, ka, ieviešot „roņu drošos” murdus un elektroniskās iekārtas roņu atbaidīšanai, sabojāto zivju izmetumi ir krasi samazinājušies līdz 1,3%.

Izstrādāti priekšlikumi lašu pārvaldībai

Lai nodrošinātu lašu resursu ilgtspējību, sabalansētu lašu krājumus arī „novājinātajās” populācijās vai atjaunotu izzudušās populācijas (iemesli dažādi – pārāk intensīva zveja, vides degradēšanās nārsta upēs, migrāciju barjeras upēs, populāciju ģenētiskā „piesārņošana” ar mākslīgi audzētajiem lašiem u.c.), Eiropas Komisija ir izstrādājusi priekšlikumus Baltijas laša krājumu pārvaldības ilgtermiņa plānam, kas patlaban nodoti izskatīšanai. Kāds būs šī plāna īstenošanas rezultāts, rādīs dzīve, bet ir skaidrs, ka tas būtiski ietekmēs arī lašu mākslīgās atražošanas politiku Latvijā.

Līdz plāna ieviešanai saglabājas esošie Eiropas Savienības noteiktie regulējumi – ikgadējas kopējās pieļaujamās nozvejas un valstu nozvejas kvotas, zvejas liegumu laiki, minimālais zvejas izmērs, kā arī nacionālie lašu zvejas noteikumi. Lašu nozvejas kvotas izpildē Latvijai ir viszemākais rādītājs starp Baltijas jūras valstīm (tikai 6,7%), un tas norāda, ka mums ir liela neizmantotu zvejas iespēju rezerve piekrastē un makšķerēšanā. Šeit gan jāņem vērā, ka Latvijas kvota lašu zvejai (13% no kopējās lašu pieļaujamās nozvejas Baltijas jūras Galvenajā baseinā un Botnijas līcī, tas ir, 1.–5. populāciju grupu kopai), pateicoties valsts ieguldījumam lašu resursu mākslīgajā atražošanā, ir ceturtā lielākā starp Baltijas jūras valstīm (Zviedrijai – 28%, Somijai – 26% un Dānijai – 20%). Šo rezervi mūsu valsts daļēji izmanto, ar citām ES valstīm apmainot lašu kvotas daļu pret kādas citas Latvijai rūpnieciski nozīmīgas sugas papildus zvejas iespējām Baltijas jūrā. Latvija 2012. gadā 6000 gabalu lašu nozvejas iespējas apmainīja ar Somiju pret papildus brētliņas kvotu un 2013. gadā šādu apmaiņu turpināja. Jāatzīmē, ka kopējā 2012. gada lašu nozvejas kvota Baltijas jūras Galvenajā baseinā un Botnijas līcī ir izzvejota par 90,5%, kas rāda, ka atšķirībā no Latvijas citās valstīs lašu zveja ir rentabla un zivsaimniecībā nozīmīga.   

Taimiņu izplatība un arī zveja ir izteikti lokāla, vairāk piesaistīta jūras piekrastei un upēm. Lielākie taimiņa krājumi ir Baltijas jūras Galvenā baseina upēs. Latvijā taimiņa populācijas ir 20 upēs, kuras veido gan dabīgā nārsta, gan audzētavu izcelsmes zivis. Lielāko taimiņa smoltu produkciju dod Salaca, Gauja un Venta.

Latvijas nozveja pēdējos gados ir 4–6 t, neliels nozvejas pieaugums bija 90. gados līdz 10–18 tonnām, kas sakrita ar pieaugumu arī Baltijas mērogā šajā periodā. 

Taimiņa tāpat kā laša krājumus papildina ar mākslīgi izaudzētajiem mazuļiem. Taimiņa smoltu visu valstu izlaidums upju grīvās vai jūras piekrastē 2012. gadā, līdzīgi kā iepriekšējos gados, bija 3,3 miljoni, tajā skaitā Galvenajā baseinā 1,9, Somu līcī – 0,3 un Botnijas līci – 1,1 miljons. Papildus tam aptuveni 9 miljoni ikru, kāpuru vai mazuļu tika izlaisti upēs. Latvija savas taimiņa populācijas pēdējos trīs gados ir papildinājusi, upju grīvās izlaižot 150–270 tūkstošus viengadīgu smoltu gadā, un papildus upēs izlaisti arī 75–270 tūkstoši cita vecuma mazuļu.

Tā kā taimiņa mazuļi aug un nobriest piekrastes zonā, šī suga ir jutīga pret nenobriedušo zivju izzveju dažādos piekrastes zvejas rīkos. Nārstam nobriedušo taimiņu zvejas laiki un rīki pamatā sakrīt ar lašu zveju.

Kāda rīcība ir nepieciešama?

Pamatojoties uz lašveidīgo zivju krājumu tendencēm un Latvijas nozvejas rādītājiem, kā arī uz citu valstu pieredzi, var secināt, ka, neatrisinot roņu negatīvās ietekmes mazināšanas jautājumu, Latvijas piekrastē lašveidīgo zivju zveja nīkuļos, arvien vairāk jauniešu to pametīs, samazināsies ar zveju saistīta nodarbinātība un tradīciju saglabāšanas iespējas.

Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) 2014.–2020. finansēšanas periodā arī Latvijas Rīcības programmas zivsaimniecības attīstībai pasākuma „Zvejas ietekmes uz jūras vidi ierobežošana un zvejas pielāgošana sugu aizsardzībai” ir plānots atbalsts piekrastes zvejniekiem zvejas rīku uzlabošanai un aprīkošanai aizsardzībai pret roņu nodarītajiem postījumiem. Valsts zivsaimniecības sadarbības tīkla kopā ar zvejniekiem un zinātnisko institūtu „BIOR” 2012. un 2013. gadā organizētie demonstrējumi, Latvijas zvejnieku pieredzes apmaiņas braucieni pie Zviedrijas un Somijas zvejniekiem un citu valstu pieredzes izpēte parādīja „roņu drošo murdu” un atbaidīšanas iekārtu ieviešanas problēmas, pie kuru risināšanas vēl jāstrādā. Iegūtā informācija dod pamatu atbalsta plānošanai. Šeit ir ļoti svarīgi atzīmēt, ka atbalsts nepieciešams ne tikai jaunu iekārtu („roņu drošu” murdu, elektronisko atbaidītāju u. c.) iegādei, sagatavošanai un uzstādīšanai, bet arī jau esošo tradicionālo zvejas rīku pielāgošanai, jo tikai jaunu un jau gatavu iekārtu iegāde mūsu zvejniekiem būs sarežģīta vai pat neiespējama to lielo izmaksu dēļ, pat ņemot vērā EJZF atbalsta intensitāti līdz 70%. Piemērs ir Igaunija, kas jau Eiropas Zivsaimniecības fonda ietvaros 2007.–2013. gadā saviem zvejniekiem sniedza atbalstu viņu tradicionālo murdu pārbūvei „roņu drošajā” variantā, kas ievērojami palētināja zvejnieku izmaksas. Noteikti vajag izmantot Igaunijas, Somijas un Zviedrijas iepriekšējā perioda pieredzi atbalsta nosacījumu un kontroles kritēriju izstrādē un īstenošanā.

Lētāk iekārtas varētu iepirkt kooperējoties

Nedaudz vienkāršas „ekonomikas”. Ja 2012. gada Latvijas lašu nozveja bija 8,4 tonnas un taimiņa – 5 tonnas, tad pie vidējas svaigu, neķidātu lašu pirmās pārdošanas cenas 4–7 eiro/kg (WGBAST 2013), pieņemot, ka lašu un taimiņu cena ir līdzīga, visas šo zivju nozvejas vērtība līdzinātos 53,6–93,8 tūkst. eiro, no kā būtu jāatskaita zvejnieku darba samaksa, degviela, zvejas rīku, laivu un dzinēju amortizācija, citi materiāli un citas pastāvīgās izmaksas. Ja pieņemam, ka pusi loma zvejnieks zaudē roņu dēļ, iznāk, ka 2012. gadā to piekrastes zvejnieku, kuri vēl turpināja lašveidīgo zivju zveju, zaudējumi tikai attiecībā uz lašu un taimiņu zveju bija vismaz 54–94 tūkstoši latu (nerēķinot roņu dēļ pārtraukto zveju vai uz citām, sliktākām vietām pārvietoto zveju). Cik zvejas firmu cik „roņu drošo” murdu varētu iegādāties, ja tāda murda cena, pieņemsim, ir aptuveni vismaz 10 tūkst. eiro un zvejnieku līdzfinansējums vienam murdam nepieciešams 30% jeb 3 tūkst. eiro, turklāt atbalsta naudu zvejnieks saņemtu tikai pēc murda iegādes? Lētāk iekārtas varētu iepirkt kooperējoties, teiksim, ar Latvijas Zvejnieku federācijas līdzdalību. Situācija būtu pavisam citāda, ja atjaunotos normāla lašu piekrastes zveja, kā tas ir panākts Zviedrijā un Somijā, ieviešot „roņu drošos” murdus. Tad savus ienākumus piekrastes zvejnieki varētu ievērojami palielināt, kooperējoties zivju pirmapstrādē – ķidāšanā, filetēšanā, vai pat kūpināšanā.

Šai apskatā nepieskāros jautājumam par ierobežotu pelēkā roņa skaita regulēšanu kritiskās roņu postījumu vietās, kā tas notiek Zviedrijā un Somijā. Arī Igaunijā pelēkais ronis kopš 2010. gada ir atkal iekļauts medījamo dzīvnieku sarakstā. Informācija par roņu skaita regulēšanas efektivitāti ir pretrunīga, un šāds pasākums var būt tikai kā papildinājums augstāk minētajiem tehniskajiem līdzekļiem. Turklāt roņu medības ir sabiedriski ļoti jutīgs jautājums. Arī ierobežotu roņu medību jautājumā būtu nepieciešama cieša kooperācija ar kaimiņvalstīm un viņu pieredzes izmantošana. Kāpēc Igaunijas pelēkā roņa pārvaldības plānam nevarētu pievienoties arī Latvija, ja pie Igaunijas ir šo roņu populāciju vairošanās vietas, bet Latvijas piekrastē tiem klāts pusdienu galds?

Māris Vītiņš, zivsaimniecības eksperts

Foto: Māris Vītiņš

Rakstā izmantotie literatūras avoti:

• Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmata 2013, 17. gads, 203 lpp.
• ICES advice. 8.4.13. Ecoregion Baltic Sea. Stock Salmon in Subdivisions 22–31 (Main Basin and Gulf of Bothnia), May 2013, 24 pp.
• ICES advice. 8.4.16. Ecoregion Baltic Sea. Stock Sea trout in Subdivisions 22–32 (Baltic Sea), May 2013, 2 pp.
• ICES. 2013. Report of the Baltic Salmon and Trout Assessment Working Group (WGBAST), 3–12 April 2013, Tallinn, Estonia. ICES CM 2013/ACOM:08. 334 pp.