“Ičmalās” saimnieko ar zaļo pārliecību

Balvu novada “Ičmalu” saimnieki Irēna un Jānis Romāni izveidojuši pašpietiekamu saimniekošanas formu ar zaļo pārliecību – audzē bioloģiskos liellopus un sadzīvei nepieciešamo elektroenerģiju iegūst no saules paneļiem.

UZZIŅA

IRĒNA un JĀNIS ROMĀNI

• Bioloģiski sertificētas saimniecības “Ičmalas” īpašnieki Balvu novada Krišjāņu pagastā.
• Apsaimnieko 186 ha zemes.
• Audzē Šarolē un krustojuma gaļas liellopus ar pāreju uz Limuzīnas šķirni.
• Ganāmpulkā 60 zīdītājgovis un 3 vaislas buļļi.
• Dzīvniekus pārdod Liellopu izsoļu namā.
• Saimniecība pilnībā izmanto saules paneļu saražoto elektroenerģiju.
• Par veiksmīgu saimniekošanu laukos saņemts Zemkopības ministrijas Atzinības raksts.

Stāstot par “Ičmalu” saimniekiem, katra teikuma galā varētu apgalvot – labi, skaisti, pašpietiekami. Ik vieta ir pārdomāti sakopta, ar savām rokām veidota. Plašais pagalms atvēlēts neskaitāmu šķirņu puķēm, augiem, kokiem, vasaras karstumā ēnu sola milzīgas liepas, dārzu norobežo tūju rindas, bet ar cerību uz pasakainu skaistumu sastādīti “princešu” koki – paulonijas.

Taču akcents šoreiz, ciemojoties tālajā Latgales mājā, tiks likts uz patlaban valdībā tik daudz apspriesto un ieviest mudināto zaļo enerģiju – elektrību, ko palīdz radīt saulīte. “Ičmalās” tādu izmanto jau kopš 2016. gada un no saules paneļiem tiek iegūts acīmredzams labums.   

Jānis Romāns: “Ar znotu, kurš šajās lietās bija zinošs, reiz sākām spriest par saules paneļiem. Tā kā es allaž esmu gatavs piekrist kaut kam jaunam, līdz pirmo paneļu pirkšanai nebija ilgi jāgaida. Tos pasūtījām no Vācijas, Ķīnas, pirkām gan jaunus, gan lietotus”.

Abi saimnieki šodien atzīst, ka zaļā enerģija, tātad arī zaļā pārliecība viņu saimniecībā ir atmaksājusies. Uzdrošināšanās tajā Latgales pusē būt pirmajiem rezultējusies ar to, ka jau vairākus gadus par elektrību maksā 0 eiro, ir atdots arī paneļu iegādei ņemtais kredīts. Ir gaisma, siltais ūdens, iespēja uzlādēt nesen iegādāto elektroauto “Škoda”, pašu rokām radīto elektrokvadraciklu, mazbērniem rotaļu automašīnas un bērnu elektroautomašīnas, kad viņi atbrauc ciemos. Principā, viss, kur vien sadzīvē vajadzīga elektroenerģija, tiek nodrošināts ar saules paneļiem. Pat ja saule nespīd, enerģija tik un tā uzkrājas.

Jānis stāsta, ka atskaites punkts gadā iegūtajām, izmantotajām un pāri palikušajām kilovatstundām ir aprīlis: “Kad sapratām, cik daudz enerģijas paliek pāri, tas ir, tā tiek ielaista publiskajā tīklā, nopirkām šo elektroauto un pārveidojām vienu kvadraciklu. Iespējams, ka nākotnē domāšu, kā atlikumu nevis vienkārši atdot, uzdāvināt, bet pārdot. Tad, protams, vajadzēs vēl papildu saules paneļus, kas ir ļoti dārgi, bet kāpēc gan nenopelnīt, ja būs tāda iespēja. Vēl no savas pieredzes varu teikt, ka, vismaz mūsu gadījumā, elektroenerģijas uzkrāšanai nebija izdevīgi akumulatori. Tagad ir invertori, un pie jaudas līdz 11 kW viss kārtībā.”

Šķiet, ka pie pašreizējām elektroenerģijas cenām daudzi labprāt vēlētos strāvu saņemt no personiskajām saules elektrostacijām, bet izmaksas ir diezgan atbaidošas. Tam piekrīt arī “Ičmalu” saimnieks: “Jā, šis prieks maksā, bet, sākot ar šo gadu, jau tiek piedāvāti dažādi valsts atbalsti. Vienīgais – tos izmantojot, par tīklā ielaisto strāvu nemaksā. Pelnīt var tad, ja sistēma iegādāta un uzstādīta par savu naudu. Tādēļ arī man šī iecere vēl ir tikai sapņa līmenī. Taču pagaidām ar to, kas ir, ģimene ir ļoti apmierināta. Bērni jau gribēja, lai mēs mājā elektrību izmantojam arī siltajām grīdām, bet nepiekritām. Labāk lai pagaidām silda malkas krāsns.” 

Irēna, par kuru var teikt – neizsīkstošais mundruma avots, jo paspēj veidot ne tikai sētas skaistumu, bet izaudzēt un samarinēt gardumus azaida galdam, braukt ekskursijās, dziedāt korī, sacerēt katram pasākumam atbilstošus dzejoļus, tostarp pat burtiski nokopēt Allas Pugačovas izskatu un slavenības intonācijā nodziedāt pašsacerētu kupleju, ar pamatotu lepnumu paslavē savu Jāni: “Viņam visu vajag pirmajam. Tā sākām ar gaļas lopiem, tā ar augstražīgas un modernas tehnikas pirkšanu, tā ar saules paneļiem. Mums taču pie dīķa, kur ugunskura vieta, ir pat uz koka stumbra nelieli saules paneļi salikti. Tur vajadzīga strāva gaismas virteņu skaistumam tumšajos rudeņos un atbilstošam rotājumam Līgo vakarā. Jānis pat iedomājies starp kokiem uzlikt lielu ekrānu un saules strāvu izmantot koncerta pārraidei, lai Līgo svinētājiem turpat uz laukuma kārtīga ballēšanās.”

– Un kā tad sākāt ar gaļas lopiem?

Irēna:– Mums bija astoņas ar rokām slaucamas govis. Es strādāju valsts darbā, govis pienīgas, jāslauc trīs reizes dienā, un beigās tā tirpa rokas, ka ne izturēt. Tāpat, ja ir piena lopi, tad arī mazāk brīvības no mājas izbraukt, bet kaut ko svešā malā redzēt mums vienmēr ļoti paticis. Nu, un vienā tādā ekskursijā, šķiet, ap 2000. gadu Vācijā, ieraudzījām zīdītājgovis. Aprunājāmies, izdomājām un – vajag mums arī. Un pirmajiem Krišjāņos! Ciema ļaudis lika rokas kopā, ak, šausmas, šausmas, Romāni lopus ziemā laiž ārā, saldē, nez vai ēst ko dod, neslauc arī... Bet gotiņas jau slauca teļi un arī turpat laukā, zem klajas debess. Protams, novietne bija, joprojām ir, skaista, ērta, Jāņa būvēta, bet šie gaļas lopi labprāt uzturas svaigā gaisā. Mūsu vienīgā kļūda bija tā, ka sākumā iedomājāmies pie gaļas lopiem tikt ar piena govju krustošanu. Tas process ir sarežģīts un pārāk garš, tādēļ labāk ir nopirkt uzreiz gaļas šķirnes dzīvniekus.”

– Gaļas liellopus krustošanai pirkāt tepat no Latvijas audzētājiem?

– Šarolē dzīvniekus – no vairākiem. Un atkal mana pieredze – jāpērk ir no saimniecības, kurā pret lopiņiem izturas, jā, var teikt – cilvēcīgi, godprātīgi. Vienā saimniecībā jau man bija nojauta, ka nebūs labi. Tā arī bija – atvedām niknus pusmežoņus, ko līdz pat realizācijai tā arī nevarējām pieradināt. Tagad mums katra govs ganāmpulkā ir zināma ar visiem niķiem un stiķiem, bet tajā pašā laikā katra ir mierīga, pat labsirdīga, jo ar mieru un mīlestību arī mēs pret lopiņiem izturamies. Viens no buļļiem ir tāds mieramika, ka no cilvēka klātbūtnes ausis nepakustinās. Protams, kad govis atnesas, tad gan jāuzmanās. Un kā žonglierim cirkā jādarbojas, lai teļiem ausīs krotālijas iespiestu.

Kad uz šo māju 1985. gadā atnācām, mēs izmēģinājām visu ko: cūkas, sivēnmātes, aitas, pat burkānus un ķiplokus audzējām. Ar kaut ko paveicās, ar kaut ko ne. Taču laikam jau cilvēkam ir kādā brīdī jāsaprot, kas ir īstā nozare. Mēs ar gaļas lopiem esam ļoti apmierināti un arī par pārdošanas cenu patlaban nesūdzamies. Tāpat par šo dzīvnieku audzēšanu ir mācības, konsultācijas, internetā var daudz ko uzzināt.

– Jūs uzsverat, ka izdomājat un izdarāt. Vai tik vienkārši? Vai plānojot, paredzot uz priekšu, nav arī risks?

Jānis: – Risks vairāk vai mazāk ir jebkurā pasākumā, taču, ja rūpīgi visu izdomā un saplāno, tad arī nokļūdīties kaut kur nav tik sāpīgi. Mēs daudz esam braukuši pa dažādām valstīm, vērojuši, analizējuši, vai tas mums derētu. Esam ieklausījušies bērnu padomos. Teicu jau, ka znota ieteikums bija saules paneļi. Dēlam savulaik bija lauksaimniecības mācību prakse Dānijā. Viņš tur redzēja, vērtēja, ko dāņiem nozīmē zeme, kā tā izmantojama, un vai mēs nevarētu tāpat. Ģimenē izrunājāmies, izdomājām ko un kā, bija toreiz naudiņa no meža pārdošanas, nopirkām brīvos hektārus apkaimē. Tad vēl pat gaļas lopu nebija un, jā, mazliet šaubījāmies, vai pareizi darām. Tagad esam laimīgi, ka nopirkām. Šobrīd mūsu apkārtnē zemes vairs nav, un ja kāds hektārs gadās pārdošanā, tad cenu prasa fantastisku.

– Jūs pats esat arī būvamatnieks. Vai viss ir jau uzcelts?

– Nav, nav. Pie mājas vēl daudz darāmā. Starp citu, ne nu gluži nožēlojam, bet savu kļūdu atzīstam – to veco māju, ko nopirkām 80. gados, labāk būtu nojaukuši un cēluši jaunu. Un, kā es varu nedarīt, ja protu, ja man ir savs mežs un tātad kokmateriāli. Liellopu kūtī visi aizgaldi no apses, tā ir izturīga. Laukā barības ruļļus liekam nojumītē ar jumtiņu, lai sienam nekaitē laika apstākļi. Ir neliels gateris, lai nav jālūdzas pakalpojumi. Ir uzcelta jauna, liela ēka, ko Irēna gan vēlējās ierīkot par lopiņu pili, bet bērniem patīk ņemties ar metālapstrādes lietām, un tā pils tagad izvērtusies par bagātīgi aprīkotu darbnīcu, kurā var tapt pat dēla fantāzijas izpaudumi ar Romānu ģimenes iniciāļiem. Par tuvākās nākotnes būvniecību runājot – noteikti jāuzceļ tehnikas novietne. Tagad gan sāksies tāds saspringtāks brīdis – jāsavāc siens, bet gan jau pietiks laika arī visam iecerētajam.

Teksts Ilze Galkina
Foto Iveta Tomsone