Dzimtas vēsturē ieausti raksti

Agrākos laikos vairāku paaudžu saimniekošana kopā bija pavisam ierasta lieta. Strādāt plecu pie pleca, audzināt bērnus, ierādīt dzīves gudrības un pakāpeniski nodot saimniecības grožus no rokas rokā. Mūsdienās stāsti mēdz būt dažādi, bet joprojām ir saimniecības, kur vairākas paaudzes dzīvo kopā. Vadakstes pagasta “Kalna Ģēģeri” ir vieta, kur valda miers un ik solī jūtams dabas tuvums. Senatnīgu koku ieskautā mājā rit jau sestais dzimtas paaudzes stāsts.  

Dzimtas vēstures audeklā ieausti dažādi raksti. Piedzīvoti gan ziedu laiki, gan smagi gadi izsūtījumā Sibīrijā, atgriešanās dzimtajās mājās un saimniecības atjaunošana. Tā nodota no paaudzes paaudzē, katram pieliekot roku, lai attīstītu un lolotu.

Šobrīd šeit kopā saimnieko Līva ar vīru un vecākiem. Apriķu ģimenē ir pieci bērni.  Vaicāta, kāpēc tieši Līva izvēlējusies turpināt saimniekot “Kalna Ģēģeros”, viņa atbild, ka kopš bērnības tuva bijusi dzimtas vēsture un daba, tāpēc arī pieņemts lēmums atgriezties dzimtajās mājās, lai turpinātu “Kalna Ģēģeru” stāstu.

Studiju laikā Līva pabijusi gan Kanādā, gan Dānijā. Kādu laiku strādāts arī Rīgā, taču dzimtas mājas vienmēr vilinājušas. Lauku miers un klusums, iespēja sajust dabas sirdspukstus, audzēt tīru pārtiku, rūpēties par savu zemi, tas viss lielpilsētā nav iespējams, to īstenot var tikai laukos, tāpēc abi ar vīru nolēmuši pārcelties uz dzīvi Līvas dzimtajās mājās.

Savulaik arī Līvas mammu darba gaitas uz laiku aizvedušas prom no saimniecības, taču vēlāk abi ar vīru un bērniem atgriezušies dzimtas mājās un sākuši saimniekot kopā ar vecākiem.

Līva atceras, ka bērnībā vecmāmiņa garajos ziemas vakaros adījusi. Tas bijis laiks, kad stāstīti dzimtas stāsti – raibi kā dziju pavedieni, un arī ierādītas dažādas rokdarbu prasmes.

Aušana ir īpaši iemīļota nodarbe

Nu jau gadus desmit Līva aktīvi nodarbojas ar aušanu. Šo nodarbi pirmo reizi iepazinusi kādu 12 gadu vecumā, piedaloties “3x3” nometnē Skrundas pusē. Iesēdusies stellēs un sapratusi, ka aušana gan patīk, gan padodas. Skolas gados viena no mīļākajām stundām bijusi mājturība, ar prieku darbojusies  dažādos projektos.

Šo gadu laikā prasmes pilnveidotas, radīti daudzi skaisti darbi. Austas gan segas, gan lakati, tapušas zeķes. Kā jau visām rokdarbniecēm, vienmēr aktuāls jautājums par dzijām. Ne vienmēr iespējams iegādāties īsto toni iecerētajam darbam, tāpēc Līva sākusi eksperimentēt ar dziju krāsošanu. Izmēģinātas dažādas tehnikas, bet Līvai svarīgi, lai visas izejvielas būtu pēc iespējas dabai draudzīgākas, tāpēc lietā tiek liktas senču metodes, dziju krāsošanai izmantojot dažādus pašas vāktus augus, bet kodināšanai – gan pelnu sārmu, gan bērzu sulas. Krāsojot dzijas ar dabas materiāliem, tiek iegūti maigāki, dabiskāki toņi, ja vajadzīgs kas košāks, tad Līva iegādājas krāsotu dziju. “Pļavas pilnas materiālu, spēj tik izvēlēties,” saka Līva.

Aug aitu ganāmpulks

Ja jau nepieciešama dzija, tad būtu brīnišķīgi to iegūt no pašu izaudzētu aitu vilnas. Protams, noder arī gaļa saimes galdam un aitādas, kuras Līva mācās apstrādāt. Arī šis arods pamazām tiek apgūts, pašas rokām apstrādātā aitāda lieti noder vēsajos vakaros, kad paklāta uz krēsla omulīgi silda.

Te nu arī aizsākas stāsts par aitu turēšanu saimniecībā. Aitu gan šobrīd nav daudz, taču pulciņš pamazām kļūst kuplāks –  pavasarī atkal atskries jaunā paaudze. Viss notiek lēnā, plūstošā ritmā, jo šis nav stāsts par milzu ganāmpulku. Līva ar vīru iepazīst saimniekošanu, apgūst nepieciešamās prasmes, mācās, pielāgojas un kopā aug. Saimniekošanā lieti noder vecāku padoms un pieredze – vērtība, kuru nodot tālāk.

Pagājušajā gadā abi ar vīru pirmo reizi iemēģinājuši roku aitu cirpšanā. Darbs nav viegls, taču pamazām tehnika apgūta un,  galu galā, rezultāts sasniegts, un ir gandarījums par paveikto. Vilna tiek mainīta pret dziju Talsu novada Pāces vilnas fabrikā, tas dod iespēju Līvai papildināt dzijas krājumus nākamajiem rokdarbiem.

Viss tiek audzēts pēc iespējas dabiskāk

Jau kopš bērnības Līvā ir mīlestība pret dabu un visu dzīvo. Vecāki vienmēr rūpējušies, lai saimniecībā viss būtu audzēts pēc iespējas dabiskāk, jo tas taču tiek celts saimes galdā. Dārzā valda dažādība – augļu koki, ogulāji, iekoptas siltumnīcas. Šeit vienuviet iespējams ieraudzīt gan tradicionāli audzētos augļus un dārzeņus, gan pa kādam eksotiskākam augam – atrodams pat kivi un pašu audzētas vīģes.

Arī saimniecībā turētie lopiņi tiek baroti ar bioloģiski audzētiem dārzeņiem, pašu ievāktu sienu un graudiem. Līva uzskata, ka ikvienam vajadzētu rūpēties par vidi sev apkārt, jo, uzturot vietu ap sevi tīru un dabisku, mēs dodam savu artavu pasaulei.

Šeit izveidojies dabisks cikls – aitas tiek barotas ar bioloģiski audzētiem dārzeņiem, savukārt dārzeņu audzēšanai izmantoti aitu mēsli. Gala rezultātā visiem pieejama tīra pārtika un arī daba tiek saudzēta. “Vēlamies būt pašpietiekami – nodrošināt visu nepieciešamo, lai zinātu, ko ceļam galdā un arī tīru vidi sev apkārt. Tā, lai pašiem un dabai labi.”

Saimniecībā arī kazu pulciņš – tas nodrošina pienu un tiek siets varen gards siers. Protams, nevar nepieminēt izcilo rudzu maizi, kura regulāri tiek cepta no pašu audzētiem graudiem vecvectēva mūrētajā maizes krāsnī.

Maizes cepšana ir īpašs process, kurā iesaistās visa ģimene – katram savs darbs, lai nonāktu līdz rezultātam. No labības sēšanas, kulšanas un graudu malšanas līdz mīklas mīcīšanai un maizes cepšanai. Arī šeit zināšanas nodotas no paaudzes paaudzē, lai saglabātu senču mantojumu.

Saimnieki dalās savās prasmēs arī ar citiem – “Kalna Ģēģeros” notikušas gan maizes cepšanas, gan dzijas krāsošanas meistarklases.

Labprāt dalās pieredzē

Līva labprāt dalās pieredzē un zināšanās ar citiem, nupat atgriezusies no pasākuma “ma-DARA”, kur stāstīja un rādīja dažādus dziju krāsošanas paņēmienus. “Droši var man zvanīt vai rakstīt, ja rodas kāds jautājums. Labprāt palīdzēšu, kaut tikai ar padomu, ja ne savādāk,” iedrošina Līva.

Par īpašu rituālu “Kalna Ģēģeros” izveidojusies arī pirtī iešana, tajās reizēs lietā tiek liktas Līvas sietās pirtsslotas un baudītas pašu vāktās zāļu tējas.

“Skat, kāda šeit rosība! Gan putni, gan kukainīši, visi mierīgi līdzās pastāv. Šeit droši var pļavās brist un lasīt dabas bagātības, zinot, ka esam darījuši visu, lai saglabātu vidi ap sevi tīru,” saka Līva.

Iesaistās programmā “Laukiem augt”

Domājot par saimniecības attīstību, Līva iesaistījusies arī programmā “Laukiem augt”, tā sniedz iespēju izvērtēt dažādus darbības virzienus un izvirzīt attīstības mērķus.

Vaicāta, ko Līva ieteiktu citiem, kuri varbūt tikai prāto par dzīvi un saimniekošanu laukos, viņa teic: “Ja ir vēlme, tad noteikti vajag mēģināt. Meklēt iespējas, un tad jau arī viss sakārtosies. Ne vienmēr ir viegli, sevišķi, ja nav savas zemes īpašumā, bet ticu, ka viss ir iespējams.”

Raugoties ģimenes mijiedarbībā, viss šķiet tik dabiski, tik viegli un vienkārši. Darbojoties kopsolī var paveikt daudz, nodot tālāk zināšanas un vērtības, atstāt mantojumu nākamajām paaudzēm.

Eva Behmane,
LLKC Saldus biroja uzņēmējdarbības konsultante

Foto: no saimniecības arhīva