Bumbieru birums pārsteidz “Lūšu dārzu” saimnieku

Šoruden komercdārzos nav laba ābolu raža, taču liepupietim, individuālajam komersantam Rimantam Lūsim bumbierēm zari vai lūst no augļu pārpilnības. Dārzkopis pat brīnās – ābeles arī viņam reizēm gražojas un nedod ražu, taču bumbieri ir ceturto rudeni pēc kārtas, un šogad tiem pat rekordraža.

 Tas ir interesanti tāpēc, ka ar bumbieru piedāvājumu ne Limbažu, ne Salacgrīvas puse neizceļas. Saimnieks aptuveni lēš, ka vēlie bumbieri varētu būt vairākas tonnas, un tie kompensēs zudumus no rudens avenēm, kas nosala jau pirmajā saltajā naktī. Vasaras un daļu rudens aveņu paguva novākt un pārdot, taču žēl, ka daudz ogu aizgāja zudumā. Rimants atzīst, ka bumbierēm lielu uzmanību gan nav veltījis. Tās nav ne mēslotas, ne saudzētas no kaitēkļiem vai slimībām.

“Polijā bumbierus sezonā miglo padsmit reižu. Mūsējie ir tādi, kā Dieviņš devis. Faktiski bioloģiski audzēti, tomēr tāda statusa manam dārzam nav,” saimnieks stāsta. Šie augļukoki ir viņa vecāku stādīti, bet pats lielākoties darbojies ar avenēm. Tagad, redzot, ka augļi ir pieprasīti, apņēmies izgriezt liekos zarus, veidot vainagus un pastudēt arī speciālo literatūru, lai turpmāk iegūtu lielāku ražu.

Rimants “Lūšu dārzu” ražu iesācis un turpina pārdot tiešajā tirdzniecībā. Pastāvīgie klienti viņam zvana un lūdz piegādes arī mūsu sarunas laikā. Uz Skultes tirgu, kur tiem varētu būt labs noiets, viņš vēl arvien nav iesācis braukt, jo tam pietrūkst laika. Taču dārza jaunais saimnieks uzskata par veiksmi to, ka uzņemts par biedru kooperatīvajā sabiedrībā “Limbažu novada lauku labumi”. Esot gan šaubījies, vai viņu pieņems, kā nekā tur apvienojušies limbažnieki. “Man paveicās tāpēc, ka bumbieru kooperatīvam trūka. Tā kā man augļi noglabāti noliktavā, to pietiks vismaz līdz jaunajam gadam. Vismaz ir vēl kāds, kurš šajā darbā man palīdz,” viņš saka.

Rimants pieķēries avenēm un turpina paplašināt to stādījumus. Tāda iecere ir arī, startējot Lauku atbalsta dienestā ar savu projektu, lai pretendētu uz atbalstu mazajām zemnieku saimniecībām. Ja par pushektāru vēl paplašinās rudens avenājus, tad dārza platība jau pietuvosies 3 ha. Turklāt viņš plāno arī traktora iegādi, lai efektīvāk un ātrāk apkoptu un varētu mulčēt apdobes. “Spēka man pietiek, bet pietrūkst darbaroku,” viņš atzīst. Šovasar liepupietis bija gatavs piedāvāt darbu skolēniem. Vajadzēja, lai viņi palīdzētu ravēt dobes. Taču intereses bērniem tikpat kā nebija, un kopdarbība ātri vien izbeidzās. Patlaban viņš lielākoties balstās uz māsas Aigas un citu tuvinieku palīdzību, bet vasarā ļāva ogas lasīt arī pašiem klientiem, samazinot cenu par tām.

Rimants sācis strādāt savā specialitātē, vadot Mazsalacas novada Tūrisma un informācijas centru (TIC), kā arī tūrisma nodaļu pašvaldībā.

“Ja dārzs ir mans sapnis, tad darbs – sirdslieta. Ieguldīju savas zināšanas reklāmas darbā un esmu gandarīts, ka Mazsalacu sezonā apmeklēja par 3– 4 tūkstošiem tūristu vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tagad veidojam sadarbību ar kaimiņiem Igaunijā. Pieteikumam gatavojam kopprojektu Latvijas–Igaunijas pārrobežu programmā, lai izveidotu veloceliņu bijušā dzelzceļa vietā,”” viņš stāsta. Jāteic gan, ka sapņu dārzam tas nenāk par labu, jo Rimants Liepupes mājās ir tikai divas dienas nedēļā un nemaz neslēpj, ka ar savu darbu kalnu netiek uz priekšu tik ātri, kā gribētos. Jau agrāk viņam bija doma “Lūša dārzā” ievilināt arī tūristus, jo piedāvājums ir daudzveidīgs: avenes, ķirši, lielogu mellenes, plūmes, āboli, bumbieri. Tā kā ekskursantu grupas apceļo Vidzemes piekrasti un citus tūrisma objektus netālos kaimiņos, Rimants ir pārliecināts, ka pilsētnieki ar prieku nobaudītu svaigas ogas un paviesotos dārzā. Taču tad jādomā arī par pārstrādi mājražošanā. Saimniecības ēkā iesākta tādas telpas ierīkošana, bet darbs vēl nav pabeigts. Pērn viņš piedalījās Limbažu konsultāciju biroja pieredzes braucienā uz Gulbeni un saimniecībā “Vecpāpani” skatīja tādu modeli, kāds cilvēkiem patīk. “Tur esmu bijis jau vairākas reizes un ar saimnieku man ir labs kontakts. Mums ir liels ledusskapis, bet jādomā par saldētavas iegādi. Tad varēsim ogas saldēt un piedāvāt to miksli. Esmu domājis arī par vīna darīšanu, sukādēm un citu. Bet pagaidām darbs dzen darbu, tāpēc daudzas manas ieceres vēl ir tikai sapņi. Tam visam es redzu jēgu, citādi jau sen būtu aizmucis uz Angliju kā daudzi,” Rimants atklāj. Ieprasos, kā ar TIC vadītāja skatu viņš vērtē tūrisma perspektīvu Liepupes pusē. Sarunas partneris uzskaita iecienītākos objektus, krodziņus, norāda uz muižas pusi un teic, ka pagastā faktiski būtu vajadzīgs savs tūrisma cilvēks. Ja nebūtu tik noslogots, Rimants biežāk būtu kopā ar Limbažu Zemnieku biedrības jauniešu grupu, kur bija iesaistījies.

 Gunita Ozoliņa,

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts “Auseklis”