Permakultūra – kas tas par zvēru?

LLKC Saldus konsultāciju birojs 20. septembrī rīkoja informatīvo semināru “Ilgtspējīga saimniekošana – permakultūra”. Lektors bija  Māris Narvils, LLKC vecākais speciālists dārzkopībā. Viņš ir ne tikai teorētiķis, bet arī praktiķis, un pēc permakultūras principiem darbojas savā saimniecībā Priekules novada  “Līgotēs”.

Semināra laikā lektors pievērsās šādām tēmām:

* Permakultūras pamatprincipi, to jēga un izmantošana;
* Augsnes auglības atjaunošana;
* Dārzkopība permakultūras skatījumā;
* Meža dārzs – ekosistēma ģimeņu saimniecībām.

Semināru apmeklēja interesenti no Saldus, Brocēnu un pat Ventspils novadiem. Ir cilvēki, kuri pārcēlušies no Rīgas un vēlas mainīt savu saimniekošanu videi draudzīgāk. Vairāki meklē alternatīvas ekoloģiskas pārtikas audzēšanai savā mazdārziņā.  Ļoti iepriecināja Kalnsētu skolas jauniešu interese par permakultūru. Ja pēc semināra kaut dažiem tas liks aizdomāties par veselīgu dzīvi nepiesārņotā dabā, tad tas jau būs daudz. Jo vairāk cilvēku iemācīsies dzīvot, pielietojot permakultūras principus, jo mūsu zeme kļūs zaļāka, un tad mēs patiešām to pasauli izglābsim. Tās ir rūpes par līdzcilvēkiem. Pašlaik tradicionālajā lauksaimniecībā ir tendence iegūt lielas ražas, lietojot daudz minerālmēslu un ķimikāliju. It kā mēslojumu lieto daudz, bet tajā paša laikā augsne degradējas, noplicinās. Pašlaik apstrādā lielus laukus ar lielu, jaudīgu tehniku, taču pienāks laiks, kad cilvēki sāks domāt, kā dabīgi saglabāt augsnes auglību.

Permakultūras dārzos katrs augs pilda daudzas funkcijas. Lielie koki pasargā no salnām, saules. Citi ir derīgo kukaiņu pievilinātāji, citi kaitēkļu atbaidītāji, citi augsnes struktūras uzlabotāji. Ļaujot augiem pašiem strādāt, mēs iegūstam ražu, nelietojot pesticīdus un  ietaupot līdzekļus. Augi ļauj mums ietaupīt naudu un ēst veselīgu, ekoloģisku pārtiku.

Lai gan daudzi saimnieko un dzīvo, izmantojot permakultūras principus, tā arī īsti nesaprotot, ko nozīmē vārds “permakultūra”. Permakultūras metodes lieto gan bioloģiskajā lauksaimniecībā, gan tie, kas saimnieko pēc senču metodēm. Daudzi laucinieki arī nabadzības dēļ saimniekoja videi draudzīgi, ar permakultūras metodēm, jo maksimāli izmantoja esošos resursus. Senos laikos vairāk domāja, kā ekonomiskāk izlietot pieejamo, lai būtu pēc iespējas mazāk atlikumu. Tagad smalki varētu teikt – izmantoja permakultūras metodes. Senāk cilvēki bieži saimniekoja ilgtspējīgi – vietējie meistari būvēja mājas no tuvējā apkārtnē nocērtamiem kokiem. Liela daļa augļu un dārzeņu tika izaudzēti uz vietas. Viss bija vienkārši un dabīgi – gadu tūkstošiem nebija citu iespēju, kā dzīvot saskaņā ar dabu, ievērojot tās ritmus un cienot tās resursus. Līdz pat industriālajai revolūcijai, kas pavēra jaunas iespējas un radīja nebijušus riskus. Šodien mēs esam iepazinuši modernā dzīvesveida priekšrocības, bet zinātne mūs brīdina par šāda dzīvesveida sekām. Ignorēt to vairs nav iespējams, tāpēc jādodas tālāk attīstībā, apvienojot senās vērtības, prasmes ar mūsdienu zināšanām un iespējām.

Permakultūra palīdz būt neatkarīgiem un arī ietaupīt gan savus spēkus, gan naudu. Permakultūra ir vērtīga ar to, ka to var izmantot  jebkurš cilvēks, kam ir kaut daži kvadrātmetri zemes. Vienmēr cilvēki vaicā: kas tā permakultūra par zvēru? Mana atbilde –dzīvošana un  saimniekošana sadarbībā ar dabu. Jo kā lai citādi nosauc auglības saglabāšanu, veidojot dažādus kompostus? Ja mēs jēdzīgi izmantotu mizas no virtuves, nopļauto zāli, nobirušās lapas un visu citu, kas izgaist sadaloties, nevajadzētu pirkt minerālmēslus, kas nu jau tā piesārņojuši ūdeņus, ka atvasarā reti kur var droši peldēties. Savācot lietus ūdeņus, kas tek no māju jumtiem, mēs nodrošinātu laistīšanu visas sezonas garumā. Taču tikai daži par to aizdomājas, un, lūk, arī šis ir viens no permakultūras pamatprincipiem – maksimāli izmantot pieejamos dabas resursus.

Kuram gan patīk ravēt? Bez tā var iztikt, jo zemes prātā ir iestrādāta aizsargreakcija – vienmēr apsegties. Ja izmantojam šo augsnes vēlmi apsegties un vienmēr savas dobītes pārklājam ar nopļautas zāles kārtu, kartonu, koku mizām jeb mulčējam, nezāles liekas mierā.

Bet mulčēšana un kompostēšana ir tikai permakultūras redzamā izpausme, daudz svarīgāka ir filozofija – bez čammāšanās mainīt pēdējos simt gados ierasto izšķērdīgo dzīvesveidu. Pie viena jāmazina savs egoisms un jāraugās, vai otram neklājas gauži, un jāpiedāvā palīdzība.

12 permakultūras pamatprincipi

20. gadsimta 70. gados Austrālijā Deivids Holmgrens izstrādāja divpadsmit principus, kas noderēs, sākot dzīvot ar permakultūras idejām.
     1. Novērot un mijiedarboties. Pirms jebkuras ieceres sākšanas noskaidro vietējos apstākļus un resursus.
    2. Tvert un uzkrāt enerģiju. Izmanto enerģiju, kuru mums visiem sniedz brīvi pieejamie avoti – vējš, saule un ūdens. Tver īsto mirkli to iegūšanai.
    3. Iegūt ražu. Projektējot jāparedz raža un tās novākšana, kas palīdz saglabāt sistēmas stabilitāti.
    4. Izmantot pašregulāciju un pieņemt atbildes reakcijas. Projektā iesaistītajiem jāļauj izteikt savas domas.
    5. Izmantot un novērtēt atjaunojamos resursus. Interesējies par aktualitātēm un projektiem, samazinot atkarību no izsmeļamajiem resursiem.
    6. Nevairot zudumus un atkritumus. Jāveido nelieli materiālu un enerģijas aprites cikli, kas pamazām aizstāj līdzšinējos globālos, neefektīvos ciklus.
    7. Plānot no modeļa koncepcijas līdz detaļām. Centies izmantot dabā un sabiedrībā novērojamus modeļus.
    8. Integrēt, nevis dalīt. Veicini visu iesaistīto savstarpējo sadarbību.
    9. Izmantot nelielus, pakāpeniskus risinājumus. Atceries teicienu: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.” Izmanto vietējos resursus un sāc ar maza mēroga projektiem.
    10. Izmantot un novērtēt daudzveidību. “Gan... gan”, nevis “vai nu... vai arī”, jeb “strādāsim gan pēc tava, gan mana prāta”. Daudzveidība veicina sistēmas stabilitāti.
    11. Izmantot un novērtēt robežjoslas jeb malas. Sistēmu robežjoslām raksturīga daudzveidība un dinamiskums – šeit vērojami visinteresantākie procesi.
    12. Radoši reaģēt uz pārmaiņām. Saglabā vīziju atvērtu, aktīvu un radošu – neiesaldē to un nepārstāj to attīstīt. Ieraugi iespējas līdzdarboties pārmaiņu procesos.

Meža dārzi ir uz augu izvēles balstīta ilgtspējīga pārtikas ražošana ar zemām apkopšanas izmaksām meža zemju ekosistēmā, iekļaujot tajā augļu kokus un ogulājus, riekstu kokus, garšaugus un ārstniecības augus, pārtikā izmantojamos vīteņaugus un daudzgadīgos dārzeņus, kā arī ēdamos dekoratīvos augus, no kuriem iegūtā raža ir tiešā veidā izmantojama cilvēkiem.

Augi tiek stādīti pēc noteiktiem principiem rindās, izmantojot kaimiņu vai jaukto stādījumu nosacījumus, lai meža zemē izveidotu ražotspējīgu meža biotopu. Dažkārt meža dārzi var tikt ierīkoti arī lauksaimnieciski izmantojamā zemē, izmantojot tos pašus principus, tikai šajā gadījumā, lai izveidotos līdzvērtīga ekosistēma meža zemēs, būs nepieciešams ilgāks laiks un rūpīgāks darbs, taču tas ir iespējams.

Meža dārzi, iespējams, ir pasaulē vecākā un elastīgākā agrosistēma zemes izmantošanas vēsturē. Tie jau no senlaikiem veidojušies džungļos upju tuvumā vai musonu klimata joslā kalnu pakājēs. Pakāpeniski ģimenes, vērojot sev apkārt augošos augus, mainīja to augšanas apstākļus un pakāpeniski atlasīja un uzlaboja derīgo koku, krūmu sugas, bet nevēlamās tika iznīcinātas. Tā pamazām tika atlasītas un stādītas dārzos dažādas svešzemju augu sugas.

Septiņi meža dārza stāvi

Roberts Harts savos novērojumos mežā redzēja, ka visus tur augošos kokus var sadalīt noteiktos stāvos. Šo mijiedarbību starp sugām un augšanas stāviem viņš izmantoja, lai attiecinātu uz mazo ābolu un bumbieru dārzu un izveidotu pa rindām septiņu stāvu sistēmu.

1. stāvs – liela auguma koki, kas veido augstu lapotni –  valriekstu koki, uz sēklaudžu potcelma potētie augļu koki.
2. stāvs – mazie riekstu koki (lazdas), augļu koki uz puspundura potcelmiem.
3. stāvs – krūmi, tātad krūmogulāji – upenes, jāņogas, korintes.
4. stāvs – lakstaugi, kur iekļaujas daudzgadīgie dārzeņi, garšaugi.
5. stāvs – “rizosfēras” vai augsnes aramkārtā augošie augi – sakņaugi un bumbuļaugi.
6. stāvs – zemsedzes augi, kas nosedz augsnes virskārtu – zemenes, dzērvenes, brūklenes.
7. stāvs – vīteņaugi un kāpelētājaugi (vīnogas, aktinīdijas, citronliānas).

Kas attiecas uz mūsdienās audzētiem dārzeņiem – sakņaugiem, to lielākā daļa, piemēram, burkāni ir saulmīļi un nebūs piemēroti ēnainiem meža dārziem. Šī iemesla dēļ apakšstāvu izvēlē Harts priekšroku devu ēncietīgiem augiem.

Kad iepazīstat meža dārza principiālo shēmu ar septiņiem  produktīviem stāviem, atcerieties, ka tā stāsta par pavisam citiem saules staru krišanas leņķiem, citu gaismas un siltuma daudzumu, stāsta par vidi, kurā paēna ir ražu veicinošs faktors. Meža dārzs ziemeļos, mūsu platuma grādos, ir kaut kas mazliet cits. Iespējams, pat pazīstams un mīļš. Lielais ķirsis, kura galotni nolasa tik strazdi, zem tā vecmammas puķudobe un bezgalvecais rabarbers. Ābeles, katra savādāka un visas lielas, tām pa vidu saulainākā laucītē skābie mazi ķirškoki, ar jāņogām un upenēm mijoties. Ērkšķogkrūmu rinda zem ābelēm, tās galā dobē lielās meža zemenes, kuras ražo līdz pat salam, tām pa vidam iebadīti ziemas ķiploki… Kaut kā tā varētu izskatīties mūsu vecmammu dārzs, kam viegli varam pielikt nosaukumu “meža dārzs”. Rosoties pa dārzu, vienmēr darāmais atradīsies. Noīsināt zāli, lai var izbrist cauri dārzam. Uzlikt papildus mulčas slāni kociņu apdobēm, starp citu, labāk derēs koku izcelsmes mulča (šķelda, skaidas, lapas), kurā patiks saviesties sēnēm, nevis zāle, siens, salmi. Uzpotēt zaru mežābelei, nolasīt zemenes. Bet vissvarīgākais, manuprāt, ir doties pastaigā pa dārzu. Regulāri. Lai redzētu, kur staigā ēna, kur vējš. Kur plūst aukstais gaiss, kur vienmēr silti, atrast aizvēju, miglu un salnas. Mitros pleķīšus, lietus ūdens tecēšanas virzienu. Tā savākties to visu neuzskaitāmo informāciju, kura ļaus vēlāk “intuitīvi” atrast labāko vietu jauna kociņa stādīšanai vai ārstniecības augu ieviešanai dārzā…

Izveidojot šos dārzus, mēs iegūstam daudzveidīgu pārtiku, nodrošinot sevi pilnībā.

Seminārs tika organizēts Valsts Lauku tīkla pasākumu ietvaros.

Sagatavoja Ilze Tomanoviča,

Brocēnu novada lauku attīstības konsultante

 Foto: "Kurzemes Vārds"