Labs džentlmeņa komplekts saimniekojot

Zlēkās dzīvojošais Olafs Rustants audzē gaļas šķirnes liellopus un izvēlējies bioloģisko saimniekošanas veidu. Tas  vietā, kur apkārtnē citi nenodarbojas ar intensīvo lauksaimniecību, ir labs risinājums, turklāt pievienotā vērtība ir rūpes par vidi un 130 dzīvniekiem.

Vispirms zemnieks aicina apskatīt ganāmpulku, un pārsteidz tas, ka liellopi ir draudzīgi. Bullis Robčiks pat pienāk, lai pamielotos ar saimnieces Ilzes atnesto maizi. Šajā saimniecībā dzīvnieki ir pieradināti pie cilvēkiem un neizbīstas pat tad, ja tuvojas nevis mājinieki, bet viesi. Agrāk arī Olafs “Zemniekos” bija ciemiņš, kad zēns no Vārves atbrauca ciemos uz laimīgo zemi pie vecmāmiņas Annas. “Viņa mani vienmēr gaidīja un garšīgi gatavoja ēst. Man nelika dikti strādāt. Bija savi stūrīši, kuros nolīdu un lasīju grāmatas, man bija savs “parks” un velomaršruti. Mēs ar Ilzi šurp dzīvot atnācām astoņdesmito gadu beigās, bet varbūt deviņdesmito sākumā – tā precīzi neatceros. Vecmāmiņa jau tad bija veca, bet es labprāt atgriezos savā bērnības dienu zemē. Tolaik te vajadzēja agronomu, bet tad  modē bija arī kāpostu audzēšana. Vecmamma bija priecīga, traktora jau tad mums nebija, iejūdzām zirgu. Iestādījām tos kāpostus, bet nekas tur neizauga, tāpēc es ņēmospa kolhozu, bet tas ātri vien izjuka,” atceras Olafs. Kad viņa ģimene pārcēlās uz Zlēkām, bija piedzimis Krišs, pēc tam viņam pievienojās brāļi Matīss, Dāvis un Emīls Toms.

Palīdz dēli

Dēli, auguši mīlestības pilnā vidē, tagad vienmēr ir klāt, ja vecākiem nepieciešama palīdzība, turklāt paņem līdzi arī savus draugus. Vasarā puiši atvaļinājuma laiku pavada pie vecākiem, jo siena talkās bez viņiem neiztikt. Divu, trīs nedēļu laikā tiek satīti 2000 ruļļi.

“Tas ir diezgan nopietni. Mūsu pārziņā ir ap 300 ha zemes, tāpēc raujam dienu un nakti, līdz siens ir savākts. Tas, ka dēli izauguši tieši tādi, ir sievas Ilze nopelns. Cepuri nost arī Ugāles vidusskolai, kurā puiši mācījās!” uzsver zlēcenieks.

Pirms astoņiem gadiem Rustanti saņēma 15 000 eiro, kas bija paredzēti mazo lauku saimniecību attīstībai.

Izmanto projektu iespējas

“Mums bija kādi desmit lopiņi, minētā programma gāja gaisā, un mēs izdomājām, ka vajadzētu pamēģināt, jo mums, piemēram, nebija traktora. Te netālu dzīvo labs cilvēks Nauris, viņš man aizdeva tehniku, bet cik ilgi tā dzīvosi? Tolaik man vēl bija algots darbs, tomēr gribējās kaut ko savu. Tie 15 000 eiro ļāva nopirkt traktoru un inventāru – tā saimniekošana jau kļuva nopietnāka. Vajadzēja palielināt ganāmpulku, izmantoju “ALTUM” atbalstu, un iegādājāmies Līvānos 21 gotiņu un vienu bulli. 2019. gadā sāku darboties tikai saimniecībā, Krišs tobrīd bija finansiāli atspēries un varēja palīdzēt mums, vecākiem. Redz, lopkopība nedod ātru peļņu, ir jāgaida, līdz ieguldītais nāk atpakaļ. Pamazām augām un gājām bioloģiskās saimniecības virzienā, jo mūsu variantā, kad audzējam gaļas šķirnes liellopus, nav nemaz tik daudz iespēju aizrauties ar ķīmijas lietošanu. Tas ir tāds labs džentelmeņa komplekts,” smaidot saka Olafs, precizējot, ka 300 ha zemes ir gan pašu īpašums, gan nomāti gabali. Viņš saskaitījis, ka visu platību veido 50 lauki. Pašreiz ganāmpulkā ir 130 liellopu, tostarp divi buļļi ar tādu aprēķinu, ka katram no tiem jāaplecina 45–50 govju. Grūsnie dzīvnieki uzturas dzemdību zonā, un saimnieki katru dienu iet apskatīties, vai netuvojas dzemdību laiks.

“Mēs ar Ilzi uzskatām, ka mums ir jābūt klāt šajā procesā, jo negribam, lai teļš piedzimtu kaut kur krūmos un mums tas būtu jāvelk no turienes laukā. Govīm mēdz gadīties pēcdzemdību stress, kad tās aizskrien prom no teļa un tad sāk to meklēt, apjukumā nespējot atrast. Sievai ir tradīcija dot dzemdējušām govīm sīpolus ar miltiem, jo tad labāk savelkoties dzemde. Kad teliņam ir trīs, četras dienas, tas tiek pie krotālijām un tiek sūtīts uz bērnudārzu, kurā uzturas nedēļu vai divas, lai pēc tam dotos uz pamata ganāmpulku. Būsim godīgi – lopam jau mūs nevajag, viņš var iztikt arī bez draudzēšanās, bet mums šādas attiecības nāk tikai par labu gan tad, kad dzīvnieki ir jādakterē, gan tad, kad jāpārved uz ganībām. Tāpat jau gadās, ka kaut ko palaižam garām, piemēram, iekaist kāds nags, un tad ir pārdzīvojumi. Par laimi, mums ir labs veterinārārsts Viesturs Polencs, kurš palīdz, kad vien vajag.”

Sadarbojas ar izsoļu namu

Olafs sadarbojas ar izsoļu namu Neretā – pēc tam Zlēkās izaudzētos lopus nobarojot Polijā. Parasti no “Zemniekiem” tiek aizvesti sešus mēnešus veci bullīši, kuru vidējais svars ir 300 kg. Reizēm uz izsoļu namu dodas arī telītes, jo Rustanti nevar bezgalīgi palielināt lopu skaitu. Tad pietrūks barības, ganību, turklāt saimniecībā ir divi buļļi – ja ganāmpulks būtu lielāks, vajadzētu trešo. Ir labi tā, kā ir, turklāt jārēķinās arī spēkratu daudzumu saimniecībā. To skaitu Rustanti salīdzinoši nesen papildināja, iesaistoties lauksaimnieku atbalsta pasākumā “Ieguldījumi materiālajos aktīvos” ar LLKC Ventspils biroja speciālistu atbalstu. Olafu piesaistīja labie nosacījumi un tas, ka varēja iegādāties tieši to, ko vajadzēja. Tā tika iegādāts traktors, arkls, frēze, jo iepriekšējie agregāti savu laiku jau bija nokalpojuši.

Patīk pats darba process

“To, ko mēs te, saimniecībā, darām, varētu dēvēt par lietderīgi pavadītu laiku. Mums patīk pats darba process. Reizēm ar Ilzi pat šķendējamies, kā un ko vajadzētu darīt. Dažkārt taisnība ir vienam, dažkārt – otram. Apstaigājot savu ganāmpulku, pozitīvi uzlādējamies. Jā, mēs esam pārtikuši, tomēr, es teiktu, ka lopu audzēšana ir mūsu vaļasprieks, un prieks, ka dēli saprot, ka tikai darot var kaut ko panākt. Nekas no gaisa nekrīt. Mēs ar Ilzi gribētu, lai puiši vienmēr būtu atbalsts cits citam, un tikai priecāsimies, ja kāds gribēs nākt strādāt šeit, izdomājot savus knifus, kā saimniekot daudzveidīgāk. Uzņēmējdarbībai laukos nepietiek ar to, ka tev ir griba un zināšanas. Vajag arī zemi, tehniku un naudu. Es jau minēju, ka gaļas šķirnes liellopu audzēšana ir ilgtermiņa pasākums un vispirms ir vairākus gadus jāiegulda, un tikai tad nāks peļņa. Mēs ar Ilzi tomēr esam vienojušies arī par laiku darbam un atpūtai, jo nedrīkst būt tā, ka mēs nespēkā ierāpojam mājās. Ir jāprot apstāties, jo vienmēr būs, ko darīt. Šajā brīdī audzējam liellopus, bet jūs atbrauksiet pie mums pēc vairākiem gadiem, un mēs varbūt darīsim kaut ko citu. Viss plūst, viss mainās.”

Izmanto LLKC pakalpojumus

Pašlaik nopietns darbs ir LLKC Ventspils konsultāciju biroja ekonomikas konsultantei Sandrai Celai, kura strādā ar lauksaimniecības uzņēmuma pārvaldības sistēmu “Mans lauks”, kur ievadīt informāciju par Rustantu ģimenes pārvaldībā esošiem vairāk nekā 70 laukiem un atbalstam pieteiktiem 270 ha zemes, ir gana nopietns izaicinājums kā saimniekam, tā konsultantam, bet darbs notiek un rezultāts neizpaliks.

Marlena Zvaigzne

Foto: Inga Andra Leigute un saimniecības arhīvs