No diplomāta par zemnieku? Svarīgi, ka izdodas!

Andrejam Kovaļovam, kurš tagad dzīvo savu senču veidotajā īpašumā Limbažu pagasta “Paldažos”, ir ārkārtīgi interesants, neparastiem pagriezieniem piesātināts dzīvesstāsts. Jāšaubās, vai Latvijā atrastos kāds līdzīgs piemērs. Pēc ārlietu sektora  diplomātiskajā dienestā pavadītiem 27 darba gadiem, ar lielisku izglītību, daudzu valodu prasmēm viņš kļuvis par aitkopi, bitenieku, attīsta lauku tūrismu un atpakaļ uz lielpilsētu nav aizbēdzis.

Gluži pretēji – Andrejs ir kā spridzeklis. Viņš pārsteidz ar idejām, citu pēc cita Limbažu pagastā, savā bioloģiskajā zemnieku saimniecībā, īsteno projektus, uzņem tūristus, atjauno dzimtas īpašumu un ir sabiedriski aktīvs arī novadā. Saimnieks ir ļoti gandarīts, ka šopavasar negaidīti veiksmīgi pārlaidis jēru atnešanās periodu, iegūstot lielisku rezultātu – vidēji 1,84 jērus no mātes. Klausot speciālistiem un daudz mācoties, pats ticis galā, jo iepriekš bija gatavojies savām 47 Oksforddaunas šķirnes aitu mammām pieņemt dzemdības. Nupat LLKC Limbažu birojā viņš apguvis 180 stundu programmu bioloģiskajā lauksaimniecībā un piedalījās pieredzes braucienā uz Igauniju.

“Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka pastāv tāda institūcija – LLKC – ar biroju Limbažos, kas rūpējas par zemnieku izglītošanu. Vienlaikus ar mācībām rodas kontakti ar citiem zemniekiem, notiek pieredzes apmaiņa. Pat es esmu stāstījis gan par savām kļūdām, gan dalījies atziņās,” teic z/s “Paldaži” īpašnieks.

Dzīve apmeta kūleni                                                                                    

Saskare ar ārzemēm Kovaļovu ģimenē sākās jau 90. gados ar pirmajām skolēnu apmaiņas programmām, kad viņi uzņēma bērnus no vairākām valstīm. Andrejam radās iespēja vidusskolas pēdējo klasi pabeigt Venecuēlā. Tolaik tur bija liels sajukums, ielās siroja bruņotas bandas, cilvēkus varēja nošaut ne par ko. Bija bail, bet viņš pierada. Vēlāk, studējot politikas zinātnes, jaunietis ieguva darbu Ārlietu ministrijā. Pēc studijām  nepilnus trīs gadus viņš pavadījis Latvijas vēstniecībā Maskavā, strādājis arī Īrijā, bet visilgāk – sešus gadus – vēstniecībā Spānijā, t. sk. gadu mācījies Spānijas Diplomātiskajā akadēmijā. To pabeidzot, saņēma diplomu no Spānijas karaļa Huana Karlosa rokām.

Kā diplomāts Andrejs Spānijā risinājis konsulāros jautājumus, gādājis par sarežģītās situācijās nonākušiem tautiešiem, rīkojis arī kultūras pasākumus, lai spāņiem dotu priekšstatu par mūsu tautu, tās vēsturi un nacionālajām vērtībām. Andrejs iedibinājis tradīciju 4. maijā Madrides augstākajā kalnā pacelt Latvijas karogu. Viņš uzturējis kontaktus ar turienes latviešu ģimenēm, palīdzējis atrast draugus, lai tās var sarunāties latviski un saglabāt mūsu tradīcijas. Pats ieguvis maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un sevišķi aizrāvies ar fotografēšanu. Pateicoties savai melnbalto fotogrāfiju sērijai Ģimene, viņš Madridē 1300 dalībnieku konkurencē ieguva stipendiju studijām dokumentālajā foto. Fotogrāfija un vēsture, īpaši savu sakņu izzināšana, ir viņa sirdslietas. Spānijā tapusī izstāde par vēršu cīņu  tradīciju Madrides reģiona vēsturiskā mazpilsētā Činčoņā bija apskatāma Nacionālajā bibliotēkā, bet tagad to var redzēt paša saimniecībā. Kā fotomākslas eksperts viņš par to lasa arī lekcijas.

Kad pasauli satricināja pandēmija, dzīve apmeta kūleni. Andrejs varēja strādāt attālināti, dzīvojot “Paldažos”. Tas deva stimulu sapņot par atgriešanos. Vien dažus gadus vēlāk tāda iespēja tiešām radās.

Senču aicinājums

Tagad viņš atskārtis, cik nozīmīga pašam ir vieta, kur lauku darbos ar vecvecākiem pavadījis visas savas bērnības vasaras. “Tik aizņemti bijām darbos, ka divdesmit gadu laikā neiznāca pat aizbraukt līdz jūrai,” sarunbiedrs atceras. Pārdomās izgaismojušās tās vērtības, kuras lauku sētu padara unikālu ar savu vienkāršību un īstumu, ar ainaviskās dabas klātesamību un fascinājošo senatni. Tas, ko poētiski saucam par senču aicinājumu, pārņēmis prātu un sirdi. Andrejs impulsīvi ļāvis vaļu fantāzijai, aplēsis, ko spēj darīt, kādus mērķus attīstīt, un pārliecinājis arī mammu. Arī viņa tagad dzīvo “Paldažos” un, kopš dēlam izjuka ģimene, iesaistās un palīdz viņam, cik var. Savu izvēlēli lauksaimnieks pamato ar apņemšanos, ka saimniecībai jābūt daudzpusīgai, jāstrādā pilna gada apritē, un darbības veidiem jāpapildina citam citu. Darbalauks gan pavēries sevišķi plašs. Kopš vecvecāki aizsaulē, īpašumā ieguldījumi nav veikti, bet viss, ko padomija bija atņēmusi, prasījās pēc saimnieka rokas.

Trūcis ne tikai finansējuma, bet arī zināšanu, tāpēc jau pandēmijas laikā Andrejs apguvis lauksaimniecības pamatzināšanu kursu. 2022. gadā sākts pirmais mazais lauksaimnieku projekts, kam sekoja citi. Atjaunošanā uzrāvienu devusi meža pārdošana. Pirkta tehnika, izbūvēts ceļš uz māju, stāvlaukums, atjaunota melnā pirts u. c. Kopš uzņemti pirmie viesi, iepazīstināšanu ar sētu viņš apvieno stāstā par senatnes un dzimtas vēstures izzināšanu. Atmiņa sniedzas līdz piektajai paaudzei. To vienlīdz caurstrāvo dziļa cieņa un arī sāpes, ko uzspieda vectēva izsūtījums un lolotās saimniecības zaudējums.     

Ošu  aizgādnis                                                                                  

“Paldažos” (līvu vietvārds apvieno nozīmes: kalns, mitra vieta) pirmie uzmanību piesaista skaistie oši. “Mūsu pagalmā ir unikāls dižosis un arī tāds, kurš apskāvies ar liepu. Osis iesakņojies pamatīgām saknēm kā spēks, bet liepa viņam apvijusies kā saldais nektārs. Tādus pretmetus negadās bieži redzēt,” lepojas pavadonis. Viņš uzņēmies tādu kā ošu aizgādņa lomu, norūpējies, ka šo koku sugu skāris iznīcinošs vīruss un ka tā ir nopietni apdraudēta. Dižosis ir vecāks par 1880. gadā celto “Paldažu” namu. Saimnieks skaidro: “Nupat ar lībiskās izcelsmes Vidzemes biedrības dalībniekiem apskatījām netālu esošos Buļļmuižas senkapus, kam ir vismaz trīs vai četri tūkstoši gadu. Tas ļauj domāt, ka arī mūsu zeme jau tolaik varēja būt apdzīvota un ka tai ir liela vēsturiska vērtība.” To un vēl daudz vairāk īpašnieks stāsta tūristiem, uzsverot, ka mūsu identitāte faktiski ir daudz vecāka par valstiskumu.

Ošu ieskauta ir bišu drava. Lai gan vasara nav bijusi dāsna ar ienesumu, bitenieks ļauj  viesiem ietērpties aizsargtērpos un kopā darboties. Viesi nobauda svaigos ziedputekšņus, medu, padara kādu darbiņu. Tas rada jaunas sajūtas un cilvēkiem patīk. Arī vietējie bitenieki pamanījuši Andrejā organizatora talantu, uzticot Latvijas Biškopības biedrības Limbažu nodaļas vadību.

Gandarījums, kas piepilda dvēseli

Viesu uzņemšanai nav spožu lustru un paklāju, marmora flīžu un greznības, bet ir dižoša piesegta vieta blakus dravai, kur Andrejs viesiem atklāj savu un saimniecības stāstu. “Paldažus” tagad apmeklē daudz ārzemnieku, kuri novērtē klusumu, putnu dziesmas, saules lēktus un rietus, peldes netālajā ezerā u. c. Vienkāršība ir eksotika ārzemniekiem. Viņiem un arī vietējiem tūristiem patīk uzturēties plašajā telpā virs lielās kūts, kur Andrejs iekārtojis tādu kā izstāžu zāli ar spāņu tematiskām dekorācijām, savu foto izstādi, gleznām, klūgu pinumiem, seniem  sadzīves priekšmetiem no pašiem “Paldažiem” u. c. Centrālais objekts ir viņa paša zāģētie masīvie oša galdi, pie kuriem uzņem viesus.

Tur satiekam jaunu sievieti no Francijas, kura pagarinājusi brīvdienas, atliekot aizbraukšanu. Viņa apmierināta, ka atradusi sev tīkamu vietu. Nesen tur paticis uzturēties japānietei grūtniecības septītajā mēnesī. No piecām Latvijā pavadītām dienām trīs viņa atvēlējusi “Paldažiem”, ciemojušies arī karavīri no Ukrainas, kuri Latvijā atgūstas no ievainojumiem. Naktsmītnes aizrunā velosipēdisti maršrutā pa garāmejošo šoseju. Cilvēki priecājas, ka var noraut dārzā ābolu, maltītē nobaudīt latviešu virtuves delikatesi – šmorētu aitas gaļu ar kūpošiem kartupeļiem – un justies brīvi. Lauksaimnieks atklāj: “Es uzticu klientiem savu nepabeigtības sajūtu, un viņi tajā jūtas kā mani līdzdalībnieki.” Trīs gadu laikā ne vienu vien labu ideju uz bremzēm nācies nolikt finansējuma trūkuma dēļ, tāpēc Andrejs pats raksta projektu pieteikumus ES fondu līdzekļu piesaistei. Pirmais tā sauktais mazo lauksaimnieku projekts noslēdzas, otrs ir apstiprināts un arī bioloģiskajai lauksaimniecībai paredzētais guvis zaļo gaismu. Veiksme lauksaimnieku spārno. Un nu jau kontā sāk ienākt arī nopelnītais, ko guldīt apritē.

Kad bites guļ un aitas nav jālaiž ganībās, Andrejs tver rokās kokamatniecības instrumentus. “Tas man silda sirdi, tāpēc taisu mazus loriņus...” Iespēja laukos specializēties, izvēlēties to, kas pašam patīk, viņaprāt, padara saimniekošanu pievilcīgu, bet pašu pūlēm sasniegtais sniedz  patiesu gandarījuma sajūtu. “Tā nenāk viegli. To var iegūt tikai caur pieredzi, kas tevi piepilda, un piepilda tas, pēc kā dvēsele sauc...” viņš atklāj.

LLKC Limbažu nodaļas speciāliste Jautrīte Legzdiņa priecājas, ka Andrejs ir komunikabls, viņa ieceres īstenojas un  klātbūtne bagātina arī daudzus novada iedzīvotājus. Viņš savās lekcijās spēj aizraut pieaugušos un bērnus, jo saskata jēgu, godājot senatni, plānot nākotni. Saimniecībai izvēlētā pieeja – neiet tikai vienā virzienā – ļauj strādāt augu gadu un saglabāt ilgtspējību. Šovasar radusies doma nākotnē uzņemt cilvēkus, kuri vēlas brīdi padzīvot un arī pastrādāt. Ja latvieši brauc uz Spāniju vīnogas lasīt, varbūt spāņi gribēs izbaudīt dzīvi nedaudz vēsākā klimatā. Par to vēl laiks domāt.

Gunita Ozoliņa, Limbaži