Truškopība – dārgs hobijs

Brigita Rulle Užavas pagastā ir pieredzes bagāta trušu audzētāja – šķirnes trušus audzē jau devīto gadu.

Kad Brigita iegādājusies Mūrnieku mājas, sākumā sagādājusi vistiņas. Pēc tam nolemts iegādāties arī trušus, jo šie dzīvnieki bijuši omei, mammai un arī pašai Brigitai jaunībā, tāpēc labi zināmi. «Izdomāju – tas nav liels dzīvnieks, to var arī turēt. Un pabarot var, vienalga kurš. Sākumā bija doma tikai gaļai, pašiem sev,» stāsta Mūrnieku saimniece. Pirmos sešus trušus iegādājusies 2017. gada pavasarī no Kristīnes Ziemeles, kura saimnieko Kuldīgas novada Laidu pagasta Zemturos. Pēc tam piemeklējusi otrās pusītes pa Latviju. Drīz arī aizbraukusi uz pirmajām trušu dienām un iestājusies Latvijas Sīkdzīvnieku audzētāju biedrībā Trusis un citi, bet jau nākamajā gadā ar saviem trušiem piedalījusies Eiropas mēroga izstādē Dānijā.

Jābūt zināšanām

Brigita uzsver: «Pirmkārt, ir jābūt zināšanām.» Pašai palīdzējusi gan jaunības dienās iegūtā pieredze, gan pārraudzības kursi, ko piedāvā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. Padomu neatsaka biedrības Trusis un citi biedri, kuri šajā jomā darbojas jau ilgstoši. Biedrībā ir sava ciltsdarba speciāliste, arī starptautiska vērtētāja Dace Kaula, kura labprāt palīdzot ar padomu. Tāpēc ir vērts būt biedrībā, lai iegūtu vajadzīgās zināšanas un atbalstu.

Jārēķinās, ka vaislas truši nereti būs jāieved no ārzemēm, jo uz vietas ir maz saimniecību, bet trušiem nedrīkst pieļaut tuvradniecību. Vaislas materiāla ievešanu krietni apgrūtinājis tas, ka kovida laikā atceltas visas izstādes, pēc tam izstādes atceltas arī kara dēļ. «Trušiem mēs zinām radniecību četrās, piecās paaudzēs. Tur ir papīri vēl nopietnāki nekā cilvēkiem. Cilvēks dažs labs varbūt nezina savu trešo, ceturto paaudzi,» ar smaidu stāsta trušu audzētāja, norādot, ka visi dati – lecināšana, atnešanās, dzīvo un mirušo trusēnu skaits – rūpīgi jāpieraksta. Katru mēnesi trusēni arī jāsver.

Pamatā Brigita ar darbiem tiek galā pati. Vienubrīd Brigitas trušu ganāmpulkā bijuši pat deviņu šķirņu truši, un vasarā, kad trušu mammām sadzima bērni, to pulciņš bijis mērāms simtos. Trušu mammai parasti ir divi, trīs metieni gadā. Tas gan esot atkarīgs no šķirnes īpatnībām. Brigita stāsta, ka tīršķirnes trušiem būs labāks gaļas iznākums.

Problēmas trušu audzēšanā nereti sagādā slimības, no kurām nepasargā arī vakcinēšana. Brigita stāsta, ka pērn Latvijā, sevišķi Kurzemes pusē, un arī Lietuvā gan vakcinētie, gan nevakcinētie truši ļoti slimojuši. Tāpēc Brigitas ganāmpulks sarucis tik ļoti, ka vienubrīd audzētāja pat apsvērusi domu mest šai nodarbei mieru. Tomēr vājuma mirkli pārvarējusi, nolēmusi palikt pie divām šķirnēm – Lielajiem gaišajiem sudrabotajiem un Burgundas šķirnes – un faktiski gandrīz sākusi no nulles, atvedot jaunu vaislas materiālu. «Burgundas trusis ir no tām šķirnēm, kas man šķiet mazprasīgāka. Tā ir no vidējām šķirnēm, ir labs gaļas iznākums,» skaidro Brigita.

Jāuzmanās arī no plēsējiem. Mūrnieki atrodas meža ielokā, un kopš Brigita audzē trušus, pie dzīvnieciņiem paviesojusies gan lapsa, gan cauna, bet vislielāko skādi nodarījis no kaimiņmājas izbēdzis suns.

Iepriecinājums bērniem

Dažkārt Brigita ar saviem trušiem piedalās ne tikai izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs, bet arī publiskos pasākumos – pagasta svētkos, Ventavas gadatirgū, uz Lieldienām bijusi arī Ventspils tirgū. Bet kovida laikā Brigitas truši sagādājuši iepriecinājumu Zūru pamatskolas skolēniem – bērni pa klasēm nākuši ārā un mīļojuši trušus, lai būtu arī kāda izklaide.

Mūrniekos jau četrus gadus notikušas trušu dienas, kad sabrauc trušu audzētāji ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas, atvedot līdzi trušus. Pasākuma laikā notiek arī mācības un var uzzināt vairāk par to, kā trušus pareizi barot, audzēt un kā tie tiek vērtēti.

Diētiska gaļa

«Truši neko sliktu neēdīs,» uzsver audzētāja. Pamatā truši barojas ar sienu un graudiem, ko sajauc ar kombinēto barību – lai tīršķirnes trusis izaugtu tāds, kādam tam jābūt, bez kombinētās barības neiztikt. Mūrniekos no trušiem iegūst arī gaļu, jo ne visi truši atbildīs šķirnes standartiem – ir tādi, kas lēnāk aug, citam varbūt ne tāds apmatojums. Katrai šķirnei ir noteikts Eiropas standarts, kas izstādēs tiek vērtēts, un brāķētie paliek gaļai.

«Trušu gaļa – tā ir pirmā gaļiņa bērniem. Tā ir diētiska – liesa, tauku maz. Laba arī veciem cilvēkiem un tiem, kam ir cukura diabēts,» stāsta audzētāja. Viņa izmēģinājusi visdažādākos trušu gaļas pagatavošanas veidus – gaļa tikusi  kūpināta, no tās gatavots šašliks un plovs. Visgaršīgākās gan sanākot kotletes, spriež Brigita.

Doma trušu gaļu pārstrādāt Brigitai nav bijusi, jo tas būtu ļoti sarežģīti – tad  pašiem jātaisa sava kautuve un, lai nebūtu jāsauc katru reizi vetārsts, būtu jāiziet apmācības, kas nav lētas. Tuvākā kautuve atrodas Kalvenē, kas ir Dienvidkurzemes novadā. «Ja trusis ir jāaizved uz kautuvi un par katru kaušanu ir jāsamaksā, tad cena gaļai sanāks tāda, ko cilvēki nevarēs atļauties. Un truša gaļa jau tā nav no lētākajām,» spriež audzētāja.

Vēlētos lielāku atbalstu

Trušu audzētāja vēlētos, kaut valsts vienkāršotu birokrātiskās procedūras un sniegtu mazajiem ražotājiem un lauksaimniekiem lielāku atbalstu. Ievērot visas Pārtikas un veterinārā dienesta prasības neesot viegli, un subsīdijas, uz ko mazo dzīvnieku audzētājs var cerēt pēc daudzo dokumentu aizpildīšanas, esot ļoti minimālas. «Mums valstī viss ir uztaisīts tik sarežģīti, ka ir tāda sajūta, ka ne lauksaimniecība, ne mājražotāji, ne viss mazais bizness šeit vienkārši nav vajadzīgs,» teic Brigita. Mazais ražotājs tomēr ir cilvēks, kurš nesēž un negaida pabalstus, bet iedod darbu sev un nereti vēl kādam, uztur savu ģimeni.

Brigita sadarbojas ar LLKC Ventspils konsultāciju biroju un šovasar savā saimniecībā uzņēma mācību grupu – truškopības entuziastiem bija vērtīga pieredze, jo praktiskajās nodarbībās nozares eksperte D. Kaula demonstrēja trušu vērtēšanu. Pasākums bija ļoti interesants, jo truši vērtēšanai bija atvesti ne tikai no Latvijas, bet vairāki desmiti dažādu šķirņu pūkaiņu bija no Lietuvas.

Kristīne Duļbinska,

Ventspils

Foto: Krists Kūla