“Caunītes” – dekoratīvās putnkopības stūrakmens Bauskas pusē

Bauskas novadā Jānis un Ieva Caunes jau septiņus gadus attīsta mājputnu saimniecību “Caunītes”. Tās pirmsākumi bija pavisam pieticīgi – ar pāris vistām. Taču šodien “Caunītēs” mīt teju visas iespējamās putnu sugas, izņemot paipalas. Saimniecībā sastopami baloži, fazāni, pīles, zosis, pērļu vistas, tītari, irbes un pat eksotiskie emu.

Īpaša loma šajā saimniecībā ir veltīta Latvijas nacionālo šķirņu saglabāšanai. Jau piecus gadus tiek audzētas un pavairotas Latvijas cukurvistiņas, kuru iegūšana prasīja lielu pacietību un meklējumus. Te aug arī Latvijas baložu šķirnes – kā kultūrvēsturiska bagātība, ko saimnieki saglabā ar lepnumu.

Lai arī saimnieks strādā algotu darbu koģenerācijas stacijā, putnkopība “Caunītēs”  kļuvusi par sirdslietu nevis peļņas avotu. Saimniecībā dzīvo 400–500 dekoratīvie putni, un katra šķirne prasa rūpes un zināšanas. “Ja grib audzēt retas sugas, jābūt gatavam, ka ienākumi būs nelieli un darbs – smags, bet gandarījums milzīgs,” stāsta Jānis.

Putni un truši sākotnēji bija paredzēti praktiskiem nolūkiem – gaļai un olām. Tad radās vēlme pēc ekskluzīvākām šķirnēm, kaut kā labāka. Ar pieredzes apmaiņu, lekcijām, semināriem un citu saimnieku apciemojumiem gūtas zināšanas par dažādiem putniem un to īpatnībām, kuras nu jau tiek nodotas tālāk citiem. Saimnieks uzskata, ka ir aktīvi jāmeklē informācija par to, kā izvēlēties, audzēt, un to arī pats dara.

Retas šķirnes un audzēšanas izaicinājumi

Saimniecībā audzē Tulas kaujas zosis – vienu no retākajām šķirnēm Eiropā. Tās ir ļoti grūti pavairot, tāpēc cena sasniedz 200–250 eiro par putnu, kamēr parastā zoss maksā tikai 20–30 eiro. Saimnieks gan atzīst – ja izdodas izaudzēt grūtāko, pārējais vairs neliekas sarežģīti.

Grūtības sagādā arī Latvijas laukirbes, sarkankājirbes un pāvi. Pāvi sākotnēji iegādāti tikai skaistumam, bet šobrīd to skaits jau sasniedz 20–30 putnu. Latvijā dekoratīvo putnu vērtību vēl līdz galam neizprot, taču Lietuvas putnkopji labprāt tos iegādājas, gan paši braucot pakaļ uz saimniecību, gan arī izstādēs, kurās “Caunīšu” saimnieki piedalās.

Putnu kopšana prasa ikdienas darbu un uzmanību. Lielākais izaicinājums ir sugām, kuras var aizlidot – fazāni un pāvi jātur slēgtos voljēros. Var no mazotnes, no maza fazāna cāļa pieradināt, ka viņi staigā kopā ar vistām, bet tāpat būs mirklis, kad viņš vai nu aizlidos, vai kaut kas cits ienāks prātā, vai arī sāks nesadzīvot ar vistām. Tieši tāpat arī ar pāviem. Pāvus arī var turēt kopā ar vistām, bet pāvi ir jutīgāki pret visām slimībām, un, lai izvairītos no saslimšanām, pāvus tomēr jātur lielos plašos, slēgtos voljēros, tā, lai būtu ērti.

Vairošana – dekoratīvās putnkopības grūtākais posms

Dekoratīvajā putnkopībā vissarežģītākais ir tieši pavairošanas process. Jo retāka šķirne, jo grūtāk panākt apaugļotību. “Caunītēs” audzētās šķirnes ir ekskluzīvas un šo putnu olas – dārgas. Piemēram, Tulas kaujas zosis – olas maksā 30, dažkārt līdz pat 50 eiro, taču te tās gandrīz netiek pārdotas tieši zemās apaugļotības dēļ – vispirms nepieciešams izveidot spēcīgu vaislas ganāmpulku. Otras dārgākās ir pāvu olas – tās vidēji maksā 10 eiro gabalā un pircēju Latvijā ir ļoti daudz, pat stājas rindā, ja kāds pārdod. Taču “Caunītēs” tas nav izdevīgi, jo tur pāvēnus inkubē un tikko šķīlušos  pārdod par 30 eiro gabalā. Arī pēc pāvēniem ir ļoti liels pieprasījums, jo Latvijā ļoti maz audzētāju, kas pāvus pavairo. Mīnuss gan ir tas, ka pāvi  diezgan maz dēj, un tas ir sezonāli.

Parastākās šķirnes – vistas, pīles, fazāni – atrod pircējus tepat Latvijā, savukārt fazānu olas tiek sūtītas uz Somiju, bet irbes labprāt pērk kaimiņi lietuvieši. Lietuvā dekoratīvā putnkopība ir  2–3 reizes attīstītāka kā pie mums. Latvijā cilvēki nesaprot, kāpēc jāaudzē baložus, taču Lietuvā katra mēneša pēdējā svētdienā ir milzīgs baložu tirgus, kur vairāki desmiti, pat simti pārdevēju tirgo baložus. Latvijā tas liktos kaut kas pilnīgi neticams. Latvijā dekoratīvā putnkopība ir tik zemā līmenī, ka pat parasto mājputnu tirgu praktiski nav. Un ir ļoti grūti arī dabūt labus vaislas putnus. Lai gan Latvijā dekoratīvā putnkopība vēl ir bērnu autiņos, saimnieks ar sievu aktīvi strādā pie sistēmas ieviešanas – gredzenošanas, uzskaites, sadarbības. Viņi ir lepni, ka pie viņiem brauc jauni putnkopji meklēt pieredzi un iedvesmu.

Moderni risinājumi un inovācijas

Lai atvieglotu ikdienas darbus, saimniecībā ieviesti moderni risinājumi: elektriskais gans ar pulti, astoņas novērošanas kameras un automātiska ūdens padeve katrā voljērā. Jānis, būdams celtnieks, pats izstrādā putnu mājvietu, to drošības un apsildes risinājumus, kā arī būvē inkubatorus – tie sanāk desmitkārt lētāki un pielāgoti konkrētajām sugām un saimniecības īpatnībām.

Jānim ir svarīgi iegūt jaunas zināšanas, idejas, uzlabot citur redzēto, eksperimentēt.  Arī problēmu risinājumi tiek meklēti inovatīvi, piemēram, plēsēju notveršana ar lamatu palīdzību. Lai nav pushektāram jāvelk žogs pāri, vienkāršāk ir uztaisīt lamatas – vanagus noķert un tad tos kaut kur tālāk projām atlaist vaļā. YouTube ieraudzīta ideja, kā Amerikā ķer ērgļus, ieviesta Latvijā, lai ķertu vanagus. Tādā veidā var pasargāt putnus, jo plēsēji saimniecībām nodara milzīgus bojājumus. “Nopērc zosi par 200 eiro, bet naktī atnāk lapsa – un zoss vairs nav, un atkal jābrauc uz Poliju pēc zoss,” viņš nosaka, bet piebilst – plēsēju kontrole ir viens no būtiskākajiem uzdevumiem jebkurā putnkopības saimniecībā.

Ikdiena un skats nākotnē

Lielāko daļu pircēju saimniecība atrod bez liekas reklāmas. Cāļi un olas tiek pārdoti  uz vietas, dažkārt pat uz pasūtījumu. Saimnieki regulāri piedalās izstādēs, festivālos un pasākumos, veidojot plašu atpazīstamību, tāpēc pārdošana ir viegla.

Lai gan putnus varētu audzēt vairāk, jau šobrīd vienam cilvēkam paiet vidēji piecas stundas dienā, lai ļoti ātrā tempā visu apkoptu, un tas tiek darīts ar sievu divatā – uz maiņām. Tā kā saimniekam ir maiņu darbs, tad to ir iespējams apvienot ar saimniecības vadīšanu, kaut viegli tas nav un saimniece viena pati galā netiktu. Darbs ir fiziski smags, un abiem jāmainās, lai nepazaudētu motivāciju. Laiks atpūtai praktiski nepastāv, taču sirdslieta sniedz gandarījumu.

Saimniekošana notiek impulsīvi, bet ar degsmi. Sapnis par emu putniem divu gadu laikā jau piepildījies – saimniecībā ir gandrīz desmit šie eksotiskie putni, un tiek apsvērta iespēja paplašināt audzēšanu un sadarboties ar citiem emu audzētājiem Latvijā. Tā varētu kļūt par nākotnes nišu Latvijas putnkopībā.

Jānis un Ieva uzsver – galvenais, lai darbs sniedz prieku, nevis ir kā slogs. “Putnus turam tāpēc, ka tie mums patīk. Un turam tikai tādus putnus, kas priecē acis un sirdi, nevis tikai nes peļņu. Ja katru dienu vari strādāt ar baudu, tad nekas neliekas grūts,” saka Jānis.

Jānis uzskata: ja kāds grib sākt saimniekot laukos, tad ir jābrauc maksimāli uz daudzām saimniecībām un jāprasa padoms, jāskatās, kā citi darbojas. Pašu viņu visvairāk iedvesmo citu pieredzes, jo tas motivē izmēģināt ko jaunu. Savukārt viņu pieredze kļuvusi par iedvesmu citiem – uz “Caunītēm” brauc jaunie putnkopji pēc padoma un motivācijas. “Galvenais ir neapstāties, meklēt informāciju un mācīties no citiem,” atgādina saimnieks.

Inita KRIVAŠONOKA,
LLKC Jelgavas un Bauskas
biroju vadītāja

Foto: Laura Brencāne un saimniecības arhīvs