Gaļas lopu biznesā – no bullīša līdz gatavam produktam

Ērgļu novada uzņēmēji Gunārs un Artūrs Vīganti ir apņēmības pilni pierādīt, ka ir izdevīgi gaļas lopus izaudzēt, nobarot un realizēt tirgū pašiem.

Brāļi Gunārs un Artūrs Vīganti tikai pirms dažiem gadiem uzsāka savu saimniecību veidošanu – Gunārs zīdītājgovju audzēšanu un graudu audzēšanu, Artūrs – liellopu nobarošanu un no šā gada viņam ir arī savs liellopu gaļas sadales cehs.

Laukos redz perspektīvu

Abi brāļi saimnieko Ērgļu novadā, kas paugurainā reljefa dēļ ir labi piemērots liellopu audzēšanai bioloģiski. Abi ir ērglēnieši un ar lauku darbiem vienmēr bijuši saistīti, taču paši pie savas saimniecības tikuši, kad nomiris vectēvs un kā vienīgajiem mantiniekiem atstājis gan fermu, gan zemi.  Tiesa, pirms tam ne vienam, ne otram nav bijis plānu savu dzīvi saistīt ar lauksaimniecības nozari. Gunārs pēc izglītības ir kuģu mehāniķis, jau paguva izbraukāt pasauli, pastrādāt un, kā pats saka – sapelnīt naudu. Arī Artūrs “treknajos gados” devies peļņā prom no Ērgļiem. Gunārs: “Kad treknie gadi beidzās, dzīve pati mūs atveda šeit atpakaļ.”

Gunāram šobrīd pieder ap 200 galvu liels ganāmpulks – govis kopā ar teļiem. No ganāmpulka ap 140 ir zīdītājgovis, kuru uzdevums ir ražot teliņus, ko Gunāra uzņēmums SIA “3Dpro” pārdod nobarošanai un realizēšanai Artūra zemnieku saimniecībai “Tauri”.

Francūzietes Ērgļu pļavās

Pirmos gaļas liellopus Gunārs iegādājās 2011. gadā. Gunārs saka, ka sākotnēji mēģinājis konsultācijas prasīt Latvijas gaļas lopu audzētāju asociācijai, taču konkrētus ieteikumus par šķirnes izvēli un dzīvnieku iegādi neesot saņēmis. Pats atzīst – labi, ka tā, jo katram saimniekam pašam jāizdara sava izvēle un jāsaprot savas iespējas un vēlmes.

Pēc ganāmpulka papildinājuma Gunārs uz Franciju devās 2013. gadā, kur arī apguva zināšanas gaļas lopu audzēšanā. Gunārs: “Sākumā man nebija nekādas saprašanas par gaļas lopiem. Tādēļ braucu uz Franciju pie viena saimnieka, kam ir 40 gadu pieredze Šarolē šķirnes gaļas liellopu audzēšanā. Nokļuvu pie viņa zīdītājgovju atnešanās laikā un pāris nedēļas pamācījos gaļas lopu audzēšanas nianses. Tagad viņš ir kļuvis par mūsu konsultantu, pāris reižu gadā atbrauc, paskatās, kā mums sokas, pastāsta, ko pamainīt, ko atstāt. Braucam arī pie viņa. “

“3D Pro” ir gan tīršķirnes, gan Šarolē krustojuma dzīvnieki. Uz jautājumu, kādēļ izvēle krita uz Šarolē dzīvniekiem, Gunārs smejoties atsaka: “Smuki, balti dzīvnieki,” un turpina, ka izvēli nenožēlo, jo ir gana labi dzīvmasas pieaugumi un mierīgs raksturs. Dzemdību laikā gan strikti ņem vērā Francijā apgūto, ka pie gotiņām tomēr jābūt klāt, un, ja nepieciešams, jāpalīdz.

No Francijas sākotnēji ievestas 20 govis ar teļiem un bullis, bet Gunārs atzīst, ka nu jau arī Latvijā var iegādāties ļoti labus dzīvniekus. Taču, jaunlopu pērkot, tāpat jāskatās, kādu bijuši vecāki.

Gunārs: “Mums paveicies, ka no visi, no kā pērkam lopus, ir palīdzējuši ar padomu. Esam pirkuši dzīvniekus no z/s “Celmiņi” Kandavas novadā, z/s “Mežāres” Jēkabpils novadā, varam teikt paldies šo saimniecību īpašniekiem Kasparam Sūniņam un Jakovicku ģimenei, kuri mūs mācījuši.”

Klimats ietekmē ganāmpulku

Laika apstākļi pērn un šogad ietekmējuši ganāmpulka rādītājus. Lielā mitruma dēļ dzīvnieki slimojuši gan ar paragripas, gan caurejas vīrusu. Toties pērn rādītāji bijuši salīdzinošo ļoti labi – atbirums mazāks par 5%. Šogad sasummējušies visi nelabvēlīgie apstākļi – pērnais mitrums un vasaras sausums, tādēļ ar ganāmpulka rādītājiem Vīganti nelepojas un atzīst, ka katru gadu nākas apgūt jaunas mācības.

Vaicāti par sausuma ietekmi uz lopbarības savākšanu, Gunārs nopūšas – šis gads atkal ir īpašs. Savākts mazāk nekā puse no vajadzīgās lopbarības. Cerība ir uz attāliem, tuvojoties rudenim. Gunāram cerību dod otra nozare – graudkopība. Tādējādi izdosies vismaz tikt pie salmiem, ar kuriem varēs izlīdzēties. Jau pērn lielā mitruma dēļ brāļi bija spiesti lopbarību pirkt, arī šogad, visticamāk, nāksies to darīt. Par lopu likvidēšanu vēl brāļi nedomā, kaut apkārtnē zemniekiem šis temats ir aktuāls.

“Mēs strādājam ļoti ekstensīvi, dzīvnieku īpaši nepiebarojam. Dzīvnieki ir ganībās, mammām tiek pamatā siens, Artūrs nobarošanai izmanto graudus, ja var dabūt,” stāsta Gunārs. Gaļas buļļus nobaro līdz 16 mēnešu vecumam un kauj, kad sasniegts ap 700 kg dzīvsvars.

Labu gaļu – vietējam tirgum

Kādēļ abu saimniecību novirziens ir gaļas ieguve, ne teļu pārdošana izsolei, kas ir ekonomiski izdevīgāka? Arturs saka – negribējās atdot lopus gaļas ražošanai ārzemēs, gribējās pašiem tikt pie galaprodukta, ko piedāvāt Latvijas pircējiem.

Gunārs: “Man šķiet stulbi pārdot uz ārzemēm jaunlopus. Tas ir kā nozāģēt baļķi, pārdot to skandināviem un pēc tam pirkt no viņiem mēbeles. To pašu mēs darām ar lopiem – pārdodam tos nobarošanas saimniecībām ārzemēs un atpakaļ pērkam gaļu, turklāt ne jau to labāko.”

Lai nevajadzētu pārdot bullīšus un paši varētu darboties gaļas tirgū, pērn z/s “Tauri” īstenoja ES fondu projektu bioloģiski sertificēta gaļas sadales ceha izveidei. Pateicoties tam, brāļi var sākt ar pilnu jaudu darboties. Gunārs atzīst, ka nedrīkst tirgū strādā, tā teikt, pa kluso, pa stūriem. Plāns ir gaļas realizāciju veikt ar interneta starpniecību, tātad – publiskā vidē, kas redzama visiem, tajā skaitā kontrolējošām iestādēm. Kaut mājaslapas vēl nav, gaļas tirdzniecības lietas jau ir sakārtotas.

Kāda sanāk nobarošanas ekonomika z/s “Tauri”? Aprēķini rādot, ka tas pats vien sanākot, kā, pārdodot bullēnu nobarošanai uz ārzemēm. Gunārs: “Mēs nevēlamies būt atkarīgi no uzpircējiem un izsoļu cenām. Mums ir savs klientu loks, kam pārdodam gatavo produkciju. Ja, piemēram, Turcijas tirgus aizvērsies, mēs no tā necietīsim, mūsu realizācijas ķēde strādās jebkurā gadījumā.”

Nobarotos liellopus z/s “Tauri” kauj SIA “Aibi” kautuvē, bet kautķermeņa sadali nodarbojas paši - sadala attiecīgos gabalos, apstrādā, iepako vakuumā un realizē. Pircēji pārsvarā ir Rīgā un Siguldā – tie ir privātpersonas, restorāni.

Pagaidām realizācijas apjomi nav lieli – vidēji 2 lopi mēnesī, arī darbs pie mārketinga un reklāmas vēl ir sākuma stadijā. Plāns ir audzēt apjomus līdz 4–6 liellopiem mēnesī. Artūrs atzīst, ka, augot apjomiem, nopietnāk būs jādomā par jaunu klientu atrašanu, pamatā caur mājaslapu internetā.

Šogad izmēģināta tirdzniecība “Slow Food” tirdziņā, taču šis tirdziņš nepaguva iegūt popularitāti pircēju vidū, tādēļ par panākumiem spriest nevar. Taču zemnieku produkcijas realizācijai galvaspilsētā iespējas kļūst arvien plašākās, tajā skaitā Āgenskalna tirgū, kas pamazām atsāk darbu jaunā veidolā un ar jauniem apsaimniekotājiem.

Paliks pie lopiem un graudiem

Runājot par nākotnes plāniem, Gunārs saka – paliks pie 150 zīdītājgovīm un paralēli attīstīs graudkopību. Ar to viņš nodarbojas vien pāris gadus – labākie lauki būs graudiem, bet laukos, kur reljefs tiem nav piemērots, būs ganības. Gunārs: “Ērgļos mums ir pārbaudījumi uz katra stūra, jādomā, kā kuru lauku apstrādāt, ar kādu tehniku uz tiem var tikt virsū. Nav garlaicīgi. Salīdzinājumā ar Zemgali, var šķist, ka mums šeit ar graudkopību nemaz nevajadzētu nodarboties. Taču, parēķinot rentabilitāti, jebkurā gadījumā graudkopība izdevīgāka. Tiesa, ja nebūtu subsīdiju, droši vien arī tai rentabilitātes nebūtu, kas nav pareizi.”

Gunārs pēc pārliecības ir bioloģiskais saimnieks, un saka, ka nevar ne iedomāties, ka varētu lietot herbicīdus un fungicīdus. Vaicāts par ražību, Gunārs atsmej, ka vēl pāragri spriest, ko no katra hektāra var iekult – pērn ražu samazināja pārmērīgais mitrums, šogad – sausums. Cerība ir, ka šogad vismaz pusotru tonnu no ha izdosies iekult. Taču plinti krūmos Gunārs mest netaisās – tehnikā investēti diezgan prāvi līdzekļi, gan graudu, gan lopbarības sagatavošanas. Pērnais gads pārliecinājis, ka nepieciešama pašiem sava bioloģisko graudu kalte, jo attiecīgu pakalpojumu reģionā nav iespējams dabūt. Vest uz Rēzekni ir pārāk dārgi, tādēļ vajag savu.

Arī Artūrs rakstījis projektus un ticis pie ganību ierīkošanas tehnikas – traktora ar ķēdēm, diskotāja zemes apstrādei, siena grābekļa. Katrā ziņā abas saimniecības ir jau nodrošinātas, lai varētu sekmīgi turpināt darbu.

VIEDOKLIS

AIJA VĪGNERE, LLKC Madonas biroja vadītāja, ekonomikas konsultante: “Gan Gunārs, gan Artūrs ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Madonas biroja klienti. Viņi izmanto mūsu sniegtos pakalpojumus ekonomikā un augkopībā. Ar viņiem ir patīkami sadarboties, jo abi brāļi ir ļoti aktīvi un vienmēr gatavi aizstāvēt ne tikai savas, bet visa novada zemnieku intereses. Pērn, kad bija plūdi un arī šogad, kad saimniecības cieš no sausuma, abi uzņēmās iniciatīvu, apbraukāja novada zemniekus, lai kopīgi panāktu novada iekļaušanu katastrofas zonā. Viņus interesē ne tikai savas saimniekošanas iespēju uzlabošana, bet arī lauksaimniecības politika tepat Latvijā un ES. Brāļi ir mazliet dulli pozitīvā nozīmē, viņi strādā ar savu pārliecību. Viņi neiet vieglāko ceļu – bullīšu pārdošana ekonomiski būtu izdevīgāka, bet brāļi domā par pievienotās vērtības radīšanu izaudzētajam un ir starp tiem, kuriem rūp, lai Latvijas patērētājiem tiktu piedāvāts augstas kvalitātes vietējais produkts.

Iveta Tomsone,

LLKC Apgāda vadītāja

Raksts no LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis”

UZZIŅA

• Gunārs Vīgants, Ērgļu novada uzņēmuma “3Dpro” īpašnieks, pieder ap 140 zīdītājgovju, nodarbojas ar graudkopību. Apsaimnieko 730 ha lauksaimniecības zemes.
• Artūrs Vīgants, Ērgļu novada z/s “Tauri” īpašnieks, pieder ap 80 nobarojamo buļļu. Nesen izveidots gaļas sadales cehs, kurā gatavo liellopu gaļu pārdošanai privātiem klientiem un tirdziņos.