Noticēt idejai un radīt

Diskusija ar uzņēmēju Vitu Reinfeldi un ekskursiju vadītāju Elīnu Kuzņecovu  par idejām, pieredzi, darbojoties tūrisma nozarē Bauskas novadā, un praktiskiem ieteikumiem klausāma podkāsta (raidieraksta) «ViedDoma» septītajā sērijā.

Cilvēki un nauda

Vita Reinfelde pirms 12 gadiem no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Svitenē un domāja – ko darīt laukos, jo lielu darba iespēju nav? «Un tad tas risinājums «atnāca» – netālu ir Rundāles pils, tur ir nauda, cilvēki, un kaut ko jau var darīt,» atceras V. Reinfelde, «un mazliet pašpikojot, kas notiek ārzemēs pie pilīm, mums radās sākotnējā doma par laivām, ar ko vizināt ekskursantus pa pils dīķi.» Pēc sarunas ar toreizējo pils muzeja direktoru Imantu Lancmani sapratuši, ka vajag lielus ieguldījumus un laiku, lai īstenotu ideju, taču organizēt tūristiem izbraucienus pa pils parku ar  elektrotransportu būtu vienkāršāk. «Elektromobiļus varēja nopirkt uz vietas Latvijā, jo Siguldā jau bija kaut kas līdzīgs,» stāsta uzņēmēja, «tā kā tajā sezonā mēs sākām ar elektromobiļu piedāvājumu un nedaudz vēlāk arī ar laivām.»

Vita Reinfelde pastāsta, ka arī Svitenes muižas kungu māja tiek attīstīta kā tūrisma objekts, kur, ieskaitot viņu pašu, tika apmācīti gidi. «Ir doma, ka tas būs jauns tūrisma objekts, ap kuru varēs veidot uzņēmējdarbību,» teic V. Reinfelde, «bet pie Svitenes muižas tas noteikti nebūs elektrotransports, bet varētu būt naktsmītnes, ēdināšana, ekskursijas un tamlīdzīgi.»

Savukārt ekskursiju vadītāja Elīna Kuzņecova, kura iekārtojusi tērpu ekspozīciju un darbojas Mazajā muižā Brunavas pagastā, netālu no Lietuvas robežas pie Grenctāles, atklāj, ka muiža esot «izaugusi», pateicoties Rundāles pilī vadītajām ekskursijām. E. Kuzņecova kopā ar savu mammu, kad pati vēl studēja universitātē, sāka organizēt teatralizētas ekskursijas, kuru laikā ieģērbās 18. gadsimta tērpu rekonstrukcijās un galminieku tēlos rādīja un stāstīja pils viesiem par tā laika dzīvi un vēsturi. «Paralēli šai ekskursiju darbībai attīstījās mūsu aizraušanās ar vēsturisko tērpu darināšanu,» stāsta E. Kuzņecova, «tā ir tāda liela joma, kas ir nišas produkts, jo Latvijā nav ļoti izplatīta vēsturisku tērpu šūšana, it īpaši rokoko laikmeta kontekstā, tāpēc, ka Latvijā nav arī tik daudz tādu piļu un muižu kā Rundāles pils.»

Elīna Kuzņecova atceras brīdi, kad bija sašūts liels dažādu vēsturisko tērpu skaits, bet tos, izņemot ekskursijas dalībniekus, neviens neredzēja, tāpēc radās doma par attīstību. «Mūsu redzeslokā nonāca bēdīga skata vecas muižas klēts A7 šosejas malā, netālu no Latvijas un Lietuvas robežpunkta,» atceras E. Kuzņecova, «un tā sākās Mazās muižas stāsts ar Eiropas finansējuma piesaistīšanu ēkas atjaunošanai, tad arī piepildījām ēku ar tērpiem, kurus var apskatīt jebkurā brīdī.» Šis gads iesācies cerīgi, jo tika sagaidīti jau pirmie apmeklētāji.

Elīna Kuzņecova piekrīt diskusijas vadītājam, ka tūrisma objekta atrašanās vietai ir ļoti liela nozīme. «Būtiski ir tas, ka blakus ir lielais ceļš, respektīvi, asfaltēts ceļš,» uzskata E. Kuzņecova, «jo, manuprāt, lauku tūrisma objektiem grants ceļš arī rada piekļuves problēmas.» Viņa teic, ka «medaļai ir divas puses», bet tomēr uzskata, ka viņu tūrisma objekta atrašanās vieta ir ērta. «Varbūt Lietuvas tūristiem atrodamies nedaudz par tuvu, jo pagaidām viņi «pašauj garām», bet tas viss ir laika jautājums,» spriež Elīna.

Pieprasījums – pakalpojums

«Mēs sākām ar vienu elektromobili tūristu vadāšanai pa pils dārzu, tad uzradās otrā un trešā mašīna,» attīstības ceļu atklāj Vita Reinfelde, «vispirms tikai vizinājām tūristus, pēc tam sākām vadīt ekskursijas, un tagad mums jau ir audiogids.» Konkrētus nākotnes plānus uzņēmēja pateikt nevar, jo visa darbība izriet no pieprasījuma. Šī iemesla dēļ viņi arī izmanto audiogidu, jo paši ekskursijas piedāvāja tikai trijās valodās, bet ir valstu pārstāvji, piemēram, francūži un korejieši, kuri angļu valodu nesaprot. «Attīstība nāk no pieprasījuma,» skaidro Vita Reinfelde, «jo mēs varam domāt vienalga ko, bet, ja cilvēks to neņems pretī, tad ir vajadzības nebūs.»

Elīna Kuzņecova nesaskata konkurenci starp Mazo muižu un Rundāles pili, jo abi objekti ir ļoti dažādi. «Mazā muiža ir specifisks, šauras tēmas objekts,» paskaidro E. Kuzņecova, «mēs rādām un stāstām par to, kā ļaudis, it īpaši aristokrātiskas izcelsmes, savulaik ģērbās.» Mazo muižu Elīna uzskata par radošu vietu, jo tā ir viņu biedrības «Vēsturisko rekonstrukciju studija «Rokoko»» radošā rezidence, kur iesaistītie var justies kā mājās. «Apmeklētāji izmanto iespēju arī pielaikot tērpus, kas varbūt nav ļoti vēsturiski akurāti, jo ir arī tērpi, kas ir paredzēti tikai «ātrai» pielaikošanai, lai sajustu, kā tas bija agrākajos laikos,» viņa stāsta. Decembrī biedrība tematiski Ziemassvētkiem apguva rotājumu meistarošanu ar rokām japāņu tehnikā, un paziņas lūdza pasniegt meistarklasi, lai arī iemācītos šo praksi. Tas mudināja Mazās muižas apmeklētājiem piedāvāt iespēju darboties radošās aktivitātēs, kuru laikā apgūt ko jaunu un neikdienišķu. «Tas viss, protams, prasa laiku, jo katru programmu un meistarklasi vajag izstrādāt un izdomāt, bet viss ir iespējams,» skaidro E. Kuzņecova, «vienīgā problēma pašlaik ir ierobežojumi, kas neļauj droši pulcēties cilvēkiem lielākā skaitā.» Elīna piekrīt otrai studijas viesei Vitai par to, ka viss notiek procesā, kad rodas sapratne par to, ko vēlas klienti un ko ir iespējams pakalpojumā uzlabot.

Bez algas katra mēneša piektajā datumā

Mazās muižas saimniece Elīna Kuzņecova uzskata, ka Eiropas finansējumu saņemt nav sarežģīti, taču grūtāk ir pēc tam realizēt projektu, ja pēkšņi uzrodas neparedzēti apstākļi. «Piemēram, Mazajai muižai pagājušajā gadā bija jāiesniedz Lauku atbalsta dienesta projekta atskaite, bet nebija, par ko atskaitīties, jo «Covid-19» ierobežojumu dēļ nekas nenotika,» atceras E. Kuzņecova, «ir dažādi tādi sarežģījumi, bet, manuprāt, Eiropas līdzekļus nav grūti piesaistīt, ja pats saproti, ka tava ideja strādās.» Viņasprāt, lielākais izaicinājums uzņēmējdarbībā ir tas, ka tu pats sev izdomā darbu, un tikai no tā ir atkarīgs tas, vai ienākumi būs vai nebūs.

Elīnai piekrīt Vita Reinfelde: «Nu jā, jo uzņēmējdarbībā noteikti nav alga, kura ienāk katru mēnesi piektajā datumā.» V. Reinfelde pastāsta, ka, strādājot sezonāli, piemēram, no maija līdz oktobra vidum, ir jārēķinās, ka ir jāiekrāj kaut kas arī ziemai, lai gan arī ziemā šis tas tiek darīts, jo piecus mēnešus nosēdēt mājās esot grūti. «Visas mašīnas mēs esam pirkuši ar «Altum» palīdzību,» stāsta V. Reinfelde, «es arī ļoti iesaku visiem, kas vēlas sākt uzņēmējdarbību, izmantot šo iespēju.» Viņa skaidro, ka, izmantojot «Altum» pakalpojumus (finanšu institūcija, kas sniedz aizdevumus – redakcijas skaidrojums), ir jāizveido biznesa plāns, kuru rakstot ir jāizvērtē arī riski, jāparedz naudas plūsma un citi faktori, kas palīdz izvērtēt un apdomāt projektu rūpīgi un kvalitatīvi. Vita uzskata, ka biznesa plānu labāk ir rakstīt pašam, jo tas palīdz raisīt un darboties ar idejām, kuras realizēt.

Elīna Kuzņecova uzsver, ka pašam ir jāapzinās savas spējas un biznesa plāna rakstīšanu iespaido dažādi aspekti, tāpēc arī konsultācijas ar kādu speciālistu var būt pat nepieciešamas. «Es dziļi sirdī ticēju, ka visam ir jānotiek tā, kā es redzu, jo viss ir «savās vietās»,» atzīst E. Kuzņecova, uzsverot, ka galvenais esot noticēt savai idejai.

Airika Balode,
laikraksts “Bauskas Dzīve”

Foto no «Bauskas Dzīves» arhīva.
Foto no personiskā albuma: Elīna Kuzņecova, Vita Reinfelde.