“Miesnieks” – ar vietējām izejvielām uz izcilību

DAIŅA REINSONA vadītais Ventspils novada uzņēmums SIA “Miesnieks” šogad LLKC rīkotajā vietējo produktu konkursā saņēmis augstu novērtējumu saviem produktiem, ko ražo tikai no vietējās izejvielas.

Daiņa Reinsona SIA “Miesnieks” var tikt uzskatīts par vecāko gaļas pārstrādes uzņēmumu Latvijā – kopš dibināšanas 1992. gadā tas attīstījies stabili, nemainot nedz nosaukumu, nedz īpašniekus un konsekventi strādājot pie noteikta sortimenta gaļas produktu ražošanas.

UZZIŅAI - DAINIS REINSONS

• Ventspils novada Ventavas uzņēmuma SIA “Miesnieks” vadītājs.
• Uzņēmums nodarbojas ar gaļas produktu, pamatā desu un kūpinājumu, ražošanu, izmantojot tikai Latvijā audzētu cūkgaļu. Produkcijas klāstā ap 50 dažādu veidu produkti.
• Dibināts 1992. gadā, dibinātāji Dainis Reinsons un saimniecības “Stepnieki II” īpašnieks Aigo Gūtmanis.
• Ražotne uzbūvēta pēc Vācijā tapuša projekta, specifiski piemērota neliela apjoma gaļas pārstrādei.
• Ražošana sākta 1994. gada februārī, kopš tā laika slavenākais produkts ir “Sīpolu desa”, kuras sastāvā ir 96 % kvalitatīvas cūkgaļas.
• Ražošanas apjomi izauguši no 800 kg līdz 5 t dienā.
• Īstenoti vairāki ES fondu projekti, jaunākais – piebūve, kurā ierīkota saldētava un sadales cehs.
• 2021. gada LLKC projekta “Novada garša” ietvaros rīkotajā Latvijas pārtikas produktu konkursā ieguva pilnu medaļu komplektu – zeltu asinsdesai “Uzgriežamā”, sudrabu “Sīpolu desai” un bronzu svaigajiem kupātiem.

Dainis, vaicāts par uzņēmuma rašanos, atminas, ka viss sācies ar mazu veikaliņu “Unda” Ventspilī, ko atvēris 1991. gadā. Veikala sortimentā bija nepieciešama gaļa un gaļas produkti, bet ar to sagādi atjaunotajā Latvijā bija grūtības. Dainis sācis meklēt vietu Ventspils apkaimē, kur veidot savu ražotni, tā saticies ar tolaik paju sabiedrības “Ventava” jauno priekšsēdētāju Aigo Gūtmani. Saliekot kopā spēkus un finansējumu, 1992. gada sākta gaļas pārstrādes ceha būvniecība, un pirmās desas te uztapa 1994. gada februārī.

Dainis: – Ēku uzbūvējām pēc Vācijā tapuša projekta, tieši gaļas pārstrādes vajadzībām. Jauda tiem laikiem bija 800 kg. Tagad jauda ir trīskāršojušies, bet telpas paplašinātas. Pirmās desas tapa ar vācu speciālistu palīdzību – pirmā bija leģendārā sīpolu desa. Te sāka strādāt tie paši būvnieki, kas ēku būvēja, bet tehnologs atnāca no likvidētā Ventspils gaļas kombināta. Tas mums deva priekšrocības, jo vācu speciālisti mums atbalstu sniedza īsu laiku, tālāk vajadzēja cīnīties pašiem.

Labi, ka mums bija savs veikaliņš, varējām tajā pārdot siltas desas tikko no ražotnes, vēlāk produkciju sākām piedāvāt arī citiem, veidojām savu izbraukuma tirdzniecību. Tā to sniega bumbu sākām velt, un varētu teikt, ka šobrīd ir savelta diezgan liela sniega bumba. Protams, nevaram lepoties, ka ražojam milzīgu apjomu, bet savas 5 tonnas dienā saražojam gan – gan svaigo, gan sadalīto, gan pārstrādāto produkciju.

Desas ražojam no tīras gaļas, mehāniski atkauloto jeb tā saukto triminga gaļu neizmantojam, ne arī citus gaļas aizvietotājus. Tā darbojas tikai daži uzņēmumi Latvijā.

– Kā jums izdevies tik ilgi noturēties gaļas pārstrādes biznesā, kas vienmēr, jo īpaši 90. gados, bijis saistīts ar dažādiem riskiem?

– Noturējušies esam ar godīgumu, un, kas pēdējā laikā īpaši būtiski, – ar labu kvalitāti. Mēs savus produktus nesamākslojam. Protams, noturēties nebija viegli, jo īpaši pirmajos gados, kad gaļas pārstrādē ienāca jaunas tehnoloģijas un desu ražošanas veidi. Tajā skaitā mehāniski atdalītā vistas gaļa, kas bija domāta dzīvnieku barībai. Kurš tad neprot desu no gaļas uztaisīt! (Ironiski.)

Daudzi uzņēmumi no tirgus pazuduši, daži mainījuši nosaukumus. Taču tādi procesi notikuši visās biznesa nozarēs, ne tikai gaļas. Nevar uztaisīt ātru biznesu un kļūt stāvus bagāts. Tā tas ilgtermiņā nenotiek.

– Vai joprojām gaļas pārstrādē ir populāri izmantot mehāniski atdalītu vistas gaļu un gaļas atlikumus jeb trimingu?

– Parēķiniet paši – mehāniski atdalītā gaļa tirgū maksā 20–30 centus par 1 kg, no tās var uztaisīt masu un vismaz 50 % ielikt produktā. Nav jau ar likumu aizliegts, nekas kaitīgs arī tas nav – tā ir dējējvista, kas izstumta caur presi. Pēdējos gados pats gan neesmu nedz redzējis, nedz rokās turējis šo produktu. Pircējiem pašiem jāskatās, jādomā un jāvērtē. Diemžēl marķējums uz etiķetes nebūs tas labākais padomdevējs, informāciju par sastāvu reāli nevar pārbaudīt.

– Kur ņemat izejvielu?

– Visus šos 30 gadus izejvielas ņemam no vietējām saimniecībām – uzņēmuma līdzīpašnieka Aigo Gūtmaņa saimniecības “Stepnieki II”, kā arī no saimniecības “Oši”, kas diemžēl šovasar piedzīvoja nelaimi ar Āfrikas cūku mēri. Ceram, ka šai saimniecībai izdosies biznesu atjaunot. Ja ir pietrūcis gaļas, tad sadarbojamies ar Kuldīgas kautuvi “Lāses AM”, arī saimniecību “Smaidas”. Mēs nestrādājam ar ievesto gaļu. Gribu uzsvērt, ka tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka ievestā gaļa būtu slikta, nē. Pārstrādātājiem ir būtiski, kāda ir cūkas šķirne, kāds barojums, cik liels ir liesās gaļas īpatsvars masā.

Jāteic, ka lielākā daļa saimniecību audzē cūkas bez speķa, bet mums, lai ražotu desas, speķis ir jāpiepērk klāt. Tirgus pieprasījums ir tāds, ka cilvēki vairs negrib pat treknu cauraudzīti, ja treknums ir vajadzīgs, tad pērk atsevišķi speķi.

– Cik izdevīgi ir strādāt ar vietējo produkciju? Vai ražot desas no Latvijā audzētās cūkas nesanāk dārgāk?

– Nav pareizi, ka Latvijas cūkas ir dārgākas. Katru nedēļu skatos Eiropas biržas cenu un cūkas no kolēģa pērku par tādu cenu, kāda tā konkrētajā brīdī ir Eiropā. Biržas dati pieejami reizi nedēļā, un cenas svārstās. Jā, dažreiz ir kropļojumi, šobrīd tas ir manāms.

Es īpaši neinteresējos par lētās cūkgaļas tirgu. Zinu, ka gaļa ienāk no Polijas, no Spānijas cūkgaļu ieved sadalītā veidā, importē tikai atsevišķus gabalus. Spānijas gaļu ieved lielveikalu tīkli, arī atsevišķi ražotāji, kas var savest gaļu ar fūrēm. Mēs pērkam tikai no vietējām saimniecībām un par Eiropas biržas cenu.

– Pašlaik Āfrikas cūku mēra dēļ Eiropā veidojas cūkgaļas pārpalikums, cenas šobrīd nokritušas tik zemu, ka viens otrs audzētājs jau apsver fermas slēgšanu. Lai arī SIA “Miesnieks” nav liels uzņēmums, tomēr vai šī situācija ietekmē arī jūs?

– Protams. Cena veikalā nesvārstās, man bizness notiek ar labu peļņas procentu, audzētājiem situācija ir slikta. Tagad gan cena ir pakāpusies, bet vēl novembra beigās cūkgaļa dzīvsvarā maksāja ap 60 centiem, un tas ir divas reizes mazāk nekā pirms gada. Vai pircēji to manīja? Nē!

– Pārstrāde ir ieguvēja, bet audzētājs – zaudētājs.

– Neaizmirsīsim, ka audzētājus pabalsta valsts. Ir subsīdijas, kovidatbalsts. Protams, ar to ir par maz.

– Vai pašreizējā situācija nebojā jūsu un gaļas audzētāju attiecības?

– Nē, nebojā. Katra cenas svārstība uz vienu vai otru pusi man nes vai nu peļņu vai zaudējumu, jo galaprodukta cenas veikalā nesvārstās. Pircējs veikalā nemaz nezina, ka šobrīd cūkgaļa ir tik lēta. Atgādināšu, ka mēs ražojam desas no 90 % īstas vietējās gaļas. Parēķiniet, cik izmaksā desa, kas ražota no lētā triminga.

– Latvijā ienākot veikalu tīklam “Lidl”, saasinās cīņa mazumtirdzniecībā. Ir dzirdēti pārmetumi, ka veikalā ir ļoti maz vietējo produktu, un tas pašmāju ražotājiem sašaurina jau tā ierobežotās iespējas realizācijai vietējā tirgū. Ņemot vērā, ka arī Ventspilī, kur pamatā pārdodat savus produktus, atvēries “Lidl”, vai tas ietekmē “Miesnieka” darbu?

– “Lidl” iespaido visu mazumtirdzniecību, visvairāk lielos tirdzniecības tīklus. Arī gaļas tirgū tam ir sava ietekme, “Lidl” mārketings veiksmīgi darbojas ar cenu zīmēm, iesaku katram pašam parēķināt, cik kas maksā kilogramā.

Pats kādreiz nopērku kādu gaļas izstrādājumu un pavērtēju kvalitāti. Mums pircējiem maz tiek sniegta informācija par kvalitātes lietām un apstrādes tehnoloģijām, piemēram, par gaļas masas palielināšanu. To dara ar dažādiem līdzekļiem. Mēs tādas metodes neizmantojam. Mums ir bijuši gadījumi, kad atnāk jauns darbinieks vai atbrauc kolēģis un prasa, kur mums gaļas injektors. Ar olbaltumvielu aizvietotājiem 5–10 % no kopējās gaļas masas apjoma injicē visu veidu gaļu, visvairāk vistas. Tā ir normāla gaļas apstrādes tehnoloģija, bet mums tādas nav.

Kad atvērās “Lidl”, arī mēs savā Ventspils veikaliņā nedaudz samazinājām cenas, lai izlīdzinātu pieprasījumu. Vai pievienosimies ar savu produkciju “Lidl”? Šī lielveikalu tīkla prasība ražotājam ir, ka ražotnē nedrīkst būt flīzes, ir ļoti dārga sertifikācija, kas katru gadu jāatjaunina. Tad vēl visi bonusi, vobleri, man plaukta vieta ir jānopērk… Ražotājam atrasties veikalu plauktos nav lēts prieks. Ne tikai “Lidl”, arī citos veikalos.

– Kur jūs savu produkciju pārdodat vēl bez Ventspilī esošās “Undas”?

– Kamēr “Sky” veikalu tīkla īpašniekiem nebija savas gaļas pārstrādes, mūsu produkti bija šajos veikalos. Mums ir savas tirdzniecības vietas Ventspilī, sadarbojamies ar atsevišķu tirdzniecības tīklu veikaliem Kurzemes reģionā, ir arī sava izbraukuma tirdzniecība.

– Ar liellopu gaļu neplānojat sākt strādāt?

– Mums jārēķinās ar telpu ierobežojumu. Jārēķinās, ka labu gaļas šķirnes liellopu neviens desās nepārstrādā, visu pārstrādā gaļā. Turklāt lielākā daļa labās liellopu gaļas tiek eksportēta, pašiem Latvijā mums tiek maz. Latvijā nav tik lielas pirktspējas, lai būtu nodrošināts elitārās liellopu gaļas noiets.

– Cik plašs ir “Miesnieka” sortiments un kas veido receptes?

– Mūsu recepšu mapē ir 104 nosaukumi, bet aktīvas ir apmēram 50 receptes. Domājam paši, bet lielākā daļa ir klasika – ko gan jaunu desu ražošanā var izdomāt? Ja arī radam ko jaunu, tad mūsu priekšrocība ir savas tirdzniecības vietas, kur jaunos produktus varam notestēt.

– Kāds ir pieprasītākais produkts Ziemassvētku laikā?

– Cūkas galva (smejas), žēl, ka nevaram izaudzēt cūku ar divām galvām. Citu tautību cilvēki to nesaprot, bet, jā – mums Ziemassvētkos TOP produkts ir kūpinātas cūku galvas. Decembrī pārdodam vairākas tonnas.

– Vai piedalāties arī pašvaldību iepirkumos?

– Jā. Jāuzsver, ka ir būtiski, kā uzrakstīts iepirkuma nolikums. Mums ir Nacionālā kvalitātes zīme “Zaļā karotīte” gan kautķermeņiem, gan produktiem. Startējam konkursos par piegādēm skolu un sociālo aprūpes centru ēdināšanai, mums problēmu nav, varam apgādāt valsts iestādes ar saviem produktiem.

Protams, varētu gribēt plašāku noietu, tomēr mums ir ierobežoti ražošanas apjomi. Tiesa, kā minēju, esam paplašinājušies, kopumā esam realizējuši piecus projektus, sākot jau no 2010. gada. Pēdējo projektu īstenojām šogad – mums ir jauna piebūve kautuvei, jaunas transporta vienības. Te atkal jāsaka, ka jūtam priekšrocības, ka strādājam ar vietējo produkciju, mūsu produktiem ir vietējās kvalitātes zīme un esam tālu no Rīgas. Mums ir lielāks atbalsts ES fondu projektiem – 50 % no projekta izmaksām.

– Kādi ir plāni tirgus daļas paplašināšanai?

– Mums jāturpina attīstība, apstāties nevar. Ir plāni paplašināt kautuves daļu, jāatjauno fasēšanas līnijas. Darba daudz.

Esmu lepns, ka varu dzīvot Latvijā, lai arī iedzīvotāju skaits un līdz arī to noieta tirgus nav liels. Esmu vidzemnieks, dodoties uz dzimtajām vietām Valmieras un Cēsu pusē, vienmēr nodomāju – te gan cilvēku daudz, produktiem būtu labāks tirgus. Turklāt Vidzemē ir ļoti attīstīta piena un maizes ražošana, es šeit runāju par īpaši kvalitatīvu produktu ražošanu nelielos apjomos. Gaļas produktu tur ir mazāk. Jāpielāgojas tam, kur tu esi. Man nav pretenziju ne pret ko, tajā skaitā pret valdību vai nodokļu maksāšanu. Nodokļi ir jāmaksā! Esmu par godīgu darbu.

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja

Īrisa Roze-Posuma,
LLKC Ventspils biroja vadītāja