Kartupeļu audzēšana rudenī – mīts vai realitāte

Ņemot vērā radušos rezonansi par kartupeļu audzēšanu rudenī un novākšanu jebkurā piemērotā brīdī, esmu sapratis, ka ir vajadzīga papildu skaidrojoša informācija, lai „saliktu visu pa plauktiņiem”.

Šīs kartupeļu audzēšanas pamata būtība ir sekojoša. Vasaras otrajā pusē tiek stādīti atbilstošās šķirnes kartupeļi, audzēšanas tehnoloģija ir aptuveni tāda pati, kā to darītu mums pierastajā laikā. Stādījums aug līdz pat rudenim, salnu laikā lakstus nāksies piesegt ar agrotīklu. Kartupeļi aug, līdz to augšana dabiski – gaisa un augsnes temperatūru dēļ – pārtraucas, veģetācija beidzas. Tad nāk lakstu pļaušanas laiks un pirmā vagu nosegšana, nākot lielākam salam, salmu kārtu papildina, sedz ar plēvi, bet ne pilnībā. Tā kartupeļu stādījums neskarts gaida pavasari, kad pēc vajadzības tiek norakts un celts galdā.

Mazliet atbilžu par dzirdētām replikām

„Tas nav iespējams”. Atbildu: ir gan, pats to visu personīgi esmu pārbaudījis, pieredzējis, arī liecinieki tam ir ne tikai paša tuvie cilvēki, bet arī cilvēki no mediju vidus.

„Tas nav nekāds jaunums”. Varu teikt, ka jaunums tas ir šajā laika posmā, bet ne jaunums kopumā. Esmu dzirdējis par šādas metodes pastāvēšanu Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Pat tālaika Lauksaimniecības enciklopēdijā tas esot aprakstīts. Ja kāds laipni piedāvātu iepazīties ar tādu izdevumu, būtu pateicīgs.

„Tas ir teātris un cilvēku āzēšana”. Mans mērķis nebija triku rādīšana, tas lai paliek cirka un burvju māksliniekiem, bet gan agronomiska interese par to, vai tas ir iespējams, strādājot nedaudz pretēji ierastās audzēšanas un loģikas principiem.

„Manā laikā neko tādu LLU (Latvijas Lauksaimniecības universitāte) nemācīja un neminēja”. Jā, piekrītu, arī man nemācīja, pašam savulaik 1987. gadā izdevies absolvēt šo mācību iestādi. Nevajag visu pieņemt uz mūžīgiem laikiem – nemainīgu. Mainās laiki un mainās iespējas. Paskatoties uz lietām nedaudz citādāk, mēs ieraudzīsim, ka ir procesi un risinājumi, ko mēs varam izpildīt citādāk.

„Šī šķirne galīgi tam neder”. Varu gan piekrist tam, gan arī nepiekrist. Latvijā audzētāju apritē ir vairāk nekā 50 dažādu kartupeļu šķirņu, katra ar saviem plusiem un mīnusiem. Nav universālu šķirņu, tāpat kā nav vienādu viedokļu par šķirņu garšu, izturību pret slimībām un daudz ko citu. Līdz ar to gribu teikt, ka par jebkuru situāciju mēs varam sacīt, ka labāk būtu bijis tā un šā, bet tad ņemiet un pierādiet ar citu šķirni, kā būs labāk, un viss.

„Dabu jau šādi nevar piemānīt”. Nav jau nepieciešams kādu piemānīt. Izmantojam iespējas un apstākļus, tikai apgrieztā secībā. Kartupeli dažkārt uzskata par jutīgāku, nekā tas ir patiesībā. Dabas apstākļi mums ir jāņem vērā, mēs nekādā gadījumā tos nedrīkstam ignorēt, bet mums ir jāiemācās tos izmantot un pielāgoties tiem. Kamēr vieni teiks, ka „mans tēvs un es tā nedaru”, nenozīmē, ka mazdēls arī teiks to pašu, vienkārši paņems un izdarīs.

„Kādēļ tas vispār ir vajadzīgs?” Ap šo laiku, parasti maijā, kad intensīvi notiek kartupeļu stādīšana, mēs savos pagrabos konstatējam, ka kartupeļu bumbuļi ir sākuši asnot. Miera periods ir beidzies, kartupeļa bumbulis prasās vagā, taču līdz jaunajai bumbuļu ražai vēl patālu, un nākas vien lietot tādus bumbuļus uzturā, pieciest to garšas pasliktināšanos, jo tā tas notiek un ar to jāsamierinās. Cik gardi ir jaunie kartupeļi, zina katrs. Tie vilina ar savu plāno miziņu un vēl nenobriedušo maigo garšu. Patiesībā mums šis prieks ir lemts tikai maksimums kādus divus mēnešus gadā, ne vairāk. Līdzko kartupeļa miziņa nobriest, cietes saturs pieaug, tā „jaunā” kartupeļa bumbuļa garša zūd. Tad, lūk, šis audzēšanas paņēmiens ļauj tikt pie šīs vienreizējās garšas sajūtas jebkurā brīdī, kad vien to ļauj klimatiskie apstākļi, respektīvi, ir pozitīvas gaisa temperatūras. Tā sajūta, ka es šos kartupeļus varēju baudīt februārī, martā un vēl aprīlī, uzcienājot arī LLKC kolēģus Ozolniekos, ir tā vērta. Kam tas nav svarīgi, to nekad arī šāda tehnoloģija neinteresēs.

Audzēšanas pamatelementi

Vietas izvēle – viens no būtiskākajiem elementiem, audzējot kartupeļus tieši šādā veidā, jo augsnes raksturlielumi iegūst pavisam citas vērtības jēgu. No augsnēm derēs tikai saistīga smilts vai mālsmilts, platībā ideāli ir jāfunkcionē meliorācijas sistēmai: drenām, grāvjiem, nekādu bebru dambju tuvumā. Gruntsūdens līmenis pat vislielākā slapjumā nedrīkst būt augstāks par 1,5 m. Reljefam jābūt izlīdzinātam, bez kādām mikroieplakām vai iespējām veidoties lielām ūdens lāmām. Tas arī ir viens no veiksmes pamatiem, jo manā gadījumā, pat ļoti slapjajā rudenī, kāds bija 2014. gadā, nevienu brīdi vagās nestāvēja ūdens, tātad ūdens caurlaidībai ir vienkārši jābūt ideālai. Zinu vismaz divus sev pazīstamus cilvēkus, kas mēģinājuši līdzīgā veidā audzēt kartupeļus, bet – neveiksmīgi tieši šī iemesla dēļ.

Mēslošana – ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo jebkura kā minerālmēslu, tā organisko mēslošanas līdzekļu devu pārforsēšana novedīs pie bumbuļu sabojāšanās. Tādēļ augšanas noslēguma posmā izšķiroša loma ir tādiem barības elementiem kā kalcijs, magnijs, fosfors, nedaudz arī slāpeklis. Papildu grūtības rada tas, ka šo barības elementu nedrīkst būt par daudz, jo kartupeļu miziņa nedrīkst pilnībā nobriest, tad pazudīs „jaunā” kartupeļa bumbuļa garšas efekts. Mikroelementi – bors, mangāns, cinks – būs nozīmīgi audzēšanas perioda otrajā pusē, manā gadījumā tas bija ap septembra vidu. Pats izmantošu turpmāk kompostu, bet var izmantot arī NPK – slāpeklis, fosfors un kālijs – vienā granulā, tikai ar 20–30% mazāku devu, jo augšanas un līdz ar to izmantošanas periods ir īsāks.

Sēklas materiāls – vienkārša lieta, bet ir sarežģīti to saglabāt apmierinošā kvalitātē līdz jūlija otrai pusei. Tātad ir jābūt izcili labam pagrabam. Parasti ap to laiku pagrabus jau tīra un vēdina, jo tie šajā laika periodā ir tukši. Tātad sēklu uzglabāt ir diezgan liels izaicinājums. Vienlaikus kartupeļiem vajadzētu būt saasnojušiem – ar zaļiem, īsiem, drukniem asniem, lai paātrinātu sadīgšanu, tajā pašā laikā baltie etiolētie bumbuļu asni ir nevēlami, jo rada reālus gaidāmās ražas zudumus. Bumbuļi var vieglāk augsnē inficēties ar tādām slimībām kā dīgstu puve. Bumbuļi būtu jādiedzē zemā gaisa temperatūrā, bet gaismā, ko atrisināt jūlija sākumā ir patiešām grūts uzdevums, taču ne nereāls.

Šķirne – viennozīmīgi būtu vērts izmantot agrās šķirnes. Loģisks ir jautājums, kāpēc manā gadījumā tika izmantota šķirne – ‘Laura’. Atbilde ir vairāk nekā prozaiska, jo tie ir vieni no iecienītākajiem kartupeļiem manā uzturā, tādēļ arī tiek audzēti. Tāpēc tā bija vienīgā izvēle, jo sēkla tika izmantota un ņemta no uzturam paredzētajiem pagrabā pāri palikušajiem kartupeļiem.

Augsnes apstrāde – ja kartupelis mīl mīkstu un irdenu augsni, tad šai tehnoloģijai tas ir dubultsvarīgi. Tādēļ ir „jāķer moments”, jo iestājoties kādam sausuma periodam jūlijā vai pilnīgi pretēji – lieliem lietus periodiem, kvalitatīvi sagatavot augsni var būt sarežģīti. Iespējams, papildus varētu izmantot zaļmēslojumu, gan tikai ne krustziežu dzimtas, jo tas var pasliktināt bumbuļu garšu, tad labāk sēt viengadīgo balto vai sarkano āboliņu. Zaļmēslojums jāiear trīs nedēļas pirms kartupeļu izstādīšanas. Gribētu teikt, ka irdenam augsnes slānim ir jābūt vismaz 30 cm un nekādā gadījumā nedrīkst būt aruma zole vai zemarāmkārtas sablīvējumi. Bagātīgu nokrišņu gadījumā rudenī tas radīs reālas problēmas.

Stādījumu biezība – bumbuļi ir jāstāda retāk kā parasti. Starp rindstarpām 80–90 cm un vagā ap 45–50 cm, tas ir 22–28 gab./10 m². Šo bumbuļu pats attīstības sākums sakrīt ar kartupeļu lakstu puves uzvaras gājiena periodu, to nedrīkst neievērot. Ja tradicionālā laikā stādītie kartupeļi bieži pat līdz lakstu sakļaušanās laikam var pilnībā iztikt bez fungicīdu smidzinājumiem, tad šie kartupeļu stādījumi var inficēties daudz ātrāk. Retināts stādījums ir viena no labākām profilaksēm, lai bumbuļus pasargātu no šīs slimības. Vagu virziens sakrīt ar valdošo vēju virzienu. Jāpanāk, lai pēc nokrišņiem kartupeļu lapotne maksimāli ātri nožūtu un pilienveida mitrums no lapām nozustu ātrāk, nekā sēnes ierosinātāja spora paspētu sadīgt. Vienlaikus jāsaprot, ka īsti bez fungicīdu pielietošanas neiztikt, ja gribam cerēt uz salīdzinoši konkurētspējīgu ražu.

Citi kopšanas darbi – tāpat kā parastā stādījumā ir jāveic vagu profila veidošana, apvienojot to ar nezāļu apkarošanu. Domāju, ka lieki piebilst, augsne nedrīkst būt piesārņota ar daudzgadīgajām nezālēm, jo kuram gan patiktu, ja bumbuļus caururbj ložņu vārpatas dzinumi. Tāpat ir jāizvērtē  polifāgo kaitēkļu – maijvaboļu un sprakšķu kāpuru – klātbūtne, kas sagaidāmo ražu var sabojāt tik nopietni, ka nebūs, ko īsti novākt. Manā gadījumā vagu rušināšana tika veikta trīs reizes, pēdējo reizi – pirms lakstu sakļaušanās vagās. Rūpīgi jāseko laika prognozēm, lai stādījumu pasargātu no salnām, izmantojot agrotīklu. Lakstus pļauj oktobra otrajā pusē, kad veģetācija izbeidzas. Tālāk pirmo kārtu salmus, manā gadījumā lapas, uzsedzu oktobra otrajā pusē, nākot pirmajiem augsnes virskārtas mīnusiem. Kad sola pirmos salus, salmu kārtu papildina līdz 25–30 cm, šajā gadījumā tas bija jau novembra vidus. Maigā ziema neko vairāk neprasīja darīt un dažu dienu temperatūru -15 ^oC stādījums pārcieta bez problēmām.

Turpinājums – noteikti būs, jo ir svarīgi saprast, kā šajā gadījumā uzvedīsies agrās šķirnes, kā tās pārcietīs nopietnu ziemu, kas notiks, ja izstādīs speciāli diedzētus kartupeļus, audzējot tos lielākā platībā. Sākums ir, bet turpinājums sekos... Paldies visiem, kas nebija vienaldzīgi šajā situācijā, tas dod ierosmi visu turpināt!

Māris Narvils, 

LLKC Augkopības nodaļas speciālists dārzkopībā

Foto: Māris Narvils