Pirmais projekts “Ģedertu” zemē kā izturības pārbaude

Silvai Šavalejevai šopavasar ierīkotā dziļurbuma aka Limbažu pagasta Ģedertu zemē īpaši noderēja sausajā laikā, kad vairāk nekā mēnesi nebija nolijis ne piliena lietus. Tagad viņa ar dzīves draugu Nikolaju spriež, ka no parastās akas saimniecībai ūdens pietrūktu. Limbažniece mantotajā īpašumā laukos pirmo reizi pretendēja izmantot mazo saimniecību atbalsta programmu, un dziļurbums tapa ar ES fondu atbalstu. Projektu izstrādāja Limbažu konsultāciju biroja speciāliste Zaiga Blaua. Tā īstenošanai nepieciešamās lauksaimniecības pamatzināšanas Silva nesen apguva kursos.

Senāk abiem Limbažu tirgū piederēja kiosks, kurā viņi tirgoja rūpniecības preces. Tomēr ieņēmumi no tirdzniecības saruka, un bija skaidrs, ka jādomā kas cits. Tā pamazām viņi sāka apsaimniekot 2 ha zemes. Platībmaksājumu ieguldīja laukuma iežogošanai, vispirms ierīkoja vienu, pēc tam otru zemeņu lauku, kopā 0,6 ha platībā. Līdz ar projekta īstenošanu Silvas saimniecība uzņem lielākus apgriezienus, un šopavasar atelpas tikpat kā nav bijis. Projektā bija paredzēts ierīkot vienu 120 m² siltumnīcu, iegādāties tai apkures krāsni, nopirkt un uzstādīt siltumsūkni – gaisa kondicionētāju telpai, kur uzglabājas zemeņu raža. Vēl bija nolemts pirkt zāles pļāvēju un rudenī iegādāties un iestādīt 30 ābeles, 10 plūmes un tikpat saldo ķiršu kociņu. Ar norādi, ka pļāvējs neattiecas uz ražošanu, tā iegādi Lauku atbalsta dienests projektā atteica. Silva gan domā, ka tā gluži nav, jo zemenēm, tāpat iecerētajam augļu dārzam, būs jāappļauj rindstarpas. Strīdu gan viņa nesāka. Pļāvējam ieplānotās summas vietā pasūtīja otru tikpat lielu siltumnīcu. Bija vairākkārt jāstaigā uz būvvaldi, vēlreiz jāpārplāno dārzs, jāmeklē saskaņojumi. Šie sīkumi prasīja laiku un bija kaitinoši, tāpēc pavīdēja pat doma no projekta atteikties. “Beigās mums kļuva žēl pašu ieguldītās naudas,” neslēpj Nikolajs. Viņi tomēr piespieda sevi izstaigāt visus ar projekta labojumiem saistītos līkločus. Iepirkumā abas siltumnīcas pasūtīja pie limbažnieka Ziedoņa Viziņa. Iepriekš viņš “Ģedertos”bija uzstādījis mazāku. Tā bija kalpojusi 9 gadus un būtu vēl izmantojama, bet bija jādod vieta lielajām ar tikpat izturīgo plēvi. Polikarbonāts izmantots tikai vēdināšanas lūkām. Patlaban viss izskatās perfekti. Siltumnīcām ir ovāla forma, lai ziemā viegli noslīd sniegs. Dārzeņus Silva audzē melnzemē, stāda dobēs, nevis plēves maisos, un ierobežoti lieto ķimikālijas. Gatavojoties pavasarim, pilsētas dzīvoklī uz lodžijas viņa izaudzējusi aptuveni 100 tomātu stādu un vēl tikpat daudz piepirka. Pirmā gurķu raža gaidāma ap Jāņiem. Otrā siltumnīcā, kur tikai nesen ierīkotas melnzemes dobes, gurķus sēs vēlāk. Raža ienāksies septembrī, kad daudziem dārzeņu audzētājiem tā jau būs beigusies.

Klāt zemeņu laiks. Tādā nodarbē viņiem ir trīs gadu pieredze. Abi gan atzīst, ka zemeņu audzēšana prasa milzu darbu un nav no vieglākajām. Visā to platībā augsni noklājuši ar speciālo zemeņu plēvi, kam viena puse ir gaiša, otra – tumša. Tādu praksi Silva atzīst, jo plēve neļauj iztvaikot mitrumam. Pirms tam izmēģinājuši salmus, bet tiem izauga cauri nezāles. “Esam mācījušies no citu, bet visvairāk – no savām kļūdām,” teic Silva. Vadoties no citu pieredzes, vispirms ļāvuši zemenēm ieaugt zālē, bet tāds skats viņus nav apmierinājis. Pēc tam sākušās pamatīgas mocības, lai no nezālēm tiktu vaļā. “Ja ko daru, tad kārtīgi,” apņēmīgi nosaka saimniece. Arī plēves ieklāšana bija ļoti grūts process, ko divatā nevarēja veikt. Pērn Silva un Nikolajs piedalījās Limbažu konsultāciju biroja rīkotā pieredzes braucienā un Rūjienas pusē aizrunāja tādu pakalpojumu. Tur viens gudrs dzelžu vīrs pats uzmontējis plēves klājamo tehniku un apsolījis nākamgad viņiem palīdzēt. Lai gan abiem ir tirgotāju prasmes, visas ogas līdz šim pārdotas nevis tirgū, bet tikai draugiem un paziņām. Abi cer, ka tā būs arī šovasar. Pērn viņi novāca 700 kg zemeņu. Arī tagad ogu laikam viss jau sagatavots. Telpā, kur tās uzglabā, novietotas kastes, jaunais kondicionētājs uzturēs tajā +16° temperatūru, lai zemenes ātri nezaudētu formu. Līdzīgi domāts arī par gurķu un tomātu realizāciju. Ko nenopirks paziņas, to piegādās sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Dārza malā saimniece rāda, ka stādījumus vairāk bojā ūdensžurkas un peles, nevis maijvaboļu kāpuri. “Lasīju, ka efektīvākais līdzeklis ir medīgas kaķenes, vienam hektāram vajadzētu nodrošināties vismaz ar piecām. Mums savu nav, taču kaimiņu kaķene bieži medī mūsu dārzā,” viņa atklāj. Senāk dārzam kaitējušas arī mežacūkas, stirnas un zaķi. Pat iestādītie kartupeļi pavasaros noēsti, tāpēc nācies iežogot visu teritoriju.

Abi pat neatceras tādu pavasari, kad tik daudz un smagi strādāts. Tveices laikā piecos no rīta viņi no sava pilsētas dzīvokļa devās uz laukiem laistīt siltumnīcas. Silva apzaļumojusi fazendu ar skujeņiem un puķu dobēm. Tikai no dīķa nācies atteikties, jo tajā pazudis ūdens. Kopskats ir cerīgs – viss izravēts un ļoti kārtīgs. “Jādomā, ka ar laiku zemeņu audzēšanu mēs pārtrauksim, bet līdz tam, ceru, būs izaudzis augļu dārzs,” saimniece nosaka. Viņa atklāj, ka projekta līdzfinansēšanā tomēr nācies ieguldīt daudz lielāku summu, nekā bija plānots. Tāda uzņemšanās vainagosies ar to, ka visa zeme būs izmantota.

Gunita Ozoliņa,

laikraksta “Auseklis” žurnāliste