LLKC – augsne gudrai augsmei zemniekiem

Šis gads ikvienam devis vielu pārdomām – nepieredzētie apstākļi lika pārvērtēt savas ikdienas vajadzības un tālāko darbību. Kāds gads bijis mums Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā (LLKC), kā strādāsim turpmāk, par to LLKC valdes priekšsēdētājs MĀRTIŅŠ CIMERMANIS.

Zemniekiem teju ik gadu jārēķinās ar dažādiem dabas radītiem pārbaudījumiem, bet pārbaudījumu, kādu sagādāja Covid-19, neviens nevarēja paredzēt. Uzskatu, ka arī tas ir dabas pārbaudījums, jo šī slimība ir dabisko procesu sastāvdaļa, iespējams, pašu cilvēku provocēta. Tas raisa pārdomas par mūsu mijiedarbību ar dabu, cik varam iejaukties dabas procesos un kā daba uz to reaģē. Jau iepriekš bija dzirdēti komentāri, ka klimata izmaiņas ir izdomātas, galvenais ir dot gāzi grīdā un veicināt patēriņu. Tagad ir pamats pārdomāt, cik ilgtspējīga ir mūsu darbība ne tikai mūsu mūža garumam, bet arī mūsu nākamajām paaudzēm.

Neskatoties uz šī gada īpašajiem apstākļiem, lauksaimnieku darbs ne mirkli nav apstājies. Zemnieki strādā uz lauka, fermās, viņu ģimenes šo darbu dara pat tad, kad tās skāris vīruss. Darbs neapstājas. Darbs ir jādara.

Zemnieki spējuši saglabāt mieru, neskatoties uz to, ka samazinājās piena un gaļas cenas. Vienlaikus augkopjiem gads bija labs, kaut arī daudzviet labība pēc Jāņiem sakrita veldrē. Augkopībā mums ir par ko priecāties, jo graudu cenas turpina būt pietiekami augstas un ražas bija labas.

Mēs lēnām un neatlaidīgi attīstāmies, par to liecina kaut vai ES statistikas biroja Eurostat apkopotā informācija par lauksaimnieciskās produkcijas izlaidi 2019. gadā, kas rāda – Latvijai izaugsme bijusi ES valstīs visstraujākā. Varam lepoties ar paveikto, bet apstāties nevaram.

Attīstība turpinās. Par to liecina lielie projekti, tajā  skaitā kooperatīvu īstenotie gan piena, gan graudu pārstrādei, kur ir idejas par mūsu saražoto preču eksportu aizvien tālāk aiz Latvijas robežām pasaules tirgos. Tas prasa nopietnas investīcijas pārstrādē. Prieks arī par bioloģiskās lauksaimniecības un biopārstrādes neatlaidīgu attīstību. Mums top aizvien jauni piedāvājumi bioloģisko produktu nišā, dodot ieguvumus gan zemniekiem, gan pārstrādei, protams, arī pircējiem.

Covid-19 mācības ir jāņem vērā. Pirmā no tām – zemniekiem ir jāspēj sadarboties. Otrā, par ko nopietni esam domājuši arī mēs LLKC, – nepieciešami ilgtermiņa risinājumi krīzes mehānismu pārvarēšanai. Uzskatu, ka risinājumi ir jāvērtē individuāli katrai saimniecībai. Jāpalīdz tiem, kurus krīze skar, uz ko vedina arī ES, norādot, ka kompensācijām ir jābūt tieši saistītām ar krīzes, ne neveiksmīgas uzņēmējdarbības ietekmi. Dažiem zemniekiem krīze bija arī pirms kovida.

Jārēķinās ar jaunām saziņas formām gan zemniekiem, gan arī mums – LLKC. Šajā jomā mēs redzam, ka kovids nojauc robežas. Konferencēs un mācībās, kas notiek attālināti, var pieslēgties ne tikai no Balviem vai Alūksnes, bet arī no Āfrikas, Indijas, no visas plašās pasaules. Mums ir jaunas iespējas klausīties lektorus gan piensaimniecības, gan augsnes apstrādes, gan citās tēmās. To pieredzējām mūsu organizētajās konferencēs – gan novembrī notikušajā piensaimniecības, gan decembra bioloģiskās lauksaimniecības konferencē. Tas, saprotams, prasa jaunas digitālās pielāgošanās prasmes. Līdzšinējā mūsu pieredze ir pozitīva, dzirdam arī labas atsauksmes. Ikvienam ir iespējas piedalīties, atrodoties jebkurā vietā, kur ir pietiekami labs internets. Vai arī noklausīties lektorus sev pieņemamā laikā, jo viss konferencēs runātais ir pieejams mūsu – LLKC – informatīvajos kanālos, tajā skaitā YouTube LLKCchannel.

Pie pozitīvajiem apstākļiem jāpiemin cilvēku atgriešanās laukos un lielāka pievēršanās Latvijas mazo ražotāju produktiem. LLKC projekta “Novada garša” katalogs pieredzēja teju sprādzienveida attīstību – ja pērn gada beigās katalogā www.novadagarsa.lv bija tikai pārsimt mazo ražotāju, tad tagad viņu skaits tajā ir tuvu pie 800, un skaits turpina pieaugt. Protams, mums jāturpina strādāt, lai šis katalogs būtu vēl ērtāks. Vēlamies iesaistīt arī pašvaldības, lai tās to izmanto kā informācijas rīku pašvaldību rīkotajiem iepirkumiem. Man ir sāpīgi redzēt kovidapstākļos skolniekiem nokomplektētās pārtikas pakas, kurās ir Polijā ražots piens, Ungārijā ražoti saldumi un citi produkti, kam nav Latvijas izcelsmes. Es nekad to nesapratīšu, lai arī tiek apgalvots, ka iepirkuma procedūras ir svēta lieta. Mūsu tolerance pret to, kas nav mūsu, šajā jomā ir pārāk liela. Mums tomēr jāspēj rūpēties pašiem par sevi un arī pasargāt sevi.

Lai attīstītu visu pārtikas ķēdi, sākot no ražošanas līdz pat loģistikai, vajag attīstīt kooperāciju. Tās nozīmīgums izceļas tieši šajos apstākļos, bez kooperācijas nekur tālu notiksim, mazs vai liels, ir svarīgi savstarpēji sadarboties. Cilvēki pamazām apjauš sadarbības nozīmi, par ko liecina arī viedo ciemu veidošanās. Ir vietas, kur cilvēki saglabājuši savstarpējās sadarbības gēnu teritoriju attīstībai, veidojot kopīgus pasākumus, tajā skaitā tirdziņus.

Man ir liels prieks, ka šogad pieredzējām arī piekrastes cilvēku aktivizēšanos – esam bijuši klāt pie biedrības “Mazjūras zvejnieki” dibināšanas Engures pusē. Jau sen ko tādu gaidīju, un man ir prieks, ka beidzot arī šajā jomā atrodas līderi, kam mēs ar saviem spēkiem varam nākt talkā, lai attīstītu nozari. Mums vēl ir spēcīgi vīri, kas ikdienā dara smagu, paaudzēs mantotu darbu, un mēs viņiem varam palīdzēt. Viens no mūsu darbiem ir sabiedrībai skaidrot un popularizēt mūsu cilvēku darbu, lai kur tas tiek veikts – jūras piekrastē, mežos, uz lauka vai fermās.

Zaļā kursa iespējas

Šis gads iezīmējies ar aizvien aktīvāku ES darbību jaunās zaļās politikas izstrādē. Šogad apstiprinātas divas nozīmīgas stratēģijas: “No lauka līdz galdam” un Bioloģiskās daudzveidības stratēģija. Saskaņā ar tām tiek turpināta ES Kopējās lauksaimniecības politikas reforma. Arī Latvijā tiek gatavota jauna lauku attīstības stratēģija. Te gan jāsaka, ka man pietrūkst kvalitatīvu eksperta līmeņa debašu. Uzskatu, ka ES piedāvātais Zaļais kurss Latvijai dod vairāk iespēju, tas nav slogs. Es redzu iespēju mūsu produktu tirgus paplašināšanai. Tiekoties iepriekš klātienē un tagad attālināti ar Īrijas, Nīderlandes, Dānijas zemniekiem, dzirdam, ka viņi rēķinās ar tirgus pieprasījuma izmaiņām – sabiedrības pieprasījums pēc videi neitrāli ražotiem produktiem ievērojami pieaug. Tas nav tālās nākotnes, bet jau šodienas jautājums – kā saražot produktu, uz kura iepakojuma var rakstīt, ka tas ražots atbildīgi pret vidi. Tas ir būtiski arī tādēļ, lai varētu sadarboties ar tirdzniecības ķēdēm, kas seko sabiedrības pieprasījumam. Dažādi sertifikāti, kas apliecina videi draudzīgu ražošanu, piemēram “Global G.A.P.”, jau tiek uztverti par standarta vajadzību, lai uzsāktu sadarbību ar pārtikas ražotāju.

Nākotnes lauksaimniecības stratēģijas izstrādes debates lauksaimnieku organizāciju pārstāvju vidē šobrīd Latvijā iezīmē negatīvu tendenci – notiek savstarpēji uzbrukumi, uzbrukumi bioloģiskajai lauksaimniecībai, kas pamatā saistīti ar bailēm, ka kaut kas var tikt atņemts – zeme, maksājumi vai kas cits. Vienlaikus nenotiek ieklausīšanās sabiedrības vēlmēs, kas aizvien vairāk nostājas bioloģiskās lauksaimniecības un tīras pārtikas ražošanas pusē. Šo tendenci redzam, analizējot arī aktivitātes “Novada garšas” katalogā, kur pārtikas ražotājus meklē galvenokārt labi pārtikušas mājsaimniecības, kas grib ģimenes galdā celt veselīgu, dabīgu pārtiku, zinot, no kurienes tā nākusi. Zemniekiem ir jābūt gataviem šādam pieprasījumam. Latvijai ir jābūt gatavai radīt videi draudzīgas pārtikas shēmas Latvijas un, iespējams, arī Skandināvijas patērētājiem. Zinu, ka Latvijas un Igaunijas piensaimnieku kooperatīvs “E-piim” nopietni strādā pie videi atbildīgas saimniekošanas statusa iegūšanas, jo, pārdodot produktu Eiropas un arī citos tirgos, pamazam jau tiek prasīts uzrādīt, cik ražošana ir pielāgota vides standartiem.

Tātad, lauksaimniecības stratēģijas debatēm ir jābūt nevis par to, vai un kā atbalstīt jaunu traktoru, graudu torņu un tamlīdzīgu vajadzību finansēšanu, bet – kā atbalstīt jaunu, videi draudzīgu saimniekošanas sistēmu ieviešanu. Diemžēl šajās debatēs zemnieks cīnās pret zemnieku, nevis tiek piesaistīti pētnieki, kas veic modulācijas dažādām saimniecībām par pielāgošanos vides prasībām. Šeit būtu vērts pamācīties, piemēram, no nīderlandiešiem, kas spiesti šādas modulācijas veikt par dažādu saimniekošanas modeļu maiņu, par būvniecību, dzīvnieku ēdināšanu. Viņiem sabiedrība vairs neļauj izvērst intensīvu saimniekošanu. Uzvarētāji tirgū būs tie, kas pirmie spēs šo pielāgošanos veikt.

Tātad – Zaļais kurss ir iespēja, bet mums ir jāatrod savstarpēja sapratne un tolerance diskusijās, domājot par kopīgo labumu. Mums jābūt gudriem, lai nepalaistu ES finansējumu vējā, pirmām kārtām jau ES piedāvāto tā saukto kovidnaudu jeb finansējumu no ES atveseļošanas instrumenta. Primāri tā būtu jāiegulda zaļajā ekonomikā, rūpīgi pieskatot, lai zem vārda “zaļš” nenokļūtu projekti, kas dod labumu tikai dažiem. Es šo naudu ieguldītu videi draudzīgu novietņu un pārējo lauksaimniecības būvju būvniecībā, kooperācijā, kas nodrošina efektīvu jaudīgas un modernas tehnikas izmantošanu.

Mūsu darbi nākotnei

Šobrīd strādājam pie jaunās LLKC darbības stratēģijas nākamajiem pieciem gadiem. Izšķiroši svarīga ir zināšanu pieejamība, jo īpaši, ņemot vērā Zaļā kursa un ar to saistīto politiku uzstādījumus. Nepieciešama tālāka zināšanu sistēmas pilnveide, vēl ciešāk integrējot zinātni praktiskajā saimniekošanā, kur konsultantu loma ir īpaši svarīga. Tādēļ mūsu stratēģija paredz ilgtspējīgu konsultāciju sistēmas attīstību ar motivētu komandu, zinošiem speciālistiem.

Ir jāiegulda nauda izglītībā. Nevar izglītības sistēmai prasīt, lai tā dod vislabāko, kas pasaulē pieejams, tajā neko neieguldot. Mēs varam jautāt skolām, kādēļ tās mums nedod lieliski izglītotus speciālistus, bet, redzot, cik tajās ieguldīts, nolaižas rokas. Tas attiecas arī uz konsultāciju sistēmu, mēs esam izglītības sistēmas atspulgs. Tādēļ nepieciešami ieguldījumi konsultantu zināšanās, sistēmā kopumā.

Uzskatu, ka mūsu darbs ir pielikt savu roku lauksaimniecības biznesa – mazā un vidējā – stiprināšanā. Atbalstīt tos, kas vēlas turpināt godīgi strādāt, attīstīt uzņēmumu ilgtermiņā, nodrošināt ģimenes labklājību arī nākamajām paaudzēm. Tas ir Latvijas lauku spēks.

Šobrīd redzam, ka uz laukiem pārceļas labi situēti pilsētnieki, kas strādā labi atalgotu darbu attālināti. Šie cilvēki ir samērā prasīgi pret vietējām varām, vēloties uzlabot dzīves telpas kvalitāti. Šobrīd īpašums laukos ir liela vērtība, tā ļauj justies pasargātiem, būt drošībā kopā ar ģimeni. Tomēr pamatu pamats ir infrastruktūra – ceļi, internets. Arī skolas, slimnīcas, bērnudārzi. Koncentrācija un globalizācija vairs nav tik aktuālas, tas vairāk ir risks.

Noteikti turpināsim darbu ar jauniešiem, tajā skaitā “Laukiem būt!” projektu. Ir būtiski sniegt atbalstu jauniešiem, kuri vēlas gudri un veiksmīgi saimniekot laukos. Stiprināsim sadarbību ar lauku profesionālajām skolām, palīdzot pasniedzējiem kļūt stiprākiem, ar labākiem mācību materiāliem.

Pildīsim arī valsts deleģētās funkcijas, skaidrojot jaunās KLP elementus. Mums jānodrošina visiem zemniekiem – sākot no Ludzas līdz pat Liepājai – vienāda informācija par zaļo kursu un citām lauku politikas lietām. Zemniekam ir jāpalīdz, viņam nav daudz laika meklēt informāciju, lasīt, bet informācijai ir jābūt ātri un ērti pieejamai.

Kolīdz varēsim, mēs atgriezīsimies pie lauka dienām un citiem klātienes pasākumiem, kas zemniekiem ir svarīgi. Šos pasākumus rūpīgāk plānosim atkarībā no epidemioloģiskās situācijas. Veidosim pasākumus koncentrētākus, īsākus. Šodienas attālinātie semināri pierāda, ka lektori spēj sniegt vajadzīgās zināšanas, runājot īsi.

Mūsu vērtība ir zemnieki, jo stiprāki viņi ir, jo gandarītāki varam būt mēs. Mēs esam augsne, uz kuras rodas iespēja zemniekiem augt. Mums svarīgi būt par labu augsni, katram mūsu padomam ir jābūt auglīgam. Tas, protams, ir liels izaicinājums, jo prasa ieguldīt konsultantos.

Zemnieki arī šajos apstākļos ir mierīgi, un aicinu šo mieru arī saglabāt. Vienlaikus būt vērīgiem, raugoties dabā, un nepārvērtēt cilvēka iespējas dabas priekšā. Jābūt ilgtspējīgiem.

Pierakstīja Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja