Vulkānzemē prot runāt “ vienā valodā”, skatīties vienā virzienā un strādāt kopā

13. Aprīlis 2022.

GalerijaPrint

Dzīvē reizēm notiek kā filmu sižetos, daudzi noteikti zina komēdiju “Neticamie itāliešu piedzīvojumi Krievijā”, tur viens no galvenajiem varoņiem piedalās modes skatē un demonstrē bikses, kuras, kā stāsta komentētāja, ar vieglu rokas vēzienu pārvēršas par šortiem, bet rāvējslēdzējs ir iesprūdis, un nekas tur nepārvēršas. Mums gluži tāpat, sākotnējais plāns pirms diviem gadiem, doties uz Beļģiju, nenotika visiem zināmu iemeslu dēļ, tika mēģināts ar vieglu roku pārvērst par braucienu uz Austrijas Vulkānzemi laikā pirms Ziemassvētkiem. Tomēr arī mūsu “rāvējslēdzējs” iestrēga Austrijas valdības izziņotajā mājsēdē. Un nu, no 21. līdz 25. martam, mēs beidzot devāmies ilgi gaidītajā braucienā. Austrijas Vulkānzeme ir viens no visiecienītākajiem pieredzes apmaiņas braucienu gala mērķiem, un visiem jāpiekrīt, ka arī vispiepildītākais ar jaunām idejām un pozitīvām emocijām. Tāpēc šoreiz vairāk par emocijām saistībā ar redzēto un piedzīvoto Štīrijā.

Uzreiz jāsaka, ka emocijas bija tikai un vienīgi pozitīvas. Tikai par mūsu pirmo apmeklējuma mērķi, bioloģiskās šokolādes manufaktūru “Zooter”, tika izteikta neīsta neapmierinātība. Tur viss izdomāts un tiek darīts tā, lai apmeklētājs viņu “šokolādes teātrī” iegūtu pēc iespējas plašāku priekšstatu par viņu produktu, bet, ak vai, neviens cilvēks nav spējīgs izgaršot visu piedāvājumu, un viegli apjūk burvīgo garšu un smaržu jūklī, bet gribas vēl un vēl. Tomēr ar sajūsmu jāvērtē milzīgais vienas ģimenes darbs, kuri ir radījuši, iespējams, vienu no dārgākajām šokolādēm pasaulē, bet viennozīmīgi arī daudzveidīgāko un gardāko.

Nākamajā dienā apbrīna jau no paša rīta tiek Feldbahas mēram un plānošanas reģiona vadītājam Josefam Oberam, kurš ir visa šī, gribas teikt brīnuma, ko sauc par Vulkānzemi, idejiskais tēvs un lielā darba uzsācējs un virzītājs uz priekšu. Nav noslēpums, ka bieži šādas oficiālās tikšanās ir kā “ķeksītis” pasākumā, tikai ne atrodoties šeit. Ir interesants stāsts par idejas rašanos, tās attīstību, regulāru padarītā kontroli un jaunu plānu zvirzīšsanu un attīstīšanu, ne mirkli neapstājoties pie sasniegtā. Lai jebkurš, kurš ierodas uz tikšanos ar mēru, uzreiz redzētu padarītos darbus, prezentāciju telpā pie sienas ir izvietots informatīvais materiāls par iepriekšējos gados sasniegto un katram tiek arī grāmata par to, ko ieraudzīt, izgaršot un izbaudīt, atrodoties šeit. Uzzinām arī par pēdējo gadu jaunumu “66 ceļu”, kurš radīts, lai tūristi vieglāk varētu orientēties vietējā piedāvājumā, un tas darbojas!

Uzreiz pēc mērijas apmeklējuma dodamies lūkot vietējo alus un viskija ražotni “Lava Bräu”, tur īpašnieks Romans Šmits mūs pārsteidz ar daudzām filozofiskām atziņām par dzīvi. Viņā runā sajūtam lielu līdzību ar Feldbahas mēra Josefa Obera stāstīto un saprotam, ka darbojas tas, ka vietējie uzņēmēji regulāri tiekas, kopā risina daudzus jautājumus un kopā plāno reģiona attīstību un arī pie šiem lēmumiem pieturās. Ļoti simpātiska ir tieši šī darbošanās kopā un savu produktu dažādošana ar citu ražoto produktu izmantošanu. Esot alus darītavā, pamanām, ka šeit tiek ražots arī alus no rīsiem, un tikai dažas dienas vēlāk uzzinām, ka šajā reģionā ir uzsākta rīsu audzēšana un tieši no šiem rīsiem ir tapis alus, kas “atver čakras”, tā rakstīts uz etiķetes.

“Vulkano” – uzņēmums ar gaisā kaltētā šķiņķa ražošanu pārsteidz ar spēju senu gaļas saglabāšanas veidu pārvērst ekskluzīva produkta radīšanā un, kā vienmēr, veiksmīgi izstāstīts stāsts gan par laimīgo cūciņu, gan par četriem gadalaikiem, kas līdzdarbojas gaļas sagatavošanā. Un kas gan būtu stāsts bez produkta degustācijas, tas ir visiedarbīgākais produkta reklāmas veids. Visiem garšo, to apliecina arī pirkumi.

Jau braucot pa Štīrijas ceļiem, pamanām daudzus plūškoku dārzus un tad apmeklējam “Obsthof Chiristandl”, kur saimnieko Johana Kristandla, kura viena no pirmajām kopā ar ģimeni iesaistījās Vulkānzemes aktivitātēs, sākot ražot savus produktus un sadarbojoties ar citiem. Viesojoties šeit, uzdodam daudz jautājumus un sajūsmināmies, ne tikai par izkopto dārzu, pašu izprojektēto un uzbūvēto pārstrādes cehu un produkcijas garšu, bet arī skatu, kas paveras no saimniecības uz Feldbahas pilsētu.

Vienkārša un ideāla, tā gribas teikt par Lauksaimniecības skolu “Fachschule Hatzendorf”, šajā nelielajā skolā mācās apkārtnes jaunieši, tie, kuri nolēmuši saistīt savu dzīvi ar lauku darbiem. Saprotama ir sistēma, ka visi mācās visu skolā piedāvāto programmu. Pirmajā mācību gadā veltot 70 procentus laika teorijas apguvei, bet pēdējā kursā jau tāds mācību laiks tiek veltīts praksei. Ikviens iemācās galdniecības darbus, metālapstrādi, gaļas un piena pārstrādi, maizes cepšanu, mežsaimniecības un dārzu kopšanas darbus, tāpat iemācās šaut, lai varētu medīt, un arī makšķerēt, lai velti nesēdētu pie ūdens nenoķerot lielo zivi. Tas viss un arī apkopt liellopus, cūkas, aitas, vistas un lietot moderno lauksaimniecības tehniku ir jāiemācās skolas audzēkņiem, lai kļūtu par īstu saimnieku. Arī skola ir iesaistījusies reģiona kulinārijas aktivitātēs un katru piektdienu skolas veikaliņā, kur arī pašiem audzēkņiem ir jābūt pārdevējiem, var iegādāties nedēļas laikā saražoto. Kā jaunums tiem, kuri nevar ierasties, lai iepirktos piektdien, pie skolas ir uzstādīts pašapkalpošanās automāts – “veikaliņš”. Emocijas, braucot prom no skolas, – esam diezgan satraukti, jo redzētais liek uzdot jautājumu, kāpēc pie mums netiek tā organizētas mācības arodskolās, jo visdrīzāk jaunieši 14 gadu vecumā nemaz īsti nezina, ko viņi grib mācīties, bet te tiek dota iespēja iemācīties dažādas prasmes un atrast sev piemērotāko.

Mums ir iespēja apmeklēt mārrutku saimniecību “Tappauf”, kuru pārvalda Francis Tapaufs ar savu ģimeni. Starp citu, saimnieku dēls ir absolvējis iepriekš pieminēto lauksaimniecības skolu. Visvairāk tieši praktiskas lietas gribam uzzināt. Latvietim mārrutks arī nav svešs, bet mūsējie nez kāpēc neizaug tik slaidi. Pieņēmums, ka šeit ir kāda īpaša mārrutku šķirne, netiek apstiprināts, galvenā atšķirība ir pielietotajā audzēšanas tehnoloģijā un visparastākā mārrutka sakne izaug drukna un slaida. Lai atvieglotu produkcijas realizāciju, saimniecībā ir izveidots veikaliņš, par kuru ir atbildīga saimniece, bet tas nenozīmē, ka viņa tur ir pārdevēja. Saimniece tikai uzrauga, lai veikaliņā netrūktu preces, bet pats veikals ir pašapkalpošanās, kas balstīts uz savstarpēju uzticību. Veikaliņā, tāpat kā jebkurā mūsu apmeklētajā saimniecībā, tiek piedāvāts arī citās Vulkānzemes saimniecībā ražotais. Pie saimniecības apmeklējuma ieguvumiem noteikti jāpiemin kulinārais baudījums – Štīrijas mārrutku zupa pirmajā brīdī šķiet neiespējama, bet izrādās ļoti garda un prasās pēc vēl.

Relaksējoša ir tikšanās ar vienu no ābeļu dārza īpašniekiem un ābolu vīna ražotājiem Johanu Freidi, kurš sastāv saimniecību kopuzņēmumā “Caldera”, ar cieņu pret to, ko viņš dara, saglabājot vecos ābeļdārzus un senās tradicionālās ābeļu šķirnes, kas lieliski noder vīna un nu jau arī ābolu sulu ražošanā, jo ir radies pieprasījums. Nevar ignorēt to, ka apmeklētāji ierodas kopā ar bērniem. Lai mums Vulkānzemē pilnīgi viss neliktos ideāli, mūsu pavadonis Vulkānzemē Mario, rāda uz koku stādījumiem, kuri neizskatās īsti labi, viņš stāsta, ka ir bijis projekts, lai daudzas nogāzes apstādītu ar vērtīgajiem valriekstu kokiem, bet šis pasākums praktiski ir izgāzies, jo valrieksti šeit aug negribīgi. Veltīgi iztērēti līdzekļi.

Saulainā pievakarē apmeklējam uzņēmuma "Junga Wilden" vienu no dalībniecēm Kristu Vonišu. Viņa saimniecību “Gemuse H”, kurā tiek audzēti dārzeņi, ir pārņēmusi no vecākiem, pēc tam, kad beigusi lauksaimniecības skolu un ieguvusi dārzeņu audzēšanas meistares kvalifikāciju. Nevar teikt, ka saimniecība izskatās moderna, šeit jauni ieguldījumu tiek rūpīgi pārdomāti, tāpēc ir ieguldīts pirmkārt svarīgajā – ir izveidota laistīšanas sistēma lauka dārzeņiem un, piesaistot ES atbalsta finansējumu, izbūvēta segta kūtsmēslu glabātuve, kur nopirktie kūtsmēsli nav pakļauti klimata iedarbībai un nezaudē kvalitāti. Esam izbrīnīti par dārzeņu daudzveidību, kas šeit tiek audzēti, jo sākotnēji šī saimniecība ir bijusi pazīstama kā tomātu audzētāja, tagad būtu vieglāk pateikt, kas netiek audzēts. Jau iepriekš esam dzirdējuši, ka galvenie palīgi ražas novākšanas laikā ir viesstrādnieki no Slovēnijas, un arī šeit tie ir galvenais darbaspēks bez pašu ģimenes. Mēs gribam arī zināt, kā darbojas” Junga Wilden” kopiena. Tiekam atkal pārsteigti ar produkcijas realizācijas veidu, pilnībā uzticoties pircējam. Ir izveidoti kioski, kuros nav pārdevēja, ir tikai produkcija, cenu lapas un iespēja pašiem norēķināties. Tiek arī veidotas produktu piegādes, bet galvenais, notiek dalībnieku starpā apmaiņa ar produktiem, kuri nepieciešami pasūtījuma nokomplektēšanai. Apbrīna, tā ir emocija par to, cik daudz pacietīga darba un zināšanu tiek ieguldīts izaugsmei.

Vulkānzemē ir bioloģiski audzētas puķes, Margrita de Kolle savu darbību sākusi pirms 15 gadiem, izveidojot saimniecību “Wom Hogel”. Saimniecība apkārtnē ir ļoti populāra, te var iegādāties ziedus un dažādas ziedu kompozīcijas no grieztajiem un arī visu sezonu kaltēto ziedu veidojumus. Lai vēl vairāk piesaistītu apmeklētājus savai saimniecībai, Margarita pēdējo trīs gadu laikā ir realizējusi vērienīgu projektu. Izbūvējusi siltumnīcu, kura nav paredzēta ražošanai, bet gan kalpo kā kafejnīca, kura iekārtota ar dzīvajiem augiem, puķēm un dažādām sauso ziedu kompozīcijām. Tā patiesi ir bauda, atrodoties tur, starp daudziem ziedošiem augiem varam izgaršot kafiju un kūkas un, ja ir vēlme, arī Štīrijas zemē gatavotos vīnus, un baudīt apkārtnes ainavu. Ir tik jauki, ka nemaz negribas atvadīties un doties tālāk.

Vizuāli pompozs šķiet “Golles” ģimenes uzņēmums, kas nodarbojas ar etiķa un spirta ražošanu, kad uzzinām par to, ka šeit ražo 17 dažādas etiķu šķirnes un tiek destilēts spirts no dažādiem augļu raudzējumiem, un tas ir otrais lielākais šāda veida uzņēmums Austrijā, tad arī šī vizuālā varenība šķiet pieņemama. Diez vai kāds no mums, līdz ieradāmies šajā vietā, domāja, ka ir iespējama etiķa degustācija. Tā vienkārši, pilinām katrs savā karotītē un garšojam. Ja pirmie etiķi šķiet diezgan parasti, tad ar katru nākamo garšas kļūst daudzveidīgākas, līdz nonākam pie neiedomājami gardajiem balzamiko etiķiem, kuri ir gatavoti uz ābolu, bumbieru un baltā un sarkanā vīna etiķu bāzēm. Uzņēmums ir attīstījies tik ļoti, ka nu jau saimnieki ir nolēmuši, ka tālāka attīstība netiks veikta uz jaunu ražošanas un tirdzniecības ēku būvniecības pamata, bet tikai daudzveidojot produkciju.

Iepazīšanās ar Štīrijas apgabala kulinārajiem piedāvājumiem nebūtu pilnīga, ja mēs neapciemotu vienu no vecākajām joprojām aktīvajām eļļas dzirnavām, kurās ķirbju eļļa tiek spiesta ar reģionam tradicionālām metodēm. “Berghofer Muhle” dzirnavas jau no 1845. gada pieder Berghoferu dzimtai piektajā paaudzē. Patlaban šeit saimnieko māsas Diāna, Liāna un Izabella, kuras ir sadalījušas savā starpā pienākumus par pašu ražošanu, grāmatvedību un tirdzniecību. Tieši te vislabāk saprotam, ko nozīmē savas preču zīmes aizsardzība, jo par Štīrijas ķirbju eļļu nevar saukt jebkuru, kartē redzam tās saimniecības, kurām sadarbojoties top šis autentiskais produkts, kuru Austrijā lieto kā piedevu daudziem ēdieniem. Emocijas, ciemojoties šajā saimniecībā, ir pietāte pret to, kā šeit saimnieko, kā ir prasts saglabāt seno un darboties mūsdienīgi.

Dažas brauciena dalībnieku atziņas:

Sadarbība šodien un domājot par nākamajā paaudzēm;
Patriotisms, savas zemes, savas ģimenes, sava produkta;
Cilvēkos laipnība, miers un lepnums par to, ko dara;
Svarīgs ir cilvēks, vadītājs un viņa komanda;
Skaidra reģiona attīstības vīzija, kas regulāri tiek kontrolēta un atjaunota;
Cilvēki iedvesmotāji – tev izdosies. Ja man būs labi, tad arī manam kaimiņam būs labi.

Valkas konsultāciju biroja pasākums īstenots LAP 2014.-2020. pasākumā “Saimniecību un mežu apmeklējumu nodrošināšana” par tēmu: "Sadarbības tīklu veidošanas pieredze pārtikas produktu ražotāju lokālo izejvielu piesaistē, dalība īsās piegādes ķēdēs”.

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests.