Vietas izvēlas savus saimniekus

Augšdaugavas novada Naujenes pagastā, saimniecībā ar tik nepārprotamo nosaukumu “Zvēru dārzs” saimnieko Vineta Era un viņas vīrs, Turcijas pilsonis Aitačs Ers. No kādreizējiem pilsētniekiem nu kļuvuši par īstiem lauku cilvēkiem. Saimnieki vien piebilst –  mēs neizvēlamies vietas, vietas pašas atrod mūs.

– Kā jūs nokļuvāt laukos?

 Vineta Era: – Īpašums nav ne mantots, ne pirkts klasiskajā izpratnē. Pēc dienesta Zemessardzē, kad jau biju satikusi savu tagadējo vīru, Turcijas pilsoni Aitaču, tikām pie liela suņa, kuram dots vārds Pašā (ģenerālis turku val.). Tolaik mitinājāmies dzīvoklī Daugavpilī un kādā brīdī sapratām, ka tik lielam sunim tur nav, ko darīt, pašiem arī grūti. Sākām lūkoties lauku īpašuma virzienā, un radiniece piedāvāja šo zemi, kuru tagad saucam par savām mājām.

– Attīstījāties klaja lauka vidū?

 – Gandrīz. Sākumā bija vasarnīca, bet pamazām izaudzis gan ganāmpulks, gan ēku daudzums un funkcijas. Ja sākumā bija viens suns, tad tagad to jau ir divi, bet pārējo ganāmpulku grūti pat precīzi uzskaitīt. Dzīvnieki bieži vien paši mūs “atrod”, arī sadarbībā ar Latgales zoo. Ir arī ne tik jauki stāsti – pamesti, mugursomā sastūķēti trusīši un citi nelaimīgie. Pieņemam visus savu iespēju robežās.

– Kuri bija pirmie dzīvnieki pēc suņiem?

 – Ātri ieinteresējāmies par šķirnes putniem. Pašlaik gan tieši vistu ir diezgan maz – pundurkohini, sudraba leghorni, plikkakļi, korniši, cukurgailīši un zīda vistas. Agrāk bija ap 100 galvu vistu ganāmpulks, šobrīd tikai ap 50, bet pievienojušās citas sugas: campbell un Baškīrijas pīles, sešas pērļu vistas (lavandas krāsā un tumšās, kuras apmeklētāji sauc par dinozauriem), no Kauņas atvedām Romas baložus. 

– Daudziem jūsu saimniecības dzīvniekiem ir interesanti vārdi.

 – Pēc suņa Pašā (ģenerālis) bija likumsakarīgi, ka otrs suns ieguva vārdu ar dienesta pakāpi – Čevušs (seržants turku val.). Viņš ir patversmes suns, kurš sākumā bija nonācis ne visai labu saimnieku rokās, bet tagad dzīvo mūsu saimniecībā. Vēl jāpiemin koi jūrascūciņas Hūlija un Dons Pedro – viņu vārdi tieši saistīti ar šo dzīvnieku jautrajām savstarpējām attiecībām. Istabas trusi sauc Ierindnieks Raiens. Daudziem ir vārdi, tie kaut kā paši atnāk un loģiski atspoguļo kādu no dzīvnieka izskata vai rakstura iezīmēm.

– Kura saimniecības daļa piesaista lielāko apmeklētāju interesi?

 – Droši vien, mūsu izveidotā trušu pilsētiņa. Trušu ir daudz, pašlaik, ja neskaita mazuļus, vairāk nekā 50 – divpadsmit dažādas šķirnes no dekoratīvajiem pundurtrušiem līdz pat milzu gaļas šķirnēm. Cilvēkiem bieži nav saprašanas vai apzināšanās, par kādu dzīvnieciņu uzņēmušies rūpes. Tā bieži viņi atsakās no pundurtrušiem – vienreiz bija 7, citreiz pat 13… Protams, meklējam viņiem arī jaunus saimniekus, kur varu stāstīt pat ļoti pozitīvu pieredzi – piemēram, viena trusīša saimnieki, maza meitenīte un viņas vecāki, katru gadu ved savu trusīti ciemos pie viņa vecākiem uz mūsu saimniecību.

 – Uzņemat arī citu sugu bēdubrāļus?

 – Mums bija vairāki interesanti gadījumi, piemēram, Lociku lidlaukā atrastais gulbis. Savulaik saimniecībā dzīvoja stārķis, kuru siltumnīcā izbarojām ar zivīm. Kad izliku informāciju par viņu sociālajos tīklos, sanāca nepatikšanas par savvaļas dzīvnieku turēšanu bez īpašas atļaujas. Stārķis tālāk nokļuva “Drauga spārna” pārziņā, kā jau lielākā daļa savvaļas putnu, kuri nevar paši par sevi pilnvērtīgi parūpēties.

 – Kā atšķiras dzīve laukos no dzīves pilsētā?

 – Palikšana laukos ir sava veida atteikšanās no pilsētas komforta, pie kura mēs bieži vien esam tik ļoti pieraduši. Bet nekādas pilsētas ērtības es vairs nemainītu pret šejienes saullēktu, saulrietu un mēnessgaismu. Daba šeit laukos ir ļoti tuvu – lapsas, stārķi, cēlie gārņi. Protams, daudz laika un uzmanības prasa mājas putnu un citu zvēru norobežošana no visas šīs lauku romantikas – pašu drošības nolūkā. Pilsēta daudz vairāk ieliek cilvēku kaut kādos rāmjos, laukos tā nav.

 – Kā Latvijas laukos jūtas Aitačs no Turcijas miljonu pilsētas Stambulas?

 – Mēs precējāmies pirms desmit gadiem Stambulā un kopš tā laika esam šeit, Latvijā. Mēs ar vīru sarunājamies angļu valodā, bet lamāties gan viņš ir iemācījies arī latviski. Stambula ir miljonu pilsēta bez miera, klusuma un privātās telpas, ko turienes iedzīvotāji ļoti izjūt. Tas, ko rāda romantiskos seriālos vai ko redz tūristi greznajās piekrastes viesnīcās, ļoti atšķiras no reālās Turcijas. Aitačs, lai arī dzīves lielāko daļu it kā pavadījis pie jūras, tur nav redzējis ne mieru, ne klusumu, ne dabas skaistumu – visa dzīve sastāvēja no biznesa un naudas pelnīšanas. Rāmi pavadītu laiku un dabu viņš ieraudzīja šeit, Latvijā.

 – Ko vēl Aitačs dara Latvijā, izņemot darbu saimniecībā?

 – Visa mūsu dzīve ir saimniecībā un saistībā ar to. Turcijā viņš bija restorānu biznesā un to turpina arī šeit – atbilstoši sezonai atveram “ceļmalas kafejnīcu” ar tradicionāliem turku ēdieniem. Ēdiena gatavošana viņa izpildījumā ir kaut kas pavisam cits, nekā gatavoju es. Katrai garšas niansei ir nozīme: ja receptē ir sarkanais sīpols, tad balto nevar likt, un otrādi.

 – No kādiem ienākumiem dzīvo tik liela saimniecība?

 – Esmu izdienas pensijā pēc dienesta Latvijas robežsardzē, kas nav mazsvarīgi. Pārdodam arī cāļus, jaunputnus, gaļu, olas un sieru. Daļu ienākumu veido saimniecības apskates maksa, kuru gan cenšamies noturēt ļoti demokrātisku, lai tas būtu visiem pieejamās robežās. Pašlaik ģimenei neatkarīgi no bērnu skaita ieejas biļetes cena ir 8 eiro. Ienākumus dod arī mani hobiji – taroloģija, numeroloģija, astroloģija.

 – Kādu plānojat saimniecības tālāko attīstību?

 – Galvenā joma, kurā gribam attīstīties, ir izglītojošais darbs ar bērniem – tāds kā “Fermera ABC”. Pēc apmeklētāju intereses redzam, ka tas ir ļoti nepieciešams – bērni paši prasa, bieži vien uzdod dziļākus jautājumus nekā viņu vecāki. Vienmēr esam pievērsuši uzmanību atgriezeniskajai saitei – lai tā ir ne tikai atzīmēšanās sociālajos tīklos, bet tā dziļāk – atgriešanās, atbraukšana ciemos vēl un vēl.

 – Kāda nozīme ir būt biedrības biedram?

 – Esmu “Tautas putnkopju biedrībā” – tās, pirmkārt, ir ne ar ko neaizstājamas kontaktu iespējas: informācija, viedokļi, dažādi jaunumi, zināšanas un mācības. Ļoti nozīmīga ir arī iespēja “pa tiešo” kontaktēt ar citiem saimniekiem – vaislas materiāla iegādei vai maiņai. Laba biedrība katram tās biedram var dot ļoti daudz.

 Materiālu sagatavoja: