Nēģu zveja nav tikai bizness, bet dzīvesveids

Aleksandrs Rozenšteins Salacgrīvā nodarbojas ar nēģu zveju, vienlaikus saglabājot arī kultūrvēsturisku vērtību – zveju ar murdu taci, kādi Latvijā lietoti gadsimtiem ilgi, bet gadu gaitā mainījusies tikai pati murdu konstrukcija un to izgatavošanā lietotie materiāli.

 Zvejnieku saimniecība „Kurķis” dibināta 2000. gada 4. aprīlī, un tās pamatnodarbošanās ir nēģu zveja. Sezona it kā ilgst sešus mēnešus gadā, taču faktiski beidzas tajā brīdī, kad upe sāk aizsalt. Gadās, ka sezona jāpārtrauc arī lielo ūdeņu un lielo sanesumu dēļ. Šajā nodarbē nav kā jūras zvejā, kur tiek noteikti limiti. Ir bijušas sezonas, kurās nozvejotas desmit tonnas nēģu, ir citas, kurās – ap piecām, sešām. Darba rezultāts, citreiz  – par laimi, citreiz  – diemžēl, atkarīgs no laika apstākļiem un veiksmes.

 Aleksandrs Rozenšteins stāsta: „Viss sākās 1989. gadā, kad atgriezos no dienesta armijā. Tēvs tajā laikā bija sācis nodarboties ar nēģu zveju kolhozā „Brīvais vilnis”, apkalpojot pirmo un otro Salacgrīvas taci. Šis darbs bija jānopelna. Lai gan tēvs zvejoja jau no 16 gadu vecuma, nevarēja iegūt augstāku amatu, jo nebija ieguvis nepieciešamo izglītību. Vajadzēja mammai palīdzēt audzināt jaunāko brāli un māsu, kad mans vectēvs nomira. Tomēr viņš sāka iet jūrā par traļmeistaru un apguva pieredzi, līdz pienāca laiks nokāpt no kuģa. Kādu brīdi strādāja galdniecībā, taču tad kolhoza priekšsēdētājs Alfrēds Šlisers viņam piedāvāja darbu uz tača, tā apliecinot savu atzinību. Divus gadus viņš tur nostrādāja četru vīru brigādē. Kad tēvam bija jādežurē, devos palīgā, un tā tas turpinājās divpadsmit gadus, pat nedomājot, ka pats nopietni zvejošu.”

 Ja sirdsdarbs ļautu arī nopelnīt

 Tomēr zvejnieki nebija apmierināti, jo par nēģiem kolhozs maksāja maz, bija krietni jānopūlas un kaut kas pa kluso „jāuzsit” gaisā, lai varētu nopelnīt iztikai. Kad laiki mainījās, un kolhozs kļuva par akciju sabiedrību, „Brīvais vilnis” atteicās no taču nomas, jo zvejas tiesības bija par krietnu naudu jāīrē no pašvaldības. Notika šo tiesību izsole, un līdzšinējiem apsaimniekotājiem bija „pirmā” roka. Taču Arnolds Tomsons  bija aizgājis aizsaulē, Jānis Menniks devās pensijā, palika Magnuss Linde un mans tēvs – Arnis Rozenšteins, bet, kad nonāca līdz strādāšanai, Magnuss cienījamo gadu dēļ ateicās. „Tad man piedāvāja trešo vietu uz tača, bet ar noteikumu, ka jādibina saimniecība, jākārto grāmatvedība, jātiek skaidrībā ar nodokļu maksājumiem,” atceras Aleksandrs. „Labi, ka sieva palīdzēja tam izburties cauri. Palikām divi ar tēvu, taču ar to nevarēja divas ģimenes uzturēt, un turpināju strādāt arī par kūpinātāju. Kad tēvs nomira, bija jāizdara nopietna izvēle, – rīt dūmus cehā, vai darīt to, kam vieta arī sirdī. Kas gan varētu būt vēl labāks, ja ar to var arī nopelnīt!”

 Darbā tad vajadzējis arī palīgu. Nācis talkā krusttēvs, tad māsīcas vīrs. Tomēr viens ir darīt pašam, bet pavisam cits, – šo grūto arodu iemācīt vēl kādam. Tāpēc Aleksandrs tikai vēlāk novērtējis tēva kādreiz sacīto: „Mācies, dēls, kamēr man acis vaļā...” Tacis pirmajās sezonās vairākkārt „gājis gaisā”, un nācies saprast, ka par nēģu zvejnieku nevar kļūt vienā sezonā. Tikai ar gadiem var iemācīties paredzēt, kādus pārsteigumus daba var sagādāt: noteikt, kā celsies ūdens līmenis, skatoties vien pēc tā krāsas... Vēsākā ūdenī nēģis turas pie zemes, bet augustā, septembrī – dzīvojas pa augšu.

 Ar taci popularizē Salacgrīvas vārdu

 Aleksandrs Rozenšteins šo gadu gaitā nonācis arī pie citām atziņām un rīcības. Zvejnieku saimniecība „Kurķis” piedāvā tostarp lauku tūrisma pakalpojumus, kas ne nu ļautu īpaši nopelnīt, bet veidot saimniecības un nēģu zvejas atpazīstamību – gan. Izveidojusies sadarbība ar vietējo tūrisma informācijas centru, kas sākusies pirms trīspadsmit gadiem, kad atskanējis telefona zvans ar vaicājumu, vai viņš varētu ekskursantiem no Madonas, pilnam autobusam, pastāstīt par nēģu zveju. „Pirmais mēģinājums bija veiksmīgs, un tagad mēle jau labi pieslīpēta. Uzskatu, ka esmu pirmsācējs, kurš šādā veidā nu jau ilgus gadus vienlaikus arī popularizē Salacgrīvas vārdu,” atzīst staltais un atraktīvais vīrs. Gadā viesojoties ap diviem līdz trīs tūkstošiem ļaužu, kuri var noskatīties Aleksandra veidotu piecpadsmit minūšu filmiņu par nēģu zveju, noklausīties viņa romantiski enerģētisko stāstu un nogaršot pašu klātbūtnē krāsnī uz restītēm ceptu nēģi. Pasākums ilgst pusotru stundu, un zvejnieks katrā no tiem ieliek savu sirdi un dvēseli. Pie viņa ierodas gan mūsu žurnālisti, gan arī ārzemju televīziju un kino filmēšanas grupas. Netradicionālā kultūras mantojuma valsts aģentūra Aleksandra nēģu taci iekļāvusi informācijas apkopojumā „Astoņas brīnumlietas, ko latvieši joprojām dara”.

 Aleksandrs Rozenšteins smej: „Daudzi pie manis pirmo reizi ēd ceptu nēģi vai nēģi vispār. Kad cilvēks noskatās filmiņu, viņš jau citādāk raugās uz nēģu zveju, un saprot, kāpēc nēģis ir tik dārgs. Lielākoties jau cilvēki domā, ka atliek tikai „durvis atvērt”, un nēģis pats nāk murdā... Patiesība ir tā, ka tas ir grūts un smags darbs.”

 Kā tiek būvēts tacis

 Īpašs ir stāsts par to, kā tad īsti tiek būvēts tacis. Katrā upē nēģis tiek zvejots citādi. Šīs konstrukcijas tagad vairs redzamas vienīgi Salacgrīvā, lai gan kādreiz bijušas arī Doles salā. Kokmateriāli tiek gādāti no meža, zvejnieks pats meklē cirsmas, sarunā un pērk no saimniekiem egļu kārtis. Vajag četrus metrus garus kokus stabiem, kas veido balsta konstrukciju, un astoņus līdz deviņus metrus kārtīm, ar kurām ūdenī tiek nolaisti un izcelti murdi. Jo slaidākas kārtis, jo var veidot lielākas atstarpes, un tad, kad pa upi nāk zaru un dažādu drazu sanesumi, tie vieglāk tiek cauri tacim un mazāk to bojā. Agrāk tika veidoti 50 kraķi, šogad – 36 ar spraugām no 4 līdz 5 metriem. Vienpadsmit no murdiem tiek izcelti no laivas, bet pārējie no kopā 80 – no tača laipas.

 „Pats ziemā eju mežā, lai izvēlētos piemērotākos kokus,” turpina Aleksandrs. „Katru gadu nepieciešams ap 15 līdz 20 kubikmetriem kokmateriāla. Pavasarī, kad koki pažuvuši, divas, trīs nedēļas tos tīru ar slīmestu, tad uzasinu. Laikus pirms sezonas pārskatu murdus, vai tie kārtībā. Un tie visi ir darbi, kas jāizdara noteiktā laikā. Viss jāpaveic, par visu jāsamaksā, tikai cerot uz labiem lomiem sezonā. Materiālus sagādāju vienmēr tā, lai rezervē regulāri būtu sagataves vienam tacim.”

 Pārdošana – pārbaudītiem partneriem

 Vaicāts, cik daudz nēģu tiek nozvejots, un kur tie tiek realizēti, Aleksandrs atbild: „Loms tiek pārdots svaigā veidā vienas, divu stundu laikā pēc nozvejošanas. Nēģus iepērk ražotāji, kā arī Rīgas Centrāltirgus tirgotāji. Man ir stabili sadarbības partneri, lielākie no tiem ir divi – Salacgrīvā un Rīgā, ar kuriem strādāju jau kopš pirmā darbības gada. Pārbaudītas firmas, kuras paņem lomu, norēķinās ar pārskaitījumu, un zinu, ka nauda būs laikā. Tiem, kuri tikai vēlas mēģināt, prasu tūlītēju norēķinu skaidrā naudā, izrakstot čeku par maksājumu. Šo nodarbošanos nekādā gadījumā nedrīkst uztvert tikai kā biznesu, bet gan kā dzīvesveidu, jo nevar pie galda apsēsties, izrēķināt un gūt pārliecību, ka viss tā arī notiks.”

 Lomi ir ļoti atšķirīgi. Dažkārt vienā naktī var nozvejot tik daudz kā citkārt divos mēnešos. Zvejnieks piebilst: „Noteicošie ir laika apstākļi, bet lai citi nerunā, ka nēģu populācija samazinās. Piecpadsmit gados, kopš zvejoju, nēģis turas vienā līmenī.”

 Salacgrīvā šobrīd darbojas trīs tači: šis, pirmais, 800 metrus no Salacas ietekas līcī; otrais – kilometra attālumā no ietekas; trešais – vēl aptuveni 300 metrus tālāk. Senos laikos to Salacgrīvā bijis padsmitiem, taču precīza informācija par skaitu nav saglabājusies.

 Ja ar ceptu nēģi var pārsteigt tūristus, kā tie vislabāk garšo pašam zvejniekam? Seko atbilde: „Nav jau tā, ka katru dienu nēģus ēdam, taču tie vienmēr ir uz galda manā vārdadienā, 18. novembrī. Pašam garšo gan tradicionāli uz restītēm cepti, gan želejā sagatavoti, gan vienkārši uz pannas uzcepti vai kūpināti. Dažkārt mēdzu vārīt nēģu zupu, piemēram, Salacgrīvas nēģu svētku pasākumā, kā arī pagatavot gulašā. Un katrā gadījumā rodas kāda cita garšas nianse, kas nēģi dara tik unikālu.”

 Saimniecība piedalās projektu konkursos

 Divus gadus pēc kārtas zvejnieku saimniecība „Kurķis” piedalās arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra un Zivsaimniecības sadarbības tīkla rīkotajos piekrastes uzņēmējdarbības veicināšanas projektu konkursos, un iekļūst starp laureātiem. Tādējādi tiek saņemtas arī naudas balvas projektu īstenošanai, tomēr visām iecerēm ar to nepietiek. Tuvākajā nākotnē paredzēts izveidot jaunas, ērtākas trepes upes krastā, lai pa tām arī interesenti varētu nokāpt un labāk apskatīt taci, kā arī uzbūvēt jaunu, glītāku malkas šķūnīti, lai tā labiekārtotu šo tūristu iecienīto vietu.

Uzziņai

Pirmais Salacas nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, kas šķērso upi vistuvāk tās ietekai jūrā – apmēram 800 metrus. No tača upes straumē iegremdē nēģu murdus, un notiek zveja. Taci būvē pēc senajām metodēm no vismaz gadu gatavinātiem egļu kokmateriāliem, upes gruntī konstrukciju saturošos stabus iedzen ar kurķa palīdzību (īpašs 16 kg smags veseris). Lai zvejnieki pa taci varētu staigāt, tā virspusē ierīko 30–40 cm platu laipu. Konstrukcijas stiprināšanai neizmanto naglas vai skrūves, bet tikai stiepļu sasaites. Taci ierīko gandrīz visā upes platumā (apmēram 150 m), bet murdus liek tikai pusē no tā (kopā apmēram 75 m). Katru gadu pirms sezonas sākuma zvejnieki taci ierīko no jauna.

Mazā „nēģu vārdnīca”

Plots – nēģu bars

Kurķis – veseris tača saturošo stabu iedzīšanai gruntī

Ķērne – koka kaste, ar kuru nēģus nes krastā

Puņģis – murds, kurā nēģis iekrīt

Ņurņiks – nēģu mazulis 

Kāls – agrākā pārdošanas vienība, kas bija 30 nēģu, t. i., aptuveni 1,5 līdz 2,5 kg atkarībā no nēģu lieluma

Dace Millere, LLKC sabiedrisko attiecību speciāliste

Foto: Māris Millers