Minerālvielu nozīme aitu ganāmpulkā

Aitu ēdināšanas pamatprincipi ir līdzīgi kā citiem atgremotājdzīvniekiem. Taču iegūstamā produkcijas daudzveidība aitkopības nozarē – gaļa, vilna, piens, kažokādas, jēri – nosaka pilnvērtīgas un vispusīgas ēdināšanas nepieciešamību.

Aitām minerālpiedevas ir nepieciešamas visos gadalaikos. Dzīvnieku organisma funkciju norisēs piedalās ļoti daudz elementu. Svarīgākie ir kalcijs, fosfors, magnijs, nātrijs, nātrijs, kobalts un selēns. Aptuveni 99% no organisma kalcija un 80% fosfora atrodas dzīvnieka kaulos un zobos, kas darbojas kā šo minerālvielu rezerve. 

Kalcijs (Ca) savā darbībā cieši saistīts ar fosforu un D vitamīnu. Ja barības devā trūkst kalcija vai fosfora, ja šie elementi nav pareizā attiecībā vai arī trūkst D vitamīna, nevar notikt normāla kaulaudu veidošanās, un jaunie dzīvnieki saslimst ar rahītu, bet pieaugušie – ar osteomalāciju vai osteoporozi.

 Fosfors (P) organismā notiekošajos bioķīmiskajos procesos piedalās plašāk nekā kalcijs. Bez skeleta, kurā fosfors kopā ar kalciju veido galveno struktūras daļu, tas ietilpst visu šūnu kodolvielu un citoplazmas sastāvā. Tam ir nozīme arī ogļhidrātu un tauku maiņā. Fosfora trūkums pasliktina barības izmantošanu, tāpēc pazeminās dzīvmasas pieaugums un piena produktivitāte.

 Selēnam (Se) ir ļoti nozīmīga loma organisma imūnajā aizsardzībā, kur tas darbojas ciešā sadarbībā ar E vitamīnu. Tāpēc selēna deficīta gadījumā organismā bieži trūkst arī E vitamīna. Tas raksturīgs arī vājiem, nedzīvi dzimušiem jēriem un muskuļu deģenerācijas vai baltmuskuļu slimībai.

 Jodam (I) ir svarīga nozīme vairogdziedzera darbībā un hormonu sekrēcijā. Jods ir ļoti svarīgs embrija augšanai un attīstībai, bet tā trūkums aplecinātām aitām var izraisīt abortēšanu vai vārgu jēru dzimšanu.

 Kālija (K), nātrija (Na) un hlora (Cl) fizioloģiskās funkcijas ir kopīgas. Tie piedalās osmotiskā spiediena regulēšanā šūnās, kā arī sārmu un skābju līdzsvara nodrošināšanā šūnu un starpšūnu šķidrumā. Tāpat kālijam liela nozīme ir nervu un muskuļaudu uzbudināmības procesu uzturēšanā, bet nātrijs ar hloru sekmē gremošanas sulu sekrēcijas un sagremošanas procesu normālu norisi kuņģī. Nātrija nepietiekamības gadījumā dzīvnieki zaudē ēstgribu, tiem pasliktinās barības, it īpaši rupjās barības, izmantošanas spējas, samazinās dzīvmasas pieaugums nobarojamiem dzīvniekiem, pasliktinās apaugļošanās.

 Magnijs (Mg) kalpo kā struktūrviela kaulaudos un fermentu sistēmās, kā arī piedalās neiromuskulāro kairinājumu pārraidē. Tas arī darbojas kā fosfātu aktivators, piedalās ogļhidrātu maiņā un termoregulācijā. Magnija maiņa organismā cieši saistīta ar kalciju un fosforu.

 No mikroelementu grupas svarīgākie un dzīvnieku ēdināšanā normējamie ir dzelzs, cinks, varš, mangāns, selēns, jods un kobalts.

 Dzelzs (Fe) organismā nepieciešama hemoglobīna un mioglobīna uzbūvei, tas ietilpst daudzu fermentu sastāvā un piedalās skābekļa vadīšanā organismā. Ja dzelzs trūkst, samazinās hemoglobīna saturs asinīs, un var iestāties anēmija (mazasinība). Ar mazasinību visbiežāk slimo jaunie dzīvnieki – tie slikti aug, nīkuļo, ir uzņēmīgi pret slimībām un, ja dzelzs barībā trūkst ilgstoši, – nobeidzas.

 Dzelzs pilnīgākai izmantošanai un hemoglobīna veidošanai nepieciešams varš un kobalts.

 Varš (Cu), tāpat kā dzelzs, piedalās sarkano asinsķermenīšu veidošanā un to aktivitātes uzturēšanā. Varš ietilpst daudzu šūnu fermentu sastāvā, tas nepieciešams vilnas, matu normālai augšanai un pigmentācijas uzturēšanai. Vara trūkums ir izplatīta parādība ganībās turētiem ganāmpulkiem daudzos pasaules reģionos. To izraisa pārāk mazais vara daudzums barībā vai ganību augos esošās vielas (piemēram, molibdēna vai sulfātu sāļi), kas traucē vara absorbēšanos. Vara trūkums izraisa anēmiju, caureju, vilnas, matu atkrāsošanos, dzīvnieki lēni aug, tiem var attīstīties kaulu slimības, smadzeņu iekaisums ar sekojošiem kustību koordinācijas traucējumiem. Vara trūkumam raksturīgas pazīmes var parādīties arī tad, ja barībā pārāk daudz sēra, molibdēna vai kadmija.

 Cinks (Zn) ietilpst vairāku fermentu (insulīna u. c.) sastāvā, sekmē to darbību, regulē ogļhidrātu un kalcija maiņu, ir cieši saistīts ar augšanas un vairošanās procesiem (veicina spermatoģenēzi, gļotādu funkcijas). Cinka trūkuma dēļ aizkavējas augšana (ierobežota olbaltumvielu sintēze), pasliktinās barības izmantošana, parādās reproduktīvo spēju traucējumi (it īpaši vaisliniekiem). Šīs parādības pastiprina kalcija pārpalikums.

 Mangāns (Mn) aktivizē ar ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku maiņu saistītos fermentatīvos procesus un ietekmē augšanu un vairošanos.

 Ganību sezonai ritot pilnā sparā, svarīgi neaizmirst pārbaudīt minerālbarības barotavas, iztīrīt un papildināt, jo tās ir nepieciešamas gan ziemas, gan vasaras periodā.

Daiga Baltiņa,

LLKC Lopkopības nodaļa