Lauberes puses siera tradīcijas

Latviešiem, neskatoties ne uz kādiem Eiropas ierobežojumiem attiecībā uz benzopirēna līmeni, vienmēr ir padevušies un garšojuši kūpinājumi. Visiem pazīstama kūpināta gaļa un gardās zivis, ko pērkam jūras krastā no zvejniekiem, bet vai esat pagaršojuši mājās kūpinātu sieru? Arī Daiga Torbejeva no Lauberes pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības “Saliņas”  vēl pirms vairākiem gadiem neko daudz par siera kūpināšanu nezināja, toties tagad tā ir neatņemama viņas ikdienas daļa.

Dzimusi Jumpravā, augusi un skolojusies Birzgalē, Daiga Torbejeva nu jau ilgus gadus uzskata sevi par lauberieti, jo tieši ar Ogres novada Lauberes pagastu ir cieši saistīts viņas darbs, brīvais laiks un arī ģimenes dzīve. Kad dzīves līkloči viņu ieveda Lauberē, ģimene mitinājās dzīvoklī, tomēr pamanoties turēt divas govis. Daigas profesionālā darba gaitas aizsākās toreizējā Lauberes bērnu namā. Straujš ceļa pagrieziens notika 2000. gadā, kad no dzīvokļa bija iespēja pārcelties un sākt pa īstam darboties saimniecībā ar plašām pļavām un lopiņiem.

Dibina zemnieku saimniecību “Saliņas”

Ģimene ienāca lauku mājā, kur dzīvo arī tagad. To gan nācās dalīt ar esošajiem vecāka gadagājuma saimniekiem, kuri vēlējās nodot savu saimniecību labās rokās, bet vispirms kārtīgi novērtējot, cik čaklas šīs rokas būs. Tā nu piecus gadus visi sadzīvoja vienā saimniecībā (ar vienošanos par izpirkuma tiesībām), kad ar aizdevuma palīdzību mājas beidzot nonāca ģimenes īpašumā, vecajiem saimniekiem dodoties dzīvot pie saviem bērniem. Un 2005. gadā tika reģistrēta zemnieku saimniecība “Saliņas”, kuras zinošākai vadīšanai Daiga Torbejeva apguva LLKC piedāvāto lauksaimniecības pamatkursu Ogrē, tur radās arī tālāka doma par saimniekošanas turpināšanu bioloģiski. Dzīves grūtības “Saliņu” saimnieci nekad nav baidījušas, jo, aizvien turpinot strādāt algotajā darbā, viņa tomēr paspēja saimniekot laukos, kā arī atvēlēt brīvo laiku hobijam. Tajā pašā zīmīgajā 2000. gadā Lauberē tika dibināts vidējās paaudzes deju kolektīvs “Lustīgais”, kura rindās Daiga dejo no dibināšanas brīža līdz pat šodienai. Kopā ar savu kolektīvu pabijusi vairākos Dziesmu un deju svētkos, vieni no tiem īpaši palikuši atmiņā ar to, ka nācās abiem ar vīru katru vakaru pēc priekšnesumiem braukt uz mājām, nevis palikt nakšņot kopā ar pārējiem dejotājiem, jo kuru katru dienu bija cūku mammai gaidāmi sivēniņi.

Grūtības nekad nav baidījušas

Dzīve iegrozījās tā, ka Daiga palika viena ar bērniem. Viņas ikdiena nu sākās pavisam agros rītos, jo katru dienu bija jāizslauc četras govis, ko darīja ar rokām, un jau sešos no rīta  bija jābūt uz ceļa, līdz kuram 20 minūšu gājiens ar smagajām piena kannām ķerrā, lai sagaidītu piena mašīnu. Tad sekoja 35 minūšu ceļš ar kājām uz Lauberi, kur astoņos sākās darbs bērnu namā, no kura nākušas arī abas ģimenē uzņemtās audžumeitas, kuras kopā ar Daigas bērniem vēlāk bija neatsverami palīgi ikdienas darbos saimniecībā ar govīm, cūkām, aitām. Savulaik saimniecībā bijušas pat 30 līdz 50 aitas un jēri. Nu jau visi bērni lieli un savā dzīvē, tomēr joprojām palīdz mammai saimniecībā, visbiežāk dēls, kurš savu dzīvi arī saistījis ar Lauberi, un plānots, ka vēlāk pārņems saimniekošanu.

Pārtop par gaļas lopu saimniecību

Sākoties piena cenu straujam kritumam, radās doma sākt piena govis sēklot, lai gūtu papildus ienākumus ar gaļas šķirnes krustojumu teļiem. Tā pavisam dabiski piena saimniecība pamazām pārtapa gaļas lopu saimniecībā, nu vairs netiek slaukta neviena govs. Šobrīd “Saliņās” ir viens tīršķirnes Šarolē bullis, kā arī 15 jauktas šķirnes govis un teles, kurām pavisam nesen jūnijā sadzimuši mazie teliņi, viens pat kā papardes zieds pašā Jāņu naktī. Gandrīz varētu saukt par Jānīti, bet saimniece nekad nedodot teļiem cilvēku vārdus.

Ar gaļas lopiem tomēr arī lielo naudas žūksni sapelnīt neizdodas, jo pastāvīgi jāiegulda vecās tehnikas uzturēšanā un jaunas iegādē, lai saimniekotu efektīvāk un bez dīkstāves. Te liels atbalsts ir bijusi finanšu institūcija “Altum” un Lauku atbalsta dienesta Mazo lauksaimnieku projekts, ar kura finansējuma palīdzību gadu gaitā ir iegādātas teles, piekabe siena un malkas vešanai, ruļļu prese, gan īpaši vajadzīgais sprosts asins analīžu ņemšanai lopiem. Bez tā analīžu paņemšana kļūst par gandrīz neiespējamu misiju, savukārt bez analīzēm saimniecībā tiktu slēgta lopu kustība, kas nozīmē, ka tajā nevar ne ienākt, ne iziet neviens lopiņš – nav iespējas pārdot lopus, kuri jau jārealizē.

Pienu siera ražošanai iepērk

Atgriežoties pie šī stāsta sākuma, sieru savai ģimenei z/s “Saliņas” saimniece sākusi gatavot jau diezgan sen, kad kāda sieviete Lauberē pastāstījusi gardu recepti ar pievienotu etiķi. Aptuveni pirms pieciem gadiem mājās ražoto sieru sākusi piedāvāt arī citiem cilvēkiem – sākumā draugiem un paziņām, bet, kad pieprasījums palielinājās ārpus tuvāko cilvēku loka, reģistrēja savu darbību oficiāli PVD. Sākumā gatavoja tikai svaigo sieru, bet, tā kā vietējos tirdziņos parādījās diezgan liels piedāvājums ar līdzīga tipa sieriem, nācās vairāk piedomāt, kā piesaistīt klientus. Tā radās doma sieru kūpināt. Tas sākumā notika paštaisītā kūpinātavā, bet pagājušā gadā no siera pārdošanas nopelnītā naudiņa tika ieguldīta jaunas kūpinātavas iegādē. Pašiem vairs piena govju nav, tāpēc pienu iepērk no citas Lauberes pagasta piensaimniecības “Krūklēni”. Pamatā produkcija tiek realizēta dažādos tirdziņos – regulāra tirgus diena ir piektdiena, kad no rīta Daiga ir sastopama Madlienā, un pēcpusdienā Tīnūžu apļu tirgū, kur ir izveidojies savs pastāvīgo pircēju loks, tāpēc piektdienas ir svarīgas darbdienas ar atbildību pret siera mīļotājiem. Īpaši daudz siera top uz dažādiem svētkiem, un, protams, visvairāk tradicionāli uz Jāņiem. Sieru pasūta arī uzņēmumi kā cienastu un korporatīvās dāvanas saviem darbiniekiem un klientiem. Sākotnēji hobijs nu siera gatavošana ir kļuvusi par nozīmīgu papildu ienākumu avotu, kas rada patiesu prieku.

Darīt tīkamus darbus

Tā nu Daiga patlaban ir kaut kur pa vidu starp algoto darbu sociālajā centrā, lauksaimniecības vadīšanu, siera siešanu, dejošanu un savu kuplo ģimeni, ko nu jau papildinājis prāvs mazbērnu pulciņš, kuru ciemošanās reizēm izveidota aktīvo spēļu zona saimniecības pagalmā. Ir sajūta, ka atrasta īstā vieta gan mazajā Lauberes pagastā, gan sirdī, darot tai tīkamus darbus.

Elīna Masteiko,
LLKC Ogres biroja uzņēmējdarbības konsultante

Foto: personīgais arhīvs un Elīna Masteiko