Cukurvistiņas glābj entuziasti

Savā laikā (vēstures avoti liecina, ka pat pirms 200 gadiem) Vidzemes lauku sētās cukurvistiņas, bet Kurzemē – krūpiņi – bija ierasti iemītnieki, kuri tur tekalēja un dzīvoja savā nodabā, bet tām izrādījās par grūtu konkurēt ar dējīgajām un gaļīgajām sugas māsām. Cukurgailītis sver vidēji vien līdz kilogramam, bet cukurvistiņa vēl mazāk – līdz 800 gramiem, turklāt olas tai ir vismaz uz pusi mazākas un tiek izdētas retāk nekā tās, ko ierasti ēdam brokastīs. Kā jau vietējām šķirnēm raksturīgi, tās ir izturīgas, neslimo, ir labas perētājas un savu cālēnu aprūpētājas. Viņas prot sev sagādāt ēdamo, nav salīgas un mūsu ziemas spēj izturēt. Mazais augums ļauj tām saglabāt veiklumu, un nav nekāds brīnums, ja naktī drošībai tās salido pagulēties kokos. Tieksmi palidot gan nākoties slāpēt, jo līdz ar to arī žogs tām vairs nav šķērslis. Mazās vistiņas varbūt ir pat pārlieku kareivīgas, ja jāaizstāv savs perējums. Arī mazie gailīši var būt tikpat kauslīgi kā lielie. Cukurvistas un arī krūpiņus audzēt neesot grūti, kā saka Jānis Caune, – tās pašas visu dara. Kaut oliņas tām mazas un mazāk, vērtīgo vielu tajās esot vairāk, turklāt tās esot garšīgākas.

Pa kādai cukurvistiņai tur gana daudzi, lielākoties vien sava prieka pēc – sak’, vecmammai kādreiz bija, arī man gribas. Krūpiņi gan sastopami retāk. Taču ar šķirnes pavairošanu nodarbojas vien daži, jo tas prasa gan laiku, gan naudu.

Raibā cukurvistiņu kaimiņu kompānija

Jānim pašlaik ir 50–70 cukurvistiņu, bet vienā posmā bijušas pat aptuveni 1000, lai varētu atlasīt tās labākās, un ap desmit krūpiņu. Viņš stāsta, ka tur šādu stabilu populāciju, lai nav tā, ka kādā nejaukā dienā vanags vai lapsa iznīcina visu smagā darba rezultātu. Viņš arī aktīvi audzē cāļus, kurus var iegādāties ikviens interesents. «Cukurvistas mums, audzētājiem, ir hobijs, un visas izmaksas līdz ar to ir uz mūsu pašu pleciem. Latvijā pašlaik esam kādi pieci nopietni audzētāji,» piebilst Jānis Caune.

Jāņa mājputnu sirdslieta sākās ar desmit putniņiem. Mazpamazām tā pieauga gan skaitliski, gan daudzveidības ziņā. Cukurvistiņām kaimiņos ir gan dažādas, arī ļoti retas, zosis, jau pieminētās irbes, pāvi, fazāni, citu šķirņu vistas un gaiļi. Taču tas nebūt vēl nav viss. Jānis interesentiem var parādīt arī mājputnu lielākos ienaidniekus – pie viņa saimniecībā mājo izglābta lapsa, cauna, ūdele, sesks. Ir arī daudzkrāsainu trušu kompānija un pavisam nevainīgo nutriju pulciņš, kas apmeklētājus smīdina ar saviem žilbinoši oranžajiem zobiem. Jānis rūpējas ne tikai par Latvijas vistu šķirnēm – viņam ir arī vismaz piecas vietējās baložu šķirnes. Jānis atzīstas, ka ar baložiem sokas grūtāk nekā cukurvistām, jo pieaugums ir mazāks un ilgāk jāgaida.

Kad aprūpējamos skaits jau sniedzās vairākos simtos, Jānis nosliecās par labu apskates saimniecības izveidei, tā gūstot papildu līdzekļus daudzgalvainās saimes uzturēšanai.

Saliedēt un izglītot putnkopjus

Kā norāda Lāsma Midrijāne: «Tautas putnkopju biedrība» no citām putnkopības nozares asociācijām atšķiras ar mērķi saliedēt un izglītot putnkopjus, kam putnkopība pirmām kārtām ir sirdslieta nevis peļņa. Pirms diviem gadiem apvienoties esot bijis ļoti svarīgi, jo, lemjot par putnu gripas piesardzības nosacījumiem, mazie putnkopji un to intereses vispār bija palikušas neuzklausītas. «Lielās fermas gribēja pastiprināt noteikumus, kuri, mūsuprāt, tāpat jau bija ļoti stingri. Tas ļoti ierobežotu bioloģiskos putnkopjus, stipri samazinātu arī putnu labturību, ja tiem nepārtraukti būtu jādzīvo mazā teritorijā zem jumta. Tādēļ apvienojāmies ar citām mazajām biedrībām un iesniedzām savu pamatojumu Zemkopības ministrijā. Sasniedzām arī rezultātu,» skaidro L. Midrijāne. Tagad putni drīkst staigāt brīvi, taču apkārt jābūt nožogojumam un barība un ūdens jāpasniedz zem jumta slēgtā telpā. Svarīgi, ka mājputni netiekot ārpus žoga, kur tie var, piemēram, saskarties ar kādu plēsēju, kas pirms tam mielojies ar putnu gripas inficētu savvaļas putnu vai kādu citu slimības izraisītāju.

Biedrība ir arī sākusi mājputnu gredzenošanu Latvijā. Gredzens putnam esot kā pase, un tas noder, piemēram, dodoties uz izstādēm. Arī Jāņa cukurvistiņām uz dzeltenajām kājām mana pelēkus gredzenus.

Raksturojot biedrības biedrus, Lāsma teic, ka kopumā pašlaik tie ir 30 cilvēki no dažādām Latvijas vietām. Kāds ir bioloģiskais putnu audzētājs, cits tos tur tikai savam priekam, ir minizoo īpašnieki un arī tādi, kas mājputnus tur olu tirgošanai. Taču visiem tā esot sirdslieta – vai nu apvienojumā ar biznesu, vai vienkārši aizraušanos.

Aicina dalīties ar vēstures liecībām

«Tautas putnkopju biedrība» aicina ikvienu iedzīvotāju, kam ir jebkāds rakstveida avots no senākiem laikiem – grāmata, žurnāls, sludinājums avīzē, vēstule u. tml., kur pieminētas cukurvistiņas vai krūpiņi, vai albumā glabājas vizuāli uzskatāmi materiāli, kuros iemūžinātas cukurvistiņas vai krūpiņi, atsaukties un sazināties pa tālruni 26700872 vai e-pastu: putnkopji@gmail.com.

Kristīne Sēnele,

laikraksts “Bauskas Dzīve”

Foto: Māris Krūmiņš un Tautas putnkopju biedrība