Miervalža Mežnieka bagātība – ģimene un atgūtās vectēva mājas

Šis būs stāsts par amizantu saimnieku, augļkopi un vēstures faktu krājēju Tukuma novadā. Saimnieks ir tik īpašs un aizrautīgs, ka vienkārši nevar par visu nepastāstīt plašākai pasaulei. “Manas dzimtas simts gadu gājums “Līčos””. Tā ir gandrīz vai kā grāmata, ko Miervaldis Mežnieks sarakstījis, izpētot savas dzimtas vēsturi.

“Līču” atrašanās vieta un vēsture

Miervaldis noskaidrojis, ka “Līču” mājas vietā, kas atrodas Tukuma novada Sēmes pagastā, 16. gs. atradusies Kaives muižas pusmuiža – saukta par Natālijas muižu (Natalienhof). Ar laiku pie Natālijas muižas nosaukuma ticis pievienots otrs nosaukums “Līķe”. Bet 20. gs. sākumā, kad iedzīvotājus mēdza dēvēt pēc māju nosaukumiem, māja pārdēvēta par “Līčiem”. 20. gs. beigās no Kaives privātmuižas barona “Līču” māju nomājis Miervalža Mežnieka mātes brālis Kārlis Lemkins, kurš “Līčos” saimniekojis līdz sirmam vecumam. Tā kā mantinieku viņam nebijis, 1903. gadā māja un saimniecība tika novēlēta māsas dēlam Kristapam Brūvelim (Miervalža Mežnieka vectēvam). Savukārt Brūveļu ģimenes jaunākā meita Lillija apprecējās ar Eduardu Mežnieku, kur viņu ģimenē 1955. gada rudenī piedzima pirmais bērns – dēls Miervaldis Mežnieks. Miervaldis apņēma par sievu Valdu Šmanti un izveidoja sev lielu ģimeni. Miervalža un Valdas ģimenē pirms atgriešanās Līčos” piedzima seši bērni.

“Līču” atdzimšana

Miervaldis Mežnieks 1988. gadā kopā ar savu sievu Valdu nolēma atjaunot savu senču īpašumu, un lielā ģimene atgriezās “Līčos”. Miervaldis viens no pirmajiem pagastā panāca sava vectēva īpašuma atgriešanu. Miervaldis Mežnieks 1989. gadā oficiāli saņēma Zemesgrāmatu un uzreiz reģistrēja zemnieku saimniecību “Līči”. Pirmajā gadā saimniekojot, zemnieku saimniecībā tika sēti graudi, no kuriem lielā ģimene paši sev cepa maizi. “Līču” zemnieku saimniecībā bija ap 50 aitām un daudz mājputnu, kurus sākumā nācās turēt pussabrukušā kūtī, līdz tās vietā tika uzcelta jauna. Tā kā no “Līču” ēkām nekas nebija palicis pāri, mājas drupas nācās norakt blakus esošajā grants bedrē. Tomēr ēkas pamatus izdevās saglabāt, un uz tiem 1990. gadā jau tika būvēta jauna māja. Mājas celtniecības laikā ģimenei ar sešiem bērniem pirmo ziemu nācās dzīvot dzelzs celtnieku vagoniņā. 1992. gadā māja tika uzcelta un tajā jau bija iespējams dzīvot. Pēc mājas celtniecības pabeigšanas tika uzcelta kūts un dārīte graudu žāvēšanai. Ģimene iegādājās vairākas govis, kuras atveda no Mažeiķu tirgus Lietuvā. Dzīvojot un saimniekojot “Līčos”, ģimene kļuva vēl kuplāka. Nāca klāt vēl trīs neatkarīgās Latvijas bērni. Tika turēti lopi, audzēti graudi, līdz Miervaldim darba steigā gadījās viens neveiksmīgs lēciens no kombaina, tālāk mugurkaula operācija, pēc kuras tik daudz darboties vairs nespēja. Lopus nācās likvidēt. Tomēr tika atjaunots zivju dīķis un ģimene turpināja saimniekot un nodarboties vairāk ar putnkopību, biškopību un zivkopību. Pēc darbaspēju atgūšanas Miervaldis saimniekošanai pievienoja algota darba pienākumus – sākumā gaterī, vēlāk savā vecajā profesijā par autobusa vadītāju. Astoņus gadus nostrādāja Sēmes pagastā par autobusa šoferīti, kurš bērnus veda uz skolu un atpakaļ mājās. Grūts bijis sākums, un kā teicis kāds Miervalža labs draugs: “Ja no rīta esi pamodies un jūti, ka sāp – tu esi dzīvs!” Vēl tagad pie Mieriņa bieži atbrauc ciemiņi, jau pieauguši vīri, kurus kādreiz kā skolēnus Miervaldis ar autobusu vadājis uz skolu un atpakaļ mājās. Ja autobusā labi uzvedās, Mieriņš visus veda vienu dienu uz jūrmalu atpūsties un naktī butes ķert. Daži gadījumi jau bijuši, kad skolēni rupji parunājās un tos uz jūrmalu neņēma līdzi, bet bērni esot centušies. Arī tagad Mieriņš ar bijušajiem skolēniem aizbrauc kopā “uz butēm”.

Ierīkoti plaši augļu dārzi

Miervalža Mežnieka bagātība ir viņa ģimene un atgūtās vectēva mājas, kuras Miervaldis ir atjaunojis. Brīvajā laikā Miervaldis savu īpašumu apstādījis ar augļu kokiem – ābelēm, bumbierēm, ķiršiem, plūmēm. Augļu dārzi aizņem 7,5 ha. Miervaldis savā īpašumā izveidojies arī vairākus dīķus, kas bagāti ar zivīm un vēžiem. “Līču” saimniecība ar ēkām atrodas nepilnu kilometru no Kaives, paugura augšgalā. Apkārtnē ir daudz lielu, vecu koku, pat vairākus simtus gadu veci. Divas liepas pie bijušās pirts, iespējams, ir vairāk nekā 300 gadu vecas. Ziemeļaustrumu  virzienā atrodas atjaunotais Vikslejas dīķis (3,5 ha).

Visu dārza platību Miervaldis ir iežogojis, lai pasargātu no meža zvēriem. Dārza kopšanā, zāles pļaušanā liels palīgs ir mazais Japānas traktoriņš ar pļaujmašīnu. Miervaldim esot pensijā, viņš turpina darboties dārzos, apkopt tos, novākt ražu un to realizēt. Miervalža aizraušanās ir biškopība, putnkopība, makšķerēšana un fotografēšana, iemūžinot skaistos skatus un momentus, kas redzami “Līčos”.

Pašlaik “Līčos” dzīvo Miervaldis ar sievu Valdu, dēls Jurģis ar sievu un bērniem. Pārējie bērni gan dzīvo dažādās vietās, arī Vācijā, Skotijā un Īrijā, bet ir pastāvīgi viesi vasarās un svētkos savās vecāku mājās. Miervaldis un Valda Mežnieki ir gandarīti par aizvadītajiem gadiem. Tomēr, lai visu paspētu, Miervaldis joprojām no rītiem ceļas sešos. Reizi nedēļā iet pirtī. Dzīvo un strādā saskaņā ar sevi un dabu. Viņu bērni jau dāvājuši trīspadsmit mazbērnus, kuri tāpat kā viņu vecāki, vienmēr tiek mīļi gaidīti “Līčos”.

Kad Miervaldim jautā, kādu skolu viņš beidzis, Mežnieks atbild: “Dzīves skolu”. Pagastā par Miervaldi saka: “Mūsu pagasta zaļākās rokas!”. Bet, ja kādam vajadzīgs padoms, kā augļu dārzu stādīt (ābeles, ķiršus, plūmes), kā kopt, kā veidot augļu kokiem vainagu, kā potēt, Miervaldis nekad neatteiks. Jau vairāk nekā 50 gadus Miervaldim bijusi interese par dārzkopību. Jau vairāk nekā 25 gadus viņš kopj, veido un vēro savu ābeļdārzu. Miervaldis visus novērojumus cītīgi pierakstījis. Varētu sarakstīt vēl vismaz trīs grāmatas: “Novērojumi ābeļdārzā”, “Par potēšanu” vai “Mans plūmju dārzs”. Ražas laikā uz “Līčiem” brauc radi, draugi, draugu draugi, tie, kuri zina, ka paši varēs dārzā salasīt plūmes, ķiršus vai ābolus savām vajadzībām par lētāku samaksu nekā tirgū vai veikalā.

Aktīva sadarbība ar LLKC

Šobrīd Miervaldis ir aktīvs LLKC aktivitāšu – mācību un pieredzes braucienu – apmeklētājs. Pagājušā gada rudenī Tukuma konsultāciju birojs organizēja mācību braucienu uz Poliju par tēmu  “Saimniekošanas  dažādošana: lauku vides tūrisma saimniecību attīstība – vietējās produkcijas noieta veicināšana, mārketinga projektu veidošana, tūrisma produkta prezentāciju organizēšana”, kur tika apmeklēts dārzkopības institūts In Hort un dažāda profila saimniecības. Un, lai pa ceļam būtu jautrāk  braukt, aicinājām dalībniekus autobusā dalīties ar savu pieredzi. Tā arī uzzinājām par Miervalža aizrautību ar augļkopību, selekcijas mēģinājumiem, iespējām pasūtīt sev vēlamu uzpotētu augļu kociņu. Saimnieks izrādījās interesants stāstnieks, kurš dokumentē redzētos faktus fotogrāfijās ar amizantiem un vienreizējiem aprakstiem. Miervaldis zin tik daudz par ābeļu, plūmju šķirnēm, iekrājis tik daudz informācijas par vecajām šķirnēm, ka to visu nav iespējams aprakstīt.

Sarma Rotberga,

LLKC Tukuma konsultāciju biroja lauku attīstības konsultante

FOTO

Miervaldis_1 – Miervaldis Mežnieks nekad neatsaka padomus dārzkopjiem

Miervaldis_2 – Saimniecībā “Līči” iekārtots plašs augļu dārzs

Foto: no personīgā arhīva